EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2006/21/EK (2006. gada 15. marts) par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu un par grozījumiem Direktīvā 2004/35/EK

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2006/21/EK

(2006. gada 15. marts)

par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu un par grozījumiem Direktīvā 2004/35/EK

1. Pārskats

Nosaukums	Regulējums
1. pants	1. pants Priekšmets Šī direktīva paredz pasākumus, procedūras un norādījumus, lai cik iespējams novērstu vai mazinātu jebkādu iespējamu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, jo īpaši uz ūdeni, gaisu, augsni, faunu un floru, kā arī jebkādus saistītus apdraudējumus cilvēku veselībai, ko rada ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošana.
2. pants	2. pants Piemērošanas joma 1. Ņemot vērā šā panta 2. un 3. punktu, šī direktīva attiecas uz tādu atkritumu apsaimniekošanu, ko rada minerālresursu ģeoloģiskā izpēte, to ieguve, apstrāde un uzglabāšana, kā arī karjeru darbi, turpmāk “ieguves rūpniecības atkritumi”. 2. Šī direktīva neattiecas uz: a) atkritumiem, kas rodas minerālresursu ģeoloģiskā izpētē, ieguvē un apstrādē, kā arī karjeru darbos, bet kurus šīs darbības nerada tieši; b) atkritumiem, kas rodas piekrastes minerālresursu ģeoloģiskajā izpētē, ieguvē un apstrādē; c) gruntsūdeņu iepludināšanu un atkārtotu iepludināšanu, kā definēts Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta j) apakšpunkta pirmajā un otrajā ievilkumā, ciktāl tas ir atļauts saskaņā ar minēto pantu. 3. Uz inertiem atkritumiem un nepiesārņotu augsni, ko rada minerālresursu ģeoloģiska izpēte, ieguve, apstrāde un uzglabāšana, kā arī karjeru darbi, un kūdras ģeoloģiskā izpēte, ieguve, apstrāde un glabāšana, neattiecas 7. un 8. pants, 11. panta 1. un 3. punkts, 12. pants, 13. panta 6. punkts, 14. un 16. pants, ja vien minētos atkritumus neapglabā A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objektos. Tādu nebīstamu atkritumu glabāšanai, kuri rodas tādu minerālresursu ģeoloģiskā izpētē, kuri nav nafta un kas ir citas nogulsnes, nevis ģipsis un anhidrīts, kā arī kūdras ieguvē, apstrādē un uzglabāšanā radušos atkritumu un nepiesārņotas augsnes glabāšanai kompetentas iestādes var izvirzīt mazākas prasības vai pilnībā atteikties no tām, ja ir ievērotas 4. pantā izvirzītās prasības. Dalībvalstis var izvirzīt mazākas prasības vai pilnībā atteikties no 11. panta 3. punktā, 12. panta 5. un 6. punktā, 13. panta 6. punktā, 14. un 16. pantā izvirzītajām prasībām attiecībā uz nebīstamiem, neinertiem atkritumiem, ja tos glabā A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objektā. 4. Neskarot citus Kopienas tiesību aktus, attiecībā uz atkritumiem, uz ko attiecas šī direktīva, nepiemēro Direktīvu 1999/31/EK.
3. pants	3. pants Definīcijas Šajā direktīvā: 1) “atkritumi” ir definēti tāpat kā Direktīvas 75/442/EEK 1. panta a) punktā; 2) “bīstami atkritumi” ir definēti tāpat kā 1. panta 4. punktā Padomes Direktīvā 91/689/EEK (1991. gada 12. decembris) par bīstamajiem atkritumiem ( 16 ); 3) “inerti atkritumi” ir atkritumi, ar ko nenotiek nekādas būtiskas fizikālas, ķīmiskas vai bioloģiskas pārmaiņas. Inerti atkritumi nešķīst, nedeg vai citādi nereaģē – nedz fizikāli, nedz ķīmiski, tie bioloģiski nesadalās vai kaitīgi neiedarbojas uz citām vielām, kas saskaras ar tiem, tādējādi neizraisot vides piesārņojumu un nekaitējot cilvēku veselībai. Atkritumu kopīgajam izskalojumam un piesārņotājvielu daudzumam tajos, kā arī izskalojuma ekotoksiskumam jābūt niecīgam, un jo īpaši tas nedrīkst apdraudēt virszemes ūdeņu un/vai gruntsūdeņu kvalitāti; 4) “nepiesārņota augsne” ir augsne, kas, veicot rakšanas darbus, ir aizvākta no zemes virskārtas, un ko neuzskata par piesārņotu saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgā atkritumu glabāšanas vieta, vai saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem; 5) “minerālresursi” jeb “minerāli” ir tādas dabā sastopamas organisku vai neorganisku vielu, piemēram, energokurināmo, metālu rūdu, rūpnieciski izmantojamu minerālvielu un būvniecībā izmantojamu minerālvielu iegulas zemes garozā, kuras nav ūdens; 6) “ieguves rūpniecība” ir visi uzņēmumi, kas komerciālos nolūkos nodarbojas ar minerālu resursu ieguvi virs zemes vai pazemē, arī tādi, kuri veic ieguvi no urbumiem vai apstrādā iegūtos materiālus; 7) “piekraste” ir tā jūras un jūras dibena teritorija, kas no parastu vai vidēju paisumu zemākā ūdens līmeņa atzīmes iestiepjas jūrā; 8) “apstrāde” ir mehāniski, fizikāli, bioloģiski, termiski vai ķīmiski procesi vai procesu kompleksi, ko veic ar minerālresursiem – tostarp minerālresursiem no karjeru darbiem – iegūstot attiecīgus minerālus, tostarp rupjuma mainīšana, klasifikācija, separācija un skalošana, kā arī iepriekš izmestu atkritumu pārstrāde, bet pie tās nepieder metālkausēšana, termiski izgatavošanas procesi (izņemot kaļķakmens dedzināšanu) un metalurģiskie procesi; 9) “sārņi” ir atkritumu cietās daļas vai to suspensija, kas atliek pēc tam, kad minerāli ir apstrādāti separācijas procesos (piem., beržot, maļot, sijājot, flotējot un izmantojot citus fizikālus un ķīmiskus paņēmienus), lai vērtīgos minerālus atdalītu no mazāk vērtīgiem iežiem; 10) “terehons” ir būvēts objekts cietu atkritumu apglabāšanai uz zemes; 11) “dambis” ir būvēta konstrukcija ūdens vai atkritumu saturēšanai un/vai ierobežošanai dīķī; 12) “dīķis” ir dabisks vai būvēts objekts, kur apglabāt smalkgraudainus atkritumus, parasti sārņus, kopā ar brīvu ūdeni dažādā daudzumā, no minerālresursu apstrādes un no apstrādei izmantotā ūdens tīrīšanas un reģenerācijas; 13) “vājš, skābju iedarbībā sadalāms cianīds” ir cianīds un cianīda savienojumi, ko sadala vāja skābe ar konkrētu pH līmeni; 14) “izskalojums” ir jebkāds šķidrums, kas sūcas cauri noglabātiem atkritumiem un izplatās no atkritumu apsaimniekošanas objekta vai tajā paliek, arī piesārņoti notekūdeņi, kurš var nelabvēlīgi ietekmēt vidi, ja to atbilstīgi neapstrādā; 15) “atkritumu apsaimniekošanas objekts” ir jebkāda teritorija, kas atvēlēta, lai uzkrātu vai apglabātu ieguves rūpniecības atkritumus – neatkarīgi no tā, cietus vai šķidrus, vai šķīdumā, vai suspensijā – uz šādu laiku: — bez termiņa – A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objektos un objektos atkritumiem, kas atkritumu apsaimniekošanas plānā raksturoti kā bīstami; — uz termiņu, ilgāku par sešiem mēnešiem – negaidīti radušos bīstamu atkritumu apsaimniekošanas objektos; — uz termiņu, ilgāku par vienu gadu – nebīstamu, neinertu atkritumu apsaimniekošanas objektos; — uz termiņu, ilgāku par trim gadiem – nepiesārņotas augsnes, nebīstamu ģeoloģiskas, kūdras ieguves, apstrādes un uzglabāšanas atkritumu, kā arī inertu atkritumu apsaimniekošanas objektos. Šādi objekti ietver arī dambjus vai citas konstrukcijas, kuru mērķis ir saturēt, aizturēt, ierobežot vai citādi atbalstīt minētos objektus, un tostarp arī terehonus un dīķus, bet ne tikai, taču par tiem neuzskata raktas tilpes, kurās sanācijas un celtniecības nolūkos ievieto atkritumus pēc tam, kad no tiem ir iegūti minerāli; 16) “smags nelaimes gadījums” ir notikums atkritumu glabāšanas vietā kādas darbības gaitā, apsaimniekojot atkritumus kādā uzņēmumā, uz ko attiecas šī direktīva, kurš izraisa nopietnus draudus cilvēku veselībai un/vai videi uzreiz vai laika gaitā, objektā vai ārpus tā; 17) “bīstama viela” ir viela, maisījums vai preparāts, kas ir bīstams Direktīvas 67/548/EEK ( 17 ) vai Direktīvas 1999/45/EK ( 18 ) nozīmē; 18) “labākas pieejamās metodes” ir definētas tāpat kā Direktīvas 96/61/EK 2. panta 11. punktā; 19) “saņēmējas ūdenstilpes” ir virszemes ūdeņi, gruntsūdeņi, pārejas ūdeņi un piekrastes ūdeņi, kā tie definēti, attiecīgi, Direktīvas 2000/60/EK 2. panta 1., 2., 6. un 7. punktā; 20) “sanācija” ir tāda atkritumu apsaimniekošanas objekta ietekmētas zemes apstrāde, kas zemi atjauno pieņemamā stāvoklī, jo īpaši attiecībā uz augsnes kvalitāti, savvaļas augiem un dzīvniekiem, dabisku vidi, saldūdens sistēmām, ainavām un piemērotu lietderīgu izmantojumu; 21) “ģeoloģiska izpēte” ir saimnieciski izmantojamu minerāliegulu meklēšana, arī paraugu ņemšana, paraugu ņemšana lielos apjomos, urbšana un rakšana, bet pie tās nepieder darbi, kas vajadzīgi, izstrādājot tādas minerāliegulas, un darbības, kas ir tieši saistītas ar notiekošām ieguves operācijām; 22) “sabiedrība” ir viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un – saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem vai praksi – viņu apvienības, organizācijas vai grupas; 23) “attiecīgā sabiedrība” ir tā sabiedrības daļa, kuru ietekmē vai var ietekmēt ar vidi saistītu lēmumu pieņemšana saskaņā ar šīs direktīvas 6. un 7. pantu vai kura ir ieinteresēta tādu lēmumu pieņemšanā; piemērojot šo definīciju, uzskata, ka nevalstiskas organizācijas, kas cīnās par vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgas valsts tiesību aktu prasībām, ir ieinteresētas; 24) “apsaimniekotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir atbildīga par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā apsaimnieko atkritumus, tostarp attiecībā uz ieguves rūpniecības atkritumu pagaidu glabāšanu, darbības fāzi un pēcslēgšanu; 25) “atkritumu valdītājs” ir ieguves rūpniecības atkritumu ražotājs vai fiziska vai juridiska persona, kuras valdījumā tie ir; 26) “kompetenta persona” ir fiziska persona, kam ir tehniskas zināšanas un pieredze, kā noteikts tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā darbojas persona, lai pildītu no šīs direktīvas izrietošos pienākumus; 27) “kompetenta iestāde” ir iestāde vai iestādes, ko dalībvalsts norīko par atbildīgajām, lai pildītu no šīs direktīvas izrietošos pienākumus; 28) “atkritumu glabāšanas vieta” ir visa zeme konkrētā ģeogrāfiskā atrašanās vietā, ko pārrauga un kontrolē apsaimniekotājs; 29) “būtiskas pārmaiņas” ir tādas pārmaiņas atkritumu apsaimniekošanas objekta uzbūvē vai darbībā, kuras, pēc kompetentas iestādes viedokļa, var būtiski negatīvi ietekmēt cilvēku veselību vai vidi.
4. pants	4. pants Vispārējas prasības 1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka ieguves rūpniecības atkritumus apsaimnieko, neapdraudot cilvēku veselību un nelietojot procesus vai metodes, kas var kaitēt videi, un jo īpaši – neradot draudus ūdenim, gaisam, augsnei, faunai un florai, neradot neērtības trokšņa vai smakas dēļ, un nelabvēlīgi neietekmējot ainavu vai vietas, kas rada īpašu ieinteresētību. Dalībvalstis arī veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai aizliegtu ieguves rūpniecības atkritumu nekontrolētu pamešanu, izgāšanu vai apglabāšanu. 2. Dalībvalstis nodrošina to, ka apsaimniekotājs veic visus vajadzīgos pasākumus, lai pēc iespējas novērstu vai mazinātu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un cilvēku veselībai radītus apdraudējumus, ko varētu radīt ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošana. Tas ietver jebkādu atkritumu apsaimniekošanas objektu pārvaldību, arī pēc to slēgšanas, un tādu smagu nelaimes gadījumu novēršanu, kuri varētu notikt attiecīgajā objektā, kā arī to seku ierobežošanu attiecībā uz vidi un cilvēku veselību. 3. Šā panta 2. punktā minēto pasākumu pamatā ir, inter alia, labākās pieejamās metodes, bet tie neliek lietot kādas konkrētas metodes vai īpašu tehnoloģiju, toties ņem vērā atkritumu apsaimniekošanas objekta tehniskos parametrus, tā atrašanās vietu un vietējos vides apstākļus.
5. pants	5. pants Atkritumu apsaimniekošanas plāns 1. Dalībvalstis nodrošina to, ka apsaimniekotājs izstrādā atkritumu apsaimniekošanas plānu, lai mazinātu, apstrādātu, reģenerētu un apglabātu ieguves rūpniecības atkritumus, ņemot vēra ilgtspējīgas attīstības principu. 2. Atkritumu apsaimniekošanas plāna mērķi ir šādi: a) novērst vai mazināt atkritumu radīšanu un to kaitīgumu, īpaši apsverot: i) atkritumu apsaimniekošanu izstrādes stadijā un izvēloties metodi, ko izmantot minerālu ieguvē un apstrādē; ii) pārmaiņas, kas var notikt ar ieguves rūpniecības atkritumiem attiecībā uz virsmas laukuma paplašināšanos un virszemes apstākļu iedarbību; iii) iespēju ievietot ieguves rūpniecības atkritumus atpakaļ izraktajā tilpē pēc minerālu ieguves, ciktāl tas ir tehniski un ekonomiski iespējami un piemēroti videi, saskaņā ar Kopienas līmenī pastāvošiem vides standartiem un šīs direktīvas prasībām, ciktāl tās attiecas uz konkrēto gadījumu; iv) iespēju atlikt atpakaļ augsnes virsslāni pēc atkritumu apsaimniekošanas objekta slēgšanas vai, ja tas nav praktiski un lietderīgi, augsnes virsslāni izlietot citur; v) minerālresursu apstrādei izmantot mazāk bīstamas vielas; b) veicināt ieguves rūpniecības atkritumu reģenerāciju, šādus atkritumus atkārtoti izmantojot, utilizējot vai otrreizēji pārstrādājot, ja tas ir pieņemami no vides viedokļa saskaņā ar Kopienā pastāvošiem vides standartiem un šīs direktīvas prasībām, ciktāl tās attiecas uz konkrēto gadījumu; c) nodrošināt ieguves rūpniecības atkritumiem drošu īstermiņa un ilgtermiņa apglabāšanu, jo īpaši, projektēšanas stadijā apsverot apsaimniekošanu atkritumu apsaimniekošanas objekta darbības laikā un pēcslēgšanas fāzē un izvēloties tādu projektu, kas: i) paredz pēc iespējas mazāku slēgta atkritumu apsaimniekošanas objekta monitoringu un, ja iespējams, pilnīgi nekādu tā monitoringu, kontroli un pārvaldību; ii) novērš vai vismaz paredz pēc iespējas mazāku ilgtermiņa negatīvu ietekmi, piemēram, ko rada piesārņotājvielu izplatīšanās no atkritumu apsaimniekošanas objekta pa gaisu vai pa ūdeni; iii) nodrošināt visu dambju vai terehonu, kas paceļas virs sākotnējā zemes līmeņa, ilgtermiņa ģeotehnisko stabilitāti. 3. Atkritumu apsaimniekošanas plānā ir vismaz šādi elementi: a) attiecīgos gadījumos, ierosinātā atkritumu apsaimniekošanas objekta klasifikācija saskaņā ar III pielikumā dotajiem kritērijiem: — ja ir vajadzīgs A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objekts – dokuments, kurā paredzēts, ka saskaņā ar 6. panta 3. punktu tiks izstrādāta smagu nelaimes gadījumu novēršanas politika, drošības sistēma tās īstenošanai, kā arī iekšējs plāns ārkārtēju situāciju novēršanai; — ja apsaimniekotājs uzskata, ka nav vajadzīgs A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objekts – pietiekama informācija, kas to pamato, tostarp iespējamu nelaimes gadījumu radīto apdraudējumu uzskaitījums; b) atkritumu raksturojums saskaņā ar II pielikumu un kopsavilkums par ieguves rūpniecības atkritumu paredzamo kopapjomu, kas radīsies darbības stadijā; c) tās darbības apraksts, kura rada minētos atkritumus, un jebkāda pēcapstrāde, kam tos pakļauj; d) apraksts, kā vidi un cilvēku veselību var negatīvi ietekmēt minēto atkritumu glabāšana, un preventīvie pasākumi, kas jāveic, lai mazinātu to iespaidu uz vidi darbības laikā un pēc slēgšanas, ietverot arī 11. panta 2. punkta a), b) d) un e) apakšpunktā minētos aspektus; e) ierosinātās kontroles un pārraudzības procedūras saskaņā ar 10. pantu, ja tās ir piemērojamas, un 11. panta 2. punkta c) apakšpunktu; f) ierosinātais plāns slēgšanai, tostarp sanācija, pēcslēgšanas procedūras un pārraudzība, kā paredzēts 12. pantā; g) pasākumi, lai novērstu ūdens stāvokļa pasliktināšanos saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK un lai novērstu vai mazinātu gaisa un augsnes piesārņošanu, kā paredzēts 13. pantā; h) zemes, kuru skars atkritumu apsaimniekošanas objekts, stāvokļa novērtējums. Atkritumu apsaimniekošanas plāns sniedz pietiekami daudz informācijas, lai kompetenta iestāde varētu novērtēt apsaimniekotāja spējas sasniegt 2. punktā izklāstītos atkritumu apsaimniekošanas plāna mērķus un izpildīt šajā direktīvā noteiktās saistības. Plānā jo īpaši izskaidro, kā ar 2. punkta a) apakšpunkta i) punktā minēto izraudzīto iespēju un metodi tiks sasniegti atkritumu apsaimniekošanas plāna mērķi, kā noteikts 2. punkta a) apakšpunktā. 4. Atkritumu apsaimniekošanas plānu pārskata ik pēc pieciem gadiem un/vai, ja vajadzīgs, izdara tajā grozījumus, ja būtiski mainās atkritumu apsaimniekošanas objekta darbība vai arī atkritumi, ko tajā glabā. Par visiem grozījumiem paziņo kompetentajai iestādei. 5. Plānus, kuri izstrādāti, ievērojot citus attiecīgās valsts vai Kopienas tiesību aktus, un kuros ir 3. punktā izklāstītā informācija, var izmantot, ja tas novērš lieku informācijas dublēšanos un apsaimniekotāja darba atkārtošanos, ar nosacījumu, ka ir ievērotas visas 1. līdz 4. punktā paredzētās prasības. 6. Kompetenta iestāde apstiprina atkritumu apsaimniekošanas plānu, pamatojoties uz dalībvalstu noteiktām procedūrām, un pārrauga tā īstenošanu.
6. pants	6. pants Smagu nelaimes gadījumu novēršana un informācija 1. Šis pants attiecas uz A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objektiem, izņemot tos atkritumu apsaimniekošanas objektus, uz kuriem attiecas Direktīva 96/82/EK. 2. Neskarot citus Kopienas tiesību aktus, un jo īpaši Direktīvu 92/91/EEK un Direktīvu 92/104/EEK, dalībvalstis nodrošina to, ka smagu nelaimes gadījumu radītos apdraudējumus uzskaita un vajadzīgos elementus iekļauj atkritumu apsaimniekošanas objektu projektā, būvniecībā, darbībā un ekspluatācijā, slēgšanā un pēcslēgšanā, lai novērstu minētos nelaimes gadījumus un mazinātu to nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību un/vai vidi, aptverot jebkādu pārrobežu ietekmi. 3. Ievērojot 2. punktā paredzētās prasības, katrs apsaimniekotājs pirms darbību sākuma izstrādā smagu nelaimes gadījumu novēršanas politiku ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanai un ievieš drošības sistēmu tās īstenošanai saskaņā ar I pielikuma 1. iedaļā izklāstītajiem elementiem, kā arī īsteno iekšēju plānu ārkārtēju situāciju novēršanai, kurā paredz pasākumus, kas atkritumu glabāšanas vietā jāveic, ja notiek nelaimes gadījums. Saskaņā ar šo politiku apsaimniekotājs ieceļ vadītāju drošības jautājumos, kurš atbild par smagu nelaimes gadījumu novēršanas politikas īstenošanu un regulāru uzraudzību. Kompetentā iestāde izstrādā ārēju plānu ārkārtēju situāciju novēršanai, kurā paredz pasākumus, kas ārpus atkritumu glabāšanas vietas jāveic, ja notiek nelaimes gadījums. Iesniedzot pieteikumu atļaujas saņemšanai, apsaimniekotājs kompetentajai iestādei sniedz visu informāciju, kas vajadzīga, lai tā varētu izstrādāt minēto plānu. 4. Ārkārtēju situāciju novēršanas plāniem, kas minēti 3. punktā, ir šādi mērķi: a) ierobežot un kontrolēt smagus nelaimes gadījumus un citas avārijas, lai mazinātu to sekas, un jo īpaši mazināt kaitējumu cilvēku veselībai un videi; b) īstenot pasākumus, kas vajadzīgi, lai sargātu cilvēku veselību un vidi no smagu nelaimes gadījumu un citu avāriju sekām; c) darīt zināmu vajadzīgo informāciju sabiedrībai un attiecīgajiem dienestiem vai iestādēm attiecīgajā teritorijā; d) nodrošināt vides sanāciju, atjaunošanu un attīrīšanu pēc smagiem nelaimes gadījumiem. Dalībvalstis nodrošina to, lai, notiekot smagam nelaimes gadījumam, apsaimniekotājs kompetentajai iestādei nekavējoties sniegtu visu vajadzīgo informāciju, palīdzot mazināt tā ietekmi uz cilvēku veselību un novērtēt un mazināt videi nodarīto kaitējumu faktisko vai potenciālo apjomu. 5. Dalībvalstis nodrošina to, lai attiecīgajai sabiedrībai būtu iespējas savlaicīgi un efektīvi piedalīties saskaņā ar 3. punktu izstrādājamā ārējā ārkārtas pasākumu plāna izstrādē vai pārskatīšanā. Lai to nodrošinātu, attiecīgo sabiedrību informē par visiem priekšlikumiem, un dara pieejamu attiecīgo informāciju, inter alia, ietverot informāciju par tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā un par kompetento iestādi, kurai var iesniegt atsauksmes vai jautājumus. Dalībvalstis nodrošina to, ka attiecīgā sabiedrība ir tiesīga pieņemamos termiņos nākt klajā ar atsauksmēm un ka šādas atsauksmes atbilstīgi ņem vērā, pieņemot lēmumus par ārējiem ārkārtas pasākumu plāniem. 6. Dalībvalstis nodrošina to, ka attiecīgajai sabiedrībai domātā informācijā par drošības pasākumiem un darbībām, kas jāveic, notiekot nelaimes gadījumam, ir vismaz tie elementi, kas uzskaitīti I pielikuma 2. iedaļā, un to sniedz bez maksas un bez ierobežojumiem. Tādu informāciju pārskata ik pēc trim gadiem un, vajadzības gadījumā, atjaunina.
7. pants	7. pants Pieteikums un atļauja 1. Neviens atkritumu apsaimniekošanas objekts nedrīkst darboties bez kompetentās iestādes izsniegtas atļaujas. Atļaujā ir šā panta 2. punktā paredzētie elementi, un tajā skaidri norādīta attiecīgā atkritumu apsaimniekošanas objekta kategorija atbilstīgi 9. pantā minētajiem kritērijiem. Ievērojot visas šajā pantā paredzētās prasības, visas atļaujas, ko izdod saskaņā ar citiem attiecīgās valsts vai Kopienas tiesību aktiem, var apvienot, izveidojot vienotu atļauju, ja tāds formāts novērš lieku informācijas dublēšanos un apsaimniekotāja vai kompetentās iestādes darba atkārtošanos. Uz 2. punktā izklāstīto informāciju var attiecināt vienu atļauju vai vairākas atļaujas, ar nosacījumu, ka ir ievērotas visas prasības, kas paredzētas šajā pantā. 2. Atļaujas pieteikumā ir vismaz šāda informācija: a) ziņas par apsaimniekotāju; b) paredzētā atkritumu apsaimniekošanas objekta atrašanās vieta, arī visas alternatīvās atrašanās vietas; c) atkritumu apsaimniekošanas plāns, kas paredzēts 5. pantā; d) piemēroti pasākumi finansiālu garantiju vai līdzvērtīgu garantiju formā, kā paredzēts 14. pantā; e) informācija, ko apsaimniekotājs sniedz saskaņā ar Direktīvas 85/337/EEK ( 19 ) 5. pantu, ja saskaņā ar minēto direktīvu jāveic ietekmes uz vidi izvērtējums. 3. Kompetentā iestāde dod atļauju tikai tad, ja tā pārliecinās, ka: a) apsaimniekotājs atbilst attiecīgajām prasībām saskaņā ar šo direktīvu; b) atkritumu apsaimniekošana nav tiešā pretrunā ar attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas plānu vai plāniem, kas minēti Direktīvas 75/442/EEK 7. pantā, vai kā citādi neliedz tos īstenot. 4. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka kompetentas iestādes regulāri pārskata un, vajadzības gadījumā, atjaunina atļaujas izsniegšanas nosacījumus: — ja būtiski mainās atkritumu apsaimniekošanas objekta darbība vai arī atkritumi, ko tajā glabā; — pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, ko apsaimniekotājs darījis zināmus saskaņā ar 11. panta 3. punktu, vai to pārbaužu rezultātiem, kas veiktas saskaņā ar 17. pantu; — ņemot vērā informācijas apmaiņu par būtiskām izmaiņām labākajās pieejamajās metodēs saskaņā ar 21. panta 3. punktu. 5. Saskaņā ar šo pantu izdotā atļaujā ietverto informāciju statistikas vajadzībām pēc lūguma dara zināmu kompetentām valsts un Kopienas statistikas iestādēm. Svarīgu tīri komerciālu informāciju, piemēram, informāciju par darījumu attiecībām un izmaksu detaļām, un tautsaimnieciski izmantojamu minerālresursu apjomu nedara publiski pieejamu.
8. pants	8. pants Sabiedrības dalība 1. Pēc iespējas agrīnā atļaujas piešķiršanas procedūras stadijā vai, vēlākais, tiklīdz praktiski iespējams sniegt minēto informāciju, sabiedrību ar publiskiem paziņojumiem vai citiem piemērotiem līdzekļiem, piemēram, ar elektroniskiem saziņas līdzekļiem, ja tādi ir pieejami, informē par šādiem jautājumiem: a) atļaujas pieteikumu; b) attiecīgos gadījumos, par to, ka attiecībā uz lēmumu par pieteikumu atļaujas saņemšanai dalībvalstis apspriežas saskaņā ar 16. pantu; c) sīkāku informāciju par kompetentajām iestādēm, kas atbild par lēmuma pieņemšanu un kurās var saņemt attiecīgu informāciju, un kurām var iesniegt atsauksmes vai jautājumus, kā arī atsauksmju vai jautājumu iesniegšanas termiņu; d) iespējamo lēmumu būtību; e) attiecīgos gadījumos, sīkākām ziņām par pieteikumu atļaujas atjaunināšanai vai atļaujas piešķiršanas nosacījumiem; f) norādi uz attiecīgās informācijas pieejamības laiku un vietu, vai veidu; g) sīkākām ziņām par sabiedrības dalības pasākumiem un apspriešanos, kas notikusi saskaņā ar 7. punktu. 2. Dalībvalstis nodrošina to, ka pieņemamā termiņā attiecīgajai sabiedrībai ir pieejami: a) saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem – galvenie ziņojumi un ieteikumi, kas kompetentajai iestādei ir iesniegti laikā, kad attiecīgā sabiedrība saņēmusi informāciju saskaņā ar 1. punktu; b) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai ( 20 )– visa informācija papildus 1. punktā minētajai informācijai, kas attiecas uz lēmumu, ko pieņem saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu, un kas kļūst pieejama tikai pēc tam, kad attiecīgā sabiedrība ir informēta saskaņā ar šā panta 1. punktu. 3. Dalībvalstis veic piemērotus pasākumus, lai saskaņā ar šā panta 1. punktu nodrošinātu, ka sabiedrība ir informēta par atļaujas piešķiršanas nosacījumu atjaunināšanu saskaņā ar 7. panta 4. punktu. 4. Pirms lēmuma pieņemšanas attiecīgā sabiedrība ir tiesīga darīt zināmus komentārus un viedokļus kompetentajai iestādei. 5. Pieņemot lēmumu, atbilstīgi jāievēro saskaņā ar šo pantu notikušās apspriešanās rezultāti. 6. Pēc lēmuma pieņemšanas kompetentā iestāde saskaņā ar attiecīgām procedūrām informē attiecīgo sabiedrību un dara tai pieejamu šādu informāciju: a) lēmuma saturu, ietverot arī atļaujas kopiju; b) iemeslus un apsvērumus, kas ir lēmuma pamatā. 7. Dalībvalstis nosaka sīki izstrādātus pasākumus sabiedrības dalībai saskaņā ar šo pantu tā, lai attiecīgā sabiedrība varētu tiem sagatavoties un efektīvi piedalīties.
9. pants	9. pants Atkritumu apsaimniekošanas objektu klasifikācijas sistēma Saskaņā ar šo direktīvu kompetentas iestādes klasificē atkritumu apsaimniekošanas objektus kā A kategorijas objektus saskaņā ar III pielikumā izklāstītiem kritērijiem.
10. pants	10. pants Raktas tilpes 1. Dalībvalstis nodrošina to, ka apsaimniekotājs, ieguves rūpniecības atkritumus ievietojot atpakaļ izraktajās tilpēs sanācijas un celtniecības nolūkos, neatkarīgi no tā, vai tie radīti ieguvē virs zemes vai pazemē, veic piemērotus pasākumus, lai: 1) nodrošinātu ieguves rūpniecības atkritumu stabilitāti, ievērojot, mutatis mutandis 11. panta 2. punktu; 2) novērstu augsnes, virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu piesārņošanu, ievērojot 13. panta 1., 3. un 5. punktu, mutatis mutandis; 3) nodrošinātu ieguves rūpniecības atkritumu un rakto tilpju monitoringu, mutatis mutandis, ievērojot 12. panta 4. un 5. punktu. 2. Direktīva 1999/31/EK joprojām attiecas uz atkritumiem, kas nav ieguves rūpniecības atkritumi, ko izmanto, lai attiecīgi piepildītu raktas tilpes.
11. pants	11. pants Atkritumu apsaimniekošanas objektu būvniecība un apsaimniekošana 1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka atkritumu apsaimniekošanas objektu pārvaldība ir uzticēta kompetentām personām un ka ir nodrošināta tehniska attīstība un personāla mācības. 2. Kompetentā iestāde pārliecinās par to, ka, būvējot jaunu atkritumu apsaimniekošanas objektu vai pārveidojot esošu atkritumu apsaimniekošanas objektu, apsaimniekotājs nodrošina to, ka: a) atkritumu apsaimniekošanas objekts atrodas piemērotā vietā, jo īpaši ņemot vērā Kopienas vai dalībvalsts pienākumus attiecībā uz aizsargājamām teritorijām, ģeoloģiskus, hidroloģiskus, hidroģeoloģiskus, seismiskus un ģeotehniskus faktorus, un ir projektēts tā, lai īstermiņa un ilgtermiņa perspektīvā atbilstu paredzētajiem nosacījumiem novērst augsnes, gaisa, gruntsūdeņu vai virszemes ūdeņu piesārņojumu, īpaši ņemot vērā Direktīvu 76/464/EEK ( 21 ), Direktīvu 80/68/EEK ( 22 ) un Direktīvu 2000/60/EK un nodrošinot efektīvu piesārņotā ūdens un izskalojuma savākšanu, kā tas paredzēts izsniegtajā atļaujā un ja tas paredzēts, kā arī mazinot ūdens vai vēja izraisīto eroziju, ciktāl tas ir tehniski iespējami un ekonomiski pamatoti; b) atkritumu apsaimniekošanas objekts ir piemēroti uzbūvēts, pārvaldīts un uzturēts, lai īstermiņā un ilgtermiņā nodrošinātu tā fizisku stabilitāti un novērstu augsnes, gaisa, virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu piesārņojumu, kā arī pēc iespējas mazinātu kaitējumu ainavām; c) ir piemēroti plāni un pasākumi, lai kompetentās personas regulāri pārraudzītu un pārbaudītu atkritumu apsaimniekošanas objektu un aktīvi rīkotos, ja rezultāti liecinātu par nestabilitāti vai ūdens vai augsnes piesārņojumu; d) ir izstrādāti piemēroti pasākumi zemes sanācijai un atkritumu apsaimniekošanas objekta slēgšanai; e) ir izstrādāti piemēroti pasākumi atkritumu apsaimniekošanas objekta pēcslēgšanas fāzei. Iepriekš c) apakšpunktā minētā monitoringa un pārbaužu dokumentāciju līdz ar atļaujas dokumentāciju glabā, lai nodrošinātu informācijas atbilstīgu nodošanu, jo īpaši gadījumos, ja mainās apsaimniekotājs. 3. Apsaimniekotājs bez liekas kavēšanās, un nekādā ziņā ne vēlāk kā 48 stundas pēc attiecīgā notikuma, kompetentajai iestādei dara zināmus visus notikumus, kas varētu iespaidot atkritumu apsaimniekošanas objekta stabilitāti un visu būtisko nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, kas atklājusies atkritumu apsaimniekošanas objekta kontroles un monitoringa procedūrās. Apsaimniekotājs pēc iespējas īsteno iekšējo plānu ārkārtēju situāciju novēršanai un ievēro visas citas kompetentās iestādes norādes par novēršanas pasākumu veikšanu. Apsaimniekotājs sedz veicamo pasākumu izmaksas. Kompetentās iestādes noteiktā intervālā, bet ne retāk kā vienu reizi gadā, apsaimniekotājs, pamatojoties uz uzkrātajiem datiem, ziņo kompetentajām iestādēm par monitoringa rezultātiem, lai apliecinātu to, ka viņš ievēro atļaujas nosacījumus, un labāk apzinātu procesus, kas notiek atkritumos un atkritumu apsaimniekošanas objektos. Kompetentā iestāde, pamatojoties uz šo ziņojumu, var pieņemt lēmumu, ka ir vajadzīgs neatkarīga eksperta apstiprinājums.
12. pants	12. pants Atkritumu apsaimniekošanas objektu slēgšanas un pēcslēgšanas procedūras 1. Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību 2. līdz 5. punkta prasībām. 2. Atkritumu apsaimniekošanas objekts sāk slēgšanas procedūru tikai tad, ja ir ievērots viens no šiem nosacījumiem: a) ja ir ievēroti attiecīgie atļaujā uzskaitītie nosacījumi; b) pēc apsaimniekotāja lūguma to atļāvusi kompetentā iestāde; c) kompetenta iestāde ir pieņēmusi pamatotu lēmumu šajā sakarā. 3. Atkritumu apsaimniekošanas objektu var uzskatīt par galīgi slēgtu tikai tad, kad kompetentā iestāde bez liekas kavēšanās ir veikusi beidzamo pārbaudi uz vietas, izvērtējusi visus apsaimniekotāja iesniegtos ziņojumus, apliecinājusi, ka atkritumu apsaimniekošanas objekta skartā zeme ir sanēta, un darījusi apsaimniekotājam zināmu, ka piekrīt to slēgt. Piekrišana nekādi nemazina apsaimniekotāja saistības, kas paredzētas ar atļauju vai citādi paredzētas tiesību aktos. 4. Pēc atkritumu apsaimniekošanas objekta galīgās slēgšanas, un neskarot nekādus attiecīgās valsts vai Kopienas tiesību aktus, kas reglamentē atkritumu valdītāja saistības, apsaimniekotājs pēcslēgšanas fāzē ir atbildīgs par objekta uzturēšanu, monitoringu un pārbaudēm un novēršanas pasākumiem tik ilgi, cik kompetentā iestāde to var uzskatīt par vajadzīgu, ņemot vērā to, kāds ir apdraudējums un cik ilgi tas var pastāvēt, izņemot gadījumus, ja kompetentā iestāde pieņem lēmumu pārņemt minētos apsaimniekotāja pienākumus. 5. Ja kompetenta iestāde pēc to uzskata par vajadzīgu, lai izpildītu attiecīgas vides aizsardzības prasības, kas izklāstītas Kopienas tiesību aktos, jo īpaši Direktīvās 76/464/EEK, 80/68/EEK un 2000/60/EK izklāstītās prasības, apsaimniekotājs pēc atkritumu apsaimniekošanas objekta slēgšanas, inter alia, pārbauda atkritumu apsaimniekošanas objekta fizikālo un ķīmisko stabilitāti un mazina jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, jo īpaši uz virszemes ūdeņiem un gruntsūdeņiem, nodrošinot to, ka: a) uzrauga un uztur visas pie objekta piederošās būves un ka kontrolaparāti un mēraparāti vienmēr ir gatavi lietošanai; b) attiecīgā gadījumā pārplūdes un noteces kanāli ir tīri un neaizdambēti. 6. Pēc atkritumu apsaimniekošanas objekta slēgšanas apsaimniekotājs bez kavēšanās paziņo kompetentajai iestādei par visiem notikumiem vai starpgadījumiem, kas var ietekmēt atkritumu apsaimniekošanas objekta stabilitāti, kā arī par jebkādu nozīmīgu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, ko atklāj attiecīgās kontroles un monitoringa procedūras. Apsaimniekotājs attiecīgos gadījumos īsteno iekšējo plānu ārkārtēju situāciju novēršanai un ievēro visas citas kompetentās iestādes norādes par novēršanas pasākumu veikšanu. Apsaimniekotājs sedz veicamo pasākumu izmaksas. Kompetentās iestādes noteiktos gadījumos un biežumā apsaimniekotājs, pamatojoties uz uzkrātajiem datiem, ziņo kompetentām iestādēm par monitoringa rezultātiem, lai apliecinātu to, ka viņš ievēro atļaujas nosacījumus, un labāk apzinātu procesus, kas notiek atkritumos un atkritumu apsaimniekošanas objektos.
13. pants	13. pants Ūdens stāvokļa pasliktināšanās, gaisa un augsnes piesārņošanas novēršana 1. Kompetentā iestāde pārliecinās par to, ka apsaimniekotājs ir veicis vajadzīgos pasākumus, lai ievērotu Kopienas vides aizsardzības standartus un jo īpaši lai saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK novērstu ūdens kvalitātes pasliktināšanos, inter alia, veicot šādus pasākumus: a) novērtējot iespējamību, ka no atkritumu apsaimniekošanas objektā apglabātiem atkritumiem darbības laikā un pēcslēgšanas fāzē varētu rasties izskalojums, tostarp piesārņojuma saturu izskalojumā, un nosakot atkritumu apsaimniekošanas objekta ūdens bilanci; b) novēršot vai mazinot izskalojuma rašanos un virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu un augsnes piesārņošanu ar atkritumiem; c) uzkrājot un apstrādājot atkritumu apsaimniekošanas objektā piesārņoto ūdeni un izskalojumu atbilstoši attiecīgo standartu prasībām, lai to varētu izvadīt vidē. 2. Kompetentā iestāde nodrošina to, ka apsaimniekotājs ir veicis atbilstīgus pasākumus, lai novērstu vai mazinātu putekļu un gāzu emisijas. 3. Ja, pamatojoties uz vides apdraudējuma novērtējumu, jo īpaši, ņemot vērā, attiecīgi, Direktīvu 76/464/EEK, Direktīvu 80/68/EEK vai Direktīvu 2000/60/EK, kompetentā iestāde ir pieņēmusi lēmumu, ka izskalojums nav jāsavāc un jāapstrādā, vai ir konstatēts, ka atkritumu apsaimniekošanas objekts nerada nekādu iespējamu apdraudējumu augsnei, gruntsūdeņiem vai virszemes ūdeņiem, 1. punkta b) un c) apakšpunktā izklāstītās prasības attiecīgi var samazināt vai no tām atteikties. 4. Dalībvalstis nodrošina to, ka ieguves rūpniecības atkritumus – neatkarīgi no tā, vai tie ir cieti, pusšķidri vai šķidri – var apglabāt kādā saņēmējā ūdenstilpē, kas nav izbūvēta ieguves rūpniecības atkritumu apglabāšanai, vienīgi tad, ja apsaimniekotājs ievēro Direktīvu 76/464/EEK, 80/68/EEK un 2000/60/EK attiecīgās prasības. 5. Ieguves rūpniecības atkritumus ievietojot atpakaļ izraktajās tilpēs, kuras radītas ieguvē virs zemes vai pazemē un kuras drīkstēs appludināt pēc slēgšanas, apsaimniekotājs veic nepieciešamos pasākumus, lai novērstu vai mazinātu ūdens stāvokļa pasliktināšanos un augsnes piesārņojumu saskaņā ar, mutatis mutandis, šā panta 1. un 3. punktu. Operators iesniedz kompetentajai iestādei nepieciešamo informāciju, lai nodrošinātu atbilstību Kopienas prasībām, jo īpaši Direktīvā 2000/60/EK paredzētajām prasībām. 6. Ja dīķī atrodas cianīds, apsaimniekotājs nodrošina to, ka vāja, skābju iedarbībā sadalāma cianīda koncentrāciju dīķī samazina līdz zemākajam iespējamam līmenim, izmantojot labākās pieejamās metodes, un atkritumu apsaimniekošanas objektos, kam atļauja piešķirta agrāk vai kas 2008. gada 1. maijā jau darbojas, tad vietā, kur dīķī izvada sārņus no pārstrādes rūpnīcas, jebkurā gadījumā nodrošina tādu skābju iedarbībā sadalāmā cianīda koncentrāciju, kas nepārsniedz 50 ppm, sākot no 2008. gada 1. maija, nepārsniedz 25 ppm, sākot no 2013. gada 1. maija, nepārsniedz 10 ppm, sākot no 2018. gada 1. maija, un 10 ppm atkritumu apsaimniekošanas objektos, kam piešķirta atļauja pēc 2008. gada 1. maija. Ja kompetentā iestāde to prasa, apsaimniekotājs, izmantojot apdraudējuma novērtējumu, kas ņem vērā konkrētās atkritumu glabāšanas vietas apstākļus, pierāda, ka koncentrācijas robežlielumi nav jāpazemina vēl vairāk.
14. pants	14. pants Finansiālas garantijas 1. Pirms sākas kādas darbības, kas saistītas ar atkritumu uzkrāšanu vai apglabāšanu kādā atkritumu apsaimniekošanas objektā, kompetentā iestāde prasa finansiālu garantiju (piem., finanšu noguldījumu, ietverot arī attiecīgās nozares sponsorētus savstarpēju garantiju fondus) vai līdzvērtīgu garantiju saskaņā ar procedūrām, ko paredz dalībvalstis, lai: a) izpildītu visas saistības, kas paredzētas saskaņā ar šo direktīvu izdotā atļaujā, tostarp pēcslēgšanas noteikumus; b) jebkurā brīdī uzreiz būtu pieejami līdzekļi atkritumu apsaimniekošanas objekta skartās zemes sanācijai, kā aprakstīts atkritumu apsaimniekošanas plānā, kas sagatavots saskaņā ar 5. pantu, un kā prasīts 7. pantā minētajā atļaujā. 2. Šā panta 1. punktā minēto garantiju aprēķina, pamatojoties uz: a) atkritumu apsaimniekošanas objekta paredzamo ietekmi uz vidi, īpaši ņemot vērā atkritumu apsaimniekošanas objekta kategoriju, atkritumu parametrus un sanētās zemes lietojumu nākotnē; b) pieņēmumu, ka neatkarīgas un atbilstīgi kvalificētas trešās personas novērtēs un veiks visus vajadzīgos sanācijas darbus. 3. Garantiju apjomu periodiski pielāgo atbilstīgi jebkādiem sanācijas darbiem, kas jāveic attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas objekta skarto zemi, kā aprakstīts atkritumu apsaimniekošanas plānā, kas sagatavots saskaņā ar 5. pantu, un kā prasīts 7. pantā minētajā atļaujā. 4. Ja kompetentā iestāde piekrīt slēgšanai saskaņā ar 12. panta 3. punktu, tā apsaimniekotājam izsniedz rakstisku paziņojumu, kas viņu atbrīvo no šā panta 1. punktā minētā garantijas pienākuma, izņemot no 12. panta 4. punktā minētās pēcslēgšanas saistības.
15. pants	15. pants Atbildība vides jomā Direktīvu 2004/35/EK groza šādi. Direktīvas III pielikumam pievieno šādu punktu: “13. Ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošana saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/21/EK (2006. gada 15. marts) par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu ( 23 ).
16. pants	16. pants Pārrobežu ietekme 1. Ja dalībvalsts, kurā atrodas atkritumu apsaimniekošanas objekts, apzinās, ka A kategorijas objekts varētu kādā citā dalībvalstī būtiski nelabvēlīgi ietekmēt vidi un radīt no tā izrietošu apdraudējumu cilvēku veselībai, vai arī, ja kāda dalībvalsts, ko varētu tā ietekmēt, izsaka šādu lūgumu, dalībvalsts, kuras teritorijā iesniegts lūgums saskaņā ar 7. pantu, saskaņā ar minēto pantu saņemto informāciju sniedz šai citai dalībvalstij tajā pašā laikā, kad tā dara to pieejamu saviem pilsoņiem. Tāda informācija noder par pamatu visām apspriedēm, kas nepieciešamas šo divu dalībvalstu divpusējās attiecībās, ievērojot savstarpējības un līdztiesības principus. 2. Divpusējās attiecībās dalībvalstis nodrošina to, lai 1. punktā minētajos gadījumos arī tās dalībvalsts attiecīgajai sabiedrībai, kuru tie varētu ietekmēt, pietiekami ilgu laiku būtu pieejami atļauju pieteikumi, lai tai būtu tiesības paust viedokli par tiem, pirms kompetentā iestāde pieņem lēmumu. 3. Dalībvalstis nodrošina to, ka, notiekot nelaimes gadījumam atkritumu apsaimniekošanas objektā, kā minēts šā panta 1. punktā, informāciju, ko apsaimniekotājs saskaņā ar 6. panta 4. punktu sniedz kompetentajai iestādei, tūlīt pārsūta citai dalībvalstij, lai palīdzētu mazināt nelaimes gadījuma sekas cilvēku veselībai, kā arī novērtēt un mazināt videi nodarīto faktisko vai potenciālo kaitējumu apjomu.
17. pants	17. pants Kompetentās iestādes veiktas pārbaudes 1. Pirms apglabāšanas darbību sākuma un pēc tam, arī pēcslēgšanas fāzē, ar vienādiem starplaikiem, ko nosaka attiecīgā dalībvalsts, kompetentā iestāde pārbauda visus atkritumu apsaimniekošanas objektus, uz ko attiecas 7. pants, lai nodrošinātu to, ka tie atbilst attiecīgiem atļaujas nosacījumiem. Pozitīva konstatācija nekādi nemazina apsaimniekotāja atbildību atbilstoši atļaujas nosacījumiem. 2. Dalībvalstis prasa, lai apsaimniekotājs glabā atjauninātu dokumentāciju par visām atkritumu apsaimniekošanas darbībām un dara to pieejamu kompetentās iestādes veikto pārbaužu vajadzībām, un nodrošina to, ka gadījumā, ja atkritumu apsaimniekošanas objekta darbības laikā mainās apsaimniekotājs, atbilstīgi tiek nodota būtiska jaunākā informācija un dati attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas objektu.
18. pants	18. pants Pienākums sniegt ziņojumus 1. Ar triju gadu starplaiku dalībvalstis Komisijai sūta ziņojumus par šīs direktīvas īstenošanu. Ziņojumus sastāda, balstoties uz anketu vai vispārējiem principiem, ko Komisija izstrādā saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto procedūru. Ziņojumu nosūta Komisijai, vēlākais, deviņus mēnešus pēc tam, kad beidzies triju gadu termiņš, uz ko attiecas ziņojums. Vēlākais, deviņus mēnešus pēc tam, kad saņemti dalībvalstu ziņojumi, Komisija publicē ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu. 2. Ik gadu dalībvalstis Komisijai pārsūta informāciju par notikumiem, par kuriem apsaimniekotāji ziņojuši saskaņā ar 11. panta 3. punktu un 12. panta 6. punktu. Komisija pēc lūguma dara šo informāciju pieejamu pārējām dalībvalstīm. Neskarot Kopienas tiesību aktus par vides informācijas pieejamību, dalībvalstis savukārt pēc lūguma dara šo informāciju pieejamu attiecīgajai sabiedrībai.
19. pants	19. pants Sankcijas Dalībvalstis izstrādā noteikumus par sankcijām, ko piemēro par tādu attiecīgās valsts tiesību aktu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un preventīvas.
20. pants	20. pants Slēgtu atkritumu apsaimniekošanas objektu saraksti Dalībvalstis nodrošina to, lai sastādītu un regulāri atjauninātu sarakstus, kur uzskaitītu tādus slēgtus atkritumu apsaimniekošanas objektus (tostarp pamestus atkritumu apsaimniekošanas objektus) to teritorijā, kuri nopietni negatīvi ietekmē vidi vai kuri vidējā vai īsā laikā varētu kļūt par nopietniem cilvēku veselības vai vides apdraudētājiem. Tādus sarakstus, ko dara sabiedrībai pieejamus, sastāda līdz 2012. gada 1. maijam, ņemot vērā 21. pantā minētās metodoloģijas, ja tādas ir pieejamas.
21. pants	21. pants Informācijas apmaiņa 1. Komisija, kam palīdz 23. pantā minētā komiteja, nodrošina to, ka dalībvalstis atbilstīgi savstarpēji apmainās ar tehnisku un zinātnisku informāciju, lai izstrādātu metodoloģijas, kas attiecas uz: a) 20. panta īstenošanu; b) to slēgto atkritumu apsaimniekošanas objektu sanāciju, kuri uzskaitīti saskaņā ar 20. pantu, lai ievērotu 4. panta prasības. Ar tādām metodoloģijām paredz izstrādāt vispiemērotākās apdraudējuma novērtējuma procedūras un trūkumu novēršanas darbības, ievērojot Eiropas dažādos ģeoloģiskos, hidroģeoloģiskos un klimatoloģiskos parametrus. 2. Dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentā iestāde seko labāko pieejamo metožu attīstībai vai ir par to informēta. 3. Komisija organizē informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un attiecīgām ieinteresētām organizācijām par labākajām pieejamajām metodēm, saistīto uzraudzību un to attīstību. Komisija publicē informācijas apmaiņas rezultātus. ▼M1
22. pants	22. pants 1. Komisija saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem: a) vajadzīgos tiesību aktus, lai saskaņotu un periodiski pārsūtītu 7. panta 5. punktā un 12. panta 6. punktā minēto informāciju; b) tehniskas pamatnostādnes, lai noteiktu finansiālās garantijas apjomu saskaņā ar 14. panta 2. punkta prasībām; c) tehniskas pamatnostādnes pārbaudēm saskaņā ar 17. pantu. 2. Komisija pieņem vajadzīgos tiesību aktus (prioritāti piešķirot b), c) un d) apakšpunktam), lai: a) īstenotu 13. panta 6. punktu, tostarp tehniskās prasības attiecībā uz vāja, skābju iedarbībā sadalāma cianīda noteikšanu un tā mērīšanas metodi; b) pabeigtu izstrādāt tehniskās prasības II pielikumā ietvertajai atkritumu klasifikācijai; c) interpretētu 3. panta 3. punktā doto definīciju; d) definētu kritērijus atkritumu apsaimniekošanas objektu klasifikācijai saskaņā ar III pielikumu; e) noteiktu saskaņotus paraugu ņemšanas un analīzes standartus, kas vajadzīgi, lai tehniski īstenotu šo direktīvu. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, tostarp to papildinot, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, tostarp to papildinot, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru. 3. Komisija veic vajadzīgos grozījumu pielikumos, lai tie atbilstu zinātnes un tehnikas progresam. Šos grozījumus veic, lai panāktu augstu vides aizsardzības līmeni. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru. Šos grozījumus veic, lai nodrošinātu augstu vides aizsardzības līmeni. ▼B
23. pants	23. pants Komiteja 1. Komisijai palīdz komiteja, kas izveidota saskaņā ar Direktīvas 75/442/EEK 18. pantu, turpmāk “Komiteja”. 2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu. Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir trīs mēneši. ▼M1 3. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā minētā lēmuma 8. panta noteikumus. ▼B
24. pants	24. pants Pārejas noteikumi 1. Dalībvalstis nodrošina to, lai visi atkritumu apsaimniekošanas objekti, kam izsniegtas atļaujas vai kas jau darbojas 2008. gada 1. maijā, atbilstu šīs direktīvas noteikumiem no 2012. gada 1. maija, izņemot tos, kas izklāstīti 14. panta 1. punktā, kuriem atbilstība jānodrošina līdz 2014. gada 1. maijam, un tos, kas izklāstīti 13. panta 6. punktā, kuriem atbilstība jānodrošina saskaņā ar minētajā punktā paredzētajiem termiņiem. 2. Šā panta 1. punkts neattiecas uz atkritumu apsaimniekošanas objektiem, kas ir slēgti līdz 2008. gada 1. maijam. 3. Dalībvalstis nodrošina, ka no 2006. gada 1. maija – un neskarot jebkādu atkritumu apsaimniekošanas objekta slēgšanu pēc minētā datuma un līdz 2008. gada 1. maijam – ieguves rūpniecības atkritumus apsaimnieko tādā veidā, kas netraucē izpildīt šīs direktīvas 4. panta 1. punkta un citas attiecīgas vides prasības, kas izklāstītas Kopienas tiesību aktos, tostarp Direktīvā 2000/60/EK. 4. Šīs direktīvas 5. pants, 6. panta 3. līdz 5. punkts, 7. un 8. pants, 12. panta 1. un 2. punkts un 14. panta 1. līdz 3. punkts neattiecas uz tādiem atkritumu apsaimniekošanas objektiem, kas: — beiguši pieņemt atkritumus pirms 2006. gada 1. maija; — beidz slēgšanas procedūras saskaņā ar attiecīgiem Kopienas vai attiecīgas valsts tiesību aktiem vai programmām, ko akceptējusi kompetentā iestāde; un — faktiski būs slēgti līdz 2010. gada 31. decembrim. Dalībvalstis par tādiem gadījumiem paziņo Komisijai līdz 2008. gada 1. augustam, un nodrošina, lai attiecīgos objektus apsaimniekotu tā, ka tas neliedz sasniegt mērķus, kas noteikti šajā direktīvā, jo īpaši 4. panta 1. punktā, un citos Kopienas tiesību aktos, tostarp Direktīvā 2000/60/EK.
25. pants	25. pants Transponēšana 1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2008. gada 1. maijam izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis par to nekavējoties informē Komisiju. Kad dalībvalstis pieņem minētos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāmas šādas atsauces. 2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savus tiesību aktus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.
26. pants	26. pants Stāšanās spēkā Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
27. pants	27. pants Adresāti Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.
ANNEX I Major-accident prevention policy and information to be communicated to the public concerned	ANNEX I Major-accident prevention policy and information to be communicated to the public concerned 1. Major-accident prevention policy The operator's major-accident prevention policy and safety management system should be proportionate to the major-accident hazards presented by the waste facility. For the purpose of implementing them, account shall be taken of the following elements: (1) the major-accident prevention policy should include the operator's overall aims and principles of action with respect to the control of major-accident hazards; (2) the safety management system should include the part of the general management system which includes the organisational structure, responsibilities, practices, procedures, processes and resources for determining and implementing the major-accident prevention policy; (3) the following issues shall be addressed by the safety management system: (a) organisation and personnel — the roles and responsibilities of personnel involved in the management of major hazards at all levels in the organisation; identification of training needs of such personnel and the provision of the training so identified; and involvement of employees and, where appropriate, subcontractors; (b) identification and evaluation of major hazards — adoption and implementation of procedures for systematically identifying major hazards arising from normal and abnormal operations and assessment of their likelihood and severity; (c) operational control — adoption and implementation of procedures and instructions for safe operation, including maintenance of plant, processes, equipment and temporary stoppages; (d) management of change — adoption and implementation of procedures for planning modifications to, or the design of, new waste facilities; (e) planning for emergencies — adoption and implementation of procedures to identify foreseeable emergencies by systematic analysis and to prepare, test and review emergency plans to respond to such emergencies; (f) monitoring performance — adoption and implementation of procedures for the ongoing assessment of compliance with the objectives set by the operator's major-accident prevention policy and safety management system, and the mechanisms for investigation and taking corrective action in case of non-compliance. The procedures should cover the operator's system for reporting major accidents or near misses, particularly those involving failure of protective measures, and their investigation and follow-up on the basis of lessons learnt; (g) audit and review — adoption and implementation of procedures for periodic systematic assessment of the major-accident prevention policy and the effectiveness and suitability of the safety management system; the documented review of performance of the policy and safety management system and its updating by senior management. 2. Information to be communicated to the public concerned (1) Name of operator and address of the waste facility. (2) Identification, by position held, of the person providing the information. (3) Confirmation that the waste facility is subject to the regulations and/or administrative provisions implementing this Directive and, when applicable, that the information relevant to the elements referred to in Article 6(2) has been submitted to the competent authority. (4) An explanation in clear and simple terms of the activity or activities undertaken at the site. (5) The common names or the generic names or the general danger classification of the substances and preparations involved at the waste facility as well as waste which could give rise to a major accident, with an indication of their principal dangerous characteristics. (6) General information relating to the nature of the major-accident hazards, including their potential effects on the surrounding population and environment. (7) Adequate information on how the surrounding population concerned are to be warned and kept informed in the event of a major accident. (8) Adequate information on the actions the population concerned should take, and on the behaviour they should adopt, in the event of a major accident. (9) Confirmation that the operator is required to make adequate arrangements on site, in particular liaison with the emergency services, to deal with major accidents and to minimise their effects. (10) A reference to the external emergency plan drawn up to cope with any off-site effects from an accident. This should include advice to co-operate with any instructions or requests from the emergency services at the time of an accident. (11) Details of where further relevant information can be obtained, subject to the requirements of confidentiality laid down in national legislation.
ANNEX II Waste characterisation	ANNEX II Waste characterisation The waste to be deposited in a facility shall be characterised in such a way as to guarantee the long‐term physical and chemical stability of the structure of the facility and to prevent major accidents. The waste characterisation shall include, where appropriate and in accordance with the category of the waste facility, the following aspects: (1) description of expected physical and chemical characteristics of the waste to be deposited in the short and the long term, with particular reference to its stability under surface atmospheric/meteorological conditions, taking account of the type of mineral or minerals to be extracted and the nature of any overburden and/or gangue minerals that will be displaced in the course of the extractive operations; (2) classification of the waste according to the relevant entry in Decision 2000/532/EC ( 23 ), with particular regard to its hazardous characteristics; (3) description of the chemical substances to be used during treatment of the mineral resource and their stability; (4) description of the method of deposition; (5) waste transport system to be employed.
ANNEX III Criteria for determining the classification of waste facilities	ANNEX III Criteria for determining the classification of waste facilities A waste facility shall be classified under category A if: — a failure or incorrect operation, e.g. the collapse of a heap or the bursting of a dam, could give rise to a major accident, on the basis of a risk assessment taking into account factors such as the present or future size, the location and the environmental impact of the waste facility; or — it contains waste classified as hazardous under Directive 91/689/EEC above a certain threshold; or — it contains substances or preparations classified as dangerous under Directives 67/548/EEC or 1999/45/EC above a certain threshold.
STATEMENT BY THE EUROPEAN PARLIAMENT, THE COUNCIL AND THE COMMISSION	STATEMENT BY THE EUROPEAN PARLIAMENT, THE COUNCIL AND THE COMMISSION The European Parliament, the Council and the Commission welcome the Joint Declaration by Bulgaria and Romania on the implementation of the forthcoming Directive on the Management of Waste from Extractive Industries.

1.1 Atsauces

1.2 Identificētās prasības

1.3 Saistītie standarti

2. Identificētās prasības

Prasības
Avots	Prasība

3. Saistītie standarti

Standarti
Avots	Prasība

Builddate: 07.08.2009 00:00:00 -Doknr: CELEX:32006L0021
EULAW -
European Regulation published on http://eur-lex.europa.eu/