KOMISIJAS DELEĢĒTĀ REGULA (ES) 2018/171 (2017. gada 19. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 575/2013 papildina attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem par būtiskuma robežvērtību attiecībā uz kavētām kredītsaistībām (Dokuments attiecas uz EEZ)

(1)

Apstākļi vienas un tās pašas valsts tirgū un ekonomikā kopumā ir līdzīgi, tādēļ kompetentajām iestādēm būtu jānosaka viena vienota robežvērtība, attiecībā pret kuru tiktu novērtēts tādu kredītsaistību būtiskums, kuras minētas Regulas (ES) Nr. 575/2013 178. panta 1. punkta b) apakšpunktā, un kura piemērojama visām finanšu iestādēm attiecīgajā valstī (tiesību sistēmā). No šādas būtiskuma robežvērtības, kurai laika gaitā būtu jāsaglabājas konsekventai, izriet papildu ieguvums – palielinātas iespējas salīdzināt kapitāla prasības vairākām finanšu iestādēm vienā un tajā pašā valstī.

(2)

No vienas puses, apmērs, ko var uzskatīt pat būtisku, ir atkarīgs no kredītsaistību kopsummas. No otras puses, finanšu iestādes mēdz ikvienu summu, kas mazāka par konkrētu apmēru, uzskatīt par nebūtisku neatkarīgi no tās attiecības pret kredītsaistību kopsummu. Tādēļ būtiskuma robežvērtībai būtu jāsastāv no divām komponentēm – absolūtās komponentes (summas absolūtā izteiksmē) un relatīvās komponentes (kavējuma summas procentuālās attiecības pret kredītsaistību kopsummu). Līdz ar to kavētās kredītsaistības būtu uzskatāmas par būtiskām, ja pārsniegts gan absolūtā summā izteiktais limits, gan procentuālā izteiksmē izteiktais limits.

(3)

Dažādu parādnieku vidējie ienākumi un vidējais kredītsaistību apmērs ievērojami atšķiras. Tādēļ būtiskuma robežvērtības būtu attiecīgi jādažādo, atsevišķi nosakot robežvērtības absolūtās komponentes attiecībā uz riska darījumiem ar privātpersonām (fiziskām personām) vai MVU un attiecībā uz pārējiem riska darījumiem.

(4)

Būtiskuma robežvērtība būtu jāpielāgo katras valsts vietējām īpatnībām. Ekonomikas apstākļu atšķirības, tai skaitā dažādu valstu atšķirīgie cenu līmeņi, attaisno to, ka būtiskuma robežvērtības absolūtā komponente dažādās valstīs var atšķirties. Tomēr šāda dažādošana tikai retos gadījumos ir attaisnojama attiecībā uz relatīvo komponenti. Līdz ar to relatīvajai komponentei visās valstīs principā vajadzētu būt vienādai, savukārt attiecībā uz absolūto komponenti zināmā mērā būtu jāpieļauj elastība. Tas kompetentajām iestādēm dos iespēju noteikt būtiskuma robežvērtību atbilstošā līmenī, nepārsniedzot konkrētu maksimālo vērtību, ņemot vērā konkrētos apstākļus attiecīgajā valstī.

(5)

Lai gan nosacījumi būtiskuma robežvērtības noteikšanai dažādajās Savienības valstīs būtu jāsaskaņo, joprojām būtu jāpieļauj dažas atšķirības dažādajās valstīs piemērojamajās robežvērtībās, kas tādējādi atspoguļotu dažādus riska līmeņus, kurus attiecīgās kompetentās iestādes uzskata par saprātīgiem (pamatotiem), ņemot vērā tirgus specifiku attiecīgajā valstī. Tādēļ jautājums par atbilstošu būtiskuma robežvērtības līmeni varētu būt jāapspriež dažādo uzraudzības iestāžu kolēģiju ietvaros.

(6)

Būtiskuma robežvērtībai var būt ievērojama ietekme uz kapitāla prasību un sagaidāmo zaudējumu aprēķinu visām finanšu iestādēm attiecīgajā valstī neatkarīgi no šādā aprēķinā izmantotās metodes. Tādēļ kompetentajām iestādēm, nosakot būtiskuma robežvērtību, būtu jāņem vērā dažādi faktori, tostarp riska darījumu ar privātpersonām vai MVU konkrētās riska iezīmes. Konkrētās riska iezīmes riska darījumiem ar privātpersonām vai MVU un riska darījumiem, kuri nav riska darījumi ar privātpersonām vai MVU, būtu jāapsver atsevišķi.

(7)

Būtiskuma robežvērtība, ko noteikusi konkrētas valsts kompetentā iestāde, varētu būt jāpiemēro arī finanšu iestādēm, kuras veic pārrobežu darbību. Tādēļ robežvērtības līmenis, ko noteikusi citas valsts kompetentā iestāde, varētu būt svarīgs faktors, kad kompetentā iestāde novērtē, vai ar konkrētu robežvērtību atspoguļotais riska līmenis ir saprātīgs. Tādēļ kompetento iestāžu noteiktajām būtiskuma robežvērtībām vajadzētu būt pārredzamām, un par tām būtu jāinformē Eiropas Banku iestāde (EBI), lai tās varētu tikt publiskotas.

(8)

Ikvienai kompetentajai iestādei būtiskuma robežvērtība būtu jānosaka tādā līmenī, kas atbilst riska līmenim, kuru tā uzskata par saprātīgu. Tā kā šis riska līmenis ir atkarīgs no tā, kā būtiskuma robežvērtība tiek piemērota saistību neizpildes konstatēšanas procesā, kompetentajām iestādēm, nosakot šo robežvērtību, ir nepieciešams izdarīt konkrētus pieņēmumus par to, kā tiks aprēķinātas summas un attiecības, kas tiks salīdzinātas ar būtiskuma robežvērtības absolūto komponenti un tās relatīvo komponenti, un par to, kurā saistību neizpildes konstatēšanas procesa stadijā ir piemērojama šī būtiskuma robežvērtība. Šajā sakarā robežvērtība būtu jānosaka tā, lai finanšu iestādes spētu apzināt parādniekus, kuri rada ievērojami augstākus riskus, jo tie veic tikai daļējus vai neregulārus, bet sistemātiski kavētus maksājumus, un lai laikus apzinātu būtiskas kavētas kredītsaistības.

(9)

Kavētu kredītsaistību būtiskums ietilpst Regulas (ES) Nr. 575/2013 178. panta 1. punkta b) apakšpunktā iekļautajā saistību neizpildes definīcijā. Finanšu iestādēm, kas izmanto uz iekšējiem reitingiem balstīto pieeju (turpmāk “IRB pieeja”), jebkādas izmaiņas šajā definīcijā izraisa būtiskas izmaiņas reitingu sistēmās, kuras tiek izmantotas pašu kapitāla prasību aprēķināšanai saistībā ar kredītrisku. Tādēļ kompetentai iestādei nebūtu jāmaina būtiskuma robežvērtība, ja vien tirgus vai ekonomikas apstākļu izmaiņu dēļ tā nav kļuvusi neatbilstoša, līdz ar ko saistību neizpildes konstatēšanas procesi tiktu ievērojami apgrūtināti.

(10)

Kompetentajām iestādēm būtu jāatļauj atlikt būtiskuma robežvērtības piemērošanu attiecībā uz finanšu iestādēm, kurām ir pienākums veikt būtiskas izmaiņas savos IRB modeļos, un attiecībā uz finanšu iestādēm, kurām šādu robežvērtību ieviešana ir apgrūtinoša, jo to iepriekšējā pieeja kavētu riska darījumu būtiskuma konstatēšanai ievērojami atšķiras no šīm robežvērtībām. Turklāt finanšu iestādēm, kas izmanto IRB pieeju, tomēr, pamatojoties uz Regulas (ES) Nr. 575/2013 148. vai 150. pantu, daļai savu riska darījumu piemēro standartizēto pieeju, jauno būtiskuma robežvērtību piemērošanas sākumdatums būtu jāsaskaņo attiecībā uz visiem attiecīgās finanšu iestādes riska darījumiem. Tomēr, lai novērstu pārmērīgu aizkavēšanos robežvērtību piemērošanā Savienības mērogā, šādi ilgāki laikposmi būtu jāierobežo.

(11)

Būtu jāatvēl kompetentajām iestādēm pietiekams laiks veikt vispusīgo izvērtējumu, kas nepieciešams, lai varētu noteikt saprātīgu būtiskuma robežvērtības apmēru.

(12)

Šī regula ir balstīta uz regulatīvo tehnisko standartu projektu, ko Komisijai iesniegusi EBI.

(13)

EBI ir veikusi atklātas sabiedriskās apspriešanas par regulatīvo tehnisko standartu projektu, uz kuru balstīta šī regula, izvērtējusi potenciālās saistītās izmaksas un ieguvumus un lūgusi atzinumu no Banku nozares ieinteresēto personu grupas, kas izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 (2) 37. pantu,