EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2025/40 (2024. gada 19. decembris) par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem, ar ko groza Regulu (ES) 2019/1020 un Direktīvu (ES) 2019/904 un atceļ Direktīvu 94/62/EK (Dokuments attiecas uz EEZ)

(1)

Produktiem ir nepieciešams atbilstīgs iepakojums, lai tie būtu aizsargāti un viegli transportējami no vietas, kur tie tiek ražoti, līdz vietai, kur tie tiek izmantoti vai patērēti. Lai produktu iekšējais tirgus varētu darboties, ir svarīgi novērst šķēršļus iepakojuma iekšējam tirgum. Sadrumstaloti noteikumi un neskaidras prasības rada neskaidrību un papildu izmaksas ekonomikas operatoriem.

(2)

Komisijas (Eurostat) statistika par iepakojuma atkritumiem 2010.–2021. gada laikposmā liecina, ka iepakojumā tiek izmantots daudz pirmreizējo izejvielu (jaunmateriālu). 40 % plastmasas un 50 % papīra, ko izmanto Savienībā, tiek izmantoti iepakojumam, un iepakojums veido 36 % no cietajiem sadzīves atkritumiem. Liels un pastāvīgi augošs radītā iepakojuma apjoms, kā arī mazs atkalizmantošanas un savākšanas apjoms un vāja reciklēšana ir būtiski šķēršļi ceļā uz mazoglekļa aprites ekonomiku. Tālab šai regulai būtu jāparedz noteikumi, kuri aptvertu visu iepakojuma aprites ciklu un kas veicinātu efektīvu iekšējā tirgus darbību, saskaņojot valstu pasākumus un vienlaikus novēršot un samazinot iepakojuma un iepakojuma atkritumu negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēka veselību. Nosakot pasākumus atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/98/EK (3) noteiktajai atkritumu hierarhijai (“atkritumu hierarhija”), šai regulai būtu jāveicina pāreja uz aprites ekonomiku.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 94/62/EK (4) nosaka prasības, kas attiecas uz iepakojuma sastāvu un tā atkalizmantojamību un atgūstamību (“iepakojuma pamatprasības”), un nosaka atgūšanas un reciklēšanas mērķrādītājus dalībvalstīm.

(4)

2014. gadā Komisija Direktīvas 94/62/EK atbilstības pārbaudē ieteica iepakojuma pamatprasības – kas tika uzskatītas par svarīgu rīku, ar kuru panākt labāku iepakojuma vidisko sniegumu, – pielāgot, lai padarītu minētās prasības konkrētākas un vieglāk izpildāmas un tās stiprinātu.

(5)

Saskaņā ar Eiropas zaļo kursu, kas izklāstīts Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumā, jaunajā aprites ekonomikas rīcības plānā par tīrāku un konkurētspējīgāku Eiropu (CEAP), kas izklāstīts Komisijas 2020. gada 11. marta paziņojumā, ir pausta apņemšanās pastiprināt iepakojumam piemērojamās pamatprasības, lai līdz 2030. gadam viss iepakojums būtu atkalizmantojams vai reciklējams, un apsvērt citus pasākumus, kā samazināt (pārmērīga) iepakojuma un iepakojuma atkritumu apjomu, veicināt atkalizmantošanai un reciklēšanai piemērotu dizainu, kā arī samazināt iepakojuma materiālu sarežģītību un ieviest prasības attiecībā uz reciklēta materiāla saturu plastmasas iepakojumā. CEAP arī uzsvērta vajadzība samazināt pārtikas izšķērdēšanu. Komisija apņemas novērtēt Savienības mēroga marķēšanas iespējamību, kas atvieglotu pareizu iepakojuma atkritumu šķirošanu to rašanās vietā.

(6)

Plastmasa ir iepakojuma materiāls ar lielāko oglekļa emisiju intensitāti, un fosilā kurināmā izmantošanas ziņā plastmasas atkritumu reciklēšana ir pieckārt labāka nekā incinerācija ar enerģijas atgūšanu. Kā noteikts Eiropas stratēģijā attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā, kas izklāstīta Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumā, CEAP ir pausta apņemšanās palielināt reciklētās plastmasas izmantošanu un veicināt ilgtspējīgāku plastmasas izmantošanu. Savienības budžets un pašu resursu sistēma palīdz samazināt plastmasas iepakojuma atkritumu radīto piesārņojumu. No 2021. gada 1. janvāra ar Padomes Lēmumu (ES, Euratom) 2020/2053 (5) ir ieviesta valsts iemaksa, kas ir proporcionāla nereciklētajam plastmasas iepakojuma atkritumu daudzumam katrā dalībvalstī. Šie pašu resursi veido daļu no stimuliem samazināt vienreizlietojamās plastmasas patēriņu, kāpināt reciklēšanu un stiprināt aprites ekonomiku.

(7)

Savos 2020. gada 11. decembrī pieņemtajos secinājumos “Padarīt atveseļošanu apritīgu un zaļu” Padome uzsvēra, ka, pārskatot Direktīvu 94/62/EK, būtu jāatjaunina un jānosaka konkrētāki, efektīvāki un vieglāk īstenojami noteikumi, lai sekmētu ilgtspējīgu iepakojumu iekšējā tirgū un līdz minimuma samazinātu iepakojuma sarežģītību nolūkā veicināt ekonomiski piemērotus risinājumus un uzlabot iepakojuma atkalizmantojamību un reciklējamību, kā arī līdz minimuma samazinātu tādu vielu izmantošanu iepakojuma materiālos, sevišķi pārtikas iepakojuma materiālos, kas rada bažas. Padome arī uzsvēra, ka, pārskatot Direktīvu 94/62/EK, lai veicinātu reciklēšanu, būtu arī jāparedz iepakojuma marķēšana viegli saprotamā veidā, lai informētu patērētājus par iepakojuma reciklējamību un par to, kurā vietā izlietotais iepakojums ir jāizmet.

(8)

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcijā par jaunu aprites ekonomikas rīcības plānu (6) tika atkārtoti izvirzīts mērķis līdz 2030. gadam panākt, lai viss iepakojums būtu atkalizmantojams vai reciklējams ekonomiski izdevīgā veidā, un Komisijai tika izteikts aicinājums iesniegt leģislatīvā akta priekšlikumu Direktīvas 94/62/EK grozīšanai, kurā ietvertu atkritumu samazināšanas pasākumus un mērķrādītājus, kā arī vērienīgas pamatprasības, lai samazinātu pārmērīga iepakojuma daudzumu, tostarp e-komercijā, uzlabotu reciklējamību un minimalizētu iepakojuma sarežģītību, palielinātu reciklētā materiāla saturu, pakāpeniski pārtrauktu bīstamo un kaitīgo vielu izmantošanu un veicinātu atkalizmantošanu.

(9)

Šī regula papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1781 (7), kurā iepakojums nav aplūkots kā konkrēta produktu kategorija. Tomēr jāatgādina, ka ar deleģētajiem aktiem, kas tiktu pieņemti, pamatojoties uz Regulu (ES) 2024/1781, ir iespējams noteikt papildu vai sīkākas prasības konkrētu produktu iepakojumam, jo īpaši attiecībā uz iepakojuma samazināšanu līdz minimumam, ja produktu dizains vai pārveidotais dizains var samazināt iepakojuma ietekmi uz vidi.

(10)

Šī regula būtu jāpiemēro visam iepakojumam, ko laiž Savienības tirgū, un visiem iepakojuma atkritumiem neatkarīgi no iepakojuma veida vai izmantotā materiāla. Juridiskās skaidrības labad Direktīvā 94/62/EK sniegtā iepakojuma definīcija būtu jāpārstrukturē, nemainot tās būtību. Tirdzniecības iepakojums, grupas iepakojums un transporta iepakojums būtu jādefinē atsevišķi. Būtu jāizvairās no terminoloģijas dublēšanās. Tādēļ šajā regulā tirdzniecības iepakojums atbilst primārajam iepakojumam, grupas iepakojums – sekundārajam iepakojumam un transporta iepakojums – terciārajam iepakojumam.

(11)

Glāzes, pārtikas tara, sviestmaižu maisiņi vai citi priekšmeti, kas var pildīt iepakojuma funkciju, nebūtu jāuzskata par iepakojumu, ja tie ir izstrādāti un paredzēti kā tādi, ko galaizplatītājs pārdod tukšus. Šādi priekšmeti būtu jāuzskata par iepakojumu tikai tad, ja tie ir izstrādāti un paredzēti piepildīšanai tirdzniecības vietā, tādā gadījumā tie būtu jāuzskata par “pakalpojuma iepakojumu”, vai ja galaizplatītājs tos pārdod pārtiku un dzērienu saturošus, ar noteikumu, ka tie pilda iepakojuma funkciju.

(12)

Primārās ražošanas iepakojuma definīcija nebūtu jāpaplašina tā, ka tā attiektos uz produktiem, kurus šajā regulā uzskata par iepakojumu. Minētās definīcijas ieviešanai un tās izmantošanai termina “ražotājs” definīcijā vajadzētu garantēt, ka šajā regulā par ražotāju tiek uzskatīta fiziska vai juridiska persona, kas šāda veida iepakojumu dara pieejamu pirmo reizi, nevis primārā sektora uzņēmumi (piemēram, lauksaimnieki), kas izmanto šāda veida iepakojumu.

(13)

Priekšmets, kas ir produkta neatņemama daļa un ir nepieciešams, lai šo produktu saturētu, nostiprinātu vai saglabātu visā tā aprites ciklā, ja visi minētā priekšmeta elementi ir paredzēti lietošanai, patērēšanai vai izmešanai kopā, par iepakojumu nav uzskatāms, jo tā funkcionalitāte ir cieši saistīta ar to, ka tas ir produkta daļa. Tomēr, ņemot vērā, kā patērētāji izmet tējas un kafijas maisiņus, kā arī kafijas vai tējas sistēmu porcijas, kuras praksē izmet kopā ar produkta atliekām, kas noved pie kompostējamo un reciklējamo plūsmu kontaminācijas, konkrētie priekšmeti būtu uzskatāmi par iepakojumu. Šāda pieeja atbilst mērķim palielināt bioatkritumu dalīto savākšanu, kā prasīts Direktīvas 2008/98/EK 22. pantā, un nodrošina saskanību attiecībā uz aprites cikla beigu finansiālajām un operacionālajām saistībām. Krāsas, tintes, lakas, spožais pārklājums un līmvielas, kas uzklātas tieši uz produkta, nebūtu jāuzskata par iepakojumu. Tomēr etiķetes, ko piekar vai piestiprina tieši produktam, tostarp pašlīmējošās etiķetes, kas piestiprinātas augļiem un dārzeņiem, būtu jāuzskata par iepakojumu, jo, lai gan līme uz etiķetes ir līmviela, pati etiķete tāda nav. Turklāt, ja attiecīgais materiāls veido tikai nenozīmīgu iepakojuma vienības daļu un jebkurā gadījumā ne vairāk kā 5 % no iepakojuma vienības kopējās masas, šāda iepakojuma vienība nebūtu jāuzskata par kompozītu iepakojumu. Šajā regulā sniegtajai kompozītā iepakojuma definīcijai vienreizlietojamu iepakojumu, kas daļēji izgatavots no plastmasas, neatkarīgi no sliekšņvērtības līmeņa nevajadzētu atbrīvot no prasībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/904 (8).

(14)

Iepakojums būtu jālaiž tirgū tikai tad, ja tas atbilst šajā regulā vai saskaņā ar to noteiktajām ilgtspējas prasībām un marķēšanas prasībām. Būtu jāuzskata, ka iepakojuma laišana tirgū notiek, kad iepakojums tiek pirmo reizi darīts pieejams Savienības tirgū, kas nozīmē, ka izgatavotājs vai importētājs komercdarbības gaitā par samaksu vai bez maksas to ir piegādājis izplatīšanai, patēriņam vai izmantošanai. Tādējādi iepakojumam, kas pirms attiecīgo prasību piemērošanas dienas jau laists Savienības tirgū un ir izplatītāju, tostarp mazumtirgotāju un vairumtirgotāju, krājumos, minētās ilgtspējas un marķēšanas prasības, kas noteiktas šajā regulā vai saskaņā ar to, nebūtu jāpilda.

(15)

Lai atbilstoši atkritumu hierarhijai un ar aprites cikla domāšanu nodrošinātu vislabāko vispārējo vidisko iznākumu, šajā regulā paredzētajiem pasākumiem būtu jātiecas samazināt tirgū laistā iepakojuma apjomu tilpuma un masas izteiksmē un novērst iepakojuma atkritumu rašanos, jo īpaši, iepakojumu samazinot līdz minimuma, izvairoties no iepakojuma, kas nav nepieciešams, un kāpinot iepakojuma atkalizmantošanu. Turklāt šajā regulā paredzēto pasākumu mērķis ir palielināt reciklētā materiāla saturu iepakojumā, jo īpaši plastmasas iepakojumā, kur reciklētā materiāla saturs tiek izmantots ļoti maz, stiprinot augstas kvalitātes reciklēšanas sistēmas un tādējādi palielinot visa iepakojuma reciklēšanas rādītājus un uzlabojot iegūto otrreizējo izejvielu kvalitāti, vienlaikus samazinot citas resursu atgūšanas un galīgās apglabāšanas formas.

(16)

Atbilstoši atkritumu hierarhijai, kas paredz, ka atkritumu apglabāšana poligonā ir nevēlamākais risinājums, šajā regulā paredzēto pasākumu mērķim vajadzētu būt samazināt iepakojuma atkritumu apglabāšanu poligonos.

(17)

Iepakojums ir jāprojektē, jāizgatavo un jārealizē tā, lai to varētu pēc iespējas vairāk reižu atkalizmantot vai kvalitatīvi reciklēt un lai minimalizētu tā ietekmi uz vidi visā tā aprites ciklā un to produktu aprites ciklā, kuriem tas projektēts. Lai minēto mērķi sasniegtu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu attiecībā uz minimālo rotāciju skaitu noteikšanu atkalizmantojama iepakojuma formātiem, ko visbiežāk izmanto atkalizmantošanai.

(18)

Saskaņā ar CEAP un Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojuma “Ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija “Ceļā uz vidi, kas brīva no toksikantiem”” (“Ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija”) mērķiem un lai nodrošinātu ķimikāliju pareizu pārvaldību visā to aprites ciklā un pāreju uz aprites ekonomiku, kas brīva no toksikantiem, kā arī ņemot vērā iepakojuma nozīmi ikdienas dzīvē, šajā regulā ir jāpievēršas tai iepakojuma ietekmei uz cilvēka veselību, vidi un uz plašāku ilgtspējas sniegumu visā tā aprites ciklā, tostarp apritīgumu, kura izriet no bažas raisošu vielu klātbūtnes visā iepakojuma aprites ciklā – no izgatavošanas līdz lietošanai un aprites cikla beigām, ieskaitot atkritumu apsaimniekošanu.

(19)

Ņemot vērā zinātnes un tehnikas progresu, iepakojums būtu jāprojektē un jāizgatavo tā, lai ierobežotu noteiktu smago metālu un citu bažas raisošu vielu klātbūtni iepakojuma sastāvā. Kā noteikts Ilgtspēju sekmējošajā ķimikāliju stratēģijā, vielas, kas rada bažas, būtu jāminimalizē un – kad vien iespējams – jāaizstāj, un pakāpeniski jāatsakās no sabiedrībai nebūtiskas viskaitīgāko vielu izmantošanas, jo īpaši patēriņa precēs. Attiecīgi vielas, kas rada bažas, būdamas iepakojuma materiāla vai iepakojuma komponentu sastāvdaļas, būtu jāminimalizē, lai nodrošinātu, ka iepakojums, kā arī no iepakojuma reciklētie materiāli visā to aprites ciklā neatstātu nekādu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēka veselību vai vidi.

(20)

Perfluoralkilvielas un polifluoralkilvielas (PFAS) veido sintētisku ķīmisko vielu grupu, kurā ir tūkstošiem vielu, kuras dažādos veidos tiek plaši izmantotas gan Savienībā, gan pārējā pasaulē. Attiecībā uz PFAS daudzumu materiāli un iepakojums, kas nonāk saskarē ar pārtiku, ir viena no nozīmīgākajām nozarēm. Visas PFAS, kuras ietilpst šīs regulas darbības jomā, ir vai nu ļoti noturīgas pašas, vai arī noārdoties vidē kļūst par ļoti noturīgām PFAS. Īpaši aplūkojot tos cilvēka veselības beigupunktus, kas tiek uzskatīti par visvairāk bažas raisošajiem pēc ilgstošas iedarbības uz cilvēku, t. i., kancerogenitāte, mutagenitāte, reproduktīvā toksicitāte, tostarp ietekme uz laktāciju vai iedarbība ar tās starpniecību, un toksicitāte specifiskam mērķorgānam, liels skaits PFAS ir klasificētas saistībā ar vismaz vienu no šiem pieciem beigupunktiem. Pamatojoties uz PFAS fizikālajām īpašībām, jo īpaši to noturību, kā arī uz dažu PFAS identificēto ietekmi uz veselību, PFAS rada apdraudējumu videi un cilvēka veselībai.

(21)

PFAS materiālos, kas nonāk saskarē ar pārtiku, neizbēgami izraisīs PFAS iedarbību uz cilvēku. Tā kā PFAS apdraudējumiem nav robežlielumu, pakļaušana PFAS iedarbībai no materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, ir nepieņemams risks cilvēka veselībai. Tāpēc iepakojumā, kas nonāk saskarē ar pārtiku, PFAS būtu jāierobežo. Lai izvairītos no pārklāšanās ar citos Savienības tiesību aktos noteiktajiem PFAS izmantošanas ierobežojumiem, Komisijai būtu jāveic izvērtējums, lai novērtētu nepieciešamību grozīt vai atcelt šajā regulā noteikto PFAS ierobežojumu iepakojumā, kas nonāk saskarē ar pārtiku.

(22)

Bisfenols A (BPA) ir ķīmisks savienojums, ko izmanto galvenokārt kā aizsargslāni tādu materiālu, izgatavošanā, kuri nonāk saskarē ar pārtiku, piemēram, plastmasas galda piederumu vai kārbu oderējuma izgatavošanā. Pēc Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2023. gadā publicētā novērtējuma pat zema BPA daudzuma iedarbība, kas var rasties, kad tas migrē uz pārtiku un dzērieniem un pēc tam patērētāji to norij, var radīt risku patērētājiem.

(23)

Ņemot vērā notiekošo procedūru attiecībā uz BPA, saskaņā ar pilnvarām, kas Komisijai piešķirtas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1935/2004 (9) par materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, paredzams, ka līdz 2024. gada beigām tiks pieņemts BPA izmantošanas ierobežojums. Tiklīdz būs pieņemts BPA izmantošanas ierobežojums, pēc vispārēja 18 mēnešu pārejas perioda tas attieksies uz visu pārtikas iepakojumu un uz citiem materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku.

(24)

Saskaņā ES rīcības plānu “Gaisa, ūdens un augsnes nulles piesārņojuma rīcības plāns”, kā izklāstīts Komisijas 2021. gada 12. maija paziņojumā, Savienības politikas pamatā vajadzētu būt principam, ka preventīvas darbības būtu jāveic avotā. Ilgtspēju sekmējošajā ķimikāliju stratēģijā Komisija uzsver, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (10) un (EK) Nr. 1272/2008 (11) būtu jāpastiprina kā Savienības ķimikāliju reglamentēšanas stūrakmeņi un jāpapildina ar saskaņotām ķimikāliju novērtēšanas un apsaimniekošanas pieejām spēkā esošajos nozaru tiesību aktos. Tāpēc vielas iepakojumā un iepakojuma komponentos tiek ierobežotas avotā, un uz tām galvenokārt attiecas Regula (EK) Nr. 1907/2006 saskaņā ar noteikumiem un procedūrām, kas izklāstītas minētās regulas VIII sadaļā, lai cilvēka veselību un vidi aizsargātu visos vielas aprites cikla posmos, arī atkritumu posmā. Tāpēc jāatgādina, ka Regulu (EK) Nr. 1907/2006 piemēro, pieņemot vai grozot tādu vielu ierobežojumus, ko izgatavo, lai izmantotu, vai ko izmanto iepakojuma vai iepakojuma komponentu ražošanā, kā arī ierobežojumus tādu vielu laišanai tirgū, kas ir sastopamas iepakojumā vai iepakojuma komponentos. Attiecībā uz iepakojumu, kas ietilpst Regulas (EK) Nr. 1935/2004 darbības jomā, jāatgādina, ka minētās regulas mērķis ir nodrošināt iepakotas pārtikas patērētāju augsta līmeņa aizsardzību. Turklāt ir iespējams, ka uz iepakojumā esošām vielām, iepakojuma komponentiem un iepakojuma atkritumiem attiecas arī ierobežojumi, kas noteikti citos Savienības tiesību aktos, piemēram, ierobežojumi un aizliegumi, kuri attiecībā uz noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/1021 (12).

(25)

Papildus ierobežojumiem, ko piemēro materiāliem un izstrādājumiem, kuri nonāk saskarē ar pārtiku, un kas izklāstīti Regulas (EK) Nr. 1907/2006 XVII pielikumā un Regulā (EK) Nr. 1935/2004, konsekvences labad ir lietderīgi saglabāt spēkā esošos ierobežojumus svina, kadmija, dzīvsudraba un sešvērtīgā hroma saturam iepakojumā vai iepakojuma komponentos.

(26)

Nosacījumi atkāpei attiecībā uz svina, kadmija, dzīvsudraba un sešvērtīgā hroma koncentrācijām iepakojumā vai iepakojuma komponentos ir noteikti Komisijas lēmumos 2001/171/EK (13) un 2009/292/EK (14), kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu 94/62/EK, un būtu jāsaglabā šajā regulā. Tomēr, lai ņemtu vērā zinātnes un tehnikas progresu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz to, lai pazeminātu jebkuras minēto metālu koncentrācijas, kas noteiktas šajā regulā, vai lai noteiktu, ar kādiem nosacījumiem minēto metālu koncentrāciju summu neattiecina uz reciklētiem materiāliem vai produktu cikliem noslēgtā un kontrolētā ķēdē, vai uz konkrētiem iepakojuma veidiem vai iepakojuma formātiem. Pamatojoties uz Ilgtspēju sekmējošo ķimikāliju stratēģiju, uz jaunmateriāliem un reciklētiem materiāliem principā būtu jāattiecina vienādas bīstamo vielu koncentrācijas. Neraugoties uz to, var būt ārkārtas apstākļi, kuros varētu būt nepieciešama atkāpšanās no minētā principa. Minētajiem ārkārtas apstākļiem, kas pamato atšķirīgas koncetrācijas reciklētam materiālam salīdzinājumā ar pirmreizējo izejvielu, būtu jābalstās uz katra atsevišķa gadījuma analīzi. Grozot esošos izņēmumus attiecībā uz svina, kadmija, dzīvsudraba un sešvērtīgā hroma koncentrācijām, Komisijai minētais princips būtu jāņem vērā.

(27)

Neskarot ierobežojumus attiecībā uz PFAS, šai regulai nebūtu jādod iespēja vielu izmantošanu ierobežot, balstoties uz ķīmiskā drošuma apsvērumiem vai ar pārtikas nekaitīgumu saistītu iemeslu dēļ, izņemot, ja pastāv nepieņemams risks cilvēku veselībai vai videi, tostarp, bet ne tikai noteikt svina, kadmija, dzīvsudraba un sešvērtīgā hroma ierobežojumus, kas jau noteikti, pamatojoties uz Direktīvu 94/62/EK, un to būtu jāturpina piemērot saskaņā ar šo regulu, ņemot vērā, ka uz šādiem ierobežojumiem attiecas citi Savienības tiesību akti. Tomēr ar ķīmisko drošumu vai ar pārtikas nekaitīgumu galvenokārt nesaistītu iemeslu dēļ tai būtu jāļauj ierobežot iepakojumā un iepakojuma komponentos esošās vai to ražošanas procesos izmantotās vielas, kas negatīvi ietekmē iepakojuma ilgtspēju, it sevišķi apritīgumu, jo īpaši atkalizmantošanas vai reciklēšanas procesus.

(28)

Iepakojums, kas ir projektēts tā, lai to varētu reciklēt, tiklīdz tas kļūst par iepakojuma atkritumiem, ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā uzlabot iepakojuma apritīgumu, uzlabot tā reciklēšanas rādītājus un reciklēta materiāla satura izmantojumu iepakojumā. Nozare ar brīvprātīgām nozares shēmām un dažas dalībvalstis vairākiem iepakojuma formātiem ir noteikušas reciklēšanai piemērota iepakojuma dizaina kritērijus ar mērķi modulēt paplašinātās ražotāja atbildības maksas. Lai novērstu šķēršļus iekšējā tirgū un nozarē nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kā arī veicinātu iepakojuma ilgtspēju, ir svarīgi noteikt obligātas prasības attiecībā uz iepakojuma reciklējamību, proti, saskaņot iepakojuma reciklējamības novērtēšanas kritērijus un metodiku, balstoties uz reciklēšanai piemērota dizaina metodiku Savienības līmenī. Lai sasniegtu CEAP noteikto mērķi, proti, līdz 2030. gadam panākt, ka viss iepakojums ir reciklējams ekonomiski dzīvotspējīgā veidā, reciklējamam iepakojumam vajadzētu būt projektētam materiālu reciklēšanai, un, kad tas kļūst par atkritumiem, būtu jāspēj to dalīti savākt, sašķirot specifiskās atkritumu plūsmās, neietekmējot citu atkritumu plūsmu reciklējamību, un plaši reciklēt. Iepakojuma reciklējamība būtu jāizsaka ar reciklējamības snieguma atzīmēm, kas noteiktas, balstoties uz reciklēšanai piemērota dizaina kritērijiem no 2030. gada un gan uz reciklēšanai piemērota dizaina, gan plašas reciklēšanas kritērijiem no 2035. gada, iepakojuma kategorijām, kas uzskaitītas II pielikumā, un kas izteiktas ar atzīmēm A, B vai C. Iepakojums ar minētajām atzīmēm būtu jāuzskata par reciklējamu, un to būtu attiecīgi jāļauj laist tirgū. Iepakojums ar atzīmi, kas zemāka par C, būtu jāuzskata par tehniski nereciklējamu, un šāda iepakojuma laišana tirgū būtu jāierobežo. Tomēr, lai ekonomikas operatoriem dotu pietiekami daudz laika pielāgoties, iepakojumam minētajiem kritērijiem būtu jāatbilst tikai no 2030. gada 1. janvāra. No 2038. gada 1. janvāra, lai iepakojumu varētu laist tirgū, tam būtu jāatbilst vismaz B atzīmei.

(29)

Materiālu reciklēšanas definīcijai šajā regulā būtu jāpapildina Direktīvā 2008/98/EK noteiktās reciklēšanas un materiālu atgūšanas definīcijas. Materiālu reciklēšana notur resursus apritē materiālu ekonomikā, un tādēļ tajā nebūtu jāietver atkritumu bioloģiska apstrāde. Materiālu reciklēšanas definīcijai nevajadzētu ietekmēt to reciklēšanas mērķrādītāju aprēķināšanu, kas dalībvalstīm noteikti saskaņā ar šo regulu. Minēto mērķrādītāju un to aprēķinu pamatā ir jēdziena “reciklēšana” definīcija, kas noteikta Direktīvā 2008/98/EK.

(30)

Kvalitatīva reciklēšana nozīmē to, ka reciklētie materiāli, balstoties uz to tehniskajiem raksturlielumiem, kas tiek saglabāti, ir līdzvērtīgi vai kvalitāte ir augstāka salīdzinājumā ar sākotnējo materiālu, un tos var izmantot kā primāro izejvielu aizstājēju iepakojumam vai līdzīgiem lietojumiem. Reciklēto materiālu var reciklēt vairākas reizes. Lai varētu ražot kvalitatīvi reciklētas izejvielas, izšķiroša nozīme ir pienācīgi šķirotu iepakojuma atkritumu savākšanai. Atšķirība starp materiālu reciklēšanu un kvalitatīvu reciklēšanu ir tāda, ka materiālu reciklēšanā iepakojuma materiāls tiek reciklēts materiālos, savukārt kvalitatīvajā reciklēšanā iepakojuma materiāls tiek reciklēts tādas kvalitātes materiālos, ka šos materiālus var izmantot kā tādas pašas kvalitātes atzīmes materiālus iepakojumam vai citiem lietojumiem, kuros tiek saglabāta reciklētā materiāla kvalitāte.

(31)

Tas, ka ir veikts novērtējums tam, vai dizains ir piemērots reciklēšanai, pats par sevi nenodrošina, ka iepakojums patiešām arī tiek reciklēts. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai izstrādāt vienotu metodiku un pārraudzības ķēdes mehānismu, kas nodrošina, ka iepakojuma atkritumi patiešām tiek plaši reciklēti, pamatojoties uz ieviesto modernāko dalīto savākšanu un ieviestiem šķirošanas un reciklēšanas procesiem, kas ir pārbaudīti ekspluatācijas vidē. Attiecīgi, sākot ar 2035. gadu, būtu jāveic jauns novērtējums, balstoties uz tā materiāla daudzumu, t. i., svaru, kas faktiski reciklēts no katras iepakojumu kategorijas, saskaņā ar metodiku un sliekšņiem, kas noteikti šajā regulā. Plašas reciklēšanas sliekšņi būtu jānosaka, ņemot vērā šajā regulā paredzēto mērķrādītāju reciklētā materiāla daudzumam gadā. Tiek sagaidīts, ka dalībvalstis līdz 2030. gadam uzraudzības nolūkā jau būs iesniegušas Komisijai pirmos datus par reciklētā iepakojuma atkritumu daudzumu pa iepakojuma kategorijām. Ražotājiem gadījumā, ja ražotāja paplašinātas atbildības pienākumi tiek pildīti individuāli, ražotāju atbildības organizācijām, kurām uzticēta šo pienākumu izpilde, vai iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas operatoriem, ja par iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu ir atbildīgas valsts iestādes, būtu jānodrošina, ka iepakojuma atkritumi tiek savākti dalīti, tie ir šķiroti un ka materiāls tiek reciklēts ierīkotā infrastruktūrā, izmantojot ieviestus procesus, kuri ir pārbaudīti ekspluatācijas vidē, un būtu jāiesniedz izgatavotājam visa tehniskā dokumentācija, kas apliecina, ka iepakojums tiek plaši reciklēts.

(32)

Lai izveidotu saskaņotus noteikumus par iepakojuma dizainu nolūkā nodrošināt tā reciklējamību, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz to, lai noteiktu reciklēšanai piemērota dizaina kritērijus un reciklēšanas snieguma atzīmes, noteiktu to, kā veikt reciklējamības snieguma novērtējumu un izteikt tā rezultātu, noteiktu to nosacījumu aprakstu, kas katrai iepakojuma kategorijai jāizpilda, lai atbilstu tās attiecīgajām reciklējamības snieguma atzīmēm, noteiktu satvaru to finansiālo iemaksu modulācijai, kas ražotājiem jāmaksā, lai izpildītu savus paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus, kā arī grozītu šīs regulas attiecīgos pielikumus.

(33)

Lai stimulētu inovāciju iepakojuma jomā, attiecībā uz tādu iepakojumu, kuram piemīt inovatīvas iezīmes, kas būtiski uzlabo iepakojuma pamatfunkciju un kam ir pierādāmi vidiski ieguvumi, būtu jādod papildu laiks reciklējamības prasību izpildei. Inovatīvajām iezīmēm vajadzētu būt pamatotām, jo īpaši attiecībā uz jaunu materiālu izmantošanu, un plānotās reciklēšanas gaitas noteikšana būtu jāizskaidro iepakojumam pievienotajā tehniskajā dokumentācijā. Šī informācija cita starpā būtu jāizmanto, lai vajadzības gadījumā grozītu īstenošanas aktus par reciklēšanai piemērota dizaina kritērijiem. Ekonomikas operatoram pirms inovatīvā iepakojuma laišanas tirgū būtu arī jāziņo Komisijai un kompetentajai iestādei.

(34)

Lai aizsargātu cilvēka un dzīvnieku veselību un drošību, iepakotu produktu iedabas un saistīto prasību dēļ reciklējamības prasībām nevajadzētu būt obligātām tiešajam iepakojumam saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/83/EK (15) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/6 (16), kas ir tiešā saskarē ar zālēm, kā arī ārējam iepakojumam, kā definēts minētajos leģislatīvajos aktos, gadījumos, kad šāds iepakojums ir vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību īpašajām prasībām zāļu kvalitātes saglabāšanai. Turklāt reciklējamības prasībām nevajadzētu būt obligātām tādu medicīnisko ierīču sensitīvam plastmasas kontaktiepakojumam, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/745 (17), tādu in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču sensitīvam plastmasas kontaktiepakojumam, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/746 (18), sensitīvam plastmasas kontaktiepakojumam zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētai pārtikai un īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai pārtikai, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 609/2013 (19), vai iepakojumam, ko izmanto bīstamu kravu pārvadājumos, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/68/EK (20). Atbrīvojumam būtu jāattiecas arī uz tirdzniecības iepakojumu, kas izgatavots no vieglās koksnes, korķa, tekstila, gumijas, keramikas vai porcelāna, jo minētos materiālus laiž tirgū ļoti nelielos daudzumos, t. i., katra kategorija veido mazāk nekā 1 % no Savienības tirgū laistā iepakojuma masas. Minētajam atbrīvojumam nebūtu jāattiecas uz pienākumu maksāt finansiālās iemaksas saskaņā ar paplašināto ražotāja atbildību.

(35)

Dažas dalībvalstis veic pasākumus, lai iepakojuma reciklējamību veicinātu, modulējot paplašinātās ražotāja atbildības maksas. Šādas iniciatīvas valsts līmenī ekonomikas operatoriem var radīt regulatīvo nenoteiktību, jo īpaši, ja tie iepakojumu piegādā vairākās dalībvalstīs. Vienlaikus paplašinātās ražotāja atbildības maksu modulācija ir iedarbīgs ekonomisks instruments, ar ko var stimulēt ilgtspējīgāku iepakojuma dizainu, tā panākot vieglāk reciklējamu iepakojumu un vienlaikus uzlabojot iekšējā tirgus darbību. Tāpēc ir jāsaskaņo kritēriji paplašinātās ražotāja atbildības maksu modulēšanai atkarībā no reciklējamības snieguma atzīmes, kas noskaidrota reciklējamības novērtējumā, tomēr nenosakot šādu maksu faktisko apmēru. Tā kā kritērijiem vajadzētu būt saistītiem ar iepakojuma reciklējamības kritērijiem, ir lietderīgi Komisiju pilnvarot šādus saskaņotus kritērijus pieņemt, vienlaikus nosakot detalizētus reciklēšanai piemērota dizaina kritērijus katrai iepakojuma kategorijai.

(36)

Lai nodrošinātu iepakojuma apritīgumu, tas būtu jāprojektē un jāizgatavo tā, lai vairāk primāro izejvielu varētu aizstāt ar reciklētiem materiāliem. Lielāka reciklētu materiālu izmantošana palīdz veidoties aprites ekonomikai ar labi funkcionējošiem reciklētu materiālu tirgiem, samazina izmaksas, atkarību un negatīvo ietekmi uz vidi, kas saistīta ar pirmreizējo izejvielu izmantošanu, un dod iespēju materiālus izmantot resursefektīvāk. No dažādajiem iepakojuma materiāliem vismazāk reciklētu materiālu tiek izmantots plastmasas iepakojumā. Lai šīs problēmas risinātu vispiemērotākajā veidā, ir jāpalielina reciklētas plastmasas izmantošana, nosakot obligātus mērķrādītājus attiecībā uz reciklēta materiāla saturu plastmasas iepakojumā dažādos līmeņos atkarībā no dažādu plastmasas iepakojumu kā kontaktiepakojumu sensitivitātes (21) un nodrošinot, ka minētie mērķrādītāji kļūst saistoši līdz 2030. gadam. Lai uz inkrementāla pamata nodrošinātu iepakojuma apritīgumu, no 2040. gada būtu jāpiemēro augstāki mērķrādītāji.

(37)

Papīra materiāls, kas iegūts koksnes pulpas ieguves procesā, nebūtu jāuzskata par tādu, kas ietilpst plastmasas definīcijā saskaņā ar šo regulu.

(38)

Lai nodrošinātu augstu cilvēka un dzīvnieku veselības aizsardzības līmeni saskaņā ar Savienības tiesību aktu prasībām un izvairītos no jebkāda piegādes drošības un zāļu drošuma un medicīnisko ierīču drošuma apdraudējuma, atsevišķi plastmasas iepakojuma veidi būtu jāizslēdz no pienākuma nodrošināt minimālu reciklēta materiāla saturu. Minētie plastmasas iepakojuma veidi ir tiešais iepakojums, kas definēts Direktīvā 2001/83/EK un Regulā (ES) 2019/6, sensitīvs tādu medicīnisko ierīču plastmasas kontaktiepakojums, uz ko attiecas Regula (ES) 2017/745, sensitīvs tādu in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču kontaktiepakojums, uz ko attiecas Regula (ES) 2017/746, tikai zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētas pārtikas sensitīvs plastmasas kontaktiepakojums un īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētas pārtikas sensitīvs plastmasas kontaktiepakojums, uz ko attiecas Regula (ES) Nr. 609/2013. Gadījumos, kad ir jānodrošina iepakojuma atbilstība īpašām prasībām zāļu kvalitātes saglabāšanai, minētā izslēgšana būtu jāattiecina arī uz cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu ārējo iepakojumu, kā definēts Regulā (ES) 2019/6 un Direktīvā 2001/83/EK.

(39)

Lai sasniegtu šajā regulā minētos mērķrādītājus reciklēta materiāla satura integrēšanai, Komisijai ne vēlāk kā trīs gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā būtu jāpublicē pārskats par biobāzēta plastmasas iepakojuma tehnoloģisko attīstību un vidisko sniegumu un attiecīgā gadījumā jāiesniedz leģislatīvā akta priekšlikums ar ilgtspējas prasībām un mērķrādītājiem.

(40)

Lai novērstu šķēršļus iekšējam tirgum un nodrošinātu šīs regulas efektīvu izpildi, ekonomikas operatoriem būtu jānodrošina, ka plastmasas daļa iepakojumā satur noteiktu minimālo tāda reciklēta materiāla satura procentuālo daudzumu, kas atgūts no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, attiecībā uz katru iepakojuma veidu un formātu, kā minēts šajā regulā, aprēķinot kā vidējo rādītāju par ražotni un gadu.

(41)

Tas, ka ražotne tiek izmantota par pamatu aprēķinam, nodrošina iepakojuma izgatavotājam zināmu elastību, lai sasniegtu reciklētā satura minimālo procentuālo daudzumu. Ražotne būtu jāsaprot kā tāda, kas attiecas vienīgi uz vienu rūpniecisko kompleksu, kur iepakojums tiek izgatavots.

(42)

Ekonomikas operatoriem vajadzētu būt stimulam palielināt reciklēta materiāla saturu iepakojuma plastmasas daļā. Viens veids, kā to panākt, ir nodrošināt paplašinātās ražotāja atbildības maksu modulāciju, balstoties uz reciklēta satura procentuālo daudzumu iepakojumā. Šādos gadījumos maksu modulācijas pamatā vajadzētu būt kopīgiem noteikumiem par šādā iepakojumā esošā reciklēta materiāla satura aprēķināšanu un verifikāciju. Šajā kontekstā būtu jāatļauj dalībvalstīm saglabāt esošās sistēmas, kas nodrošina iepriekšēju un taisnīgu piekļuvi reciklētam materiālam, lai sasniegtu minimālos reciklēta materiāla satura mērķrādītājus, ar noteikumu, ka tie atbilst šai regulai. Turklāt prioritāra piekļuve reciklētajiem materiāliem būtu jāpiešķir par tirgus cenām, un reciklētā materiāla daudzumam, attiecībā uz kuru tiek piešķirta prioritāra piekļuve, būtu jāatbilst iepakojuma daudzumam, ko ekonomikas operators darījis pieejamu attiecīgās dalībvalsts teritorijā noteiktā laikposmā.

(43)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus noteikumu īstenošanai par to, kā aprēķināt un verificēt tāda reciklētā materiāla satura procentuālo daudzumu, kas iegūts no pēcpatēriņa plastmasas atkritumu atgūšanas, to aprēķinot attiecībā uz katru iepakojuma veidu un formātu kā vidējo rādītāju attiecībā uz ražotni un gadu, vienlaikus ņemot vērā reciklēšanas procesa ietekmi uz vidi, un lai noteiktu tehniskās dokumentācijas formātu, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai.

(44)

Lai nodrošinātu iekšējo tirgu kvalitatīvai plastmasas reciklēšanai un otrreizējo izejvielu izmantošanai, iepakojuma, kas tiek laists tirgū, jebkurai plastmasas daļai būtu jāsatur noteikts minimālais tāda reciklēta materiāla satura procentuālais daudzums, kas atgūts no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, attiecībā uz katru iepakojuma veidu un formātu, kā minēts šajā regulā, tos aprēķinot kā vidējo rādītāju attiecībā uz ražotni un gadu. Iepakojuma veids būtu jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz galveno polimēru, no kura iepakojums ir izgatavots, savukārt iepakojuma formāts būtu jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz konkrētas iepakojuma vienības izmēru un formu.

(45)

Vides un cilvēku veselības augsta līmeņa aizsardzība, jo īpaši attiecībā uz emisiju līmeni gaisā, ūdenī un augsnē, ir vajadzīga vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, klimata pārmaiņas ir globāla parādība, kurai nav robežu, un to ietekme nav tieši saistīta ar siltumnīcefekta gāzu emisiju avotu: valstis ar zemām siltumnīcefekta gāzu emisijām var saskarties ar klimata pārmaiņu ietekmi, kas nav samērīga ar to individuālo devumu globālajās siltumnīcefekta gāzu emisijās. Otrkārt, ūdens sistēmas ir savstarpēji savienotas, piemēram, ar okeāna straumēm, un iepriekšējā pieredze liecina, ka piesārņojums, tostarp saistībā ar plastmasas atkritumiem, kas rodas vienā planētas daļā, var plaši izplatīties citos okeānos un kontinentos. Treškārt, emisijām augsnē var būt ne tikai vietēja, bet arī pārrobežu ietekme, jo īpaši, ja šīs emisijas nonāk ūdenstecēs. Reciklēta materiāla satura izmantošanas veicināšana plastmasas iepakojumā balstās uz pieņēmumu, ka pats reciklēta materiāla saturs ir ražots vidiski ilgtspējīgā veidā, lai samazinātu oglekļa pēdu un veicinātu aprites ekonomiku. Šajā nolūkā ir jāievieš konkrēti aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu, ka veids, kādā tiek iegūts reciklētā materiāla saturs, neatceļ ieguvumus videi, ko sniedz šāda reciklēta materiāla satura izmantošana turpmākā plastmasas iepakojumā. Tāpēc saistītās vidiskās problēmas ir jārisina nediskriminējošā veidā gan attiecībā uz iekšzemē ražotu, gan importētu plastmasas iepakojumu. Šajā nolūkā uz importu Savienībā būtu jāattiecina līdzvērtīgi nosacījumi attiecībā uz emisijām un dalītu savākšanu un reciklēšanas tehnoloģiju ilgtspējas kritērijiem.

(46)

Dalītā plastmasas atkritumu savākšana ir būtiska, jo tai ir tieša, pozitīva ietekme uz savākšanas rādītājiem, savākto materiālu kvalitāti un reciklēto materiālu kvalitāti. Tas dara iespējamu kvalitatīvu reciklēšanu un veicina kvalitatīvu otrreizējo izejvielu izmantošanu. Tuvāka virzība uz “pārstrādājošu sabiedrību” palīdz izvairīties no atkritumu rašanās un mudina izmantot atkritumus kā resursus, vienlaikus izvairoties no resursu iestrēdzes zemākajos atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas līmeņos, kas negatīvi ietekmē vidi un neņem vērā atkritumu apsaimniekošanu videi drošā veidā. Dalītā savākšana arī novērš bīstamo un nebīstamo atkritumu sajaukšanu, nodrošinot atkritumu un to sūtījumu drošību, un novērš piesārņojumu, kā to paredz tādi starptautiskie noteikumi kā 1989. gada 22. marta Bāzeles Konvencija par kontroli pār kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu (22), Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencija (23), Konvencija par atkritumu un citu vielu izgāšanas radītā jūras piesārņojuma nepieļaušanu, kas noslēgta Londonā 1972. gada 29. decembrī, un tās 1996. gada protokols, kā arī V pielikums 1973. gada 2. novembra Starptautiskajai konvencijai par piesārņojuma novēršanu no kuģiem (MARPOL konvencija), kas grozīta, izmantojot ar to saistīto 1978. gada protokolu.

(47)

Turklāt diskusijas starptautiskā līmenī dažādās Starpvaldību sarunu komitejas sanāksmēs, lai ANO Vides programmas (“Starpvaldību sarunu komiteja par piesārņojumu ar plastmasu”) paspārnē izstrādātu starptautisku juridiski saistošu instrumentu par plastmasas piesārņojumu, tostarp jūras vidē, ir starptautiskā līmenī apliecinājušas, ka ir jāpastiprina rīcība attiecībā uz plastmasas dalītu savākšanu, lai ierobežotu tās ietekmi uz vidi un veicinātu aprites ekonomiku, tā novēršot atkritumu rašanos un samazinot dabas resursu izmantošanu. Tas arī parādīja līgumslēdzēju pušu vēlmi pieņemt pasākumus šajā virzienā. Konvencijā par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos (24), kas noslēgta Ženēvā 1979. gada 14. novembrī, minētās konvencijas pusēm ir noteikts pienākums aizsargāt vidi pret gaisa piesārņojumu un censties ierobežot un, ciktāl iespējams, pakāpeniski samazināt un novērst gaisa piesārņojumu, tostarp gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos. Saskaņā ar Konvenciju par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu (25), kas noslēgta Helsinkos 1992. gada 17. martā, pusēm ir jāveic pasākumi, lai novērstu, kontrolētu un samazinātu jebkādu ūdens piesārņojuma pārrobežu ietekmi. Saskaņā ar 1992. gada Riodežaneiro deklarāciju, kas pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē par vidi un attīstību, piesārņotājam principā būtu jāsedz piesārņojuma izmaksas. Tāpēc rūpnieciskām darbībām, piemēram, plastmasas reciklēšanai, būtu jāiet roku rokā ar piesārņojuma novēršanas un samazināšanas pasākumiem.

(48)

Vidiskais mērķis veicināt tādu materiālu izmantošanu, kas atgūti no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, prasa, lai plastmasas reciklēšana tiktu veikta tā, lai līdz minimumam samazinātu radīto piesārņojumu. Pretējā gadījumā reciklēšanas gaitā emitētais rūpnieciskais piesārņojums samazinātu vai likvidētu vidisko pievienoto vērtību, ko rada reciklētas plastmasas izmantošanas veicināšana. Būtu jāizstrādā ilgtspējas kritēriji pēcpatēriņa plastmasas atkritumu reciklēšanas tehnoloģijām. Tiem būtu jānodrošina vides un cilvēku veselības augsta līmeņa aizsardzība, jo īpaši attiecībā uz emisiju līmeni gaisā, ūdenī un augsnē, un resursefektivitāte. Šajā nolūkā būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz ilgtspējas kritēriju noteikšanu plastmasas atkritumu reciklēšanas tehnoloģijām. Attiecīgi reciklēšana būtu jāveic videi nekaitīgā veidā, nodrošinot augstu reciklēšanas procesu un produktu kvalitāti un nodrošinot augstus standartus reciklēšanas nozarei. Nodrošinot reciklēšanas tehnoloģijas un līdz ar to arī reciklēta materiāla pienācīgu ilgtspējas līmeni, reciklēta materiāla satura izmantošanas veicināšana plastmasas iepakojumā kļūst par videi nekaitīgu pasākumu. Diskusijās Starpvaldību sarunu komitejas par piesārņojumu ar plastmasu sanāksmēs arī tika uzsvērts, cik svarīgi ir nodrošināt, lai reciklēšanas tehnoloģijas darbotos videi nekaitīgā veidā.

(49)

Metodikai, ar kuru novērtē, verificē un sertificē, tostarp izmantojot trešo personu veiktu revīziju, piemērojamo noteikumu līdzvērtīgumu gadījumā, ja reciklētā materiāla saturs, kas atgūts no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem, tiek reciklēts un savākts kādā trešā valstī, būtu jānodrošina augsts vides un cilvēka veselības aizsardzības līmenis, jo īpaši attiecībā uz emisiju līmeni gaisā, ūdenī un augsnē, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt, ka pārstrāde notiek videi nekaitīgā veidā, iespēju nodrošināt kvalitatīvu reciklēšanu, kvalitātes standartu līmeni reciklēšanas nozarei un resursefektivitātes līmeni. Šādi apsvērumi ir būtiski, lai panāktu resursu apritīgumu un tādējādi radītu mazāku spiedienu uz izsmeļamiem dabas resursiem. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai izstrādāt minēto metodiku.

(50)

Reciklētu plastmasu saturošiem materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, ir jāatbilst Komisijas Regulā (ES) 2022/1616 (26) noteiktajām prasībām, kuras ietver prasības par reciklēšanas tehnoloģijām. Attiecībā uz plastmasas iepakojumu, izņemot gadījumus, kad minētais iepakojums ir izgatavots no polietilēntereftalāta (PET), ir lietderīgi pietiekamu laiku pirms attiecīgo reciklēta materiāla satura prasību piemērošanas datuma atkārtoti novērtēt to, vai ir pieejamas piemērotas šāda plastmasas iepakojuma reciklēšanas tehnoloģijas. Minētajā novērtējumā būtu arī jāietver situācija attiecībā uz atļaujām saskaņā ar attiecīgajiem Savienības noteikumiem un šādas tehnoloģijas uzstādīšanu praksē. Pamatojoties uz minēto novērtējumu, varētu būt nepieciešams paredzēt atkāpes no reciklētā materiāla satura prasībām konkrētam sensitīvam plastmasas kontaktiepakojumam vai grozīt šajā regulā noteikto atkāpju sarakstu. Šajā nolūkā būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu.

(51)

Lai ņemtu vērā riskus, kas saistīti ar konkrētu plastmasas atkritumu iespējamu nepietiekamu piegādi reciklēšanai, kas varētu novest pie pārmērīgām cenām vai negatīvas ietekmes uz veselību, drošību un vidi, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz to, lai pielāgotu minimālo reciklēta materiāla satura procentuālo apmēru, kas atgūstams no pēcpatēriņa plastmasas atkritumiem. Izvērtējot šāda deleģētā akta pamatotību, Komisijai būtu jāizskata pienācīgi pamatoti fizisku un juridisku personu pieprasījumi.

(52)

Attiecībā uz materiāliem, kas nav plastmasa, piemēram, stiklu vai alumīniju, tendence pirmreizējās izejvielas aizstāt ar reciklētiem materiāliem ir acīmredzama, un, ņemot vērā tiesiskās un ekonomiskās vides attīstību un patērētāju gaidas, ir sagaidāms, ka tā turpināsies. Tomēr Komisijai būtu cieši jāuzrauga reciklēta materiāla izmantojums iepakojuma materiālos, kas nav plastmasa, un jānovērtē, vai ir piemēroti ierosināt papildu pasākumus, arī noteikt mērķrādītājus, kuru mērķis ir palielināt reciklēta materiāla izmantojumu iepakojumā, kas nav plastmasas iepakojums.

(53)

Bioatkritumu plūsma bieži ir kontaminēta ar konvencionālo plastmasu, un materiālu reciklēšanas plūsmas bieži ir kontaminētas ar kompostējamu plastmasu. Šāda šķērskontaminācija noved pie resursu izšķērdēšanas un zemākas otrreizējo izejvielu kvalitātes un būtu jānovērš avotā. Ņemot vērā šādas bažas, dalībvalstīm būtu jāprecizē, kāda to teritorijā ir piemērota kompostējamā iepakojuma atkritumu apsaimniekošana. Tā kā patērētājiem kļūst aizvien grūtāk saprast, kā kompostējamu plastmasas iepakojumu pareizi izmest, ir pamatoti un nepieciešams noteikt skaidrus un vienotus noteikumus par kompostējama plastmasas iepakojuma izmantošanu, prasot to izmantot tikai tad, ja tā izmantošana rada nepārprotamu vidisku ieguvumu vai labumu cilvēka veselībai. Tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad kompostējamā iepakojuma izmantošana palīdz savākt bioatkritumus vai tos izmest, – kā piemēru var minēt produktus, kuru satura un iepakojuma atdalīšana ir īpaši sarežģīta, piemēram, tējas maisiņus.

(54)

Dažiem bionoārdāmu plastmasas polimēru iepakojuma pielietojumiem ir pierādāmi vidiski ieguvumi, ja tiek izmantots kompostējams iepakojums, kas nonāk kompostēšanas stacijās, tostarp anaerobiskās noārdīšanas kompleksos, kontrolētos apstākļos. Turklāt, ja dalībvalsts piemēro noteikumus, kas paredzēti Direktīvas 2008/98/EK 22. panta 1. punkta otrajā daļā, un ja minētajā dalībvalstī ir pieejamas piemērotas atkritumu savākšanas shēmas un atkritumu apstrādes infrastruktūra, vajadzētu būt elastībai minētajai dalībvalstij lemt par to, vai atļaut pirmo reizi darīt pieejamu tās teritorijā kompostējamo iepakojumu kafijai, tējai vai citām dzēriena sistēmas porcijām, kas sastāv no tāda iepakojuma materiāla, kas nav metāls, un ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus, vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus un pirmo reizi darīt pieejamu tās teritorijā citu iepakojumu, uz ko pirms šīs regulas piemērošanas dienas attiecās prasība, ka tam jābūt kompostējamam. Lai patērētājiem nebūtu šaubu par to, kā iepakojumu pienācīgi izmest, un ņemot vērā oglekļa apritīguma radīto vidisko ieguvumu, visam pārējam iepakojumam būtu jāveic materiāla reciklēšana un šāda iepakojuma dizainam būtu jānodrošina, ka tas neietekmē citu atkritumu plūsmu reciklējamību.

(55)

Turklāt bionoārdāmiem atkritumiem nevajadzētu veicināt kontaminantu klātbūtni radītajā kompostā. Prasības, ko paredz saskaņotais standarts EN 13432:2000 “Prasības iepakojumam resursu atgūšanai, to kompostējot un biodegradējot – testēšanas shēma un iepakojuma atbilstības novērtējuma kritēriji”, būtu jāpārskata attiecībā uz kompostēšanas laikiem, pieļaujamiem kontaminācijas līmeņiem un mikroplastmasas izdalīšanās ierobežojumiem, lai būtu iespējams minētos materiālus pienācīgi apstrādāt bioatkritumu apstrādes kompleksos. Turklāt būtu jānosaka līdzīgs standarts attiecībā uz mājsaimniecisku kompostēšanu Savienībā.

(56)

Kā aprakstīts “ES biobāzētas, bionoārdāmas un kompostējamas plastmasas rīcībpolitikas satvarā”, kas izklāstīts Komisijas 2022. gada 30. novembra paziņojumā, atbilstība rūpnieciskās kompostēšanas standartiem nenozīmē sadalīšanos mājsaimnieciskajā kompostēšanā. Rūpnieciskajā kompostēšanā nepieciešamie apstākļi ir augsta temperatūra un augsts mitruma līmenis. Mājsaimnieciskajā kompostēšanā, ko veic privātpersonas, tostarp kopienās, faktiskie apstākļi lielā mērā ir atkarīgi no vietējiem klimatiskajiem apstākļiem un patērētāju prakses. Tādējādi pastāv risks, ka mājsaimnieciskajā kompostēšanā bioloģiskā noārdīšanās būs lēnāka nekā rūpnieciskajā kompostēšanā vai ka tā nebūs nepabeigta. Jo īpaši mājsaimnieciskā kompostēšana plastmasas iepakojumam būtu jāapsver tikai konkrētiem lietojumiem un īpašu vietējo apstākļu kontekstā attiecīgo iestāžu uzraudzībā.

(57)

Ja tas ir pamatoti un lietderīgi, ņemot vērā tehnoloģiju un regulējuma attīstību, kas ietekmē kompostējamās plastmasas izmešanu, un īpašos apstākļos, kas nodrošina, ka šādu materiālu izmantošana ir labvēlīga videi un cilvēka veselībai, Komisijai attiecīgā gadījumā būtu jāiesniedz leģislatīvā akta priekšlikums, ar ko atļautā kompostējamā iepakojuma sarakstu grozītu.

(58)

Lai būtu vieglāk novērtēt atbilstību šīs regulas prasībām attiecībā uz kompostējamo iepakojumu, ir jāparedz tāda kompostējamā iepakojuma atbilstības prezumpcija, kurš atbilst saskaņotajiem standartiem, kas pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1025/2012 (27). Nosakot, vai ir jāpiemēro prezumpcija, būtu jāņem vērā detalizētas minēto prasību tehniskās specifikācijas saskaņā ar jaunākajiem zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem. Parametriem, tostarp kompostēšanas laikam un pieļaujamajam kontaminācijas līmenim, būtu jāatspoguļo faktiskie apstākļi bioatkritumu apstrādes kompleksos, arī anaerobiskās noārdīšanās procesos. Atbilstības prezumpciju vairs nevar balstīt uz pašreizējo rūpnieciskās kompostēšanas standartu, jo minētais standarts ir jāpārskata un jāaizstāj ar atjauninātu versiju. Tomēr līdz brīdim, kad būs pieejams jauns vai atjaunināts saskaņotais standarts, pašreizējo standartu var izmantot kā orientieri. Attiecībā uz mājsaimniecībā kompostējamu iepakojumu Komisija var pieprasīt, lai vajadzības gadījumā tiktu izstrādāta EN-standartizācija.

(59)

Visam iepakojumam, kas paredzēts saskarei ar pārtikas produktiem vai kas jau ir saskarē ar pārtikas produktiem, tostarp kompostējamam iepakojumam, ir jāatbilst Regulā (EK) Nr. 1935/2004 izklāstītajām prasībām. Vajadzības gadījumā vajadzētu būt iespējamam kā daļu no informācijas un dokumentācijas, kas prasīta saskaņā ar šo regulu, izmantot dokumentāciju un informāciju, kas prasīta saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku.

(60)

Iepakojumam vajadzētu būt projektētam tā, lai minimalizētu tā tilpumu un masu un lai darītu iespējamu reciklējamību, vienlaikus saglabājot tā spēju pildīt iepakojuma funkcijas. Izgatavotājam būtu iepakojums jānovērtē saskaņā ar snieguma kritērijiem, kas uzskaitīti šajā regulā. Ņemot vērā šīs regulas mērķus samazināt iepakojuma un iepakojuma atkritumu rašanos un uzlabot iepakojuma apritīgumu iekšējā tirgū, ir lietderīgi pašreizējos kritērijus vēl vairāk papildināt un precizēt un tos padarīt stingrākus. Tāpēc būtu jāgroza iepakojuma snieguma kritēriju saraksts, kas uzskaitīti saskaņotajā standartā EN 13428:2004 “Iepakojums. Prasības, kas attiecas uz ražošanu un sastāvu. Novēršana avotā”. Tomēr, iekams ir pieejams jauns vai atjaunināts saskaņotais standarts, var izmantot spēkā esošo standartu EN 13428:2004. Lai gan, iepakojumu projektējot, liela nozīme aizvien ir tirdzniecībai un patērētāju atsaucībai, tiem nevajadzētu būt snieguma kritērijiem, kas paši par sevi attaisnotu lielāku iepakojuma masu un tilpumu. Tomēr tam nevajadzētu ietekmēt produktu specifikācijas tādu amatniecības un rūpniecības produktu un pārtikas un lauksaimniecības produktu gadījumā, kuri ir reģistrēti un aizsargāti saskaņā ar ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības shēmu, kā daļa no Savienības mērķa aizsargāt kultūras mantojumu un tradicionālo zinātību, tostarp saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1308/2013 (28) attiecībā uz vīnu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/787 (29) attiecībā uz stipriem alkoholiskiem dzērieniem vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2023/2411 (30) attiecībā uz amatniecības un rūpniecības ražojumiem, vai uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2024/1143 (31) minētās kvalitātes shēmas. Tam nevajadzētu apdraudēt arī iepakojuma dizainus, kas ir aizsargāti saskaņā ar Savienības vai valstu dizainparaugu vai preču zīmju tiesību aktiem vai starptautiskajiem nolīgumiem, kuri ir spēkā kādā no dalībvalstīm. Izņēmums šādam iepakojumam ir pamatots tikai tiktāl, ciktāl jaunie noteikumi par iepakojuma minimalizēšanu ietekmē iepakojuma formu tā, ka preču zīme vairs nevar nodrošināt ar preču zīmi marķētās preces atšķiršanu no cita uzņēmuma precēm un ka dizains vairs nevar saglabāt savas jaunās un individuālās īpašības. Lai izvairītos no ļaunprātīgas izmantošanas riska, izņēmums būtu jāpiemēro tikai preču zīmju un dizainparaugu tiesībām, kuras bija aizsargātas pirms 2025. gada 11. februāra. No otras puses, reciklējamība, reciklēta materiāla izmantošana un iepakojuma atkalizmantošana varētu attaisnot lielāku iepakojuma masu vai tilpumu, un tā snieguma kritērijiem būtu jāpievieno. Iepakojumu ar dubultsienām, māņu dibeniem un citām īpašībām, kuru mērķis ir tikai palielināt šķietamo produkta daudzumu, tirgū laist nevajadzētu, jo šāds iepakojums neatbilst iepakojuma minimalizēšanas prasībai. Tas pats noteikums būtu jāattiecina uz lieku iepakojumu, kas nav nepieciešams iepakojuma funkcionalitātes nodrošināšanai.

(61)

Lai izpildītu iepakojuma minimalizēšanas prasības, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tukšās vietas ierobežošanai grupas un transporta, arī e-komercijas, iepakojumā.

(62)

Lai būtu vieglāk novērtēt atbilstību ar šo regulu noteiktajām iepakojuma minimalizēšanas prasībām, ir jāparedz atbilstības prezumpcija iepakojumam, kas atbilst saskaņotajiem standartiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012, lai noteiktu detalizētas šo prasību tehniskās specifikācijas un norādītu izmērāmus dizaina kritērijus, to vidū attiecīgā gadījumā maksimālās masas vai tukšās vietas ierobežojumus konkrētiem iepakojuma formātiem, kā arī pēc noklusējuma standartizētu iepakojuma dizainu, kas iepakojuma minimalizēšanas prasībām atbilst.

(63)

Lai veicinātu iepakojuma apritīgumu un ilgtspējīgu izmantošanu, būtu jāstimulē izmantot atkalizmantojamu iepakojumu un atkalizmantošanas sistēmas. Šajā nolūkā ir jāprecizē atkalizmantojama iepakojuma jēdziens un jānodrošina, ka tas ir saistīts ne tikai ar iepakojuma dizainu, bet arī ar tādu atkalizmantošanas sistēmu izveidi, kuras atbilst šajā regulā noteiktajam prasību minimumam. Iepakojuma dizainam būtu jānodrošina pēc iespējas lielākais rotāciju skaits un atbilstība drošuma, kvalitātes un higiēnas prasībām, kad iepakojums tiek iztukšots, atbrīvots, uzpildīts vai atkalpiepildīts. Lai būtu vieglāk novērtēt atbilstību šajā regulā noteiktajām atkalizmantojama iepakojuma prasībām, ir jāparedz atbilstības prezumpcija iepakojumam, kas atbilst saskaņotajiem standartiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012, lai noteiktu detalizētas tehniskās specifikācijas, kas paredzētas minētajā regulā, un noteiktu atkalizmantojama iepakojuma kritērijus un formātus, arī minimālo ritējumu vai rotāciju skaitu, standartizētu dizainu, kā arī prasības atkalizmantošanas sistēmām, to vidū higiēnas prasības.

(64)

Ir jāinformē patērētāji un jādod viņiem iespēja visus iepakojuma atkritumus pienācīgi izmest. Šajā nolūkā ir lietderīgi izveidot saskaņotu marķēšanas sistēmu, kas balstīta uz atkritumu šķirošanu pēc iepakojuma materiāla sastāva, un to apvienot ar atbilstošu marķējumu uz atkritumu tvertnēm. Marķējuma dizaina projektēšanā vadošajam principam vajadzētu būt nepieciešamībai, lai šādu saskaņotu marķēšanas sistēmu atpazīst visi iedzīvotāji neatkarīgi no saviem apstākļiem, piemēram, vecuma un valodas zināšanām. Šādu sistēmu var panākt, izmantojot piktogrammas, kurās valoda izmantota minimāli. Šāds dizains arī palīdzētu samazināt izmaksas saistībā ar tulkojumiem, kas pretējā gadījumā būtu nepieciešami.

(65)

Šķirošana ir ļoti būtisks posms, lai nodrošinātu iepakojuma labāku apritīgumu. Būtu jāveicina šķirošanas iespēju uzlabošana, jo īpaši izmantojot inovatīvas tehnoloģijas, lai nodrošinātu lielāku šķirošanas efektivitāti un tādējādi reciklēšanai paredzēto materiālu augstāku kvalitāti.

(66)

Lai patērētājiem atvieglotu iepakojuma atkritumu šķirošanu un izmešanu, ir jāievieš saskaņotu simbolu sistēma un jāprasa simbolus izvietot gan uz iepakojuma, gan uz atkritumu tvertnēm, patērētājiem dodot iespēju iepakojuma atkritumus izmest atbilstoši simboliem. Simboliem būtu jānodrošina pienācīga atkritumu apsaimniekošana, jo tiem vajadzētu sniegt patērētājiem informāciju par šāda iepakojuma kompostēšanas īpašībām. Šādai informācijai jo īpaši būtu jānovērš neskaidrību rašanās patērētājiem attiecībā uz kompostējamu iepakojumu, kurš pats par sevi nav piemērots mājsaimnieciskai kompostēšanai, bet ir kompostējams tikai rūpnieciski kontrolētos apstākļos. Tāpēc šādai informācijai būtu jānovērš kompostējamā iepakojuma izmešana dabā. Minētā pieeja uzlabos iepakojuma atkritumu dalīto savākšanu, tā panākot augstāku iepakojuma atkritumu reciklēšanas kvalitāti, un ar to paredzēts padarīt saskaņotākas iepakojuma atkritumu savākšanas sistēmas iekšējā tirgū. Tāpat ir jāsaskaņo simboli, kas saistīti ar obligātajām depozīta un nodošanas sistēmām, kuras ieviestas pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas. Dalībvalstīm būtu jāspēj pieprasīt šādu saskaņotu marķējumu izmantošanu uz iepakojuma, uz ko attiecas depozīta un nodošanas sistēmas, kuras ieviestas ar valsts tiesību aktiem pirms šīs regulas stāšanās spēkā. Ņemot vērā, ka transporta iepakojums netiek savākts sadzīves atkritumu savākšanas sistēmās, šo simbolu izmantošanai nevajadzētu būt obligātai transporta iepakojumam, izņemot e-komercijas iepakojumu.

(67)

Iepakojumā esošā reciklētā materiāla satura norādei marķējumā nevajadzētu būt obligātai, jo šī informācija nav kritiski svarīga, lai nodrošinātu pareizu iepakojuma apstrādi aprites cikla beigās. Tomēr izgatavotājiem būs jāievēro šajā regulā noteiktie reciklēta materiāla satura mērķrādītāji un tie šo informāciju varētu vēlēties norādīt uz iepakojuma, lai patērētājus informētu par reciklēta materiāla saturu iepakojumā. Lai nodrošinātu, ka šāda informācija visā Savienībā tiek paziņota saskaņoti, reciklētā materiāla satura norādes marķējums būtu jāsaskaņo.

(68)

Biobāzētas plastmasas satura marķēšanai iepakojumā arī nevajadzētu būt obligātai, jo pastāv vairāki nosacījumi, kuriem biobāzētai plastmasai ir jāatbilst, lai nodrošinātu ilgtspēju, un ir nepieciešams vairāk zinātnisku pierādījumu, lai nodrošinātu, ka biobāzētas plastmasas izmantošana visā tās aprites ciklā atbilst aprites ekonomikas principiem, kas izklāstīti Komisijas 2022. gada 30. novembra paziņojumā par Savienības Biobāzētas, bionoārdāmas un kompostējamas plastmasas rīcībpolitikas satvaru. Tomēr ražotāji varētu vēlēties minēto informāciju norādīt uz sava iepakojuma, lai informētu patērētājus par biobāzētas plastmasas saturu iepakojumā. Lai nodrošinātu, ka šāda informācija visā Savienībā tiek paziņota saskaņoti, biobāzētās plastmasas satura norādes marķējums būtu jāsaskaņo.

(69)

Lai tiešos lietotājus informētu par iepakojuma atkalizmantojamību, atkalizmantošanas sistēmu pieejamību un savākšanas kanālu atrašanās vietu, uz šāda iepakojuma vajadzētu būt kvadrātkodam vai citam standartizētam, atvērtam, digitālam datu nesējam, kas sniedz šādu informāciju. Kvadrātkodam vai datu nesējam būtu jāsatur informācija, kas atvieglina izsekošanu un ritējumu un rotāciju aprēķināšanu, vai vidējo aplēsi, ja šādi aprēķini nav iespējami. Minētajam marķējumam vajadzētu būt brīvprātīgam nenoslēgtā cikla sistēmām, kurām nav sistēmas operatora. Turklāt atkalizmantojamam tirdzniecības iepakojumam vajadzētu būt skaidri identificējamam tirdzniecības vietā.

(70)

Uz iepakojuma nevajadzētu būt pārmērīgi daudziem marķējumiem. Lai no tā izvairītos, ja citos Savienības tiesību aktos ir noteikts, ka informācijai par iepakoto produktu jābūt pieejamai digitālā formātā, izmantojot datu nesēju, tad informācijai, kas saskaņā ar šo regulu prasīta par iepakojumu un par iepakoto produktu saskaņā ar citu Savienības tiesību aktu, vajadzētu būt pieejamai, izmantojot to pašu datu nesēju. Šim datu nesējam būtu jāatbilst prasībām, kas noteiktas šajā regulā vai citos piemērojamos Savienības tiesību aktos. Proti, ja uz iepakoto produktu attiecas Regula (ES) 2024/1781 vai citi Savienības tiesību akti, kuros prasīta digitālā produkta pase, šī digitālā produkta pase būtu jāizmanto arī būtiskās informācijas sniegšanai saskaņā ar šo regulu. Ja iepakojums satur vielas, kas rada bažas, tas būtu jāmarķē, izmantojot standartizētu, atvērtu, digitālu marķēšanas tehnoloģiju, kā noteikts Komisijas pieņemtajos īstenošanas aktos. Minētajai informācijai būtu jānodrošina, ka atkritumu apsaimniekošanas operatoriem ir pieejama attiecīga informācija par iepakojuma ķīmisko sastāvu, lai noteiktu vispiemērotāko atkritumu apsaimniekošanas iespēju atbilstoši atkritumu hierarhijai, tādējādi veicinot iepakojuma apritīgumu.

(71)

Lai palīdzētu sasniegt šīs regulas mērķus, patērētāji būtu jāaizsargā no maldinošas un mulsinošas informācijas par tā iepakojuma īpašībām un piemērotu apstrādi aprites cikla beigās, kuram saskaņā ar šo regulu ir izstrādāts saskaņots marķējums. Vajadzētu būt iespējamam paplašinātās ražotāja atbildības shēmā iekļautu iepakojumu identificēt ar atbilstošu simbolu visā teritorijā, kurā piemēro minēto shēmu, lai norādītu, ka ražotājs pilda savus paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus. Šāda identifikācija būtu jāpanāk vienīgi ar kvadrātkodu vai citu standartizētu, atvērtu, digitālu marķēšanas tehnoloģiju. Minētajam simbolam vajadzētu skaidri un nepārprotami informēt patērētājus par iepakojuma reciklējamību.

(72)

Uz iepakojuma, uz kuru attiecas obligātās depozīta un nodošanas sistēmas, vajadzētu būt marķējumam, kas informē patērētājus, ka uz šo iepakojumu attiecas minētā sistēma un ka tāpēc tas būtu jāsavāc, izmantojot īpašus savākšanas kanālus, ko minētajam nolūkam ir atļāvušas valsts iestādes. Minētajam marķējumam vajadzētu būt saskaņotam ES marķējumam, ko noteikusi Komisija. Dalībvalstīm būtu jāspēj pieprasīt šāda saskaņota marķējuma izmantošanu uz iepakojuma, uz ko attiecas depozīta un nodošanas sistēmas, kuras tika ieviestas ar valsts tiesību aktiem pirms šīs regulas stāšanās spēkā.

(73)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (32) darbojas kā “drošības tīkls”, kas nodrošina patērētāju augsta līmeņa aizsardzību visās nozarēs, papildinot sīkāk izstrādātas prasības Savienības tiesību aktos attiecībā uz konkrētām nozarēm vai produktiem, izņemot gadījumus, kad pastāv pretrunas starp minēto direktīvu un citiem Savienības noteikumiem, kas saistīti ar konkrētiem negodīgas komercprakses aspektiem – tādos gadījumos būtu jāprevalē Savienības noteikumiem attiecībā uz minētajiem konkrētajiem aspektiem. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2024/825 (33) ir noteikts, ka konkrētām prasībām neatbilstoša brīvprātīga ilgtspējas marķējuma izvietošana ir negodīga komercprakse.

(74)

Lai nodrošinātu vienotus marķēšanas prasību īstenošanas nosacījumus, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai, lai vēl vairāk uzlabotu atkritumu šķirošanu, izstrādātu metodiku iepakojuma materiāla sastāva noteikšanai un vielu, kas rada bažas, identificēšanai ar standartizētām, atvērtām, digitālām tehnoloģijām un izstrādātu saskaņotu marķējumu un specifikācijas un formātu iepakojuma un atkritumu tvertņu marķēšanas prasībām, kas ieviestas saskaņā ar šo regulu. Izstrādājot minētās specifikācijas, Komisijai būtu līdz minimumam jāierobežo lingvistiski elementi un jāņem vērā zinātniskā vai cita pieejamā tehniskā informācija, arī attiecīgie starptautiskie standarti. Izstrādājot saskaņoto marķējumu iepakojumam, uz kuru attiecas depozīta un atgriešanas sistēma, būtu jāņem vērā jebkādas iekasētā depozīta apmēra atšķirības dalībvalstu starpā. Ņemot vērā jauno sistēmu, Komisijas Lēmums 97/129/EK (34) būtu jāatceļ no 2028. gada 12. augusta, un tā saturs būtu jāiestrādā īstenošanas aktā.

(75)

Ekonomikas operatoriem būtu jānodrošina, ka iepakojums atbilst šīs regulas prasībām. Lai nodrošinātu iepakojuma brīvu apriti iekšējā tirgū un uzlabotu tā ilgtspēju, tiem būtu jāveic pienācīgi pasākumi, lai nodrošinātu šādu atbilstību, ņemot vērā katra operatora lomu piegādes ķēdē.

(76)

Tā kā izgatavotājs sīki pārzina projektēšanas un ražošanas procesu, tas var vislabāk veikt atbilstības novērtēšanu, kas paredzēta šajā regulā. Tādēļ atbilstības novērtēšanai saskaņā ar šo regulu arī turpmāk vajadzētu būt vienīgi izgatavotāja pienākumam.

(77)

Būtu jānodrošina, ka iepakojuma vai iepakojuma materiālu piegādātāji izgatavotājam sniedz visu informāciju un dokumentāciju, kas tam nepieciešama, lai izgatavotājs pierādītu iepakojuma un iepakojuma materiālu atbilstību. Minētā informācija un dokumentācija būtu jāsniedz papīrformā vai elektroniski.

(78)

Lai aizsargātu iekšējā tirgus darbību, ir jānodrošina, ka iepakojums no trešām valstīm, kas nonāk Savienības tirgū, šai regulai atbilst neatkarīgi no tā, vai tas tiek importēts kā patstāvīgs iepakojums vai saistībā ar iepakotu produktu. Konkrētāk, ir jānodrošina, ka izgatavotāji attiecībā uz šādu iepakojumu ir veikuši pienācīgas atbilstības novērtēšanas procedūras. Tāpēc importētājiem būtu jānodrošina, ka iepakojums, ko tie laiž tirgū, šīm prasībām atbilst un ka izgatavotāju sagatavotā dokumentācija ir pieejama, lai kompetentās valsts iestādes varētu ar to iepazīties.

(79)

Katram importētājam, laižot iepakojumu tirgū, uz iepakojuma būtu jānorāda savs nosaukums, reģistrētais tirdzniecības nosaukums vai reģistrētā preču zīme, kā arī pasta adrese un, ja iespējams, kā ar to var sazināties elektroniski. Būtu jāparedz izņēmumi gadījumiem, kad šādu norādi uz iepakojuma uzlikt nav iespējams.

(80)

Tā kā izplatītājs iepakojumu dara pieejamu tirgū pēc tam, kad to ir laidis tirgū izgatavotājs vai importētājs, tam būtu jārīkojas ar pienācīgu rūpību attiecībā uz šīs regulas piemērojamajām prasībām. Izplatītājam būtu arī jānodrošina, ka tā rīcība ar iepakojumu nemazina tā atbilstību šīm prasībām.

(81)

Tā kā izplatītāji un importētāji ir tuvu tirgum un tiem ir svarīga loma iepakojuma atbilstības nodrošināšanā, tiem vajadzētu būt iesaistītiem tirgus uzraudzības uzdevumos, ko veic valsts kompetentās iestādes, un vajadzētu būt gataviem aktīvi piedalīties, sniedzot minētajām iestādēm visu nepieciešamo informāciju par konkrēto iepakojumu.

(82)

Jebkurš importētājs vai izplatītājs, kas vai nu iepakojumu laiž tirgū ar savu nosaukumu vai preču zīmi, vai iepakojumu, kurš jau ir laists tirgū, pārveido tā, ka tas varētu ietekmēt atbilstību šai regulai, būtu jāuzskata par izgatavotāju, un tam būtu jāuzņemas atbildība par izgatavotāja saistībām.

(83)

Iepakojuma izsekojamības nodrošināšana visā piegādes ķēdē atvieglo tirgus uzraudzības iestāžu uzdevumu izsekot, kādi ekonomikas operatori laiduši tirgū vai darījuši pieejamu tirgū neatbilstīgu iepakojumu. Tāpēc no ekonomikas operatoriem būtu jāprasa, lai tie noteiktu laiku glabātu informāciju par saviem darījumiem.

(84)

Pārmērīgas iepakojuma atkritumu rašanās problēmu nevar pilnībā risināt, nosakot pienākumus attiecībā uz iepakojuma dizainu. Noteiktu veidu iepakojuma gadījumā attiecībā uz ekonomikas operatoriem, kas tukšās vietas īpatsvaru piepilda vai izmanto kādā citā veidā, būtu jānosaka pienākumi tukšās vietas īpatsvaru iepakojumā samazināt. Tāda grupas, transporta un e-komercijas iepakojuma gadījumā, ko izmanto produktu piegādei galaizplatītājiem vai tiešajam lietotājam, tukšās vietas īpatsvars nedrīkstētu pārsniegt 50 %. Šim pienākumam nevajadzētu attiekties uz atkalizmantojamu iepakojumu. Atbilstoši atkritumu hierarhijai un lai sekmētu inovāciju iepakojuma jomā iepakojuma atkritumu samazināšanas nolūkā, vajadzētu būt iespējamam no šā pienākuma atbrīvot ekonomikas operatorus, kuri tirdzniecības iepakojumu izmanto par e-komercijas iepakojumu. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus tukšās vietas īpatsvara aprēķināšanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai noteikt tās aprēķināšanas metodiku.

(85)

Lai nodrošinātu augstu vides aizsardzības līmeni iekšējā tirgū, kā arī augstu pārtikas nekaitīguma un pārtikas higiēnas līmeni un veicinātu iepakojuma atkritumu rašanās novēršanas mērķrādītāju sasniegšanu, nevajadzētu laist tirgū nevajadzīgu vai novēršamu iepakojumu. Šādu iepakojuma formātu saraksts ir sniegts šajā regulā. Komisijai būtu jāpublicē pamatnostādnes, kurās minētais saraksts sīkāk izskaidrots, tostarp sniedzot iepakojuma piemērus un norādījumus attiecībā uz atbrīvojumiem no ierobežojumiem.

(86)

Lai veicinātu iepakojuma apritīguma un ilgtspējīgas izmantošanas mērķa sasniegšanu, ir jāierobežo risks, ka iepakojums, ko tirgo kā atkalizmantojamu iepakojumu, faktiski netiek izmantots atkārtoti, un jānodrošina, ka patērētāji atkalizmantojamu iepakojumu nodod atpakaļ. Piemērotākais veids, kā to panākt, ir uzlikt pienākumu ekonomikas operatoriem, kuri izmanto atkalizmantojamu iepakojumu, nodrošināt atkalizmantošanas sistēmas ieviešanu, lai šāds iepakojums varētu apritēt, būt rotācijā un to varētu izmantot atkārtoti. Lai nodrošinātu maksimālu labumu no šādām sistēmām, būtu jānosaka prasību minimums nenoslēgta un noslēgta cikla sistēmām. Šāda iepakojuma tehniskajā dokumentācijā būtu jāiekļauj arī apstiprinājums par atkalizmantojama iepakojuma piemērotību atkalizmantošanas sistēmai. Atkalizmantošanas sistēmas var atšķirties pēc lieluma un ģeogrāfiskā tvēruma, un tās var būt dažādas, sākot no mazākām vietējām sistēmām līdz lielākām sistēmām, kas var aptvert vienas vai vairāku dalībvalstu teritoriju.

(87)

Atkalizmantojamam iepakojumam ir jābūt drošam tā lietotājiem. Tāpēc ekonomikas operatoriem, kas savus produktus piedāvā atkalizmantojamā iepakojumā, būtu jānodrošina, ka pirms atkalizmantojama iepakojuma atkārtotas izmantošanas tam tiek veikta rekondicionēšana, attiecībā uz kuru būtu jānosaka prasības.

(88)

Atkalizmantojamais iepakojums kļūst par atkritumiem Direktīvas 2008/98/EK 3. panta 1) punkta nozīmē, kad tā īpašnieks no tā atbrīvojas, plāno no tā atbrīvoties vai tam ir pienākums no tā atbrīvoties. Atkalizmantojamu iepakojumu rekondicionēšanas procesā parasti par atkritumiem neuzskata.

(89)

Lai veicinātu atkritumu rašanās novēršanu, būtu jāievieš jauns jēdziens “uzpilde”. Uzpilde būtu jāsaprot kā īpašs atkritumu rašanās novēršanas pasākums, ko ieskaita virzībā uz šajā regulā noteikto atkritumu rašanās novēršanas mērķrādītāju sasniegšanu un kas tai vajadzīgs.

(90)

Ja ekonomikas operatori piedāvā iespēju produktus iegādāties, veicot uzpildi, tiem būtu jānodrošina, ka to uzpildes stacijas atbilst noteiktām prasībām, kas garantē patērētāju veselību un drošību. Šajā sakarā, ja patērētāji izmanto paši savus traukus, ekonomikas operatoriem būtu viņi jāinformē par šo trauku drošas uzpildes un izmantošanas nosacījumiem. Lai veicinātu uzpildi, ekonomikas operatoriem nevajadzētu uzpildes stacijās nodrošināt bezmaksas iepakojumu vai tādu iepakojumu, kas nav depozīta un nodošanas sistēmā. Ekonomikas operatori būtu jāatbrīvo no atbildības par pārtikas nekaitīguma problēmām, kas varētu rasties saistībā ar to, ka patērētāji izmanto savus traukus.

(91)

Lai samazinātu aizvien augošo vienreizlietojamā iepakojuma īpatsvaru un augošo radīto iepakojuma atkritumu daudzumu, ir jānosaka kvantitatīvi atkalizmantošanas mērķrādītāji iepakojumam nozarēs, kuras novērtētas kā tādas, kam ir vislielākais iepakojuma atkritumu samazināšanas potenciāls, proti, līdzņemama pārtika un dzērieni, lielgabarīta sadzīves tehnika un transporta iepakojums. Tas tika novērtēts pēc tādiem faktoriem kā pastāvošās atkalizmantošanas sistēmas, nepieciešamība izmantot iepakojumu un iespēja izpildīt funkcionālās prasības attiecībā uz saturēšanu, kārtīgumu, veselību, higiēnu un drošumu. Tika ņemtas vērā arī produktu un to ražošanas un izplatīšanas sistēmu atšķirības. Šādu mērķrādītāju īstenošanā būtu jāņem vērā vidiskie ieguvumi, kas sasniegti visā produkta aprites ciklā. Paredzams, ka mērķrādītāju noteikšana atbalstīs inovāciju un palielinās atkalizmantojama iepakojuma un uzpildes risinājumu īpatsvaru. Nedrīkstētu atļaut izmantot vienreizlietojamu plastmasas iepakojumu pārtikai un dzērieniem, ko HORECA nozarē iepilda un patērē uz vietas. Patērētājiem vienmēr vajadzētu būt iespējai iegādāties pārtiku un dzērienus līdzņemšanai atkalizmantojamos vai pašiem savos traukos saskaņā ar tādiem nosacījumiem, kas nav mazāk labvēlīgi nekā vienreizlietojamā iepakojumā piedāvātai pārtikai un dzērieniem. Ekonomikas operatoriem, kas pārdod pārtiku un dzērienus līdzņemšanai, vienmēr būtu jāpiedāvā patērētājiem iespēja iegādāties pārtiku un dzērienus viņu pašu traukos un iespēja iegādāties pārtiku un dzērienus atkalizmantojamā iepakojumā.

(92)

Noteiktos apstākļos dalībvalstīm būtu jāspēj atbrīvot ekonomikas operatorus no atkalizmantošanas pienākumiem uz piecu gadu laikposmu, ko var pagarināt. Minēto nosacījumu pamatā vajadzētu būt augstiem reciklēšanas un piemērojamiem atkritumu rašanās novēršanas rādītājiem dalībvalstī, kas piemēro atbrīvojumu, tostarp ar pirmo starpnieku atkritumu rašanās novēršanas rādītāju 3 % apmērā līdz 2028. gadam, kā arī ar to, ka ekonomikas operatori pieņem korporatīvo atkritumu rašanās novēršanas un reciklēšanas plānu.

(93)

Tāda iepakojuma laišana tirgū, uz kuru attiecas noteiktu iepakojuma formātu lietošanas ierobežojumi saskaņā ar šo regulu, attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas darbojas pāri robežām, ja tajos ir pieejami ēdināšanas pakalpojumi, piemēram, gaisa kuģos, lidmašīnās, vilcienos, kruīza kuģos, uz prāmjiem, jahtās un laivās, būtu jāsaprot kā ceļošana ar minēto iepakojumu uz Savienību vai tās iekšienē. Ceļošana Savienībā būtu jāsaprot kā situācija, kad transportlīdzeklis izbrauc no galamērķa un ierodas galamērķī, kurš atrodas Savienībā.

(94)

Lai palielinātu to rezultativitāti un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret ekonomikas operatoriem, atkalizmantošanas mērķrādītāji būtu jāpiemēro ekonomikas operatoriem, kuri patērētājiem dara pieejamus dzērienus tirdzniecības iepakojumā. Tādu atkalizmantošanas mērķrādītāju gadījumā, kas paredzēti saistībā ar dzērieniem, atkalizmantošanas mērķrādītājus jāliek ievērot galaizplatītājiem. Dažiem dzērieniem, kurus uzskata par ātrbojīgiem, tādēļ ka tie ir jutīgi pret baktēriju vai raugu izraisītu mikrobioloģisku bojāšanos, ir vajadzīga īpaša aseptiska tehnoloģija, lai tos pasargātu no bojājumiem, vienlaikus saglabājot ilgu glabāšanas laiku. Tāpēc piens un citi ātrbojīgi dzērieni būtu jāatbrīvo no pienākuma izpildīt iepakojuma atkalizmantošanas mērķrādītājus. Mērķrādītāji būtu jāaprēķina procentuāli no pārdošanas apjoma, tilpuma vai masas, kas pārdots atkalizmantojamā iepakojumā atkalizmantošanas sistēmā vai – transporta iepakojuma gadījumā – procentuāli no izmantošanas reižu skaita. Mērķrādītājiem vajadzētu būt materiālu ziņā neitrāliem. Lai nodrošinātu vienotus atkalizmantošanas un uzpildes mērķrādītāju ieviešanas nosacījumus, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz to aprēķināšanas metodiku.

(95)

Dažos gadījumos nav nepieciešams izmantot vienreizlietojama transporta iepakojuma formātus, jo ir pieejams plašs labi funkcionējošu atkalizmantojamu alternatīvu klāsts. Lai nodrošinātu šādu alternatīvu efektīvu izmantošanu, ir lietderīgi prasīt, lai ekonomikas operatori, pārvadājot produktus starp dažādiem viena un tā paša ekonomikas operatora objektiem vai starp ekonomikas operatoru un saistītajiem uzņēmumiem vai partneruzņēmumiem, izmantotu tikai atkalizmantojamu transporta iepakojumu, ciktāl runa ir par tādiem iepakojuma formātiem kā paletes, salokāmas plastmasas kastes, plastmasas redeļkastes, gan stingrus, gan nestingrus IBC konteinerus vai mucas. Tāds pats pienākums to pašu iemeslu dēļ būtu jāattiecina uz ekonomikas operatoriem, kas pārvadā produktus vienā dalībvalstī. Attiecībā uz dažiem transporta vai tirdzniecības iepakojuma veidiem atkalizmantojamas alternatīvas nav iespējams izvēlēties Tā tas ir kartona kastu gadījumā, kur rotāciju skaits ir ļoti mazs, un tāda iepakojuma gadījumā, ko izmanto dažiem kontaktsensitīviem produktiem, jo tas starp lietošanas reizēm ir īpaši jāmazgā. Tāpēc šāds iepakojums būtu jāatbrīvo no pienākuma sasniegt atkalizmantošanas mērķrādītājus transporta iepakojumam un tirdzniecības iepakojumam, ko izmanto transporta iepakojumam.

(96)

Mazākiem ekonomikas operatoriem sasniegt atkalizmantošanas un uzpildes mērķrādītājus var būt grūti. Tāpēc noteikti ekonomikas operatori būtu jāatbrīvo no pienākuma sasniegt iepakojuma atkalizmantošanas mērķrādītājus, ja tie laiž tirgū mazāk nekā noteiktu iepakojuma apjomu un atbilst mikrouzņēmuma definīcijai, kas noteikta Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK (35), ko piemēro 2025. gada 11. februārī, vai ja to tirdzniecības platība nepārsniedz noteiktu platības ierobežojumu. Būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz to, lai grozītu tirdzniecības platības sliekšņus, noteiktu un precizētu sīki izstrādātus nosacījumus un ziņošanas prasības, kas attiecināmas uz šajā punktā minēto vienošanos par grupas izveidi, grozītu apjoma slieksni ekonomikas operatoru atbrīvošanai un noteiktu papildu atbrīvojumus dažiem citiem ekonomikas operatoriem vai konkrētiem iepakojuma formātiem, uz kuriem attiecas atkalizmantošanas vai uzpildes mērķrādītāji, īpašu ekonomisko ierobežojumu, nopietnu higiēnas, pārtikas nekaitīguma vai vidisku problēmu gadījumā, kas minētos mērķrādītājus liedz sasniegt.

(97)

Lai varētu verificēt atbilstību atkalizmantošanas mērķrādītājiem, attiecīgajiem ekonomikas operatoriem ir jāsniedz ziņojumi kompetentajām iestādēm. Ekonomikas operatoriem attiecīgie dati par katru kalendāro gadu būtu jāziņo no 2030. gada. Dalībvalstīm šie dati būtu jādara publiski pieejami.

(98)

Tā kā ekonomikas operatoriem var būt vairāki dažādi iepakojuma formāti, atkalizmantošanas mērķrādītāju sasniegšana būtu jāaprēķina, pamatojoties uz kopējo pārtikas vai dzērienu daudzumu, kas darīts pieejams tirgū, atsaucoties uz kopējo pārdošanas vienību skaitu vai attiecīgi pārtikas svaru vai dzērienu daudzumu.

(99)

Ņemot vērā plastmasas iepirkumu maisiņu joprojām augsto patēriņa līmeni, neefektīvu resursu izmantojumu un iespējamību, ka tos izmetīs kā drazu, ir lietderīgi saglabāt noteikumus, kuru mērķis ir panākt plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa noturīgu samazinājumu, kā jau bija noteikts Direktīvā 94/62/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/720 (36). Ņemot vērā pašreizējās atšķirīgās pieejas un ierobežotās ziņošanas prasības attiecībā uz plastmasas iepirkumu maisiņiem, ir grūti novērtēt, vai dalībvalstu veiktie patēriņa samazināšanas pasākumi ir sasnieguši mērķi noturīgi samazināt šādu maisiņu patēriņu un vai tie nav palielinājuši citu veidu plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņu. Tāpēc ir jāsaskaņo ilgtspējīga plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa samazināšanas definīcija un jānosaka kopīgs mērķrādītājs, kā arī jāievieš jaunas ziņošanas prasības.

(100)

Ņemot vērā rezultātus, kas gūti 2021. gada plastmasas iepirkumu maisiņu izvērtējumā ar nosaukumu “Scoping study to assess the feasibility of further EU measures on waste prevention and implementation of the Plastic Bags Directive, Part II, Implementation of Plastic Bags Directive”, ir jāveic papildu pasākumi, lai samazinātu vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņu un novērtētu ietekmi, kāda varētu būt to aizstāšanai ar ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņiem un biezākiem plastmasas iepirkumu maisiņiem, kuru biezums pārsniedz 50 mikronus.

(101)

Ņemot vērā lielo iespējamību, ka ļoti vieglās plastmasas, plānākas par 15 mikroniem, iepirkumu maisiņi kļūs par atkritumiem un veicinās jūras piesārņojumu, būtu jāveic pasākumi, lai ierobežotu to laišanu tirgū, izņemot īpaši vajadzīgiem lietojumiem. Minētos plastmasas maisiņus nevajadzētu laist tirgū kā iepakojumu nefasētai pārtikai, izņemot higiēnas apsvērumu dēļ vai lai iepakotu mitru nefasētu pārtiku, piemēram, svaigu gaļu, zivis vai piena produktus.

(102)

Lai panāktu vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa noturīgu samazinājumu savā teritorijā, dalībvalstīm būtu jāspēj pieņemt pasākumus, kas ietver šā veida plastmasas iepirkumu maisiņu aizliegšanu, nacionālu samazināšanas mērķrādītāju īstenošanu, ekonomisku instrumentu saglabāšanu vai ieviešanu, kā arī citus tirdzniecības ierobežojumus, ja šie pasākumi ir samērīgi un nav diskriminējoši. Šādi pasākumi var atšķirties atkarībā no vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu ietekmes uz vidi, kad no tiem tiek atgūti resursi vai tie tiek apglabāti, to kompostēšanas īpašībām, ilgizturību vai konkrēto paredzēto lietojumu. Ar noteikumu, ka tiek sasniegti šajā regulā noteiktie mērķi attiecībā uz plastmasas iepirkumu maisiņiem, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējamam ieviest noteikumus attiecībā uz minētajiem maisiņiem, izmantojot nolīgumus starp kompetentajām iestādēm un attiecīgajām ekonomikas nozarēm.

(103)

Plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa samazināšanai nevajadzētu novest pie to aizstāšanas ar maisiņiem no citiem iepakojuma materiāliem. Komisijai būtu jāuzrauga citu iepakojuma materiālu izmantošana un jāierosina mērķrādītājs un, attiecīgā gadījumā, pasākumi, lai samazinātu šādu iepakojuma materiālu patēriņu.

(104)

Lai nodrošinātu šajā regulā vai saskaņā ar to noteikto ilgtspējas prasību rezultatīvu un saskaņotu piemērošanu, atbilstība šīm prasībām būtu jāmēra, izmantojot uzticamas, precīzas un reproducējamas metodes, kurās ņemtas vērā vispāratzītās mūsdienīgākās metodes.

(105)

Lai nodrošinātu, ka iekšējā tirgū nav šķēršļu tirdzniecībai, prasības attiecībā uz iepakojuma ilgtspēju, arī attiecībā uz iepakojumā esošām vielām, kas rada bažas, kompostējamo iepakojumu, iepakojuma samazināšanu līdz minimumam, atkalizmantojamu iepakojumu un atkalizmantošanas sistēmām, būtu jāsaskaņo Savienības līmenī. Lai būtu vieglāk novērtēt atbilstību šādām prasībām, tostarp testēšanas, mērījumu vai aprēķinu metodēm, jāparedz pieņēmums par tā iepakojuma un to iepakotu produktu atbilstību, kuri atbilst saskaņotajiem standartiem, kas pieņemti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012 ar mērķi formulēt sīki izstrādātas minēto prasību tehniskās specifikācijas.

(106)

Ja saskaņotu standartu nav, kopīgu specifikāciju izmantošanai vajadzētu būt rezerves risinājumam, kas atvieglotu izgatavotāja pienākumu izpildīt ilgtspējas prasības, piemēram, ja saskaņota standarta izstrāde nepamatoti kavējas. Turklāt kopīgu specifikāciju izmantošanai vajadzētu būt iespējamai, ja Komisija ir ierobežojusi vai anulējusi atsauces uz attiecīgajiem saskaņotajiem standartiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1025/2012 11. panta 5. punktu. Arī atbilstībai kopīgajām specifikācijām, ko Komisija pieņēmusi ar īstenošanas aktiem, vajadzētu dot pamatu atbilstības prezumpcijai.

(107)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus kopīgu specifikāciju izmantošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai noteikt, grozīt vai atcelt kopīgās specifikācijas attiecībā uz ilgtspējas, marķēšanas un atkalizmantošanas sistēmu prasībām, kā arī pieņemt testēšanas, mērījumu vai aprēķinu metodes. Komisijai būtu jāņem vērā attiecīgo struktūru vai ekspertu grupu viedokļi un, sagatavojot īstenošanas aktu projektus, būtu pienācīgi jāapspriežas ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām.

(108)

Lai nodrošinātu saskanību ar citiem Savienības tiesību aktiem, atbilstības novērtēšanas procedūrai vajadzētu būt šajā regulā iekļautajam ražošanas iekšējās kontroles modulim, kura pamatā ir moduļi, kas iekļauti Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 768/2008/EK (37).

(109)

CE zīmei uz iepakojuma nevajadzētu liecināt par iepakojuma atbilstību šīs regulas prasībām, bet tikai attiecīgā gadījumā norādīt uz iepakotā produkta atbilstību piemērojamajiem Savienības tiesību aktiem par produktiem. Patiešām, Savienības tiesību akti par produktiem parasti prasa CE zīmi, kas attiecas uz produktu, piestiprināt vai nu uz paša produkta, vai uz tā iepakojuma. Prasība, lai CE zīme uz iepakojuma liecinātu par atbilstību šīs regulas prasībām, varētu radīt neskaidrības un pārpratumus attiecībā uz to, vai zīme attiecas uz pašu iepakojumu vai iepakoto produktu, un galu galā neskaidrības par attiecīgo iepakoto produktu faktisko drošību un atbilstību.

(110)

Par produkta iepakojuma atbilstību šīs regulas prasībām būtu jāliecina ES atbilstības deklarācijai.

(111)

Izgatavotājiem būtu jāsagatavo ES atbilstības deklarācija ar mērķi sniegt informāciju par iepakojuma atbilstību šai regulai. Ir iespējams, ka ražotājiem ir arī jāsagatavo ES atbilstības deklarācija saskaņā ar citiem Savienības tiesību aktiem. Lai nodrošinātu piekļuvi informācijai tirgus uzraudzības nolūkā, būtu jāizstrādā vienota ES atbilstības deklarācija attiecībā uz visiem attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem. Lai samazinātu administratīvo slogu ekonomikas operatoriem, vajadzētu paredzēt iespēju, ka vienotā ES atbilstības deklarācija ir dosjē, kas sastāv no attiecīgajām atsevišķajām ES atbilstības deklarācijām.

(112)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1020 (38) nodrošina produktu tirgus uzraudzības un trešo valstu produktu kontroles satvaru. Minētajai regulai vajadzētu būt piemērojamai iepakojumam, uz kuru attiecas šī regula, lai nodrošinātu, ka iepakojums, uz kuru attiecas brīva preču aprite Savienībā, atbilst prasībām, kuras nodrošina augstu aizsardzības līmeni tādām sabiedrības interesēm kā cilvēka veselība, drošums un vide.

(113)

Atkritumu apsaimniekošana Savienībā būtu jāuzlabo ar mērķi aizsargāt, saglabāt un uzlabot vides kvalitāti, aizsargāt cilvēka veselību, nodrošināt dabas resursu apdomīgu, efektīvu un racionālu izmantošanu, ievērot aprites ekonomikas principus, veicināt atjaunīgās enerģijas izmantošanu, uzlabot energoefektivitāti, samazināt Savienības atkarību no importētiem resursiem, radīt jaunas ekonomiskās iespējas un palīdzēt attīstīt ilgtermiņa konkurētspēju. Efektīvāks resursu izmantojums nodrošinātu arī būtiskus neto ietaupījumus Savienības uzņēmumiem, publiskā sektora iestādēm un patērētājiem, vienlaikus samazinot kopējās ikgadējās siltumnīcefekta gāzu emisijas.

(114)

Lai gan Direktīvā 94/62/EK tika noteiktas iepakojuma minimalizēšanas prasības un mērķi, iepakojuma atkritumu daudzums absolūtos skaitļos un uz iedzīvotāju ir palielinājies un tendences liecina arī par strauju iepakojuma atkalizmantošanas un uzpildes apjoma samazināšanos, ko pastiprina pieaugošais līdzņemamu produktu patēriņš un e-komercija. Produktiem, materiāliem un patēriņa modeļiem attīstoties, ir būtiski pieaugusi vienreizlietojamā iepakojuma, jo īpaši vienreizlietojamā plastmasas iepakojuma, izmantošana. Tas ir saistīts ar mazumtirdzniecības vidi, kam raksturīgi lielāki izplatīšanas tīkli, produktu izgatavošana un iepakošana ātrgaitas iepakošanas līnijās, kas kopā tirgū rada negatīvu spiedienu uz atkalizmantošanu un uzpildi.

(115)

Lai uzraudzītu un verificētu, kā ražotāji un ražotāju atbildības organizācijas pilda paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus attiecībā uz savu produktu atkritumu savākšanu un apstrādi, dalībvalstīm ir jānorīko viena vai vairākas kompetentās iestādes.

(116)

Lai nodrošinātu to, ka dalībvalstis labāk, savlaicīgāk un vienotāk izpilda atkritumu rašanās novēršanas un reciklēšanas pienākumu izpildi, un prognozētu jebkādas īstenošanas nepilnības, būtu jāievieš agrīnas brīdināšanas ziņojumu sistēma, kas ļautu konstatēt trūkumus un rīkoties, pirms pienācis mērķrādītāju sasniegšanas termiņš. Paplašinot šo sistēmu, kas saskaņā ar Direktīvu 94/62/EK attiecās uz reciklēšanas mērķrādītāju sasniegšanu, tajā būtu jāiekļauj arī iepakojuma atkritumu samazināšanas mērķrādītāji, kas dalībvalstīm jāsasniedz līdz 2030., 2035. un 2040. gadam.

(117)

Tā kā iepakojuma un iepakojuma atkritumu apsaimniekošana kopumā ir svarīgs atkritumu apsaimniekošanas elements, dalībvalstīm atkritumu apsaimniekošanas plānos, ko sagatavo, izpildot Direktīvā 2008/98/EK noteikto pienākumu, būtu šim jautājumam jāvelta atsevišķa nodaļa. Atkritumu rašanās novēršanas un atkalizmantošanas pasākumi būtu jāiekļauj atkritumu rašanās novēršanas programmās, kas ir prasītas saskaņā ar Direktīvu 2008/98/EK. Minētās nodaļas būtu jāiekļauj atkritumu apsaimniekošanas plānos un atkritumu rašanās novēršanas programmās to nākamās regulārās izvērtēšanas ietvaros, kā noteikts Direktīvā 2008/98/EK, vai agrāk.

(118)

Šīs regulas pamatā ir atkritumu apsaimniekošanas noteikumi un vispārīgie principi, kas noteikti Direktīvā 2008/98/EK.

(119)

Atkritumu rašanās novēršana ir labākais veids, kā uzlabot resursefektivitāti un samazināt atkritumu ietekmi uz vidi. Tāpēc ir svarīgi, lai ekonomikas operatori veiktu pienācīgus pasākumus, lai samazinātu atkritumu rašanos, likvidējot pārmērīgu iepakojumu un konkrētu iepakojuma formātu izmantošanu, pagarinot iepakojuma izmantošanas laiku, pārprojektējot produktus vai pārdošanas stratēģijas tā, lai iepakojumu varētu neizmantot vai varētu izmantot mazāk iepakojuma, cita starpā tirgojot nefasētus produktus, un pārejot no vienreizlietojama iepakojuma uz atkalizmantojamu iepakojumu.

(120)

Lai panāktu vērienīgu un noturīgu radīto iepakojuma atkritumu kopējā apjoma samazināšanos, būtu jānosaka atkritumu rašanās novēršanas mērķrādītāji, kas paredz līdz 2030. gadam samazināt iepakojuma atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju. Lai sasniegtu mērķrādītāju, kas paredz līdz 2030. gadam panākt iepakojuma atkritumu samazinājumu par 5 % salīdzinājumā ar 2018. gadu, visā Savienībā 2030. gada perspektīvā būtu jāparedz vispārējs absolūtais samazinājums vidēji par aptuveni 19 % salīdzinājumā ar 2030. gada bāzlīnijas scenāriju. Lai nodrošinātu, ka samazināšanas centieni turpinās arī pēc 2030. gada, 2035. gadam būtu jānosaka samazinājuma mērķrādītājs 10 % apmērā salīdzinājumā ar 2018. gadu; tiek lēsts, ka tas iepakojuma atkritumu daudzumu samazinās par 29 % salīdzinājumā ar 2035. gada bāzlīnijas scenāriju. Būtu jānosaka arī papildu samazināšanas mērķrādītājs 2040. gadam 15 % apmērā salīdzinājumā ar 2018. gadu; tiek lēsts, ka tas iepakojuma atkritumu daudzumu samazinās par 37 % salīdzinājumā ar 2040. gada bāzlīnijas scenāriju. Lai palīdzētu dalībvalstīm sasniegt iepakojuma atkritumu rašanās novēršanas mērķrādītājus, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai izveidot korekcijas koeficientu, lai ņemtu vērā tūrisma pieaugumu vai samazinājumu salīdzinājumā ar 2018. bāzes gadu. Tā kā komerciālā un rūpnieciskā iepakojuma atkritumu rašanās nav saistīta ar mājsaimniecību patēriņu, atkritumu samazināšanas mērķrādītājus uz vienu iedzīvotāju nevar kā tādus piemērot komerciālā un rūpnieciskā iepakojuma atkritumiem. Dalībvalstīm, kuras ir izveidojušas atsevišķas sistēmas mājsaimniecību iepakojuma atkritumu apsaimniekošanai, no vienas puses, un rūpniecisko un komerciālo iepakojuma atkritumu apsaimniekošanai, no otras puses, būtu jāspēj saglabāt savu specifiku.

(121)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējamam atkritumu rašanās novēršanas mērķrādītājus sasniegt ar ekonomiskiem instrumentiem un citiem pasākumiem, kas stimulē piemērot atkritumu hierarhiju, arī ar pasākumiem, kas īstenojami, izmantojot paplašinātās ražotāja atbildības shēmas, veicinot atkalizmantošanas sistēmu izveidi un sekmīgu darbību un mudinot ekonomikas operatorus piedāvāt tiešajiem lietotājiem jaunas uzpildes iespējas. Šādi pasākumi būtu jāpieņem līdztekus un papildus citiem pasākumiem saskaņā ar šo regulu, kuru mērķis ir samazināt iepakojuma un iepakojuma atkritumu daudzumu, piemēram, prasībām attiecībā uz iepakojuma minimalizēšanu, atkalizmantošanas mērķrādītājiem un uzpildes pienākumiem, apjoma sliekšņiem un pasākumiem ar mērķi panākt pastāvīgu vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa samazināšanos. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējamam, ievērojot LESD paredzētos vispārīgos noteikumus un rīkojoties saskaņā ar šo regulu, pieņemt noteikumus, kas pārsniedz šajā regulā noteiktos minimālos atkritumu rašanās novēršanas mērķrādītājus. Īstenojot šādus pasākumus, dalībvalstīm būtu jāapzinās risks, ka varētu notikt pāreja no smagākiem uz vieglākiem iepakojuma materiāliem, un par prioritāti būtu jānosaka pasākumi, kas līdz minimumam samazina minēto risku.

(122)

Lai īstenotu LESD 191. panta 2. punktā pausto principu “piesārņotājs maksā”, ir lietderīgi iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas pienākumus uzlikt ražotājiem. Šajā nolūkā šī regula balstās uz Direktīvā 2008/98/EK noteiktajām paplašinātās ražotāja atbildības prasībām, lai nodrošinātu, ka paplašinātās ražotāja atbildības shēma sedz visas iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas izmaksas, un veicinātu pienācīgas kompetento iestāžu veiktas kontroles. Šīs regulas mērķis ir skaidri noteikt vienu ražotāju uz iepakojuma vienību neatkarīgi no tā, vai tas ir tukšs iepakojums vai iepakojums, kas satur produktus. Parasti ražotājam vajadzētu būt tam ekonomikas operatoram, kurš kā dalībvalstī iedibināts izgatavotājs, importētājs vai izplatītājs no minētās dalībvalsts teritorijas un tajā pašā teritorijā dara pieejamus iepakotus produktus. Tas ietver visus piedāvājumus izplatīšanai, patēriņam vai izmantošanai, kas varētu radīt faktisku piegādi. Tādējādi, ja uzņēmums pērk iepakotu produktu no citas dalībvalsts, kas nav tā dalībvalsts, kurā atrodas uzņēmums, vai no trešās valsts un piegādā minēto iepakoto produktu tajā dalībvalstī, kurā tas atrodas, minētais uzņēmums būtu jāuzskata par ražotāju, jo tas ir pirmais uzņēmums, kas iepakoto produktu dara pieejamu minētās dalībvalsts teritorijā. Attiecībā uz tiešsaistes platformām ražotāja noteikšanas nozīmē par darīšanu par pieejamu būtu jāuzskata produkta sākotnējā piedāvāšana. Tomēr, lai līdz minimumam samazinātu nevajadzīgu administratīvo slogu mazajiem uzņēmumiem, kuri tirdzniecības vietā vai nu kā vienreizlietojamu iepakojumu, vai atkalizmantojamu iepakojumu uzpilda transporta iepakojumu, primārās ražošanas iepakojumu vai pakalpojumu iepakojumu, ražotājam vajadzētu būt šāda iepakojuma izgatavotājam, izplatītājam vai importētājam, kurš pirmo reizi no dalībvalsts teritorijas iepakojumu dara pieejamu, jo minētais ekonomikas operators ir vispiemērotākais, lai izpildītu paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus.

(123)

Savukārt gadījumā, ja iepakojums vai iepakotais produkts ar distances līgumiem ir tieši darīts pieejams tiešajam lietotājam, ražotājs varētu būt iedibināts arī citā dalībvalstī vai trešā valstī. Šādos gadījumos, ja ražotājs ir iedibināts citā dalībvalstī, tam būtu jāieceļ pilnvarotais pārstāvis attiecībā uz paplašināto ražotāja atbildību dalībvalstī, kurā atrodas tiešais lietotājs. Ja ražotājs ir iedibināts trešā valstī, dalībvalstīm arī būtu jāspēj paredzēt, ka paplašinātās ražotāja atbildības pilnvarotā pārstāvja iecelšana ir obligāta, lai novērstu risku, ka notiek izvairīšanās no paplašinātās ražotāja atbildības pienākumiem. Lai nodrošinātu principa “piesārņotājs maksā” ievērošanu un saistībā ar ražotāja paplašinātas atbildības ievērošanu, ir jānodrošina noteiktība par to, kurš ražotājs ir atbildīgs par iepakojuma atkritumiem, jo īpaši loģistikas uzņēmumu gadījumā. Loģistikas uzņēmumi ir uzņēmumi, kas saņem importētas preces no trešām valstīm un kas veic apstrādes darbības ar importētām precēm (piemēram, izpakošanu un pārpakošanu mazākos formātos vai daudzumos, lai izpildītu klientu pieprasījumus), pirms preces pilnīgā vai daļējā transporta iepakojumā vai bez oriģinālā transporta iepakojuma tiek nosūtītas klientiem neatkarīgi no tā, vai tie atrodas tajā pašā vai citā dalībvalstī. Šādos gadījumos būtu jāidentificē ražotājs sākotnējam transporta iepakojumam, kas ievests no trešās valsts, paliek loģistikas uzņēmumā un kļūst par atkritumiem Savienībā. Loģistikas uzņēmumam parasti nav īpašuma tiesību uz precēm, bet tas būtu jāuzskata par tāda iepakojuma ražotāju, kas ievests no trešām valstīm un ko tas apstrādā savas darbības laikā.

(124)

Papildus izmaksām, kas ražotājiem uzliktas saskaņā ar šo regulu un saskaņā ar Direktīvu 2008/98/EK, dalībvalstīm paliek iespēja segt nepieciešamās izmaksas, kas izriet no tīrīšanas darbībām, tostarp piegružojumā esošā iepakojuma atkritumu transportēšanu un turpmāku apstrādi, kā daļu no visām iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas izmaksām, kuras būtu jāsedz ražotāja paplašinātai atbildībai. Minētajām izmaksām nebūtu jāpārsniedz izmaksas, kas vajadzīgas, lai minētos pakalpojumus sniegtu izmaksefektīvā veidā, un attiecīgajiem dalībniekiem tās būtu jānosaka pārredzamā un nediskriminējošā veidā.

(125)

Lai uzraudzītu, vai ražotāji pilda savus finansiālos un organizatoriskos pienākumus nodrošināt, ka tiek apsaimniekoti tā iepakojuma atkritumi, ko tie pirmo reizi dara pieejamu dalībvalsts teritorijā vai izpako iepakotus produktus, nebūdami tiešie lietotāji, katras dalībvalsts kompetentajai iestādei ir jāizveido ražotāju reģistrs un tas jāpārvalda, savukārt ražotājiem jābūt pienākumam tajā reģistrēties.

(126)

Lai reģistrāciju atvieglotu, ražotāju reģistrācijas prasības visā Savienībā būtu maksimāli jāsaskaņo, jo īpaši ņemot vērā, ka ražotāji iepakojumu dara pieejamu dažādās dalībvalstīs. Lai nodrošinātu vienotus reģistrācijas prasību īstenošanas nosacījumus, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai noteikt, kādā formātā notiek reģistrācija reģistrā un ziņojumu iesniegšana reģistrā, un precizēt sniedzamo datu granularitāti un iepakojuma veidus un materiālu kategorijas, kas jāaptver iesniegtajai informācijai.

(127)

Ievērojot principu “piesārņotājs maksā”, ir svarīgi, lai ražotāji, tostarp e-komercijas dalībnieki, kas iepakojumu un iepakotus produktus laiž Savienības tirgū vai izpako iepakotus produktus, nebūdami tiešie lietotāji, uzņemtos atbildību par minētā iepakojuma un minēto iepakoto produktu apsaimniekošanu aprites cikla beigās. Līdz 2024. gada 31. decembrim ir jāizstrādā paplašinātās ražotāja atbildības shēmas, kā paredzēts Direktīvā 94/62/EK, jo tās ir piemērotākais līdzeklis, kā to panākt, un tām var būt pozitīva ietekme uz vidi, jo tās var samazināt iepakojuma atkritumu rašanos un palielināt to savākšanas un reciklēšanas apmēru. Pastāv lielas atšķirības ražotāju paplašinātās atbildības shēmu uzbūves, efektivitātes un ražotāju atbildības tvēruma ziņā. Tāpēc noteikumi par paplašinātu ražotāja atbildību, kas paredzēti Direktīvā 2008/98/EK, kopumā būtu jāpiemēro ražotāju paplašinātas atbildības shēmām saskaņā ar šo regulu un, ja tas ir vajadzīgi un lietderīgi, jāpapildina ar konkrētākiem noteikumiem. Piemēram, lai atvieglotu iepakojuma atkritumu dalītu savākšanu, ražotājiem būtu jāfinansē atkritumu tvertņu marķēšana. Šāds pienākums būtu saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā” un vispārīgajām minimālajām prasībām attiecībā uz paplašinātās ražotāja atbildības shēmām, kas noteiktas Direktīvā 2008/98/EK.

(128)

Attiecībā uz paplašinātās ražotāja atbildības pienākumiem šī regula ir lex specialis attiecībā uz Direktīvu 2008/98/EK. Tas nozīmē, ka šajā regulā paredzētajiem noteikumiem, kas saistīti ar paplašināto ražotāja atbildību, vajadzētu prevalēt pār jebkādiem pretrunīgiem minētās direktīvas noteikumiem. Šis princips attiecas, piemēram, uz ražotāju reģistrācijas prasībām, paplašinātās ražotāja atbildības maksu modulāciju un ziņošanu.

(129)

Papildus saskaņotajai prasībai par reciklējamību, lai modulētu ražotāju finansiālās iemaksas, kas jānosaka saskaņā ar šo regulu pieņemtos deleģētajos aktos, dalībvalstīm būtu jāļauj izmantot citus kritērijus, piemēram, reciklēta materiāla saturu, atkalizmantojamību, bīstamu vielu klātbūtni vai citus kritērijus saskaņā ar Direktīvu 2008/98/EK.

(130)

Ražotājiem būtu jāspēj pienākumus, kuri attiecas uz paplašināto ražotāja atbildību, pildīt kolektīvi, izmantojot ražotāju atbildības organizācijas, kas uzņemas atbildību to vārdā. Ražotājiem vai ražotāju atbildības organizācijām būtu jāsaņem dalībvalstu atļauja un cita starpā dokumentāri jāpierāda, ka tiem ir finanšu līdzekļi, ar ko segt ar paplašināto ražotāja atbildību saistītās izmaksas. Paredzot administratīvos un procedūras noteikumus, kuri attiecas uz atļauju izsniegšanu ražotājiem individuālās atbilstības ziņā un uz atļauju izsniegšanu ražotāju atbildības organizācijām kolektīvās atbilstības ziņā, dalībvalstīm būtu jāspēj individuālajiem ražotājiem un ražotāju atbildības organizācijām piemērojamos procesus diferencēt, lai ierobežotu administratīvo slogu individuāliem ražotājiem. Dalībvalstis var piešķirt atļauju vairākām ražotāju atbildības organizācijām, jo konkurence starp tām var dot lielāku labumu patērētājiem. Kompetentajai iestādei būtu jāspēj iekasēt uz izmaksām balstītas un samērīgas maksas no ražotājiem vai ražotāju atbildības organizācijām, kurām uzticēta paplašinātās ražotāja atbildības pienākumu izpilde, par atļauju piešķiršanas procedūru attiecībā uz minēto pienākumu pildīšanu.

(131)

Ja ražotāju atbildības organizācijas iekasētā paplašinātās ražotāja atbildības maksa ir klasificēta kā publiskie ieņēmumi, kā tas ir valsts vadītu ražotāju atbildības organizāciju gadījumā, un lai ievērotu budžeta noteikumus, kas paredz, ka publiskajiem ieņēmumiem jābūt balstītiem uz precīziem datiem, dalībvalstij būtu jāspēj pieprasīt informāciju, ko ražotājs iesniedz par reģistru atbildīgajai kompetentajai iestādei, ziņot biežāk nekā reizi gadā. Tā kā valsts vadītām ražotāju atbildības organizācijām nav pārstāvētā ražotāja pilnvarojuma, šajā regulā noteiktās prasības attiecībā uz šādiem pilnvarojumiem nebūtu jāpiemēro.

(132)

Šai regulai būtu jāprecizē, kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2022/2065 (39), tostarp tās 30. panta 2. un 3. punktā, noteikto tirgotāju pienākumu izsekojamība jāpiemēro tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, kuri patērētājiem dod iespēju slēgt distances līgumus ar ražotājiem, kas piedāvā iepakojumu patērētājiem, kuri atrodas Savienībā, saistībā ar ražotāju reģistriem, kas izveidoti, ievērojot šo regulu. Šīs regulas nolūkos jebkurš ražotājs, neatkarīgi no tā, vai tas ir iedibināts dalībvalstī vai trešā valstī, kas, izmantojot distances līgumus, piedāvā iepakojumu tieši patērētājiem, kuri atrodas kādā dalībvalstī, būtu jāuzskata par tādu, kas ietilpst tirgotāja definīcijā saskaņā ar Regulu (ES) 2022/2065. Lai nepieļautu parazītismu attiecībā uz paplašinātās ražotāja atbildības pienākumiem, būtu jāprecizē, kā tiešsaistes platformu nodrošinātājiem šie pienākumi būtu jāpilda attiecībā uz iepakojuma ražotāju reģistriem, kas izveidoti, ievērojot šo regulu. Šajā sakarā tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, uz ko attiecas Regulas (ES) 2022/2065 III nodaļas 4. iedaļa un kas patērētājiem dod iespēju slēgt distances līgumus ar ražotājiem, saskaņā ar Regulu (ES) 2022/2065, pirms tie ļauj ražotājiem izmantot savus pakalpojumus, būtu no minētajiem ražotājiem jāiegūst informācija par to, kā tie pilda šajā regulā noteiktos paplašinātās ražotāja atbildības pienākumus. Uz noteikumiem par to tirgotāju izsekojamību, kuri pārdod iepakojumu tiešsaistē, attiecas izpildes panākšanas noteikumi, kas izklāstīti Regulā (ES) 2022/2065.

(133)

Līdzīgas nevēlamas parazītisma situācijas varētu rasties attiecībā uz izpildes pakalpojumu sniedzējiem. Šī regula ir vērsta uz mērķi novērst šādu parazītismu, izmantojot līdzīgu pieeju kā Regulā (ES) 2022/2065 attiecībā uz tiešsaistes platformu nodrošinātājiem.

(134)

Ražotāju reģistrs, kas izveidots, ievērojot šo regulu, ir jāuzskata par publisku reģistru Regulas (ES) 2022/2065 nolūkos. Tāpēc tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, kas ļauj patērētājiem noslēgt distances līgumus ar ražotājiem, būtu jādara viss iespējamais, lai novērtētu, vai attiecīgo ražotāju sniegtā informācija ir uzticama un pilnīga, jo īpaši izmantojot vai pārbaudot brīvi pieejamas oficiālas tiešsaistes datubāzes un tiešsaistes saskarnes vai pieprasot attiecīgajiem tirgotājiem sniegt uzticamus apliecinošos dokumentus saskaņā ar Regulu (ES) 2022/2065. Ciktāl tas attiecas uz publiski pieejamiem datiem ražotāju reģistrā, “darīt visu iespējamo” Regulas (ES) 2022/2065 30. panta 2. punkta pirmās daļas nozīmē parasti prasa verificēt ražotāja sniegto informāciju ar publiski pieejamiem datiem ražotāju reģistrā. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad dalībvalstis ir izveidojušas tiešsaistes saskarni automatizētai datu salīdzināšanai saskaņā ar šo regulu.

(135)

Finansiālām iemaksām, kas noteiktas ražotājiem, ievērojot šo regulu, papildus izmaksām, kas minētas Direktīvas 2008/98/EK 8.a panta 4. punkta a) apakšpunktā, nebūtu jāskar jebkāda brīvprātīga vienošanās starp tiešsaistes tirdzniecības vietām un ražotājiem, ja tiešsaistes tirdzniecības vietas ražotāju vārdā ar rakstisku pilnvarojumu piekrīt uzņemties visas minētās izmaksas vai daļu no tām.

(136)

Dalībvalstīm būtu jāparedz pasākumi, ar ko īsteno paplašināto ražotāja atbildību, noteikumi par iepakojuma atkritumu dalītu savākšanu un noteikumi par atkritumu tvertņu marķēšanu, ja šajā regulā nav paredzēta minēto pasākumu un noteikumu pilnīga saskaņošana. Turklāt dalībvalstīm būtu jāspēj saskaņā ar Direktīvu 2008/98/EK un šo regulu paredzēt papildu prasības paplašinātas ražotāja atbildības īstenošanai, ar noteikumu, ka šādi pasākumi nerada šķēršļus iekšējā tirgū. Šī regula nereglamentē to, kurš operators ir atbildīgs par iepakojuma atkritumu savākšanu, un citas valsts līgumiskas vienošanās par iepakojuma atkritumu savākšanu.

(137)

Dalībvalstīm būtu jāizveido iepakojuma atkritumu nodošanas un savākšanas sistēmas, lai iepakojuma atkritumi tiktu novirzīti uz piemērotāko atkritumu apsaimniekošanas alternatīvu atbilstoši atkritumu hierarhijai. Sistēmām vajadzētu būt atvērtām dalībai visām ieinteresētajām personām, jo īpaši ekonomikas operatoriem un publiskā sektora iestādēm. Sistēmām vajadzētu būt izveidotām, ņemot vērā vides un patērētāju veselības, drošības un higiēnas apsvērumus. Nodošanas un savākšanas sistēmām vajadzētu būt piekļūstamām, un tajās ar nediskriminējošiem noteikumiem būtu jāpieņem arī importētu produktu iepakojums.

(138)

Transponējot Direktīvas 94/62/EK 7. pantu valsts tiesību aktos, dažas dalībvalstis jau varētu būt izveidojušas dalītas atkritumu savākšanas un reciklēšanas sistēmas, kas ir attiecīgo valsts atļauju un līgumisku vienošanos pamatā. Minētajām dalībvalstīm būtu jāspēj turpināt izmantot minētās sistēmas, ar noteikumu, ka tās pareizi īsteno šajā regulā noteiktos pienākumus.

(139)

Dalībvalstīm būtu arī jāveic pasākumi tādas reciklēšanas veicināšanai, kas atbilst kvalitātes standartiem reciklēto materiālu izmantojamībai attiecīgajās nozarēs. Minētais pienākums ir īpaši būtisks, ņemot vērā noteikto minimālo procentuālo reciklēta materiāla saturu plastmasas iepakojumā.

(140)

Iepakojuma savākšana ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu tā apritīgumu un lai nodrošinātu stabilu otrreizējo izejvielu tirgu. Obligāta savākšanas rādītāja noteikšana ir stimuls izveidot efektīvas un mērķtiecīgas savākšanas sistēmas valsts līmenī un tādējādi palielināt sašķiroto un potenciāli reciklēto atkritumu daudzumu.

(141)

Ir pierādīts, ka labi funkcionējošas depozīta un nodošanas sistēmas nodrošina ļoti augstu savākšanas rādītāju un kvalitatīvu reciklēšanu, jo īpaši dzērienu pudeļu un skārdeņu gadījumā. Lai palīdzētu sasniegt Direktīvā (ES) 2019/904 noteikto vienreizlietojamo plastmasas dzērienu pudeļu dalītās savākšanas mērķrādītāju, kāpinātu metāla dzērienu trauku savākšanas rādītājus un panāktu to kvalitatīvu reciklēšanu, dalībvalstīm ir lietderīgi izveidot depozīta un nodošanas sistēmas. Šīs sistēmas veicinās slēgta cikla reciklēšanai piemērotu kvalitatīvu otrreizējo izejvielu piedāvājuma palielināšanos un samazinās dzērienu trauku drazu.

(142)

Depozīta un nodošanas sistēmām vajadzētu būt obligātām attiecībā uz vienreizlietojamām plastmasas dzērienu pudelēm un metāla dzērienu traukiem. Dalībvalstis var nolemt šajās sistēmās iekļaut arī citu iepakojumu attiecībā uz citiem produktiem vai citiem materiāliem, jo īpaši vienreizlietojamas stikla pudeles. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka depozīta un nodošanas sistēmas, jo īpaši tās, kas paredzētas vienreizlietojamām stikla dzērienu pudelēm, ir vienlīdz pieejamas atkalizmantojamam iepakojumam, ja tas ir tehniski un ekonomiski iespējams. Tām būtu jāapsver iespēja izveidot depozīta un nodošanas sistēmas arī atkalizmantojamam iepakojumam. Dalībvalstīm, ievērojot LESD paredzētos vispārīgos noteikumus un rīkojoties saskaņā ar šo regulu, vajadzētu varēt pieņemt noteikumus, kas pārsniedz šajā regulā noteikto prasību minimumu, piemēram, maksu par depozītu tirdzniecības vietā, ja patēriņš notiek viesmīlības iestādījumos, vai pienākumu visiem galaizplatītājiem pieņemt depozīta iepakojumu neatkarīgi no iepakojuma materiāla un formāta, ko tie izplata, vai to tirdzniecības platības.

(143)

Šajā regulā būtu jāņem vērā depozīta un nodošanas sistēmu daudzveidība Savienībā un jānodrošina, lai netiktu radīta negatīva ietekme uz minēto sistēmu tehnoloģisko attīstību, kamēr vien tās izpilda prasības un kritērijus attiecībā uz savākšanas rādītāja palielināšanu un labākas kvalitātes reciklēšanas nodrošināšanu.

(144)

Ņemot vērā produktu veidu un atšķirības to ražošanas un izplatīšanas sistēmās, depozīta un nodošanas sistēmām tomēr nevajadzētu būt obligātām attiecībā uz tādu vīna, aromatizēto vīna produktu un produktu, kuri ir līdzīgi vīna produktiem, stipro alkoholisko dzērienu un piena un piena produktu iepakojumu, kas norādīti Regulas (ES) Nr. 1308/2013 I pielikuma XVI daļā. Tomēr dalībvalstis var izveidot depozīta un nodošanas sistēmas, kas aptver šādu dzērienu iepakojumu un arī citu dzērienu un ar dzērieniem nesaistītu iepakojumu.

(145)

Līdz 2029. gada 1. janvārim būtu jānodrošina, ka visas depozīta un nodošanas sistēmas attiecībā uz vienreizlietojamām plastmasas dzērienu pudelēm un vienreizlietojamiem metāla dzērienu traukiem atbilst šajā regulā noteiktajam vispārīgo prasību minimumam, izņemot depozīta un nodošanas sistēmas, kas izveidotas pirms šīs regulas stāšanās spēkā un kas 90 % dalītās savākšanas mērķrādītāju sasniedz līdz 2029. gada 1. janvārim. Šīs prasības palīdzēs nodrošināt lielāku konsekvenci un augstākus nodošanas rādītājus visās dalībvalstīs. Tās ir noteiktas, balstoties uz ieinteresēto personu viedokļiem, ekspertu analīzi un pašreizējo depozīta un nodošanas sistēmu paraugpraksēm. Prasības ir izstrādātas tā, lai būtu iespējama inovācija, bet vienlaikus būtu iespēja pielāgoties vietējiem apstākļiem.

(146)

Dalībvalstīm, kurās ir reģioni ar lielu pārrobežu uzņēmējdarbību, būtu jānodrošina, ka depozīta un nodošanas sistēmas ļauj īpašos savākšanas punktos savākt iepakojumu no attiecīgo dalībvalstu depozīta un nodošanas sistēmām, un būtu jācenšas nodrošināt iespēju atmaksāt depozītu.

(147)

Dalībvalstīm, kuras 2026. gadā sasniedz 80 % savākšanas rādītāju attiecīgo veidu iepakojumam bez depozīta un nodošanas sistēmas, vajadzētu būt iespējamam lūgt tiesības depozīta un nodošanas sistēmu neieviest.

(148)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējamam izvēlēties īstenot depozīta un nodošanas sistēmu vietējā un reģionālā līmenī, ņemot vērā attiecīgās valsts administratīvo sadalījumu un aizjūras teritoriju īpašo situāciju, ja vien tās pierāda šādas sistēmas vidiskos un ekonomiskos rādītājus un tās pilnīgu atbilstību šajā regulā noteiktajam 90 % savākšanas rādītājam attiecībā uz vienreizlietojamām plastmasas dzērienu pudelēm un metāla dzērienu traukiem.

(149)

Dalībvalstīm kā īpašs iepakojuma atkritumu rašanās novēršanas pasākums būtu aktīvi jāveicina atkalizmantošanas un uzpildīšanas risinājumi. Tām būtu jāatbalsta atkalizmantošanas un uzpildes sistēmu izveide un jāuzrauga to darbība un atbilstība higiēnas standartiem. Dalībvalstis tiek mudinātas veikt arī citus pasākumus, piemēram, izveidot depozīta un nodošanas sistēmas, kas aptver atkalizmantojama iepakojuma formātus, izmantojot ekonomiskus stimulus vai nosakot galaizplatītājiem prasību noteiktu procentuālo daudzumu citu produktu, uz kuriem atkalizmantošanas mērķrādītāji un uzpildes pienākumi neattiecas, darīt pieejamu atkalizmantojamā iepakojumā vai uzpildes ceļā, ja šādas prasības nerada vienotā tirgus sadrumstalotību un šķēršļus tirdzniecībai.

(150)

Prasības attiecībā uz savākšanu, šķirošanu, atkalizplatīšanu kā pildmateriālu un uz tīrīšanu ir pilnīgi atšķirīgas attiecībā uz vienreizējas lietošanas depozīta un nodošanas sistēmām un depozīta atkalizmantošanas sistēmām. Tāpēc depozīta un nodošanas sistēmu prasību minimums nebūtu jāpiemēro depozīta atkalizmantošanas sistēmām. Tā vietā būtu jāpiemēro atkalizmantošanas sistēmām specifiskas prasības.

(151)

Direktīva 94/62/EK tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/852 (40), nosakot reciklēšanas mērķrādītājus, kas dalībvalstīm jāsasniedz līdz 2025. un 2030. gadam. Minētie mērķrādītāji un to aprēķināšanas noteikumi būtu jāsaglabā. Atzīstot katras dalībvalsts atšķirīgo sākumpunktu attiecībā uz reciklēšanas mērķrādītājiem un lai gan šajā regulā ir ierosināti pasākumi, kas veicina minēto mērķrādītāju sasniegšanu, joprojām būtu jāspēj noteiktos apstākļos atlikt 2030. gada reciklēšanas mērķrādītāju sasniegšanas termiņus. Tomēr Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai noraidīt dalībvalsts iesniegtu pārskatītu īstenošanas plānu.

(152)

Direktīvā 94/62/EK ir noteikts, ka Komisijai jāpārskata 2030. gada iepakojuma reciklēšanas mērķrādītāji, lai tos saglabātu vai vajadzības gadījumā paaugstinātu. Tomēr vēl nav lietderīgi 2030. gadam noteiktos mērķrādītājus grozīt, jo pierādījumi liecina, ka dažām dalībvalstīm joprojām ir grūtības sasniegt pašreizējos mērķrādītājus. Minētā iemesla dēļ būtu jāievieš pasākumi, kas izgatavotājus mudinātu laist tirgū labāk reciklējamu iepakojumu un tādējādi dalībvalstīm palīdzētu reciklēšanas mērķrādītājus sasniegt. Nākotnē granulārāki dati par iepakojumu un iepakojuma atkritumu reciklēšanas plūsmām būtu jāziņo Komisijai. Minēto datu ziņošana Komisijai dos iespēju mērķrādītājus pārskatīt ar iespēju tos saglabāt vai palielināt. Lai ņemtu vērā to pasākumu ietekmi, kuru mērķis ir uzlabot iepakojuma reciklējamību, pārskatīšanai nevajadzētu notikt agrāk par paredzēto šīs regulas vispārējo izvērtējumu, proti, septiņus gadus pēc tās stāšanās spēkā. Veicot minēto pārskatīšanu, uzmanība būtu jāpievērš arī iespējai noteikt jaunus mērķrādītājus, kuriem būtu lielāka granularitāte nekā pašreizējiem mērķrādītājiem.

(153)

Reciklēšanas mērķrādītāju aprēķināšanas pamatā vajadzētu būt reciklēšanā nonākušo iepakojuma atkritumu masai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina par reciklētajiem iepakojuma atkritumiem savākto datu uzticamība un precizitāte. Principā to iepakojuma atkritumu masa, ko ieskaita kā reciklētus, būtu faktiski jāmēra, kad iepakojuma atkritumi nonāk reciklēšanas operācijā. Tomēr, lai ierobežotu administratīvo slogu, dalībvalstīm, ievērojot stingrus nosacījumus un no šā principa atkāpjoties, būtu reciklēto iepakojuma atkritumu masu jāļauj noteikt pēc jebkuras šķirošanas operācijas izlaides mērījumiem, kas jākoriģē, ņemot vērā vidējos rādītājus par zudumiem pirms atkritumu nonākšanas reciklēšanas operācijā. Materiālu zudumi, kas rodas pirms atkritumu nonākšanas reciklēšanas operācijā, piemēram, šķirošanas vai citu sagatavošanas operāciju dēļ, atkritumu daudzumā, par ko paziņo kā par reciklētu, nebūtu jāiekļauj. Minētos zudumus var noteikt pēc elektronisko reģistru datiem, tehniskām specifikācijām, detalizētiem noteikumiem par vidējo zudumu rādītāju aprēķināšanu dažādām atkritumu plūsmām vai citiem līdzvērtīgiem pasākumiem. Informācija par šādiem pasākumiem dalībvalstīm būtu jāiekļauj kvalitātes pārbaudes ziņojumos, kurus pievieno Komisijai iesniegtajiem datiem par atkritumu reciklēšanu. Vidējos zudumu rādītājus būtu vēlams noteikt atsevišķa šķirošanas kompleksa līmenī, un tiem vajadzētu būt sasaistītiem ar galvenajiem dažādajiem atkritumu veidiem, dažādajiem avotiem (piemēram, no mājsaimniecības vai komercdarbības), dažādajām savākšanas shēmām un dažādu veidu šķirošanas procesiem. Vidējie zudumu rādītāji būtu jāizmanto vienīgi gadījumos, kad nav pieejami nekādi citi uzticami dati, jo īpaši atkritumu sūtījumu un eksporta kontekstā. Materiālu vai vielu masas zudumi sakarā ar fizikāliem vai ķīmiskiem pārveides procesiem, kas raksturīgi reciklēšanas procesam, kurā iepakojuma atkritumi tiek faktiski atkalpārstrādāti produktos, materiālos vai vielās, nebūtu jāatņem no to atkritumu masas, par kuriem ziņo kā par reciklētiem.

(154)

Ja reciklēšanas rādītāja aprēķināšanu piemēro bionoārdāmu iepakojuma atkritumu aerobiskai vai anaerobiskai apstrādei, atkritumu daudzumu, kas nonāk aerobiskajā vai anaerobiskajā apstrādē, var ieskaitīt kā reciklētu ar noteikumu, ka šādas apstrādes izlaidi ir paredzēts izmantot kā reciklētu produktu, materiālu vai vielu. Lai gan šādas apstrādes izlaide parasti ir komposts vai digestāts, var ņemt vērā arī citu šā procesa izlaidi ar noteikumu, ka tam attiecībā pret apstrādāto bionoārdāmo iepakojuma atkritumu daudzumu ir salīdzināms reciklētā materiāla saturs. Citos gadījumos saskaņā ar reciklēšanas definīciju centienos sasniegt reciklēšanas mērķrādītājus nebūtu jāieskaita bionoārdāmu iepakojuma atkritumu atkalpārstrāde materiālos, kurus paredzēts izmantot par kurināmo vai citu enerģijas ražošanas līdzekli, kurus apglabā vai kurus paredzēts izmantot kādai citai operācijai ar tādu pašu mērķi, kāds ir resursu atgūšanai no atkritumiem, bet kas nav reciklēšana.

(155)

Ja sagatavošanas operācijas rezultātā iepakojuma atkritumi pirms to faktiskās pārstrādes par atkritumiem vairs nav uzskatāmi, šādi materiāli būtu jāuzskata par reciklētiem ar noteikumu, ka tie ir paredzēti tālākai atkalpārstrādei produktos, materiālos vai vielās vai nu sākotnējam, vai citam nolūkam. Centienos sasniegt reciklēšanas mērķrādītājus nebūtu jāieskaita materiāli, kuri vairs nav atkritumi un kurus paredzēts izmantot par kurināmo vai citu enerģijas ražošanas līdzekli, kurus izmanto aizbēršanai vai kurus apglabā, vai kurus paredzēts izmantot kādai citai operācijai ar tādu pašu mērķi, kāds ir resursu atgūšanai no atkritumiem, bet kas nav reciklēšana.

(156)

Nosakot metodiku reciklētā materiāla satura procentuālā apmēra aprēķināšanai un verifikācijai, Komisijai būtu jānovērtē pieejamās reciklēšanas tehnoloģijas, ņemot vērā to ekonomisko un vidisko sniegumu, tostarp rezultāta kvalitāti, atkritumu pieejamību, vajadzīgo enerģiju, siltumnīcefekta gāzu emisijas un citu attiecīgo vidisko ietekmi. Komisijai būtu arī jāņem vērā, ka šādas tehnoloģijas var potenciāli izmantot maldinošām vidiskuma norādēm.

(157)

Norādes par iepakojuma īpašībām, attiecībā uz kurām šajā regulā ir noteiktas juridiskās prasības, piemēram, reciklējamība, reciklēta materiāla satura līmenis un atkalizmantojamība, būtu jāsniedz tikai attiecībā uz iepakojuma īpašībām, kas pārsniedz šajā regulā noteiktās piemērojamās minimālās prasības, un saskaņā ar šajā regulā noteikto metodiku un noteikumiem. Šādām norādēm arī būtu jāprecizē, vai tās attiecas uz iepakojuma vienību, iepakojuma vienības daļu vai uz visu iepakojumu, ko ekonomikas operators laidis tirgū.

(158)

Dalībvalstīm vajadzētu būt tiesībām ņemt vērā pēc atkritumu incinerācijas atdalīto metālu reciklēšanu proporcionāli incinerēto iepakojuma atkritumu daļai, ja reciklētie metāli atbilst noteiktiem kvalitātes kritērijiem, kas izklāstīti Komisijas Īstenošanas lēmumā (ES) 2019/1004 (41).

(159)

Ja iepakojuma atkritumus no Savienības reciklēšanai eksportē, piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1013/2006 (42) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1157 (43).

(160)

Tā kā atkalizmantošana nozīmē, ka tirgū netiek laists jauns iepakojums, tad attiecībā uz iepakojuma reciklēšanas mērķrādītāju sasniegšanu būtu jāieskaita atkalizmantojamais tirdzniecības iepakojums, kas tiek laists tirgū, un koka iepakojums, kas tiek salabots, lai to varētu atkalizmantot. Dalībvalstīm vajadzētu varēt minēto iespēju izmantot, lai aprēķinātu koriģēto reciklēšanas mērķrādītāju līmeni, ņemot vērā ne vairāk kā piecus procentpunktus no tā atkalizmantojamā tirdzniecības iepakojuma vidējā īpatsvara iepriekšējos trīs gados, kas pirmo reizi laists tirgū un atkalizmantots atkalizmantošanas sistēmā.

(161)

Ražotājiem un ražotāju atbildības organizācijām būtu aktīvi jāiesaistās informācijas sniegšanā tiešajiem lietotājiem, jo īpaši patērētājiem, par iepakojuma atkritumu rašanās novēršanu un apsaimniekošanu. Minētajā informācijā būtu jāiekļauj ziņas par iepakojuma atkalizmantošanas risinājumu pieejamību, uz iepakojuma izvietotā marķējuma nozīmi un citi norādījumi par atbrīvošanos no iepakojuma atkritumiem. Ražotājiem un ražotāju atbildības organizācijām būtu arī jāinformē patērētāji, ka iepakojums, kas marķēts kā kompostējams, nozīmē to, ka šis iepakojums ir kompostējams rūpnieciski kontrolētos apstākļos bioatkritumu apstrādes kompleksos un nav piemērots mājsaimnieciskai kompostēšanai. Iepakojumu nevajadzētu izmest kā drazas. Ražotājiem būtu jāinformē arī par to, ka tiešajiem lietotājiem ir liela nozīme vidiski optimālas iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas nodrošināšanā. Visu tiešo lietotāju informēšanā un ziņošanā par iepakojumu būtu jāizmanto mūsdienīgas informācijas tehnoloģijas. Informācija būtu jāsniedz vai nu ar klasiskiem paņēmieniem, piemēram, vides reklāmu, plakātiem, kampaņām sociālajos medijos, vai ar novatoriskākiem līdzekļiem, piemēram, elektronisku piekļuvi vietnēm, ko nodrošina iepakojumam piestiprināti kvadrātkodi.

(162)

Dalīta ārpusmājas savākšana ir būtisks elements, lai palielinātu iepakojuma savākšanas rādītāju un uzlabotu tā apritīgumu. Dalībvalstīm un ekonomikas operatoriem būtu jāspēj veikt konkrētus pasākumus attiecībā uz dalītu ārpusmājas savākšanu, kas pielāgota atrašanās vietai un patērētāju ieradumiem.

(163)

Par katru kalendāro gadu dalībvalstīm būtu Komisijai jāsniedz informācija par to, cik lielā mērā ir sasniegti reciklēšanas mērķrādītāji. Lai varētu izvērtēt vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa samazināšanas pasākumu iedarbīgumu, būtu jāziņo arī dati par ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu, vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu, biezo plastmasas iepirkumu maisiņu un ļoti biezo plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņu, lai varētu novērtēt, vai šo maisiņu patēriņš ir palielinājies pēc samazināšanas pasākumiem, kas vērsti uz vieglās plastmasas iepirkumu maisiņiem. Lai varētu novērtēt, vai obligātās depozīta un nodošanas sistēmas, kas dalībvalstīm jāizveido, ir rezultatīvas un vai ir pamatoti dalībvalstu atbrīvojumi no pienākuma šīs sistēmas izveidot, ir svarīgi, izmantojot dalībvalstu ziņojumus, iegūt informāciju par tā iepakojuma dalītās savākšanas rādītāju, uz kuru attiecas pienākums izveidot depozīta un nodošanas sistēmas.

(164)

Lai izstrādātu plašas reciklējamības novērtēšanas metodiku, dalībvalstīm būtu katru gadu jāziņo arī dati par reciklētā iepakojuma atkritumu daudzumu katrai iepakojuma kategorijai un tā iepakojuma apjomu, kas pirmoreiz darīts pieejams dalībvalsts teritorijā vai ko izpakojis ražotājs, kas nav tiešais lietotājs, sadalījumā pa iepakojuma kategorijām. Komisijai šie dati būtu jāapkopo un jāpublicē, lai uzraudzītu iepakojuma atkritumu plašas reciklēšanas ikgadējo attīstību.

(165)

Dalībvalstīm būtu dati Komisijai jāziņo elektroniski un tai jāiesniedz kvalitātes pārbaudes ziņojums. Turklāt datiem par reciklēšanas mērķrādītājiem būtu jāpievieno ziņojums, kurā aprakstīti pasākumi, kas veikti, lai izveidotu rezultatīvu iepakojuma atkritumu kvalitātes kontroles un izsekojamības sistēmu.

(166)

Lai nodrošinātu vienotus ziņošanas pienākumu izpildes nosacījumus, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai, lai tā varētu noteikt noteikumus, kā aprēķināt un verificēt reciklēšanas mērķrādītāju sasniegšanas datus, depozīta un nodošanas sistēmā iekļautā iepakojuma dalītās savākšanas rādītājus un datus, kas nepieciešami, lai izstrādātu plašās reciklējamības novērtēšanas metodiku. Minētajā īstenošanas aktā būtu jāiekļauj arī metodika radušos iepakojuma atkritumu daudzuma noteikšanai, kā arī jānosaka datu ziņošanas formāts. Tajā būtu jānosaka arī metodika vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu gada patēriņa aprēķināšanai uz vienu cilvēku un minēto datu iesniegšanas formāts, jo minētie dati ir nepieciešami, lai atbalstītu monitoringu un ar plastmasas iepirkumu maisiņiem saistīto pamatprasību pilnīgu izpildi, jo īpaši, lai nodrošinātu dezagregētu un obligātu datu sniegšanu par dažādām plastmasas iepirkumu maisiņu kategorijām. Minētajam īstenošanas aktam būtu jāaizstāj Komisijas Lēmums 2005/270/EK (44) un Komisijas Īstenošanas Lēmums (ES) 2018/896 (45).

(167)

Lai dalībvalstīm un Komisijai palīdzētu uzraudzīt šajā regulā noteikto mērķu sasniegšanu, dalībvalstīm būtu jāizveido iepakojuma datubāzes un jānodrošina, ka minētās datubāzes labi darbojas.

(168)

Lai nodrošinātu vienlīdzīgu konkurenci un to, ka tiek sasniegti šīs regulas paredzamie ieguvumi un ieguldījums Savienības klimata, enerģētikas un apritīguma mērķu sasniegšanā, ir sekmīgi jāpanāk ilgtspējas prasību izpildes nodrošināšana. Tāpēc kompetentajām iestādēm būtu jācenšas katru gadu veikt pareizības kontroli vismaz daļai ES atbilstības deklarāciju. Regula (ES) 2019/1020, kas nosaka horizontālu satvaru tirgus uzraudzībai un to produktu kontrolei, kuri tiek laisti Savienības tirgū, būtu jāpiemēro iepakojumam, kuram saskaņā ar šo regulu ir noteiktas ilgtspējas prasības. Regulā (ES) 2019/1020 noteiktie tirgus uzraudzības mehānismi nosaka prasības tirgus uzraudzībai attiecībā uz produktu tirdzniecību un paredz aizsardzības mehānismus, lai pārbaudītu atbilstību šai regulai attiecībā uz iepakojuma laišanu tirgū.

(169)

Iepakojums būtu tirgū jālaiž tikai tad, ja tas nerada zināmu risku videi un cilvēka veselībai. Lai koncentrētu tirgus uzraudzības centienus, šajā regulā iepakojums, kas rada risku, būtu jādefinē kā iepakojums, kas, neatbilstot ilgtspējas prasībai vai tāpēc, ka atbildīgais ekonomikas operators neatbilst ilgtspējas prasībai, var nelabvēlīgi ietekmēt vidi vai citas sabiedrības intereses, ko attiecīgās prasības aizsargā.

(170)

Būtu jāievieš procedūra, ar kādu ieinteresētās personas informēt par pasākumiem, kādus plānots veikt attiecībā uz iepakojumu, kas rada risku. Tai arī būtu jāļauj tirgus uzraudzības iestādēm dalībvalstīs sadarbībā ar attiecīgajiem ekonomikas operatoriem savlaicīgi rīkoties attiecībā uz šādu iepakojumu. Lai nodrošinātu vienotus šīs regulas īstenošanas nosacījumus, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai noteikt, vai valstu pasākumi attiecībā uz neatbilstīgajiem produktiem ir pamatoti. Komisijai būtu jāpieņem īstenošanas akti, kas jāpiemēro nekavējoties, ja pienācīgi pamatotos gadījumos saistībā ar vides vai cilvēka veselības aizsardzību tas vajadzīgs nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ.

(171)

Tirgus uzraudzības iestādēm vajadzētu būt tiesībām pieprasīt, lai ekonomikas operatori veiktu korektīvus pasākumus, balstoties uz konstatējumiem, ka iepakojums neatbilst ilgtspējas un marķēšanas prasībām vai ka ekonomikas operators ir pārkāpis citus noteikumus par iepakojuma laišanu tirgū vai darīšanu pieejamu tirgū. Lai ekonomikas operatoriem nodrošinātu vienotus nosacījumus attiecībā uz prasību veikt korektīvus pasākumus, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai noteikt, vai valsts pasākums ir pamatots.

(172)

Ja rodas bažas par cilvēka veselību, tad tirgus uzraudzības iestādei vajadzētu nevis izvērtēt, kādu risku cilvēka vai dzīvnieku veselībai rada iepakojuma materiāls, ja tas no iepakojuma materiāla pāriet uz iepakoto saturu, bet gan brīdināt tās iestādes, kas ir kompetentas veikt minētā riska kontroli un kas ir ieceltas, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/625 (46), Regulas (ES) 2017/745, (ES) 2017/746, (ES) 2019/6 vai Direktīvu 2001/83/EK.

(173)

Publiskais iepirkums veido 14 % no Savienības IKP. Lai palīdzētu sasniegt mērķus panākt klimatneitralitāti, uzlabot energoefektivitāti un resursefektivitāti un pāriet uz aprites ekonomiku, kas aizsargā sabiedrības veselību un biodaudzveidību, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecīgā gadījumā pieprasīt līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem, kas definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES (47) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/25/ES (48), to iepirkumus pieskaņot konkrētām zaļā publiskā iepirkuma minimālajām obligātajām prasībām, kas jānosaka īstenošanas aktos, kurus pieņem, ievērojot šo regulu. Salīdzinājumā ar brīvprātīgu pieeju obligātajām prasībām būtu jāmaksimizē publisko izdevumu potenciāls sekmēt pieprasījumu pēc iepakojuma ar labāku sniegumu. Minētajām prasībām vajadzētu būt pārredzamām, objektīvām un nediskriminējošām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējamam atsaukties uz tehniskajām specifikācijām, atlases kritērijiem vai līgumu izpildes nosacījumiem savās publiskā iepirkuma prasībās, un šīm prasībām nav obligāti jābūt kumulatīvām. Līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem, ievērojot LESD paredzētos vispārīgos noteikumus un rīkojoties saskaņā ar šo regulu, vajadzētu būt iespējamam pieņemt noteikumus, kas pārsniedz šajā regulā noteiktās zaļā publiskā iepirkuma minimālās prasības.

(174)

Lai aizsargātu iekšējā tirgus darbību un radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, ir jānodrošina, ka iepakojums no trešām valstīm, kas nonāk Savienības tirgū, šai regulai atbilst neatkarīgi no tā, vai tas tiek importēts kā patstāvīgs iepakojums vai saistībā ar iepakotu produktu. Konkrētāk, ir jānodrošina, ka izgatavotāji attiecībā uz šādu iepakojumu ir veikuši pienācīgas atbilstības novērtēšanas procedūras. Prioritāte būtu jāpiešķir sadarbībai tirgū starp tirgus uzraudzības iestādēm un ekonomikas operatoriem. Tāpēc, lai gan iejaukšanās, ko īsteno iestādes, kas izraudzītas, ievērojot Regulas (ES) 2019/1020 25. panta 1. punktu, var attiekties uz jebkuru iepakojumu, kas nonāk Savienības tirgū, tām galvenokārt vajadzētu būt vērstām uz iepakojumu, uz kuru attiecas tirgus uzraudzības iestāžu veiktie aizlieguma pasākumi. Ja tās šādus aizlieguma pasākumus veic un šo aizlieguma pasākumu piemērošana neaprobežojas tikai ar valsts teritoriju, tirgus uzraudzības iestādēm būtu jāpaziņo iestādēm, kas norīkotas veikt Savienības tirgū ievestā iepakojuma kontroles, informācija, kas vajadzīga, lai šādu neatbilstīgu iepakojumu identificētu uz robežām, arī informācija par iepakotajiem produktiem un ekonomikas operatoriem, lai varētu īstenot riska izvērtēšanā balstītu pieeju produktiem, kas nonāk Savienības tirgū. Šādos gadījumos muita centīsies šo iepakojumu identificēt uz robežām un apturēt tā kustību.

(175)

Lai optimizētu un atslogotu kontroles procesus uz Savienības ārējām robežām, ir jānodrošina automatizēta datu pārsūtīšana starp tirgus uzraudzības informācijas un saziņas sistēmu (ICSMS) un muitas sistēmām. Būtu jānošķir divas dažādas datu pārsūtīšanas, ņemot vērā to attiecīgos mērķus. Pirmkārt, no ICSMS būtu jāpaziņo muitai par aizlieguma pasākumiem, par kuriem tirgus uzraudzības iestādes ir pieņēmušas lēmumu pēc neatbilstīga iepakojuma identificēšanas, lai tos izmantotu iestādes, kas norīkotas veikt kontroles uz ārējām robežām nolūkā identificēt iepakojumu, kuram būtu jāpiemēro šāds aizlieguma pasākums. Šā pirmā veida datu nosūtīšanai būtu jāizmanto elektroniskā Muitas riska pārvaldības sistēma, kas noteikta Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447 (49) 36. pantā, neskarot muitas riska pārvaldības vides turpmāku attīstību. Otrkārt, ja muitas iestādes konstatē neatbilstīgu iepakojumu, būs nepieciešama lietas pārvaldība, lai cita starpā varētu pārsūtīt paziņojumu par apturēšanu, tirgus uzraudzības iestāžu slēdzienu un muitas veikto darbību iznākumu. Šā otrā veida datu pārsūtīšanu starp ICSMS un valstu muitas sistēmām atbalsta ES muitas atbalsta vienloga vide.

(176)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus tirgus uzraudzības iestāžu un muitas iestāžu saziņas starpsavienojuma īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai precizēt procedurālos noteikumus un īstenošanas kārtību, tostarp funkcijas, datu elementus un datu apstrādi, kā arī noteikumus par personas datu apstrādi, konfidencialitāti un pārziņu attiecībā uz minēto starpsavienojumu.

(177)

Ir īpaši būtiski, lai Komisija, pieņemot deleģētos aktus atbilstīgi LESD 290. pantam, sagatavošanas darba laikā rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (50). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienlīdzīgu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un to ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana. Minētos deleģētos aktus izstrādājot, Komisijai būtu jāņem vērā zinātniskā vai cita pieejamā tehniskā informācija, arī attiecīgie starptautiskie standarti.

(178)

Īstenošanas pilnvaras, kas ar šo regulu piešķirtas Komisijai, būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (51).

(179)

Lai nodrošinātu, ka Direktīvā (ES) 2019/904 produktiem noteiktās prasības var uzraudzīt un panākt to izpildi un ka tām piemēro pienācīgu tirgus uzraudzību, Regula (ES) 2019/1020 būtu jāgroza, tās darbības jomā iekļaujot Direktīvu (ES) 2019/904. No 2030. gada 1. janvāra no Direktīvas (ES) 2019/904 būtu jāsvītro noteikumu punkti ar prasībām, kas attiecas uz reciklētas plastmasas saturu plastmasas dzērienu pudelēs, un atbilstošajiem ziņošanas pienākumiem, jo šo jautājumu reglamentē tikai šī regula.

(180)

Šī regula nosaka vispārējus noteikumus, kas attiecas uz visu iepakojumu. Tomēr par iepakojumu tiek uzskatīti daži vienreizlietojami plastmasas izstrādājumi, uz kuriem attiecas Direktīva (ES) 2019/904, piemēram, plastmasas iepirkumu maisiņi, dzērienu glāzes, pārtikas un dzērienu tara, tostarp pudeles. Direktīva (ES) 2019/904 ir lex specialis attiecībā uz šo regulu. Ja pastāv pretrunas starp Direktīvu (ES) 2019/904 un šo regulu, Direktīvai (ES) 2019/904 vajadzētu prevalēt tās piemērošanas jomā. Direktīva (ES) 2019/904 dalībvalstīm prasa veikt pasākumus, lai samazinātu vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu patēriņu, tostarp ar tirdzniecības ierobežojumiem. Šādi tirdzniecības ierobežojumi būtu jāpiemēro un tiem būtu jāprevalē pār jebkādiem pretrunā esošiem noteikumiem šajā regulā. Šajā regulā ir noteikts ierobežojums tās V pielikuma 3. punktā uzskaitīto plastmasas izstrādājumu laišanai tirgū, savukārt Direktīva (ES) 2019/904 ļauj dalībvalstīm veikt vajadzīgos pasākumus, lai samazinātu minēto vienreizlietojamo plastmasas izstrādājumu patēriņu. Tā kā valsts īstenošanas pasākumi saskaņā ar Direktīvu (ES) 2019/904 var būt mazāk ierobežojoši nekā aizliegums laist tirgū, šai regulai attiecībā uz šādiem izstrādājumiem, uz kuriem attiecas iepakojuma definīcija, būtu jāprevalē pār Direktīvu (ES) 2019/904, lai veicinātu vienreizlietojamā plastmasas iepakojuma samazināšanu un samazinātu vienreizlietojamā plastmasas iepakojuma daudzumu vidē. Tāpēc dalībvalstīm nevajadzētu būt iespējamam pieņemt atbrīvojumu no Direktīvā (ES) 2019/904 noteiktā aizlieguma laist tirgū no putu polistirola izgatavotu iepakojumu. Lai to atspoguļotu, Direktīva (ES) 2019/904 būtu attiecīgi jāgroza.

(181)

Tā kā šī regula pirms 2030. gada 1. janvāra nereglamentē reciklēta materiāla saturu iepakojuma plastmasas daļā, līdz minētajam datumam būtu jāpaliek spēkā Direktīvas (ES) 2019/904 noteikumiem par reciklēta materiāla saturu dzērienu pudelēs.

(182)

Lai stiprinātu sabiedrības uzticēšanos tirgū laistajam iepakojumam, jo īpaši attiecībā uz tā atbilstību ilgtspējas prasībām, ekonomikas operatoriem, kuri tirgū laiž neatbilstošu iepakojumu vai kuri nepilda savus pienākumus, būtu jāpiemēro sodi. Tāpēc ir svarīgi, lai dalībvalstis valsts tiesību aktos noteiktu iedarbīgus, samērīgus un atturošus sodus par šīs regulas neievērošanu.

(183)

Līguma par Eiropas Savienību (LES) 19. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm, tostarp dalībvalstu tiesām, ir jānodrošina tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Šajā sakarā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka attiecīgām personām, piemēram, fiziskām vai juridiskām personām, kuras ir sūdzējušās vai ir ziņojušas par iepakojuma vai nu kā patstāvīga iepakojuma, vai saistībā ar iepakotu produktu neatbilstību šai regulai, ir iespēja vērsties tiesā saskaņā ar pienākumiem, par ko dalībvalstis ir vienojušās kā puses Konvencijai par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (52), kas noslēgta Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā (“Orhūsas konvencija”).

(184)

Komisijai šī regula būtu jāizvērtē. Saskaņā ar 22. punktu 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu minētā izvērtēšana būtu jāveic, pamatojoties uz pieciem kritērijiem, proti, efektivitāte, lietderība, būtiskums, saskaņotība un Savienības pievienotā vērtība, un tai būtu jāveido pamats ietekmes novērtējumiem attiecībā uz iespējamiem turpmākiem pasākumiem. Komisijai būtu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai jāiesniedz ziņojums par šīs regulas īstenošanu un tās ietekmi uz iepakojuma vidisko ilgtspēju un iekšējā tirgus darbību.

(185)

Ir jāparedz pietiekams laiks ekonomikas operatoriem pielāgot savu darbību, lai tie izpildītu savus pienākumus un šīs regulas prasības. Tāpat ir arī jāparedz pietiekams laiks tam, lai dalībvalstis pieņemtu administratīvos pasākumus attiecībā uz kompetento iestāžu atļauju izdošanas procedūru organizēšanu, vienlaikus nodrošinot nepārtrauktību ekonomikas operatoriem, un izveidotu administratīvo infrastruktūru, kas vajadzīga šīs regulas piemērošanai. Tāpēc šīs regulas piemērošana būtu jāatliek līdz dienai, kad minētie sagatavošanās darbi var saprātīgi būt pabeigti. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) atvieglotu šajā regulā noteikto pienākumu un prasību izpildi, arī ar norādījumiem, kas Komisijai jāsniedz, lai ekonomikas operatoriem šo izpildi atvieglotu, īpaši MVU.

(186)

Lai šīs saistības izpildītu un izveidotu vērienīgu, taču saskaņotu iepakojuma satvaru, ir jāpieņem regula, ar ko nosaka iepakojumam piemērojamās prasības visā tā aprites ciklā. Tāpēc Direktīva 94/62/EK būtu jāatceļ.

(187)

Direktīva 94/62/EK būtu jāatceļ no šīs regulas piemērošanas dienas. Tomēr, lai nodrošinātu vienmērīgu pāreju un nepārtrauktību, līdz Komisija pieņems jaunus noteikumus saskaņā ar šo regulu, un lai nodrošinātu Savienības pašu resursu sistēmas piemērošanas nepārtrauktību attiecībā uz pašu resursiem, kas pamatojas uz nereciklēta izlietotā plastmasas iepakojuma daudzumu, noteiktiem minētajā direktīvā paredzētiem pienākumiem, kas saistīti ar marķēšanu, reciklēšanas mērķrādītājiem un datu nosūtīšanu Komisijai, būtu noteiktu laiku jāpaliek spēkā.

(188)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, uzlabot iepakojuma vidisko ilgtspēju un nodrošināt iepakojuma brīvu apriti iekšējā tirgū, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,