EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2014/89/ES (2014. gada 23. jūlijs), ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru

(1)

Augstais un strauji augošais pieprasījums pēc jūras telpas, kas būtu izmantojama dažādām vajadzībām, piemēram, iekārtām enerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem, naftas un gāzes izpētei un ieguvei, jūras kuģniecībai un zvejniecībai, ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, izejvielu ieguvei, tūrismam, akvakultūras iekārtām un zemūdens kultūras mantojumam, kā arī daudzveidīgais spiediens uz piekrastes resursiem, prasa integrētas plānošanas un pārvaldības pieeju.

(2)

Šāda pieeja okeāna pārvaldības un jūrlietu pārvaldības jomā ir izstrādāta Eiropas Savienības integrētajā jūrlietu politikā (“IJP”), kurā viens no vides pīlāriem ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/56/EK (4). IJP mērķis ir atbalstīt jūru un okeānu ilgtspējīgu attīstību un izveidot koordinētu, saskaņotu un pārredzamu lēmumu pieņemšanas mehānismu saistībā ar Savienības nozaru politikas virzieniem, kas ietekmē okeānus, jūras, salas, piekrastes reģionus, tālākos reģionus un jūrlietu nozares, tostarp izstrādāt jūras baseinu stratēģijas vai makroreģionālās stratēģijas, vienlaikus sasniedzot labu vides stāvokli, kā noteikts Direktīvā 2008/56/EK.

(3)

IJP ir noteikts, ka jūras telpiskā plānošana ir pārnozaru politikas instruments, ko publiskās iestādes un ieinteresētās personas var izmantot koordinētas, integrētas un pārrobežu pieejas īstenošanā. Ekosistēmas pieejas izmantošana palīdzēs veicināt jūras un piekrastes nozaru ilgtspējīgu attīstību un izaugsmi, kā arī jūras un piekrastes resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

(4)

Jūras telpiskā plānošana sekmē un palīdz īstenot stratēģiju “Eiropa 2020 – gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes stratēģija” (“stratēģija “Eiropa 2020” ”), ko Eiropadome apstiprināja tās secinājumos 2010. gada 17. jūnijā, lai nodrošinātu augstu nodarbinātības, ražīguma un sociālās kohēzijas līmeni, tostarp veicinot konkurētspējīgāku, resursu ziņā efektīvu un videi draudzīgāku ekonomiku. Piekrastes un jūrlietu nozarēm ir ievērojams potenciāls attiecībā uz ilgtspējīgu izaugsmi un ir būtiska nozīme stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā.

(5)

Savā paziņojumā “Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas” Komisija ir apzinājusi vairākas pašreizējās Savienības iniciatīvas, kas paredzētas, lai īstenotu stratēģiju “Eiropa 2020”, kā arī vairākas darbības, uz kurām nākotnē varētu koncentrēties jūras nozaru izaugsmes iniciatīvās un kuras pienācīgi varētu sekmēt lielāka ieguldītāju uzticēšanās un noteiktība, ko sniegtu jūras telpiskā plānošana.

(6)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1255/2011 (5) sekmēja un atbalstīja jūras telpiskās plānošanas un integrētās piekrastes pārvaldības īstenošanu. Eiropas strukturālie un investīciju fondi, tostarp Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (6), nodrošinās iespējas atbalstīt šīs direktīvas īstenošanu laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam.

(7)

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada Jūras tiesību konvencijas (UNCLOS) preambulā ir noteikts, ka jautājumi, kas attiecas uz okeāna telpas izmantošanu, ir savstarpēji cieši saistīti un jāuzskata par vienotu veselumu. Okeāna telpas plānošana ir saistību loģiska attīstība un strukturizācija un to tiesību izmantošana, kas piešķirtas saskaņā ar UNCLOS, un praktisks instruments, kas dalībvalstīm palīdz izpildīt to saistības.

(8)

Lai veicinātu ilgtspējīgu izmantošanas veidu līdzāspastāvēšanu un vajadzības gadījumā pienācīgu jūras telpas sadalījumu, būtu jāizveido satvars, atbilstīgi kuram dalībvalstis izstrādā un īsteno vismaz jūras telpisko plānošanu, kuras rezultātā tiek sagatavots plānojums.

(9)

Jūras telpiskā plānošana veicinās efektīvu ar jūru saistītu darbību pārvaldību un ilgtspējīgu jūras un piekrastes resursu izmantošanu, izveidojot satvaru vienotam, pārredzamam, ilgtspējīgam un uz pierādījumiem balstītam lēmumu pieņemšanas procesam. Šo mērķu sasniegšanai šajā direktīvā būtu jānosaka pienākums izveidot jūras plānošanas procesu, kā rezultātā tiktu sagatavots jūras telpiskais plānojums; šādā procesā būtu jāņem vērā sauszemes un jūras mijiedarbība un jāveicina dalībvalstu sadarbība. Neskarot pastāvošo Savienības acquis enerģētikas, transporta, zivsaimniecības un vides jomā, ar šo direktīvu nebūtu jāuzliek nekādi jauni pienākumi, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstu konkrētām stratēģijām par nozaru politikas īstenošanu šajās jomās, tai drīzāk būtu jāpapildina šīs politikas īstenošana plānošanas procesā.

(10)

Lai nodrošinātu konsekvenci un juridisku skaidrību, jūras telpisko plānojumu ģeogrāfiskais tvērums būtu jānosaka saskaņā ar spēkā esošajiem Savienības leģislatīvajiem instrumentiem un starptautiskajām jūras tiesībām, jo īpaši UNCLOS. Dalībvalstu kompetences attiecībā uz jūras robežām un jurisdikciju šī direktīva nemaina.

(11)

Kaut gan satvaru jūras telpiskajai plānošanai ir lietderīgi nodrošināt Savienībai, dalībvalstis saglabātu atbildību un kompetenci par to, kā attiecībā uz to jūras ūdeņiem tiks plānots un noteikts šo plānu saturs un forma, tostarp attiecībā uz institucionālo kārtību, un attiecīgā gadījumā - jūras telpas sadalījumu starp dažādām nozaru darbībām vai izmantošanas veidiem.

(12)

Lai ievērotu proporcionalitātes un subsidiaritātes principu, kā arī līdz minimumam samazinātu papildu administratīvo slogu, šīs direktīvas transponēšanas un īstenošanas pamatā pēc iespējas vairāk būtu jāizmanto pašreizējie valstu, reģionālie un vietējie noteikumi un mehānismi, tostarp tie, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Ieteikumā 2002/413/EK (7) vai Padomes Lēmumā 2010/631/ES (8).

(13)

Jūras ūdeņos ekosistēmas un jūras resursi ir pakļauti ievērojamam spiedienam. Gan cilvēka darbības, gan arī klimata pārmaiņu ietekme, dabas apdraudējumi un krasta līniju izmaiņu dinamika, piemēram, erozija un akumulācija, var ievērojami ietekmēt piekrastes ekonomisko attīstību un izaugsmi, kā arī piekrastes un jūras ekosistēmas, izraisot vides stāvokļa pasliktināšanos, bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ekosistēmu pakalpojumu degradēšanos. Sagatavojot jūras telpiskos plānojumus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas, šim dažādu veidu spiedienam būtu jāpievērš pienācīga uzmanība. Turklāt, ja plānošanas lēmumos tiek integrētas veselīgas piekrastes un jūras ekosistēmas un to dažādie pakalpojumi, tas var sniegt ievērojamus ieguvumus attiecībā uz pārtikas ražošanu, atpūtas un tūrisma pakalpojumiem, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, krasta līniju izmaiņu dinamikas kontroli un katastrofu novēršanu.

(14)

Lai veicinātu jūras nozaru ekonomikas ilgtspējīgu izaugsmi, jūras teritoriju ilgtspējīgu attīstību un jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu, jūras telpiskajā plānošanā un integrētajā piekrastes pārvaldībā būtu jāizmanto ekosistēmu pieeja, kā minēts Direktīvas 2008/56/EK 1. panta 3. punktā, lai nodrošinātu, ka visu darbību kopējā ietekme tiek saglabāta tādā līmenī, kas ir savienojams ar laba vides stāvokļa sasniegšanu, kā arī to, lai pēc cilvēku radītām pārmaiņām netiktu apdraudēta jūras ekosistēmu spēja saglabāties, vienlaikus sekmējot jūras preču un pakalpojumu ilgtspējīgu izmantošanu gan šai, gan nākamajām paaudzēm. Turklāt ekosistēmu pieeja, pamatojoties uz pastāvošajām zināšanām un pieredzi, būtu jāpiemēro tādā veidā, lai tā tiktu pielāgota konkrētām dažādu jūras reģionu ekosistēmām un citām īpatnībām, un lai tajā tiktu ņemts vērā pašreizējais darbs reģionālās jūras konvencijas satvarā. Pieeja sniegs iespēju izmantot arī adaptīvu pārvaldību, kas nodrošina pieredzes optimizēšanu un turpmāku attīstīšanu, kā arī zināšanu uzkrāšanu, ņemot vērā datu un informācijas pieejamību atsevišķa jūras baseina līmenī minētās pieejas īstenošanai. Dalībvalstīm būtu jāņem vērā piesardzības princips un preventīvas darbības princips, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. panta 2. punktā.

(15)

Jūras telpiskā plānošana cita starpā palīdzēs sasniegt mērķus, kuri noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/28/EK (9), Padomes Regulā (EK) Nr. 2371/2002 (10), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (11), Padomes Direktīvā 92/43/EEK (12), Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 884/2004/EK (13), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK (14), Direktīvā 2008/56/EK, Komisijas 2011. gada 3. maija paziņojumā “Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls – bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam”, Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumā “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā”, Komisijas 2013. gada 16. aprīļa paziņojumā “ES stratēģija par pielāgošanos klimata pārmaiņām” un Komisijas 2009. gada 21. janvāra paziņojumā “Stratēģiskie mērķi un rekomendācijas ES jūras transporta politikai 2018. gada perspektīvā”, kā arī, vajadzības gadījumā, Savienības reģionālajā politikā, tostarp jūras baseinu un makroreģionālajās stratēģijās.

(16)

Darbības jūrā un piekrastē bieži vien ir cieši saistītas. Lai sekmētu jūras telpas ilgtspējīgu izmantošanu, jūras telpiskajā plānošanā būtu jāņem vērā sauszemes un jūras mijiedarbība. Tāpēc jūras telpiskā plānošana var būt ārkārtīgi būtiska, nosakot orientējošus norādījumus attiecībā uz ilgtspējīgu un integrētu cilvēka darbību jūrā pārvaldību, dzīvās vides saglabāšanu, piekrastes ekosistēmu jutīgumu, eroziju, kā arī sociālajiem un ekonomiskajiem faktoriem. Jūras telpiskajā plānošanā būtu jācenšas ietvert dažu piekrastes izmantošanas veidu vai darbību un to ietekmes jūras aspektus un, visbeidzot, nodrošināt integrētu un stratēģisku redzējumu.

(17)

Šī pamatdirektīva neskar dalībvalstu kompetenci attiecībā uz pilsētu un lauku plānošanu, tostarp jebkādu sauszemes plānošanas sistēmu, ko izmanto, lai plānotu to, kā sauszeme un piekrastes zona būtu jāizmanto. Ja dalībvalstis piemēro sauszemes plānošanu piekrastes ūdeņiem vai to daļām, šī direktīva uz minētajiem ūdeņiem neattiecas.

(18)

Jūras telpiskajai plānošanai būtu jāaptver pilns cikls, proti, problēmas un potenciālo iespēju noteikšana, informācijas savākšana, plānošana, lēmumu pieņemšana, īstenošana, pārskatīšana vai atjaunošana un īstenošanas uzraudzība, un būtu pienācīgi jāņem vērā sauszemes un jūras mijiedarbība un pieejamās zināšanas. Pēc iespējas labāk būtu jāizmanto mehānismi, kas paredzēti pašreiz spēkā esošajos vai turpmākajos tiesību aktos, tostarp Komisijas Lēmumā 2010/477/ES (15) vai Komisijas iniciatīvu “Zināšanas par jūru 2020”.

(19)

Jūras telpiskās plānošanas galvenais mērķis ir sekmēt ilgtspējīgu attīstību un apzināt iespējas jūras telpu izmantot dažādām jūras izmantošanas vajadzībām, kā arī pārvaldīt jūras telpas izmantojumus un konfliktus jūras teritorijās. Jūras telpiskās plānošanas mērķis ir arī apzināt un sekmēt daudzfunkcionālu izmantošanu, kas būtu saskaņā ar attiecīgo valstu politiku un tiesību aktiem. Lai sasniegtu šo mērķi, dalībvalstīm vismaz jānodrošina, ka plānošanas procesa vai procesu beigās tiek izstrādāts visaptverošs plānojums, kurā noteikti dažādi jūras telpas izmantojumi un ņemtas vērā klimata pārmaiņu izraisītas ilgtermiņa izmaiņas.

(20)

Dalībvalstīm savi plāni būtu jāapspriež un jākoordinē ar attiecīgās dalībvalsts iestādēm, kā arī jāsadarbojas ar tās trešās valsts iestādēm, kas atrodas attiecīgajā jūras reģionā, saskaņā ar šo attiecīgo dalībvalstu un trešo valstu tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Savienības un starptautiskajām tiesībām. Lai īstenotu efektīvu pārrobežu sadarbību starp dalībvalstīm un kaimiņos esošām trešām valstīm, visās dalībvalstīs ir jānosaka kompetentās iestādes. Tādēļ dalībvalstīm ir jāizraugās kompetentā iestāde vai iestādes, kas būtu atbildīgas par šīs direktīvas īstenošanu. Ņemot vērā atšķirības starp dažādiem jūras reģioniem vai apakšreģioniem un piekrastes zonām, šajā direktīvā nav lietderīgi detalizēti noteikt, kādai vajadzētu būt šo sadarbības mehānismu formai.

(21)

Jūras teritoriju pārvaldība ir sarežģīta un ietver dažādu līmeņu iestādes, saimnieciskās darbības veicējus un citas ieinteresētās personas. Lai efektīvi sekmētu ilgtspējīgu attīstību, ir svarīgi, lai, atbilstīgi šai direktīvai gatavojot jūras telpiskos plānojumus, attiecīgajos posmos saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem notiktu apspriešanās ar ieinteresētajām personām, iestādēm un sabiedrību. Labs sabiedriskās apspriešanas noteikumu piemērs ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/35/EK (16) 2. panta 2. punkts.

(22)

Ar jūras telpisko plānojumu palīdzību dalībvalstis var samazināt administratīvo slogu un izmaksas, kas tām būtu jāsedz, īstenojot citus attiecīgos Savienības tiesību aktus. Tādēļ jūras telpisko plānojumu sagatavošanas termiņiem, ja iespējams, būtu jāatbilst laika grafikiem, kuri paredzēti citos attiecīgos tiesību aktos, jo īpaši šādos: Direktīvā 2009/28/EK, kurā paredzēts, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars 2020. gada enerģijas bruto galapatēriņā būtu vismaz 20 %, un noteiktas atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un plānošanas procedūras, tostarp telpiskās plānošanas procedūras, kas ir būtisks ieguldījums Savienības mērķu sasniegšanā attiecībā uz enerģiju no atjaunojamiem energoresursiem; Direktīvā 2008/56/EK un Lēmuma 2010/477/ES pielikuma A daļas 6. punktā, kas paredz, ka dalībvalstīm jāveic nepieciešamie pasākumi, lai līdz 2020. gadam sasniegtu vai saglabātu labu jūras vides stāvokli, un kas jūras telpisko plānošanu nosaka par instrumentu, ar kura palīdzību var veicināt ekosistēmu pieejas izmantošanu cilvēka darbību pārvaldībā, lai sasniegtu labu vides stāvokli; Lēmumā Nr. 884/2004/EK, kurā noteikts, ka līdz 2020. gadam jāizveido Eiropas transporta tīkls, integrējot Eiropas sauszemes, jūras un gaisa transporta infrastruktūras tīklus.

(23)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/42/EK (17) ir noteikts, ka vides novērtējums ir svarīgs instruments, ko izmanto, lai vides apsvērumus ņemtu vērā plānu un programmu sagatavošanā un pieņemšanā. Ja jūras telpiskie plānojumi, ļoti iespējams, būtiski ietekmēs vidi, uz tiem jāattiecina Direktīva 2001/42/EK. Ja jūras telpiskajos plānojumos ir iekļautas Natura 2000 teritorijas, šādu vides novērtējumu var apvienot ar Direktīvas 92/43/EEK 6. panta prasībām, lai novērstu dublēšanos.

(24)

Lai nodrošinātu, ka jūras telpiskie plānojumi pamatojas uz ticamiem datiem, un izvairītos no papildu administratīvā sloga, ir svarīgi, lai dalībvalstis izmantotu labākos pieejamos datus un informāciju, mudinot attiecīgās ieinteresētās personas savstarpēji apmainīties ar informāciju un izmantojot esošos datu vākšanas instrumentus un rīkus, piemēram, tos, kas izstrādāti saistībā ar iniciatīvu “Zināšanas par jūru 2020” un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/2/EK (18).

(25)

Dalībvalstīm būtu jānosūta savu jūras telpisko plānojumu kopijas un visi to atjauninājumi Komisijai, lai tā varētu uzraudzīt šīs direktīvas īstenošanu. Lai informētu Eiropas Parlamentu un Padomi par progresu, kas panākts šīs direktīvas īstenošanā, Komisija izmantos dalībvalstu sniegto informāciju un pastāvošo informāciju, kas pieejama saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(26)

Svarīgi ir laikus transponēt šo direktīvu, jo Savienība ir pieņēmusi vairākas politikas iniciatīvas, kas jāīsteno līdz 2020. gadam un ko šī direktīva paredz atbalstīt un papildināt.

(27)

Dalībvalstīm, kurām nav jūras robežu, pienākums transponēt un īstenot šo direktīvu būtu nesamērīgs un nevajadzīgs. Tāpēc uz šādām dalībvalstīm nebūtu jāattiecina pienākums transponēt un īstenot šo direktīvu,