EIROPAS PARLAMENTA UDN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2020/2184 (2020. gada 16. decembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (pārstrādāta redakcija) (Dokuments attiecas uz EEZ)

(1)

Padomes Direktīva 98/83/EK (4) vairākkārt ir būtiski grozīta (5). Tā kā ir jāizdara turpmāki grozījumi, minētā direktīva skaidrības labad būtu jāpārstrādā.

(2)

Direktīva 98/83/EK noteica tiesisko regulējumu, lai aizsargātu cilvēku veselību no kaitīgas ietekmes, kas rodas no dzeramā ūdens piesārņojuma, nodrošinot, ka tas ir pilnvērtīgs un tīrs. Šai direktīvai vajadzētu censties sasniegt šo pašu mērķi, un tai būtu jāuzlabo visiem Savienībā piekļuve šādam ūdenim. Tādēļ Savienības līmenī ir jānosaka minimālās prasības, kurām minētajam mērķim paredzētajam dzeramajam ūdenim būtu jāatbilst. Dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka dzeramajā ūdenī nav nekādu mikroorganismu un parazītu, un nekādu vielu, kas noteiktā skaitā vai koncentrācijā atsevišķos gadījumos rada iespējamu apdraudējumu cilvēku veselībai, un ka tas atbilst minētajām minimālajām prasībām.

(3)

No šīs direktīvas darbības jomas ir jāizslēdz dabīgie minerālūdeņi un ūdeņi, kas ir medikamenti, jo šādiem ūdens veidiem piemērojamas attiecīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/54/EK (6) un 2001/83/EK (7). Tomēr Direktīva 2009/54/EK attiecas gan uz dabīgiem minerālūdeņiem, gan uz avota ūdeņiem, un vienīgi pirmā kategorija būtu jāizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas. Saskaņā ar Direktīvas 2009/54/EK 9. panta 4. punkta trešo daļu avota ūdeņiem būtu jāatbilst šai direktīvai, un attiecībā uz mikrobioloģiskajām prasībām avota ūdenim būtu jāatbilst Direktīvai 2009/54/EK. Ja dzeramo ūdeni pilda pudelēs vai traukos nolūkā to pārdot vai izmantot pārtikas ražošanā, sagatavošanā vai apstrādē, šādam ūdenim principā būtu joprojām jāatbilst šai direktīvai līdz atbilstības vietai, proti, krānam, un pēc minētās vietas tas būtu jāuzskata par pārtiku, ja tas ir paredzēts lietošanai uzturā vai ir pamatoti sagaidāms, ka cilvēki to lietos uzturā, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002 (8).

Turklāt uzņēmējus, kas iesaistīti pārtikas apritē un kam ir sava ūdens ieguves vieta, kuru tie izmanto savas uzņēmējdarbības specifiskām vajadzībām, vajadzētu būt iespējai atbrīvot no pienākuma ievērot šo direktīvu, ja tie izpilda attiecīgos pienākumus, it īpaši attiecībā uz apdraudējumu analīzes un kritisko kontrolpunktu principiem un korektīvajām darbībām saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem par pārtiku. Uzņēmējiem, kas iesaistīti pārtikas apritē un kam ir sava ūdens ieguves vieta, un kas darbojas kā ūdens piegādātāji, būtu jāievēro šī direktīva tādā pašā veidā kā jebkuram citam ūdens piegādātājam.

(4)

Pēc Eiropas pilsoņu iniciatīvas par tiesībām uz ūdeni (Right2Water iniciatīva) Komisija sāka Savienības mēroga sabiedrisko apspriešanu un veica Direktīvas 98/83/EK normatīvās atbilstības un izpildes (REFIT) novērtēšanu. Kļuva skaidrs, ka daži minētās direktīvas noteikumi ir jāatjaunina. Tika konstatēts, ka uzlabojumi iespējami četrās jomās, proti, kvalitatīvās parametru vērtības, ierobežotā paļaušanās uz riska izvērtēšanā balstītu pieeju, neskaidri noteikumi par patērētājiem sniedzamo informāciju un atšķirīgas apstiprināšanas sistēmas tādu materiālu apstiprināšanai, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, un iespējamās sekas, kādas šāda veida atšķirības rada cilvēku veselībai. Turklāt Right2Water iniciatīva par tiesībām uz ūdeni kā atsevišķu problēmu izcēla apstākli, ka daļai iedzīvotāju, it īpaši marginalizētām grupām, nav piekļuves dzeramajam ūdenim un šādas piekļuves nodrošināšana ir viens no saistošajiem uzdevumiem saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) 6. mērķi.

Pēdējā konstatētā problēma ir vispārējā neinformētība par ūdens noplūdēm, kuru cēlonis ir nepietiekami ieguldījumi ūdensapgādes infrastruktūras uzturēšanā un atjaunošanā, kā norādīts arī Eiropas Revīzijas palātas 2017. gada 5. jūlija Īpašajā ziņojumā Nr. 12/2017 “Dzeramā ūdens direktīvas īstenošana: ūdens kvalitāte un pieejamība Bulgārijā, Ungārijā un Rumānijā ir uzlabojusies, bet joprojām ir vajadzīgi lieli ieguldījumi”.

(5)

2017. gadā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas reģionālais birojs sagatavoja detalizētu pārskatu par Direktīvā 98/83/EK noteikto parametru sarakstu un parametru vērtībām, lai noskaidrotu, vai ir nepieciešams tās pielāgot, ņemot vērā tehnikas un zinātnes attīstību. Pamatojoties uz minētā pārskata rezultātiem, būtu jākontrolē zarnu patogēni un Legionella un būtu jāpievieno seši ķīmiskie parametri vai parametru grupas. Ievērojot piesardzības principu un ņemot vērā citus jaunākos zinātniskos atzinumus, četriem no sešiem jaunajiem parametriem vai parametru grupām būtu jānosaka vērtības, kas ir stingrākas par PVO ierosinātajām, tomēr joprojām sasniedzamas. Vienam no jaunajiem parametriem būtu jāsamazina reprezentatīvo vielu skaits un jāpielāgo vērtība. Hroma vērtību PVO vēl izskata, un tāpēc būtu jāpiemēro 15 gadu pārejas laikposms pirms tiek noteikta stingrāka vērtība. Turklāt PVO ieteica, ka trīs reprezentatīvus savienojumus, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, var ņemt vērā kā etalonrādītājus tādu savienojumu, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, biežuma un, vajadzības gadījumā, to apstrādes efektivitātes izvērtēšanai – ar šādām vērtībām: bisfenolam A – 0,1 μg/l, nonilfenolam – 0,3 μg/l un bēta-estradiolam – 1 ng/l.

Tomēr, pamatojoties uz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2015. gada atzinumu, tika nolemts, ka viens no minētajiem trim savienojumiem, proti, bisfenols A, būtu papildus jāiekļauj šajā direktīvā ar veselības apsvērumos balstītu parametra vērtību 2,5 μg/l. Turklāt nonilfenols un beta-estradiols būtu papildus jāiekļauj kontrolsarakstā, kas Komisijai jāizveido, ievērojot šo direktīvu.

(6)

Attiecībā uz svinu PVO ieteica saglabāt pašreizējo parametra vērtību, tomēr tā atzīmēja, ka svina koncentrācijai vajadzētu būt tik zemai, cik tas praktiski ir iespējams. Tāpēc pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas 15 gadu garumā būtu jāvar saglabāt pašreizējo vērtību 10 μg/l. Vēlākais pēc šī pārejas perioda beigām parametra vērtībai vajadzētu būt 5 μg/l. Turklāt, tā kā esošās svina caurules mājokļos un ēkās ir neatrisināts jautājums un tā kā dalībvalstīm ne vienmēr ir vajadzīgās pilnvaras, lai uzliktu par pienākumu veikt minēto cauruļu nomaiņu, 5 μg/l būtu jāsaglabā kā vēlama vērtība attiecībā uz pienākumiem, kas saistīti ar vietējās sadales sistēmām. Tomēr visiem jaunajiem materiāliem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, neatkarīgi no tā, vai tos paredzēts izmantot piegādes vai vietējās sadales sistēmās, un attiecībā uz kuriem ir jāsaņem atļauja saskaņā ar šo direktīvu, vērtība 5 μg/l būtu jāpiemēro krānā.

(7)

Lai kliedētu sabiedrības pieaugošās bažas par ietekmi, ko, lietojot dzeramo ūdeni, uz cilvēku veselību rada jauni savienojumi, piemēram, savienojumi, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, farmaceitiskie līdzekļi un mikroplastmasa, un lai pievērstos jauniem savienojumiem piegādes ķēdē, šajā direktīvā būtu jāievieš kontrolsaraksta mehānisms. Kontrolsaraksta mehānisms ļaus dinamiskā un elastīgā veidā reaģēt uz pieaugošajām bažām. Tas arī ļaus sekot līdzi jaunām zināšanām par šo jauno savienojumu nozīmi attiecībā uz cilvēku veselību, kā arī jaunām zināšanām par piemērotākajām monitoringa pieejām un metodēm. Šis kontrolsaraksta mehānisms attiecībā uz dzeramo ūdeni ir viens no līdzekļiem, ar ko reaģē uz dažādiem attiecīgiem Savienības politikas virzieniem, kā izklāstīts Komisijas 2019. gada 11. marta paziņojumā “Eiropas Savienības stratēģiskā pieeja attiecībā uz farmaceitiskiem līdzekļiem vidē”, Komisijas 2018. gada 7. novembra paziņojumā “Pretī daudzpusīgam Eiropas Savienības regulējumam attiecībā uz endokrīnajiem disruptoriem” un Padomes 2019. gada 26. jūnija secinājumos “Virzībā uz ilgtspējīgu Savienības ķimikāliju politikas stratēģiju”.

(8)

PVO arī ieteikusi trim parametriem noteikt mazāk stingras vērtības un piecus parametrus svītrot no parametru un parametru vērtību saraksta, kas izklāstīts Direktīvā 98/83/EK. Tomēr ne visas minētās izmaiņas tiek uzskatītas par vajadzīgām, jo ar Komisijas Direktīvu (ES) 2015/1787 (9) ieviestā riska izvērtēšanā balstītā pieeja dod iespēju ūdens piegādātājiem noteiktos apstākļos svītrot parametru no monitorējamo parametru saraksta. Apstrādes paņēmieni šo parametru vērtību sasniegšanai jau ir ieviesti.

(9)

Šajā direktīvā noteiktās parametru vērtības ir balstītas uz pieejamiem zinātniskiem datiem un uz piesardzības principu, un tās ir izraudzītas ar mērķi nodrošināt, ka dzeramo ūdeni var droši lietot visu mūžu, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa veselības aizsardzību.

(10)

Būtu jāpanāk līdzsvars, lai novērstu gan mikrobioloģiskus, gan ķīmiskus riskus, un šajā nolūkā un ņemot vērā parametru vērtību pārskatīšanu nākotnē, dzeramajam ūdenim piemērojamo parametru vērtību noteikšanā būtu jābalstās uz sabiedrības veselības apsvērumiem un riska novērtēšanas metodi.

(11)

Indikatorparametri sabiedrības veselību tieši neietekmē. Tomēr tie ir svarīgi kā līdzeklis, ar ko noteikt, kā darbojas dzeramā ūdens ražošanas un sadales iekārtas, un izvērtēt ūdens kvalitāti. Šādi parametri var palīdzēt konstatēt ar ūdens apstrādi saistītos trūkumus, un tiem ir svarīga loma patērētāju uzticēšanās ūdens kvalitātei vairošanā un saglabāšanā. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek veikts šādu parametru monitorings.

(12)

Ja tas ir nepieciešams, lai aizsargātu cilvēku veselību dalībvalstu teritorijā, tām būtu jānosaka pienākums noteikt vērtības papildu parametriem, kas nav iekļauti I pielikumā, pamatojoties uz piesardzības principu.

(13)

Ņemot vērā, ka demineralizēta ūdens vai tāda ūdens, kurā ir ļoti maz būtisku elementu, piemēram, kalcija un magnija, ilgstoša lietošana var kaitēt cilvēku veselībai, drošs dzeramais ūdens nozīmē ne vien to, ka tajā nav kaitīgu mikroorganismu un vielu, bet arī to, ka tajā ir noteikts daudzums dabīgu minerālvielu un būtisku elementu. Tāpat noteikts šādu minerālvielu daudzums ir svarīgs, lai nodrošinātu, ka dzeramais ūdens nav ne agresīvs, ne korozīvs, un lai uzlabotu šāda ūdens garšu. Minimālas šādu minerālvielu koncentrācijas mīkstinātā vai demineralizētā ūdenī varētu izskatīt atbilstoši vietējiem apstākļiem.

(14)

Preventīva drošuma plānošana un riska izvērtēšanā balstīti elementi Direktīvā 98/83/EK tika izskatīti tikai ierobežotā mērā. Pirmie riska izvērtēšanā balstītās pieejas elementi tika ieviesti 2015. gadā ar Direktīvu (ES) 2015/1787, dodot dalībvalstīm iespēju atkāpties no to izveidotajām monitoringa programmām, ar noteikumu, ka tiek veikta ticama riska novērtēšana, kuras pamatā varētu būt PVO Dzeramā ūdens kvalitātes vadlīnijas (PVO vadlīnijas). PVO vadlīnijas, kurās izklāstīta tā sauktā “ūdens drošuma plāna” pieeja, kas cita starpā attiecas uz mazām kopienām, kā arī standarts EN 15975-2 par dzeramā ūdens piegādes drošību, ir starptautiski atzīti principi, kas ir dzeramā ūdens ražošanas un sadales, kā arī šāda dzeramā ūdens monitoringa un parametru analīzes pamatā. Minētie pirmie uz riska izvērtēšanu balstītas pieejas elementi būtu jāsaglabā šajā direktīvā.

(15)

Lai nodrošinātu, ka tie uz riska izvērtēšanu balstītas pieejas elementi, kas tika ieviesti ar Direktīvu (ES) 2015/1787, netiktu attiecināti tikai uz monitoringa aspektiem, lai pastiprināti veltītu laiku un resursus svarīgiem riskiem un izmaksu efektīviem pasākumiem avotā un lai izvairītos no pūļu un analīzes ieguldīšanas nebūtiskos jautājumos, ir lietderīgi attiecībā uz ūdens drošumu ieviest pilnīgi uz riska izvērtēšanu balstītu pieeju, aptverot visu piegādes ķēdi no sateces baseina, ūdens ieguves, apstrādes, glabāšanas un sadales līdz paraugu ņemšanas punktiem. Minētās pieejas pamatā vajadzētu būt saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK (10) iegūtajām zināšanām un veiktajām darbībām, un tajā efektīvāk būtu jāņem vērā klimata pārmaiņu ietekme uz ūdens resursiem. Minētajai riska izvērtēšanā balstītai pieejai būtu jāsastāv no trim komponentiem. Pirmkārt, saskaņā ar PVO vadlīnijām un Ūdens drošuma plāna rokasgrāmatu veikta to apdraudējumu identificēšana, kuri saistīti ar sateces baseiniem, kur ir ūdens ieguves vietas (“dzeramā ūdens sateces baseinu, kur ir ūdens ieguves vietas, riska novērtēšana un riska pārvaldība”). Otrkārt, ūdens piegādātājiem dota iespēja pielāgot monitoringu galvenajiem riskiem un veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai piegādes ķēdē identificētos riskus pārvaldītu – sākot ar ūdens ieguvi, apstrādi, glabāšanu un sadali (“piegādes sistēmas riska novērtēšana un riska pārvaldība”). Treškārt, to potenciālo risku novērtēšana, kas izriet no vietējās sadales sistēmām, kā, piemēram, Legionella vai svina līmenis (“vietējās sadales sistēmas riska novērtēšana un riska pārvaldība”), īpašu uzmanību pievēršot prioritārajiem objektiem. Šie novērtējumi būtu regulāri jāpārskata, cita starpā reaģējot uz ekstrēmiem laikapstākļu notikumiem, kas saistīti ar klimatu, zināmām cilvēku darbības izmaiņām ūdens ieguves apgabalā vai ar avotu saistītiem incidentiem. Uz riska izvērtēšanu balstītajai pieejai būtu jānodrošina pastāvīga informācijas apmaiņa starp kompetentajām iestādēm un ūdens piegādātājiem.

(16)

Lai samazinātu administratīvo slogu, kas varētu rasties ūdens piegādātājiem, kuri piegādā vidēji no 10 m3 līdz 100 m3 ūdens dienā vai apkalpo 50 – 500 cilvēkus, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai šos ūdens piegādātājus atbrīvot no piegādes sistēmas riska novērtēšanas pienākuma ar noteikumu, ka tiek veikts regulārs monitorings saskaņā ar šo direktīvu. Izņēmuma kārtā riska izvērtēšanā balstītās pieejas īstenošana būtu jāpielāgo specifiskajiem ierobežojumiem, kas raksturīgi jūras kuģiem, kuri atsāļo ūdeni un pārvadā pasažierus. Kuģojot starptautiskajos ūdeņos, jūras kuģi, kas kuģo ar Savienības valstu karogiem, ievēro starptautisko tiesisko regulējumu. Ir jānodrošina, ka tiek dota priekšroka spēkā esošajiem starptautiskajiem noteikumiem vai starptautiski atzītiem standartiem, kā, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu Sabiedrības veselības dienesta izstrādātajai kuģu sanitārijas programmai, kuri ir detalizētāki un stingrāki un attiecas uz kuģiem starptautiskajos ūdeņos.

(17)

Veicot sateces baseinu, kur ir ūdens ieguves vietas, riska novērtēšanu un riska pārvaldību, būtu jāpiemēro holistiska pieeja un jācenšas panākt dzeramā ūdens ražošanai vajadzīgās apstrādes samazināšanu, piemēram, samazinot slodzes, kas rada dzeramā ūdens ieguvei izmantoto ūdensobjektu piesārņojumu vai piesārņojuma risku. Lai to panāktu, dalībvalstīm būtu jāraksturo sateces baseini, kur ir ūdens ieguves vietas, un jāidentificē apdraudējumi un bīstami notikumi, kas pasliktina ūdens kvalitāti, kā, piemēram, ar minētajiem sateces baseiniem saistīti iespējami piesārņojuma avoti.

Gadījumos, kad tas vajadzīgs apdraudējumu identificēšanai, dalībvalstīm būtu jāmonitorē piesārņotāji, ko tās identificējušas kā būtiskus, kā, piemēram, nitrāti, pesticīdi vai farmaceitiskie līdzekļi, kas identificēti saskaņā Direktīvu 2000/60/EK, vai sakarā ar to dabisko klātbūtni ūdens ieguves apgabalā, kā tas ir, piemēram, attiecībā uz arsēnu, vai ūdens piegādātāju sniegtās informācijas dēļ, piemēram, kāda parametra koncentrācijas neapstrādātā ūdenī negaidītas palielināšanās gadījumā. Ja virszemes ūdeņus izmanto dzeramajam ūdenim, dalībvalstīm savā riska novērtēšanā īpaša uzmanība būtu jāpievērš mikroplastmasai un savienojumiem, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, piemēram, nonilfenolam un bēta-estradiolam, un vajadzības gadījumā būtu jāprasa ūdens piegādātājiem monitorēt un vajadzības gadījumā arī apstrādāt šos un citus parametrus, kas iekļauti kontrolsarakstā, ja tos uzskata par iespējamu apdraudējumu cilvēku veselībai. Dzeramā ūdens kvalitātes nodrošināšanas nolūkā, balstoties uz sateces baseinu, kur ir ūdens ieguves vietas, riska novērtējumu, būtu jāveic pārvaldības pasākumi, lai novērstu vai kontrolētu identificētos riskus. Ja dalībvalsts, identificējot apdraudējumus un bīstamus notikumus, secina, ka ūdensguves baseinos, kur ir ūdens ieguves vietas, kāda parametra nav, piemēram, tāpēc, ka pazemes vai virszemes ūdeņos attiecīgā viela nekad nav sastopama, tad dalībvalstij būtu jāinformē attiecīgie ūdens piegādātāji, un tai būtu jābūt iespējai tiem atļaut retāk veikt minētā parametra monitoringu vai arī minēto parametru svītrot no monitorējamo parametru saraksta, neveicot piegādes sistēmas riska novērtēšanu.

(18)

Direktīva 2000/60/EK dalībvalstīm uzliek pienākumu identificēt dzeramā ūdens ieguvei izmantotos ūdensobjektus, tos monitorēt un veikt nepieciešamos pasākumus, lai izvairītos no to kvalitātes pasliktināšanās, lai mazinātu to attīrīšanas procedūru līmeni, kuras nepieciešams dzeramā ūdens ražošanā, kas ir derīgs cilvēku patēriņam. Lai izvairītos no pienākumu dublēšanās, dalībvalstīm apdraudējumu un bīstamu notikumu identificēšanas gaitā būtu jāizmanto pieejamie monitoringa rezultāti, kas ir reprezentatīvi attiecībā uz sateces baseiniem un kas iegūti saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 7. un 8. pantu vai citiem attiecīgiem Savienības tiesību aktiem. Tomēr gadījumos, kad šādi monitoringa dati nav pieejami, varētu ieviest attiecīgo parametru, vielu vai piesārņotāju monitoringu, lai palīdzētu sagatavot sateces baseinu raksturojumu un novērtēt potenciālos riskus. Ieviešot šādu monitoringu, būtu jāņem vērā vietējās situācijas un piesārņojuma avoti.

(19)

Atbilstībai parametru vērtībām, kuras noteiktas šajā direktīvā, lai novērtētu dzeramā ūdens kvalitāti, ir jābūt tajā vietā, kur ūdens pienāk pa krāniem, kas parasti ir paredzēti dzeramā ūdens lietošanai. Tomēr dzeramā ūdens kvalitāti var ietekmēt vietējās sadales sistēmas. PVO atzīmē, ka no visiem ūdens patogēniem vislielāko slogu veselībai Savienībā rada Legionella. Tā izplatās pa siltā ūdens sistēmām ieelpošanas ceļā, piemēram, dušā. Tādējādi tā ir nepārprotami saistīta ar vietējās sadales sistēmām. Tā kā vienpusēja pienākuma uzlikšana monitorēt visus privātos un publiskos objektus šā patogēna konstatēšanai radītu nesaprātīgi lielas izmaksas, vietējās sadales sistēmu riska novērtēšana ir piemērotāka šī jautājuma risināšanai. Turklāt minētajā riska novērtēšanā būtu jāņem vērā arī potenciālie riski, ko rada ar dzeramo ūdeni saskarē esošie izstrādājumi un materiāli. Tāpēc vietējās sadales sistēmu riska novērtēšanā cita starpā būtu jāietver pievēršanās prioritāro objektu monitoringam, kā dalībvalstis tos ir noteikušas, kā, piemēram, slimnīcas, veselības aprūpes iestādes, veco ļaužu pansionāti, bērnu aprūpes iestādes, skolas, izglītības iestādes, ēkas, kurās var apmesties, restorāni, bāri, sporta un iepirkšanās centri, izklaides, atpūtas un izstāžu telpas, brīvības atņemšanas iestādes un kempingi, un riska novērtēšana, ko rada vietējās sadales sistēmas un ar to saistītie izstrādājumi un materiāli. Pamatojoties uz riska novērtējumu, dalībvalstīm būtu jāveic visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai cita starpā nodrošinātu, ka ir ieviesti pienācīgi kontroles un pārvaldības pasākumi, piemēram, uzliesmojumu gadījumā, saskaņā ar PVO norādījumiem un ka potenciāli bīstamu vielu migrācija no būvizstrādājumiem neapdraud cilvēku veselību.

(20)

Ar Direktīvas 98/83/EK noteikumiem par kvalitātes nodrošināšanu attiecībā uz apstrādi, aprīkojumu un materiāliem neizdevās radīt vienotas higiēnas prasības izstrādājumiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni. Tā rezultātā katrai dalībvalstij ir savi izstrādājumu apstiprinājumi un prasības dažādās dalībvalstīs atšķiras. Līdz ar to ražotājiem ir grūti un dārgi savus izstrādājumus pārdot visā Savienībā un tas ir arī dārgi dalībvalstīm. Turklāt tas apgrūtina patērētāju un ūdens piegādātāju informētību par to, vai izstrādājumi atbilst veselības aizsardzības prasībām. Tas, ka šajā direktīvā nosaka saskaņotas minimālās prasības materiāliem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, palīdzēs sasniegt vienotu veselības aizsardzības līmeni visā Savienībā, kā arī veicinās labāku iekšējā tirgus darbību. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1020 (11) nosaka vispārēju Savienības mēroga tirgus uzraudzības mehānismu produktiem, lai nodrošinātu, ka Savienības tirgū dara pieejamus tikai atbilstīgus produktus, kas atbilst prasībām, ar kurām nodrošina sabiedrības interešu aizsardzību augstā līmenī, piemēram, attiecībā uz veselību un drošību kopumā, veselību un drošību darba vietā, patērētāju tiesību aizsardzību, vides aizsardzību un sabiedrības drošību. Minētā regula paredz, ka gadījumā, ja tiks pieņemti jauni Savienības saskaņošanas tiesību akti, šajos tiesību aktos būs jāprecizē, vai Regula (ES) 2019/1020 ir piemērojama arī minētajiem tiesību aktiem. Lai nodrošinātu, ka var tikt veikti pienācīgi tirgus uzraudzības pasākumi attiecībā uz izstrādājumiem, uz kuriem jau neattiecas Regula (ES) 2019/1020, bet kurus skartu šī direktīva, ir lietderīgi paredzēt, ka minēto regulu piemēro minētajiem izstrādājumiem.

(21)

Materiāli, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, var ietekmēt šāda ūdens kvalitāti, pa tiem migrējot potenciāli kaitīgām vielām, jo tie var veicināt mikroorganismu augšanu vai ietekmēt šāda ūdens smaržu, krāsu vai garšu. Direktīvas 98/83/EK izvērtēšanas gaitā tika secināts, ka noteikumi par kvalitātes nodrošināšanu attiecībā uz apstrādi, aprīkojumu un materiāliem pieļāva pārāk lielu juridisko elastīgumu, radot visā Savienībā atšķirīgas valstu sistēmas tādu materiālu apstiprināšanai, kuri nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni. Tāpēc ir jāizstrādā konkrētākas minimālās higiēnas prasības materiāliem, kurus paredzēts izmantot dzeramā ūdens ieguvei, apstrādei, glabāšanai vai sadalei jaunās iekārtās vai esošajās iekārtās gadījumos, kad tiek veikts to remonts vai rekonstrukcija, nolūkā nodrošināt, lai minētie materiāli ne tieši, ne netieši neapdraudētu cilvēku veselību, nelabvēlīgi neietekmētu ūdens krāsu, smaržu vai garšu, neveicinātu mikroorganismu augšanu ūdenī vai neradītu piesārņotāju nonākšanu ūdenī lielākā apjomā, nekā nepieciešams, ņemot vērā paredzēto mērķi. Tādēļ šajā direktīvā būtu jāizklāsta konkrētas minimālās higiēnas prasības materiāliem, izstrādājot izejvielu, sastāva un sastāvdaļu testēšanas un akceptēšanas metodes, izejvielu, sastāvu un sastāvdaļu Eiropas pozitīvos sarakstus, metodes un procedūras izejvielu, sastāvu vai sastāvdaļu iekļaušanai Eiropas pozitīvajos sarakstos vai to iekļaušanas pārskatīšanai, kā arī procedūras un metodes tādu gala materiālu testēšanai, ko izmanto izstrādājumā, kurš izgatavots no Eiropas pozitīvajos sarakstos iekļauto izejvielu, sastāvu vai sastāvdaļu kombinācijām.

Lai nekavētu inovāciju, Komisijai būtu jānodrošina, ka šādas procedūras ir samērīgas un ka tās nerada lieku slogu ekonomikas dalībniekiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem. Cik vien iespējams, šādas procedūras būtu jāsaskaņo ar spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem par izstrādājumiem, lai izvairītos no divkārša sloga, kas ekonomikas dalībniekiem uzliek par pienākumu vienam un tam pašam izstrādājumam veikt dažādus atbilstības novērtējumus.

(22)

Eiropas pozitīvie saraksti ir saraksti, kuros uzskaita izejvielas, sastāvus vai sastāvdaļas, ko atkarībā no materiālu veida, proti, organiskie, cementa, metāla, emaljas un keramikas vai citi neorganiskie materiāli, ir atļauts lietot materiālu ražošanai, un šajos sarakstos būtu attiecīgā gadījumā jānorāda to lietošanas nosacījumus un migrācijas robežas. Lai izejvielu, sastāvu vai sastāvdaļu iekļautu Eiropas pozitīvajā sarakstā, būtu jāveic tā riska novērtējums, kas ir saistīts ar pašu izejvielu, sastāvu vai sastāvdaļu kā arī attiecīgajiem piemaisījumiem un prognozējamajiem reakcijas un sadalīšanās izstrādājumiem, ja tos lieto, kā paredzēts. Riska novērtēšanā, ko veic pieteikuma iesniedzējs vai valsts iestāde, būtu jāietver veselības riski, ko rada iespējamā migrācija vissmagākajos paredzamajos lietošanas apstākļos un toksiskums. Lai nodrošinātu gala materiāla, kuru paredzēts lietot izstrādājumā, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, drošumu, Eiropas pozitīvajos sarakstos, pamatojoties uz riska novērtējumu, vajadzības gadījumā būtu jānorāda izejvielas, sastāva vai sastāvdaļas specifikācijas un lietošanas ierobežojumi, kvantitatīvie ierobežojumi vai migrācijas robežas, kas attiecas uz izejvielu, sastāvu vai sastāvdaļu, iespējamie piemaisījumi un reakcijas produkti vai sastāvdaļas.

Lai izstrādātu pirmos Eiropas pozitīvos sarakstus, Eiropas Ķimikāliju aģentūrai, kas izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (12) (“ ECHA ”), būtu jādara pieejami valstu pozitīvie izejvielu, sastāvu un sastāvdaļu saraksti vai citi valsts noteikumi, kā arī metodes, kuru rezultātā ir izveidoti šādi valstu saraksti un noteikumi, un ar to saistītie riska novērtējumi par katru izejvielu, sastāvu un sastāvdaļu. Pamatojoties uz to, ECHA būtu jāiesaka Komisijai apkopots saraksts. ECHA būtu laikus jāpārskata pirmajos Eiropas pozitīvajos sarakstos iekļautās vielas, sastāvi un sastāvdaļas un jāsniedz atzinums par tām, lai Komisija 15 gadu laikā pēc saraksta pieņemšanas varētu to pārskatīt. Lai atjauninātu Eiropas pozitīvos sarakstus, ECHA būtu jāsniedz atzinumi par izejvielu, sastāvu un sastāvdaļu iekļaušanu sarakstā vai svītrošanu no tā.

(23)

Lai veicinātu to, ka izstrādājumu atbilstību šīs direktīvas prasībām testē vienādi, Komisijai būtu jālūdz Eiropas Standartizācijas komitejai (CEN) izstrādāt standartus tādu izstrādājumu vienotai testēšanai un novērtēšanai, kuri nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni. Izstrādājot un atjauninot Eiropas pozitīvo sarakstu, Komisijai būtu jānodrošina, ka visi attiecīgie akti vai standartizācijas pilnvaras, ko tā pieņem, ievērojot citus Savienības tiesību aktus, atbilst šai direktīvai.

(24)

Turklāt ne vēlāk kā deviņus gadus pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām ar šo direktīvu ieviestās sistēmas darbība būtu jāpārskata, lai izvērtētu, vai visā Savienībā tiek aizsargāta cilvēku veselība un vai tiek pienācīgi nodrošināta iekšējā tirgus darbība attiecībā uz izstrādājumiem, kuri nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, izmantojot apstiprinātus materiālus. Turklāt būtu jāizvērtē, vai ir jāizstrādā vēl citi tiesību aktu priekšlikumi par šo jautājumu, jo īpaši ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1935/2004 (13) un (ES) Nr. 305/2011 (14) izvērtēšanas iznākumu.

(25)

Izstrādājumiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, būtu jāsastāv no tāda materiāla vai tādu materiālu kombinācijas, kas ir apstiprināti saskaņā ar šo direktīvu. Tomēr šajā direktīvā uzmanība ir pievērsta tikai izstrādājumos izmantoto materiālu un vielu veselības un higiēnas aspektiem attiecībā uz to ietekmi uz dzeramā ūdens kvalitāti un noteikumiem par gala izstrādājumu atbilstības testēšanu un kvalitātes kontroli. Tajā nav aplūkotas citas prasības, piemēram, noteikumi par to, kā izteikt produktu darbības rezultātus, vai noteikumi par strukturālo drošību, kurus var reglamentēt vai kuri var izrietēt no noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar Savienības saskaņošanas tiesību aktiem, piemēram, Regulu (ES) Nr. 305/2011 vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/426 (15). Tas, ka vienlaikus pastāv veselības un higiēnas riska aspekti, kas saskaņoti atbilstoši šai direktīvai, un drošības vai citi riska aspekti, kam uzmanība pievērsta citos Savienības saskaņošanas tiesību aktos, neradītu nekādus konfliktus – ar noteikumu, ka attiecīgi segtie riski nepārklājas. Pastāv iespējams konflikts starp Regulu (ES) Nr. 305/2011 un šo direktīvu, ņemot vērā, ka Regulas (ES) Nr. 305/2011 I pielikumā minētā izvairīšanās no “dzeramā ūdens piesārņošanas ar bīstamām vielām vai vielām, kam ir cita veida nelabvēlīga ietekme uz dzeramo ūdeni” ir viena no pamatprasībām būvēm. Tomēr šī pārklāšanās nenotiks, ja attiecībā uz tādu izstrādājumu veselības un higiēnas aspektiem, kuri nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, netiks piešķirti standartizācijas mandāti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 305/2011.

(26)

Ir jānodrošina efektīva lēmumu pieņemšana, koordinācija un pārvaldība Savienības līmenī attiecībā uz šīs direktīvas tehniskajiem, zinātniskajiem un administratīvajiem aspektiem, kas saistīti ar materiāliem, kuri nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni. ECHA būtu jāveic konkrēti šajā direktīvā minēti uzdevumi attiecībā uz vielu un sastāvu novērtēšanu materiāliem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni. Tādējādi saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1907/2006 76. panta 1. punkta c) apakšpunktu izveidotajai ECHA Riska novērtēšanas komitejai, sniedzot atzinumus, būtu jāatvieglo dažu to uzdevumu veikšana, kas ECHA ir uzticēti ar šo direktīvu.

(27)

Lai iegūtu ūdeni, kas ir piemērots lietošanai pārtikā, neapstrādātu ūdeni varētu apstrādāt ar apstrādes ķimikālijām un filtrēšanas līdzekļiem. Tomēr apstrādes ķimikālijas un filtrēšanas līdzekļi var radīt riskus dzeramā ūdens drošumam. Tāpēc ar dzeramā ūdens apstrādes un dezinfekcijas procedūrām būtu jānodrošina, ka tiek lietotas tādas apstrādes ķimikālijas un filtrēšanas līdzekļi, kas ir efektīvi, droši un pienācīgi pārvaldīti, lai nepieļautu nelabvēlīgu ietekmi uz patērētāju veselību. Tādēļ ir jāizvērtē apstrādes ķimikāliju un filtrēšanas līdzekļu īpašības, higiēnas prasības un tīrība, un tie nebūtu jālieto vairāk nekā nepieciešams, lai izvairītos no cilvēku veselības apdraudējuma. Apstrādes ķimikālijām un filtrēšanas līdzekļiem nebūtu jāveicina mikroorganismu augšana, izņemot gadījumus, kad tas ir plānots, lai ar mikroorganismu palīdzību veicinātu denitrifikāciju.

Dalībvalstīm būtu jāgarantē apstrādes ķimikāliju un filtrēšanas līdzekļu kvalitātes nodrošinājums, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 528/2012 (16) un izmantojot spēkā esošos Eiropas standartus, ja tādi ir pieejami. Ir svarīgi nodrošināt, lai uz katra izstrādājuma, kā arī uz ķīmisko reaģentu un filtrēšanas līdzekļu traukiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni un kas tiek laisti tirgū, būtu salasāms un neizdzēšams marķējums ar informāciju patērētājiem, ūdens piegādātājiem, uzstādītājiem, iestādēm un regulatoriem, ka minētais priekšmets drīkst nonākt saskarē ar dzeramo ūdeni. Turklāt saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 528/2012 dalībvalstīm ir atļauts ierobežot vai aizliegt biocīdu izmantošanu kopējā dzeramā ūdens apgādes sistēmā, ieskaitot atsevišķos piegādes objektos.

(28)

Ar mērķi samazināt iespējamību, ka dzeramais ūdens satur svinu, no svina gatavotas detaļas vietējās sadales sistēmās var aizstāt, jo īpaši gadījumā, ja tiek veikts esošo iekārtu remonts vai rekonstrukcija. Šīs detaļas būtu jāaizstāj ar materiāliem, kas atbilst ar šo direktīvu noteiktajām minimālajām prasībām materiāliem, kuri nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni. Lai šo procesu paātrinātu, dalībvalstīm būtu jāapsver un attiecīgā gadījumā jāveic pasākumi no svina izgatavoto detaļu aizstāšanai esošajās vietējās sadales sistēmās, ja tas ekonomiski un tehniski ir iespējams.

(29)

Katrai dalībvalstij būtu jānodrošina, ka tiek izveidotas monitoringa programmas, kurās pārbauda, vai dzeramais ūdens atbilst šīs direktīvas prasībām. Lielāko daļu monitoringa, kas veicams šīs direktīvas izpildei, veiks ūdens piegādātāji. Ūdens piegādātājiem būtu jāpiešķir zināma elastība attiecībā uz parametriem, ko tie monitorē piegādes sistēmas riska novērtēšanas un riska pārvaldības ietvaros. Ja kāds parametrs netiek konstatēts, ūdens piegādātājiem vajadzētu būt iespējai samazināt šā parametru monitoringa biežumu vai to vairs nemonitorēt vispār. Piegādes sistēmas riska novērtējumam un riska pārvaldībai vajadzētu tikt īstenotai attiecībā uz lielāko daļu parametru. Tomēr pamata parametriem būtu jātiek vienmēr monitorētiem ar konkrētu minimālu biežumu. Šī direktīva paredz noteikumus attiecībā uz monitoringa biežumu galvenokārt atbilstības pārbaužu nolūkā un tikai ierobežotus noteikumus attiecībā uz monitoringu ekspluatācijas nolūkā. Papildu monitorings būtu jāveic pēc ūdens piegādātāju ieskatiem. Šajā sakarā ūdens piegādātāji varētu atsaukties uz PVO vadlīnijām un Ūdens drošuma plāna rokasgrāmatu.

(30)

Visiem ūdens piegādātājiem, ieskaitot mazos ūdens piegādātājus, būtu jāpiemēro riska izvērtēšanā balstītā pieeja, jo Direktīvas 98/83/EK izvērtēšanā tika konstatēts, ka šie piegādātāji to īsteno ar trūkumiem, kurus dažkārt radīja nevajadzīgu monitoringa darbību dārdzība. Izmantojot riska izvērtēšanā balstīto pieeju, būtu jāņem vērā drošības apsvērumi.

(31)

Ja nav ievērotas prasības, kas noteiktas šajā direktīvā, attiecīgajai dalībvalstij būtu nekavējoties jānoskaidro cēlonis un jānodrošina, ka iespējami drīz tiek veikti nepieciešamie korektīvie pasākumi, lai atjaunotu ūdens kvalitāti. Gadījumos, kad piegādātais ūdens rada iespējamu apdraudējumu cilvēku veselībai, šāda ūdens piegāde būtu jāaizliedz vai tā lietošana jāierobežo. Turklāt, ja nav ievērotas minimālās prasības attiecībā uz mikrobioloģisko un ķīmisko parametru vērtībām, dalībvalstīm būtu jāuzskata, ka tas var radīt iespējamu apdraudējumu cilvēku veselībai, ja vien neatbilstību attiecīgajai parametra vērtībai neuzskata par nenozīmīgu. Gadījumos, kad dzeramā ūdens kvalitātes atjaunošanai vajadzīgi korektīvi pasākumi, kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. panta 2. punktā, prioritāte ir jāpiešķir pasākumiem, kas novērš pārkāpuma cēloni.

(32)

Dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām attiecīgos apstākļos un pienācīgi pamatotos gadījumos arī turpmāk piešķirt atkāpes no šīs direktīvas, un šajā sakarā ir nepieciešams izveidot pienācīgu pamatu šādām atkāpēm – ar noteikumu, ka tās nerada iespējamu apdraudējumu cilvēku veselībai un ka dzeramā ūdens piegādi attiecīgajā apgabalā nevar nodrošināt nekādā citā saprātīgā veidā. Minētās atkāpes būtu jāattiecina tikai uz konkrētiem gadījumiem. Atkāpes, ko dalībvalstis ir piešķīrušas saskaņā ar Direktīvu 98/83/EK, un kas joprojām ir piemērojamas šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigu dienā, būtu jāpiemēro arī turpmāk līdz attiecīgā izņēmuma termiņa beigām un saskaņā ar šo direktīvu būtu jāatjauno vienīgi tad, ja vēl nav piešķirta otra atkāpe.

(33)

Komisija savā 2014. gada 19. marta paziņojumā par Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Ūdens un sanitārija ir cilvēka tiesības! Ūdens ir sabiedriskais labums, nevis prece!” aicināja dalībvalstis visiem iedzīvotājiem nodrošināt piekļuvi ūdens piegādes minimumam saskaņā ar PVO ieteikumiem. Tā arī apņēmās, “izmantojot vides politikas programmas, [..] uzlabot visu iedzīvotāju piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim”. Tas atbilst 6. IAM un ar to saistītajam mērķrādītājam “nodrošināt visiem vispārēju un vienlīdzīgu piekļuvi drošam un cenas ziņā pieejamam dzeramajam ūdenim”. Lai pievērstos tiem aspektiem attiecībā uz piekļuvi ūdenim, kuri saistīti ar kvalitāti un pieejamību, un reaģējot uz Right2Water iniciatīvu, kā arī lai palīdzētu īstenot Eiropas sociālo tiesību pīlāra 20. principu, saskaņā ar kuru “[i]kvienam ir tiesības uz piekļuvi labas kvalitātes pamatpakalpojumiem, tostarp ūdensapgādes [..] pakalpojumiem”, dalībvalstīm valsts līmenī būtu jārisina jautājums par piekļuvi ūdenim, un tām vajadzētu būt zināmai rīcības brīvībai izvēlēties, tieši kādus pasākumus īstenot. Tas būtu jāveic ar darbībām, kuru mērķis ir uzlabot visu iedzīvotāju piekļuvi dzeramajam ūdenim, it īpaši, uzstādot āra un iekštelpu aprīkojumu sabiedriskās vietās, kā arī ar darbībām, kuru mērķis ir veicināt ūdensvada ūdens izmantošanu, piemēram, veicinot bezmaksas dzeramā ūdens piegādi valsts pārvaldes un sabiedriskās ēkās vai – bez maksas vai par mazu apkalpošanas maksu – klientiem restorānos, ēdnīcās un ēdināšanas pakalpojumos.

(34)

Savienība un dalībvalstis ir savas kompetences jomās apņēmušās sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus IAM, vienlaikus atzīstot dalībvalstu primāro atbildību par to, ka valsts, reģionālā un globālā līmenī tiek sekots līdzi minēto mērķu īstenošanas procesam un notiek šī procesa pārskatīšana. Daži IAM un tiesības uz ūdeni nav daļa no Savienības vides politikas vai Savienības sociālās politikas, kas pēc būtības ir ierobežota un papildinoša. Paturot prātā Savienības kompetences robežas, tomēr ir piemēroti nodrošināt, ka dalībvalstu pastāvīgā apņemšanās nodrošināt tiesības uz ūdeni atbilst šai direktīvai, vienlaikus respektējot subsidiaritātes principu. Šajā sakarā dalībvalstis patlaban pieliek ievērojamas pūles, lai uzlabotu dzeramā ūdens pieejamību. Turklāt Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (UNECE) un PVO Eiropas reģionālā biroja Protokolā par ūdeni un veselību, kas pievienots 1992. gada Konvencijai par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu, kuras puses ir arī daudzas dalībvalstis, ir noteikts mērķis aizsargāt cilvēku veselību, uzlabojot ūdens apsaimniekošanu un samazinot ar ūdeni saistītas slimības. Dalībvalstis varētu izmantot minētā protokola paspārnē izstrādātos norāžu dokumentus, lai izvērtētu politiskos apstākļus un esošo situāciju saistībā ar piekļuvi ūdenim un noteiktu, kādi pasākumi ir nepieciešami, lai uzlabotu visiem vienlīdzīgu piekļuvi dzeramajam ūdenim.

(35)

Eiropas Parlaments savā 2015. gada 8. septembra rezolūcijā “par turpmākiem pasākumiem saistībā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Right2Water” (17) pieprasīja, lai dalībvalstis pievērstu īpašu uzmanību sabiedrības neaizsargāto grupu vajadzībām. Minoritāšu kultūru, piemēram, romu un Travellers, neatkarīgi no tā, vai tie ir nometnieki, īpašā situācija un it īpaši tas, ka tiem nav piekļuves dzeramajam ūdenim, tika atzīts arī Komisijas 2014. gada 2. aprīļa paziņojumā “Ziņojums par to, kā īsteno ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām” un Padomes 2013. gada 9. decembra Ieteikumā par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs. Ņemot vērā minēto vispārīgo kontekstu, ir lietderīgi, ka dalībvalstis pievērš īpašu uzmanību neaizsargātām un marginalizētām grupām, veicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai minētajām grupām uzlabotu piekļuvi ūdenim. Neskarot dalībvalstu tiesības noteikt, kuras ir šīs grupas, būtu svarīgi, ka šādas grupas ietver bēgļus, nomadu kopienas, bezpajumtniekus un minoritāšu kultūras, piemēram, romus un Travellers, neatkarīgi no tā, vai tie ir nometnieki. Šādi piekļuves uzlabošanas pasākumi, kuru izvēle ir atstāta dalībvalstu ziņā, varētu ietvert, piemēram, alternatīvu piegādes sistēmu nodrošināšanu, kā, piemēram, individuālas apstrādes ierīces, ūdens nodrošināšanu, izmantojot autocisternas, kā, piemēram, kravas automobiļus un cisternas, un nodrošinot vajadzīgo infrastruktūru apmetnēm.

(36)

Lai patērētāji labāk apzinātos ūdens patēriņa ietekmi, tiem viegli pieejamā veidā, piemēram, savos rēķinos vai viedlietotnē, būtu jāsaņem informācija par gadā patērētā ūdens daudzumu, patēriņa izmaiņām, salīdzinājumu ar vidējo patēriņu mājsaimniecībās, ja ūdens piegādātāja rīcībā ir šāda informācija, kā arī par dzeramā ūdens litra cenu, tādējādi dodot iespēju to salīdzināt ar pudelēs pildītā ūdens cenu.

(37)

Septītā vides rīcības programma līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem” (18) nosaka, ka sabiedrībai jābūt piekļuvei skaidrai vides informācijai nacionālā līmenī. Direktīva 98/83/EK paredzēja tikai pasīvu piekļuvi, proti, dalībvalstīm bija tikai jānodrošina, ka informācija ir pieejama. Tāpēc minētie noteikumi būtu jāaizstāj, lai nodrošinātu, ka atjaunināta informācija ir patērētājiem viegli pieejama tiešsaistē lietotājam ērtā un pielāgotā veidā. Patērētājiem vajadzētu būt arī iespējai pēc pamatota pieprasījuma pieprasīt piekļuvi šai informācijai arī citā veidā.

(38)

Atjauninātajā informācijā, kas jāsniedz saskaņā ar šo direktīvu, būtu jāietver monitoringa programmu rezultāti, informācija par izmantotajiem ūdens apstrādes un dezinfekcijas veidiem, informācija par to parametru vērtību pārsniegšanu, kas ir svarīgas cilvēku veselībai, attiecīga informācija par piegādes sistēmas riska novērtēšanu un riska pārvaldību, padomi par to, kā samazināt ūdens patēriņu un novērst stāvoša ūdens izraisītus riskus veselībai, kā arī cita informācija, kas sabiedrībai varētu šķist noderīga, kā, piemēram, informācija par indikatoriem, piemēram, dzelzs līmeni, cietību un minerālu līmeni, kas bieži vien ietekmē patērētāju viedokli par ūdensvada ūdeni. Turklāt, reaģējot uz patērētāju interesi par ūdens jautājumiem, patērētājiem pēc to pieprasījuma būtu jāpiešķir piekļuve pieejamiem vēsturiskiem datiem par monitoringa rezultātiem un parametru vērtību pārsniegšanu.

(39)

Attiecībā uz ūdens piegādātājiem, kuri piegādā vismaz 10 000 m3 dienā vai apkalpo vismaz 50 000 cilvēku, patērētājiem tiešsaistē arī vajadzētu būt pieejamai arī papildu informācijai, cita starpā par darbības efektivitāti, noplūdes rādītājiem, īpašumtiesību struktūru un tarifu struktūru.

(40)

Ar patērētāju labāku izpratni par attiecīgo informāciju un lielāku pārredzamību būtu jāpanāk, ka iedzīvotāji vairāk uzticas piegādātajam ūdenim, kā arī ūdensapgādes pakalpojumiem, un tam būtu jāveicina ūdensvada ūdens kā dzeramā ūdens lietošana, kas varētu palīdzēt mazināt plastmasas izmantošanu un plastmasas atkritumu daudzumu, kā arī siltumnīcefekta gāzu emisijas, un labvēlīgi ietekmēt klimata pārmaiņu mazināšanu un vidi kopumā.

(41)

Uzlabojot monitoringa metodes, noplūdes rādītāji ir kļuvuši arvien redzamāki. Lai uzlabotu ūdens infrastruktūras efektivitāti, tostarp, lai izvairītos no dzeramā ūdens ierobežoto resursu pārmērīgas izmantošanas, visām dalībvalstīm būtu jānovērtē ūdens noplūdes līmeņi un tie būtu jāmazina, ja tie pārsniedz noteiktu robežvērtību.

(42)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/4/EK (19) mērķis ir dalībvalstīs garantēt tiesības piekļūt vides informācijai saskaņā ar 1998. gada Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (20) (“Orhūsas konvencija”). Orhūsas konvencija ietver plašus pienākumus, kas saistīti gan ar vides informācijas sniegšanu pēc pieprasījuma, gan tās aktīvu izplatīšanu. Arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/2/EK (21) darbības joma ir plaša - tā aptver telpiskās informācijas, arī dažādiem vides jautājumiem veltītu datu kopu, kopīgu izmantošanu. Ir svarīgi, lai šīs direktīvas noteikumi par piekļuvi informācijai un datu kopīgas izmantošanas kārtību minētās direktīvas papildina un neveido atsevišķu tiesisko regulējumu. Tādēļ šīs direktīvas noteikumiem attiecībā uz sabiedrībai sniedzamo informāciju un informāciju par īstenošanas monitoringu nebūtu jāskar Direktīvas 2003/4/EK un 2007/2/EK.

(43)

Direktīva 98/83/EK nenoteica ziņošanas pienākumu maziem ūdens piegādātājiem. Lai šo situāciju labotu un risinātu vajadzību pēc īstenošanas un atbilstības informācijas, šajā direktīvā būtu jāievieš jauna sistēma, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums izveidot, pastāvīgi atjaunināt un darīt pieejamas Komisijai un Eiropas Vides aģentūrai (EVA) datu kopas, kas satur tikai būtiskus datus, kā, piemēram, datus par parametru vērtību pārsniegšanu un noteiktas nozīmības incidentiem. Tam vajadzētu nodrošināt, ka administratīvais slogs visiem subjektiem aizvien ir pēc iespējas mazāks. Lai nodrošinātu, ka pastāv pienācīga infrastruktūra sabiedrības piekļuvei informācijai, ziņošanai un datu kopīgošanai publiskās pārvaldes iestāžu starpā, dalībvalstīm datu specifikācijas būtu jābalsta uz Direktīvu 2007/2/EK un tās īstenošanas aktiem.

(44)

Dalībvalstu ziņotie dati ir vajadzīgi ne vien atbilstības pārbaudei, bet tie ir būtiski arī tādēļ, lai Komisija varētu monitorēt un novērtēt šo direktīvu attiecībā pret tās mērķiem nolūkā šo informāciju izmantot turpmākā šīs direktīvas izvērtēšanā saskaņā ar 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu (22) 22. punktu. Šajā kontekstā ir vajadzīgi attiecīgi dati, kas palīdzēs labāk novērtēt šīs direktīvas efektivitāti, rezultativitāti, būtiskumu un pievienoto vērtību Savienībai, tāpēc ir jānodrošina, ka pastāv piemēroti ziņošanas mehānismi, ko varētu izmantot arī par indikatoriem turpmākās direktīvas izvērtēšanās.

(45)

Saskaņā ar Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 22. punktu Komisijai šī direktīva noteiktā laikā pēc tās transponēšanas termiņa būtu jāizvērtē. Minētā izvērtējuma pamatā vajadzētu būt šīs direktīvas īstenošanas laikā gūtajai pieredzei un savāktajiem datiem, un jebkādiem pieejamiem PVO ieteikumiem, kā arī attiecīgiem zinātniskiem, analītiskiem un epidemioloģiskiem datiem.

(46)

Šī direktīva respektē pamattiesības un principus, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Konkrētāk, šī direktīva tiecas atbalstīt principus, kas saistīti ar veselības aprūpi, piekļuvi vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, vides aizsardzību un patērētāju aizsardzību.

(47)

Lai saistībā ar Savienības vides politiku efektīvi īstenotu šo direktīvu un tās mērķi aizsargāt cilvēku veselību, ir jānodrošina, ka fiziskas vai juridiskas personas, vai attiecīgā gadījumā to organizācijas, kas dibinātas noteiktajā kārtībā, var atsaukties uz šo direktīvu tiesvedībā un valstu tiesas var minēto direktīvu ņemt vērā kā Savienības tiesību elementu, lai attiecīgā gadījumā cita starpā pārskatītu valsts iestādes lēmumus. Turklāt saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. panta 3. punktā noteiktajam lojālas sadarbības principam dalībvalstu tiesām ir jānodrošina personas tiesību aizsardzība tiesā saskaņā ar Savienības tiesībām. Papildus tam LES 19. panta 1. punkts prasa dalībvalstīm nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.

Tas it īpaši attiecas uz tādu direktīvu, kuras mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību pret nelabvēlīgu ietekmi, ko varētu radīt dzeramā ūdens piesārņojums. Turklāt saskaņā ar Orhūsas konvenciju ieinteresētajiem sabiedrības locekļiem vajadzētu būt iespējai vērsties tiesu iestādēs, lai palīdzētu aizsargāt tiesības dzīvot personīgajai veselībai un labklājībai piemērotā vidē. Ar Padomes Lēmumu (ES) 2018/881 (23) Komisijai tika lūgts līdz 2019. gada 30. septembrim veikt pētījumu un attiecīgā gadījumā, ņemot vērā šo pētījumu, līdz 2020. gada 30. septembrim iesniegt priekšlikumu grozīt Regulu Eiropas Parlamenta un Padomes (EK) Nr. 1367/2006 (24), lai reaģētu uz Orhūsas konvencijas Atbilstības komitejas konstatējumiem attiecībā uz lietu ACCC/C/2008/32. Komisija līdz minētajam termiņam pētījumu iesniedza un savā 2019. gada 11. decembra paziņojumā par Eiropas zaļo kursu norādīja, ka tā “apsvērs iespēju pārskatīt Orhūsas regulu, lai iedzīvotājiem un NVO, kam ir bažas par vidi ietekmējošu lēmumu likumību, būtu plašāk pieejama administratīvā izskatīšana un pārskatīšana tiesā ES līmenī”. Ir svarīgi, ka Komisija arī rīkojas, lai uzlabotu tiesu iestāžu pieejamību iedzīvotājiem un NVO visu dalībvalstu tiesās.

(48)

Lai šo direktīvu pielāgotu zinātnes un tehnikas attīstībai, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz noplūžu robežvērtību noteikšanu, atbilstības novērtēšanas procedūru noteikšanu izstrādājumiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, procedūras izstrādāšanu, saskaņā ar kuru ECHA iesniedz pieteikumus, lai pievienotu vai svītrotu izejvielas, sastāvus vai sastāvdaļas no Eiropas pozitīvajiem sarakstiem, marķējumu noteikšanu izstrādājumiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, metodiku pieņemšanu mikroplastmasas mērīšanai, III pielikuma grozīšanu un bisfenola A parametra vērtības I pielikuma B daļā grozīšanu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu. It īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana. Turklāt Direktīvas 98/83/EK I pielikuma C daļas 10. piezīmē paredzētās pilnvaras noteikt radioaktīvu vielu monitoringa biežumu un monitoringa metodes ir novecojušas sakarā ar Padomes Direktīvas 2013/51/Euratom (25) pieņemšanu, tāpēc tās būtu jāsvītro. Direktīvas 98/83/EK III pielikuma A daļas otrajā daļā noteiktās direktīvas grozīšanas pilnvaras vairs nav vajadzīgas un būtu jāsvītro.

(49)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras pieņemt metodes izejvielu, sastāvu un sastāvdaļu testēšanai un apstiprināšanai, pieņemt Eiropas pozitīvos izejvielu, sastāvu un sastāvdaļu sarakstus, kā arī procedūras un metodes attiecībā uz gala materiālu testēšanu un pieņemšanu, kas veidoti no minētajām izejvielām, sastāviem un sastāvdaļām. Īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai arī, lai tā varētu pieņemt veidu, kādā ir iesniedzama informācija par šīs direktīvas īstenošanu, kura jāsniedz dalībvalstīm un jāapkopo EVA, kā arī lai tā varētu izveidot un atjaunināt novērojamo vielu sarakstu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (26).

(50)

Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/99/EK (27), dalībvalstīm būtu jānosaka noteikumi par sodiem par valstu noteikumu, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, pārkāpumiem un būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu to īstenošanu. Sodiem vajadzētu būt efektīviem, samērīgiem un atturošiem.

(51)

Lai ūdens piegādātāju rīcībā, kad tie sāk īstenot piegādes sistēmas riska novērtēšanu un riska pārvaldību, būtu viss datu kopums, attiecībā uz jaunajiem parametriem būtu jāievieš trīs gadu pārejas periods. Tas dalībvalstīm ļaus pirmajos trīs gados pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām veikt apdraudējumu un bīstamu notikumu identificēšanas darbu un sniegt ūdens piegādātājiem informāciju par jaunajiem parametriem, tādējādi tiem nebūs jāveic nevajadzīgs monitorings, ja tiks secināts, ka kāds parametrs turpmāk nav jāmonitorē papildus pirmajai apdraudējumu un bīstamu notikumu identifikācijai. Tomēr šo pirmo trīs gadu laikā ūdens piegādātājiem būtu jāveic piegādes sistēmas riska novērtējums vai jāizmanto esošie riska novērtējumi, kas sagatavoti saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/1787 attiecībā uz tiem parametriem, kuri bija iekļauti Direktīvas 98/83/EK I pielikumā, ņemot vērā, ka brīdī, kad šī direktīva stāsies spēkā, informācija par minētajiem parametriem jau būs pieejama.

(52)

Direktīva 2013/51/Euratom nosaka konkrētu kārtību attiecībā uz radioaktīvo vielu monitoringu dzeramajā ūdenī. Tāpēc ar šo direktīvu nebūtu jānosaka radioaktivitātes parametru vērtības.

(53)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, aizsargāt cilvēku veselību un uzlabot dzeramā ūdens pieejamību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet darbības mēroga vai iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(54)

Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos jāattiecina uz tiem noteikumiem, kuri būtiski grozīti salīdzinājumā ar iepriekšējām direktīvām. Pienākums transponēt nemainītos noteikumus izriet no iepriekšējām direktīvām.

(55)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem VI pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos,