EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2024/1991 (2024. gada 24. jūnijs) par dabas atjaunošanu un ar ko groza Regulu (ES) 2022/869 (Dokuments attiecas uz EEZ)

(1)

Lai nodrošinātu, ka visā Savienības teritorijā atkopjas biodaudzveidīga un izturētspējīga daba, ir jānosaka Savienības līmeņa noteikumi par ekosistēmu atjaunošanu. Ekosistēmu atjaunošana palīdz arī sasniegt Savienības mērķus, kas nosprausti attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām.

(2)

Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumā “Eiropas zaļais kurss” (“Eiropas zaļais kurss”) ir izklāstīts vērienīgs ceļvedis, kā Savienību pārveidot par taisnīgu un pārticīgu sabiedrību ar modernu, resursefektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, tiecoties aizsargāt, saglabāt un uzlabot Savienības dabas kapitālu un pasargāt iedzīvotāju veselību un labbūtību no riskiem un ietekmes, kuri saistīti ar vidi. Komisijas 2020. gada 20. maija paziņojumā “ES Biodaudzveidības stratēģija 2023. gadam. Atgriezīsim savā dzīvē dabu” ir izklāstīta ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam, kas ir daļa no Eiropas zaļā kursa.

(3)

Savienība un tās dalībvalstis ir Konvencijas par bioloģisko daudzveidību puses (4). Tādējādi tās ir apņēmušās īstenot ilgtermiņa stratēģisko redzējumu, kas minētās konvencijas Pušu konferences desmitajā sanāksmē 2010. gada 18.–29. oktobrī tika pieņemts ar Lēmumu X/2 par Stratēģisko bioloģiskās daudzveidības plānu 2011.–2020. gadam, proti, ka līdz 2050. gadam biodaudzveidība tiek novērtēta, saglabāta, atjaunota un izmantota saprātīgi, uzturot ekosistēmas pakalpojumus un veselīgu planētu un nodrošinot ieguvumus, kas svarīgi visiem cilvēkiem.

(4)

Globālajā biodaudzveidības satvarā, kas pieņemts Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu konferences piecpadsmitajā sanāksmē 2022. gada 7.–19. decembrī, ir noteikti uz rīcību vērsti globāli mērķrādītāji steidzamai rīcībai šajā desmitgadē līdz 2030. gadam. Mērķrādītājs Nr. 1 ir nodrošināt, ka visās jomās tiek īstenota līdzdalīga, integrēta un biodaudzveidību iekļaujoša telpiskā plānošana un/vai efektīvi pārvaldības procesi, kas pievēršas izmaiņām zemes un jūras izmantojumā; panākt, lai biodaudzveidības ziņā nozīmīgu teritoriju, tostarp ekosistēmu ar augstu ekoloģisko integritāti, zuduma rādītājs līdz 2030. gadam būtu tuvu nullei, vienlaikus ievērojot pirmiedzīvotāju un vietējo kopienu tiesības, kas izklāstītas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Deklarācijā par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām. Mērķrādītājs Nr. 2 ir nodrošināt, ka līdz 2030. gadam tiek efektīvi atjaunoti vismaz 30 % no degradētās sauszemes teritorijas, iekšzemes ūdeņiem un jūras un piekrastes ekosistēmām nolūkā veicināt biodaudzveidību un ekosistēmas funkcijas un pakalpojumus, ekoloģisko integritāti un savienojamību. Mērķrādītājs Nr. 11 ir atjaunot, saglabāt un palielināt ieguvumus, ko daba sniedz cilvēkiem, tostarp ekosistēmas funkcijas un pakalpojumus, piemēram, gaisa, ūdens un klimata regulēšanu, augsnes veselību, apputeksnēšanu un slimību riska mazināšanu, kā arī aizsardzību pret dabiskiem apdraudējumiem un dabas katastrofām, izmantojot dabā balstītus risinājumus un/vai ekosistēmas pieejas visu cilvēku un dabas labā. Globālais biodaudzveidības satvars ļaus gūt panākumus, lai sasniegtu uz rezultātiem orientētos mērķus 2050. gadam.

(5)

ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi, jo īpaši 14.2., 15.1., 15.2. un 15.3. mērķis, norāda uz vajadzību nodrošināt sauszemes un iekšzemes saldūdens ekosistēmu, jo īpaši mežu, mitrāju, kalnu un sausāju, un to pakalpojumu saglabāšanu, atjaunošanu un ilgtspējīgu izmantošanu.

(6)

ANO Ģenerālā asambleja savā 2019. gada 1. marta rezolūcijā 2021.–2030. gadu pasludināja par ANO ekosistēmu atjaunošanas desmitgadi ar mērķi atbalstīt un izvērst centienus nepieļaut, apturēt un novērst ekosistēmu degradāciju visā pasaulē un palielināt izpratni par ekosistēmu atjaunošanas nozīmību.

(7)

ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam ir izvirzīts mērķis panākt, ka Eiropas biodaudzveidība līdz 2030. gadam nostājas uz atlabšanas ceļa, tā nesot labumu cilvēkiem, planētai, klimatam un mūsu ekonomikai. Tajā izklāstīts vērienīgs ES Dabas atjaunošanas plāns, kurā iekļautas vairākas galvenās apņemšanās, tostarp apņemšanās nākt klajā ar priekšlikumu par juridiski saistošiem ES dabas atjaunošanas mērķrādītājiem, ko noteiks, lai atjaunotu degradētas ekosistēmas, jo īpaši tās, kurām ir vislielākais potenciāls uztvert un uzglabāt oglekli un novērst un samazināt dabas katastrofu ietekmi.

(8)

Eiropas Parlaments savā 2021. gada 9. jūnija rezolūcijā par ES Biodaudzveidības stratēģiju 2030. gadam ļoti atzinīgi novērtēja apņemšanos izstrādāt tiesību akta priekšlikumu, kas ietvertu saistošus dabas atjaunošanas mērķrādītājus, un turklāt pauda uzskatu, ka papildus vispārējam atjaunošanas mērķrādītājam būtu jāiekļauj konkrēti mērķrādītāji, kas attiecas uz ekosistēmām, dzīvotnēm un sugām un aptver mežus, zālājus, mitrājus, kūdrājus, apputeksnētājus, brīvi plūstošas upes, piekrastes teritorijas un jūras ekosistēmas.

(9)

Padome 2020. gada 23. oktobra secinājumos atzina, ka biodaudzveidības un dabas pašreizējā stāvokļa tālākas pasliktināšanās novēršana būs būtiska, bet ar to nepietiks, lai mūsu dzīvē atgrieztu dabu. Padome atkārtoti apstiprināja, ka ir vajadzīgas vērienīgākas dabas atjaunošanas ieceres, kādas ierosinātas jaunajā ES Dabas atjaunošanas plānā, kurā ir ietverti pasākumi biodaudzveidības aizsardzībai un atjaunošanai arī ārpus aizsargājamajām teritorijām. Turklāt Padome arī norādīja, ka tā sagaida priekšlikumu par juridiski saistošiem dabas atjaunošanas mērķrādītājiem, kuram būs vajadzīgs ietekmes novērtējums.

(10)

ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam ir pausta apņemšanās Savienībā par juridiski aizsargājamiem noteikt vismaz 30 % zemes, ieskaitot iekšzemes ūdeņus, un 30 % jūras teritorijas, un no tās stingri būtu jāaizsargā vismaz viena trešdaļa, tostarp visi atlikušie pirmatnējie un vecie meži. Kritērijos un norādījumos par to, kā dalībvalstis nosaka papildu aizsargājamās teritorijas (“kritēriji un norādījumi”), kurus Komisija 2022. gadā izstrādāja sadarbībā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, uzsvērts: ja atjaunotās teritorijas atbilst aizsargājamo teritoriju kritērijiem vai ir sagaidāms, ka tās šādiem kritērijiem atbildīs, tiklīdz atjaunošana būs pilnībā īstenojusies, arī šādām atjaunotajām teritorijām būtu jāpalīdz sasniegt Savienības aizsargājamo teritoriju mērķrādītājus. Kritērijos un norādījumos akcentēts arī tas, ka aizsargājamās teritorijas, radīdamas apstākļus, kādos atjaunošanas centieni var sekmēties, var dot būtisku ieguldījumu ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam izvirzīto atjaunošanas mērķrādītāju sasniegšanā. Tas jo īpaši attiecas uz teritorijām, kuras var atkopties dabiski, ja vien daļa cilvēka darbību radīto noslogojumu tiek apturēti vai ierobežoti. Dažos gadījumos ar šādu teritoriju stingru aizsardzību, arī jūras vidē, pietiks, lai tajās sastopamās dabiskās vērtības atkoptos. Turklāt kritērijos un norādījumos uzsvērts: no visām dalībvalstīm tiek sagaidīts, ka sasniegt Savienības mērķrādītājus, kas ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam nosprausti attiecībā uz aizsargājamajām teritorijām, tās palīdzēs tādā mērā, kas ir samērīgs ar dalībvalstīs sastopamajām dabiskajām vērtībām un to dabas atjaunošanas potenciālu.

(11)

ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam ir noteikts mērķrādītājs, kas paredz līdz 2030. gadam nodrošināt, ka aizsargājamo dzīvotņu un sugu saglabāšanās tendences vai stāvoklis nepasliktinās un ka vismaz 30 % sugu un dzīvotņu, kuru statuss patlaban nav labvēlīgs, nonāk šādā kategorijā vai uzrāda ļoti pārliecinošu virzību uz to. Norādījumos, kurus Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām izstrādājusi, lai atbalstītu šo mērķrādītāju sasniegšanu, uzsvērts, ka lielākajai daļai minēto dzīvotņu un sugu, visticamāk, būs vajadzīgi uzturēšanas un atjaunošanas centieni, kuru rezultātā līdz 2030. gadam tiktu apturētas pašreizējās negatīvās tendences vai tiktu uzturētas pašreizējās stabilās vai labvēlīgās tendences, vai arī netiktu pieļauta to dzīvotņu un sugu situācijas pasliktināšanās, kurām ir labvēlīgs aizsardzības statuss. Minētajos norādījumos arī uzsvērts, ka minētie atjaunošanas centieni jāplāno, jāīsteno un jākoordinē galvenokārt valsts vai reģionālā līmenī un, izvēloties un prioritāti piešķirot sugām un dzīvotnēm, kuru stāvoklis līdz 2030. gadam jāuzlabo, jācenšas panākt sinerģijas ar citiem Savienības un starptautiskiem mērķrādītājiem, jo īpaši vides vai klimata rīcībpolitikas mērķrādītājiem.

(12)

Komisijas 2020. gada 15. oktobra ziņojumā par dabas stāvokli Eiropas Savienībā (“2020. gada ziņojums par dabas stāvokli”) ir norādīts, ka Savienībai vēl nav izdevies apturēt to aizsargājamo dzīvotņu veidu un sugu situācijas pasliktināšanās, kuru saglabāšana Savienībai rada bažas. Minēto pasliktināšanos lielākoties izraisa atteikšanās no ekstensīvās lauksaimniecības, apsaimniekošanas prakšu intensifikācija, hidroloģisko režīmu izmaiņas, urbanizācija un piesārņojums, kā arī neilgtspējīgas mežsaimniecības darbības un sugu ekspluatācija. Nopietnu un pieaugošu apdraudējumu Savienības vietējai faunai un florai rada arī invazīvas svešzemju sugas un klimata pārmaiņas.

(13)

Eiropas zaļais kurss novedīs pie Savienības un tās dalībvalstu ekonomikas pakāpeniskas un pamatīgas pārveides, kas savukārt atstās spēcīgu ietekmi uz Savienības ārējo darbību. Ir svarīgi, ka Savienība izmanto savu tirdzniecības politiku un plašo tirdzniecības nolīgumu tīklu, lai jautājumā par vides un biodaudzveidības aizsardzību sadarbotos ar partneriem arī globālā mērogā, vienlaikus veicinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

(14)

Lai veicinātu ekonomisko un sabiedrisko pārveidi, kvalitatīvu darbvietu radīšanu un ilgtspējīgu izaugsmi, ir lietderīgi noteikt ekosistēmu atjaunošanas virsmērķi. Biodaudzveidīgas ekosistēmas, piemēram, mitrāji, saldūdeņi, meži, kā arī lauksaimnieciskas, skrajas veģetācijas klātas, jūras, piekrastes un urbānās ekosistēmas, ja vien to stāvoklis ir labs, sniedz virkni būtisku ekosistēmu pakalpojumu, un ieguvumi, ko sagādā degradētu ekosistēmu atjaunošana labā stāvoklī visās zemes un jūras teritorijās, lielā mērā pārsniedz atjaunošanas izmaksas. Minētie pakalpojumi atkarībā no ekonomiskās, sociālās, kulturālās, reģionālās un vietējās specifikas sniedz plašu sociālekonomisko ieguvumu klāstu.

(15)

ANO Statistikas komisija 2021. gada martā notikušajā 52. sesijā pieņēma Vides ekonomisko kontu sistēmas ekosistēmisko uzskaiti (SEEA EA). SEEA EA ir integrēts un visaptverošs statistikas satvars, kas dod iespēju organizēt datus par dzīvotnēm un ainavām, mērīt ekosistēmu apmēru, stāvokli un pakalpojumus, sekot līdzi ekosistēmu aktīvu izmaiņām un minēto informāciju sasaistīt ar saimniecisko darbību un citām cilvēka darbībām.

(16)

Biodaudzveidīgu ekosistēmu nodrošināšana un cīņa pret klimata pārmaiņām ir nesaraujami savstarpēji saistītas. Dabai un dabā balstītiem risinājumiem, tostarp dabiskiem oglekļa uzkrājumiem un piesaistītājiem, ir izšķirīga nozīme cīņā pret klimata krīzi. Tajā pašā laikā klimata krīze jau ir sauszemes un jūras ekosistēmu pārmaiņu virzītājfaktors, un Savienībai ir jāsagatavojas to ietekmei, kas kļūs aizvien intensīvāka, biežāka un plašāka. Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašajā ziņojumā par ietekmi, kāda būtu globālajai sasilšanai par 1,5 oC, ir norādīts, ka dažu veidu ietekme var būt ilgstoša vai neatgriezeniska. IPCC sestajā novērtējuma ziņojumā teikts, ka ekosistēmu atjaunošana būtiski palīdzēs cīnīties ar klimata pārmaiņām un arī mazināt riskus nodrošinātībai ar pārtiku. Starpvaldību zinātnes un politikas platforma bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā (IPBES) savā 2019. gada globālajā novērtējuma ziņojumā par biodaudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem ir norādījusi, ka klimata pārmaiņas ir viens no galvenajiem dabas pārmaiņu virzītājfaktoriem, un prognozējusi, ka nākamajās desmitgadēs klimata pārmaiņu ietekme palielināsies, dažos gadījumos pārsniedzot ietekmi, kas ir citiem ekosistēmu pārmaiņu virzītājfaktoriem, tādiem kā zemes un jūras izmantojuma maiņa.

(17)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/1119 (5) ir noteikts saistošs mērķis līdz 2050. gadam Savienībā panākt klimatneitralitāti un pēc tam – negatīvu emisijas bilanci un dot priekšroku ātrai un prognozējamai emisiju samazināšanai, un vienlaikus panākt lielākus piesaistījumus dabiskajos oglekļa piesaistītājos. Ekosistēmu atjaunošana var lielā mērā palīdzēt uzturēt, apsaimniekot un palielināt dabiskos oglekļa piesaistītājus un veicināt biodaudzveidību, vienlaikus cīnoties pret klimata pārmaiņām. Turklāt Regula (ES) 2021/1119 prasa attiecīgajām Savienības iestādēm un dalībvalstīm nodrošināt, ka pastāvīgi tiek palielināta spēja pielāgoties, stiprināta noturība un mazināta neaizsargātība pret klimata pārmaiņām. Tā arī prasa, lai dalībvalstis pielāgošanos integrētu visās rīcībpolitikas jomās un veicinātu ekosistēmās balstītu pielāgošanos un dabā balstītus risinājumus. Dabā balstīti risinājumi ir dabas iedvesmoti un atbalstīti risinājumi, kas ir izmakslietderīgi, taču vienlaikus nodrošina vidiskus, sociālus un ekonomiskus ieguvumus un palīdz stiprināt noturību. Šādi risinājumi pilsētās, sauszemes un jūras ainavās ienes vairāk un daudzveidīgākus dabas un dabas elementu un procesus, izmantojot vietējiem apstākļiem pielāgotu, resursefektīvu un sistēmisku iejaukšanos. Tāpēc dabā balstītiem risinājumiem ir jānāk par labu biodaudzveidībai un jāsekmē plašs ekosistēmu pakalpojumu klāsts.

(18)

Komisijas 2021. gada 24. februāra paziņojumā “Ceļā uz klimatnoturīgu Eiropu: jaunā ES Klimatadaptācijas stratēģija” ir uzsvērta vajadzība veicināt dabā balstītus risinājumus un ir atzīts, ka izmakslietderīgu pielāgošanos klimata pārmaiņām var panākt, aizsargājot un atjaunojot mitrājus un kūdrājus, kā arī piekrastes un jūras ekosistēmas, veidojot pilsētu zaļās zonas un ierīkojot zaļos jumtus un sienas, kā arī ilgtspējīgi apsaimniekojot mežus un lauksaimniecības zemi un popularizējot šādu apsaimniekošanu. Lielāks skaits biodaudzveidīgu ekosistēmu uzlabo noturību pret klimata pārmaiņām un nodrošina iedarbīgākus katastrofu mazināšanas un novēršanas līdzekļus.

(19)

Lai sekotu Regulā (ES) 2021/1119 noteiktajam virzienam, kas paredz līdz 2030. gadam siltumnīcefekta gāzu neto emisijas (emisijas pēc piesaistījumu atskaitīšanas) samazināt vismaz par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, Savienības klimata rīcībpolitika patlaban tiek pārskatīta. Konkrētāk, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2023/839 (6) stiprina zemes sektora devumu vispārējo 2030. gada klimatisko mērķu sasniegšanā un attiecībā uz zemes izmantošanas, zemes izmantojuma maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) sektorā radušos emisiju un piesaistījumu uzskaiti nospraustos mērķus salāgotu ar saistītajām rīcībpolitikas iniciatīvām biodaudzveidības jomā. Minētajā regulā ir akcentēta vajadzība aizsargāt un uzlabot dabā balstītus oglekļa piesaistījumus, uzlabot ekosistēmu noturību pret klimata pārmaiņām, atjaunot degradētu zemi un ekosistēmas un atjaunot kūdrāju hidroloģisko režīmu. Tās mērķis ir arī uzlabot aizsargājamas un atjaunojamas zemes siltumnīcefekta gāzu emisiju un piesaistījumu monitoringu un ziņošanu par tiem. Minētajā kontekstā ir svarīgi, lai ekosistēmas visās zemes kategorijās, arī tādās kā meži, zālāji, aramzemes un mitrāji, būtu labā stāvoklī un tātad varētu faktiski uztvert un uzglabāt oglekli.

(20)

Kā norādīts Komisijas 2022. gada 23. marta paziņojumā “Pārtikas nodrošinājuma garantēšana un pārtikas sistēmu noturības stiprināšana”, ģeopolitiskās norises ir vēl skaidrāk parādījušas vajadzību nosargāt pārtikas sistēmu noturību. Pierādījumi liecina, ka agroekosistēmu atjaunošana ilgtermiņā labvēlīgi ietekmē pārtikas ražošanas produktivitāti un ka dabas atjaunošana darbojas kā sava veida apdrošināšanas polise, kas garantē Savienības ilgtermiņa ilgtspēju un izturētspēju.

(21)

Konferences par Eiropas nākotni 2022. gada maija galīgajā ziņojumā iedzīvotāji aicina Savienību aizsargāt un atjaunot biodaudzveidību, ainavu un okeānus, izskaust piesārņojumu un veicināt zināšanas, izpratni, izglītošanu un dialogus par vidi, klimata pārmaiņām, enerģijas izmantošanu un ilgtspēju.

(22)

Ekosistēmu atjaunošana, sasaistīta ar centieniem samazināt savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecību un patēriņu, turklāt palīdzēs nākotnē nepieļaut iespējamas pārnēsājamas slimības ar zoonotisku potenciālu un palielināt noturību pret tām, tādā veidā samazinot uzliesmojumu un pandēmiju risku, un atbalstīs Savienības un globālos centienus īstenot pieeju “Viena veselība”, kas atzīst nesaraujamo saikni starp cilvēka veselību, dzīvnieku veselību un veselīgu un izturētspējīgu dabu.

(23)

Augsnes ir sauszemes ekosistēmu neatņemama daļa. Komisijas 2021. gada 17. novembra paziņojumā “ES Augsnes stratēģija 2030. gadam. Veselīgas augsnes cilvēku, pārtikas, dabas un klimata labā” ir izcelta vajadzība atjaunot degradētas augsnes un uzlabot augsnes biodaudzveidību. Globālais mehānisms, kas ir saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par cīņu pret pārtuksnešošanos/zemes degradāciju valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma periodi un/vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā (7) izveidota struktūra, un minētās konvencijas sekretariāts ir izveidojuši Zemes degradācijas neitralitātes mērķrādītāja noteikšanas programmu, lai palīdzētu valstīm līdz 2030. gadam panākt zemes degradācijas neitralitāti.

(24)

Padomes Direktīvas 92/43/EEK (8) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (9) mērķis ir nodrošināt Eiropas vērtīgāko un apdraudētāko sugu un dzīvotņu, kā arī to veidoto ekosistēmu ilgtermiņa aizsardzību, saglabāšanu un izdzīvošanu. Galvenais abu minēto direktīvu mērķu īstenošanas instruments ir 1992. gadā izveidotais tīkls Natura 2000, kas ir pasaulē lielākais koordinētais aizsargājamo teritoriju tīkls. Šī regula būtu jāpiemēro dalībvalstu Eiropas teritorijai, kurai ir piemērojami Līgumi, tādējādi nodrošinot saskaņotību ar Direktīvām 92/43/EEK un 2009/147/EK, un arī ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/56/EK (10).

(25)

Komisija ir izstrādājusi satvaru un norādījumus tam, kā noteikt saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK aizsargājamo dzīvotņu veidu labu stāvokli un kā noteikt minētās direktīvas darbības jomā ietilpstošo sugu dzīvotņu pietiekamu kvalitāti un kvantitāti. Minēto dzīvotņu veidu un sugu dzīvotņu atjaunošanas mērķrādītājus var noteikt, pamatojoties uz minēto satvaru un norādījumiem. Tomēr, lai novērstu biodaudzveidības izzušanas tendenci un panāktu, ka atkopjas visas ekosistēmas, ar šādu atjaunošanu vien nepietiks. Tāpēc, lai veicinātu biodaudzveidību plašāku ekosistēmu mērogā, būtu jānosaka papildu pienākumi, kas balstās uz konkrētiem indikatoriem.

(26)

Pamatojoties uz Direktīvām 92/43/EEK un 2009/147/EK un tiecoties atbalstīt minētajās direktīvās noteikto mērķu sasniegšanu, dalībvalstīm būtu jāievieš atjaunošanas pasākumi, kas nodrošina aizsargājamo dzīvotņu un sugu, tostarp savvaļas putnu, atkopšanos Savienības teritorijās, arī teritorijās, kas ir ārpus Natura 2000.

(27)

Direktīvas 92/43/EEK mērķis ir uzturēt un atjaunot Savienības nozīmes dabisko dzīvotņu un savvaļas dzīvnieku un augu sugu labvēlīgu aizsardzības statusu. Tomēr tajā nav noteikts termiņš, kādā minētais mērķis jāsasniedz. Līdzīgi arī Direktīvā 2009/147/EK nav noteikts termiņš, kādā jāpanāk putnu populāciju atkopšanās Savienībā.

(28)

Būtu jānosaka termiņi, kādos jāievieš atjaunošanas pasākumi Natura 2000 teritorijās un ārpus tām, lai pakāpeniski uzlabotu konkrētu aizsargājamo dzīvotņu veidu stāvokli visā Savienībā un lai tās atkalizveidotu, līdz ir sasniegta labvēlīga atsauces platība, kāda vajadzīga, lai Savienībā panāktu minēto dzīvotņu veidu labvēlīgu aizsardzības statusu. Dalībvalstīm, ieviešot atjaunošanas pasākumus, būtu attiecīgā gadījumā līdz 2030. gadam jāpiešķir prioritāte tādu dzīvotņu veidu platībām, kuru stāvoklis nav labs un kuras atrodas Natura 2000 teritorijās, ņemot vērā minēto teritoriju būtisko nozīmi dabas aizsardzībā un to, ka saskaņā ar spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem jau pastāv pienākums ieviest efektīvas sistēmas, lai nodrošinātu atjaunošanas pasākumu ilgtermiņa efektivitāti Natura 2000 teritorijās. Lai dalībvalstīm sniegtu plaša mēroga atjaunošanas centienu īstenošanai vajadzīgo elastību, dalībvalstīm būtu jāsaglabā iespēja ieviest atjaunošanas pasākumus tādu dzīvotņu veidu platībās, kuru stāvoklis nav labs un kuras atrodas ārpus Natura 2000 teritorijām, ja to pamato konkrēti vietējie apstākļi un nosacījumi. Turklāt ir lietderīgi dzīvotņu veidus grupēt pēc ekosistēmas, pie kuras tie pieder, un dzīvotņu veidu grupām noteikt laikam piesaistītus un kvantitatīvus platībatkarīgus mērķrādītājus. Tas dalībvalstīm dotu iespēju izvēlēties, kuras grupā ietilpstošās dzīvotnes atjaunot vispirms.

(29)

Prasībām, kuras noteiktas attiecībā uz Direktīvas 92/43/EEK darbības jomā ietilpstošo sugu dzīvotnēm un attiecībā uz Direktīvas 2009/147/EK darbības jomā ietilpstošo savvaļas putnu dzīvotnēm, vajadzētu būt līdzīgām, īpašu uzmanību pievēršot minēto dzīvotņu savienotībai, kas vajadzīga, lai sugu populācijas varētu vairoties.

(30)

Konkrētu dzīvotņu veidu atjaunošanas pasākumiem ir jābūt atbilstošiem un piemērotiem tam, lai minētie dzīvotņu veidi varētu sasniegt labu stāvokli, un labvēlīgas atsauces platības ir jānosaka pēc iespējas ātrāk nolūkā panākt labvēlīgu aizsardzības statusu minētajiem dzīvotņu veidiem. Ir svarīgi, lai atjaunošanas pasākumi būtu tādi, kādi vajadzīgi, lai sasniegtu laikam piesaistītos un kvantitatīvos platībatkarīgos mērķrādītājus. Sugu dzīvotņu atjaunošanas pasākumiem turklāt jābūt atbilstošiem un piemērotiem tam, lai, virzoties uz mērķi panākt labvēlīgu sugas aizsardzības statusu, pietiekama kvalitāte un kvantitāte tiktu sasniegta pēc iespējas ātrāk.

(31)

Ar šo regulu ieviestajiem atjaunošanas pasākumiem, kuru mērķis ir atjaunot vai saglabāt konkrētus I pielikumā uzskaitītos dzīvotņu veidus, piemēram, pļavas, virsājus vai mitrājus, atsevišķos gadījumos varētu būt nepieciešama mežu likvidēšana, lai atjaunotu uz saglabāšanu vērstu pārvaldību, kas var ietvert tādas darbības kā pļaušana vai noganīšana. Dabas atjaunošana un arī atmežošanas apturēšana ir svarīgi un savstarpēji pastiprinoši mērķi vides jomā. Kā norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2023/1115 (11) 36. apsvērumā, Komisija izstrādās pamatnostādnes, lai precizētu minētajā regulā ietvertās definīcijas “izmantošana lauksaimniecībā” interpretāciju, jo īpaši attiecībā uz meža zemes pārveidošanu citā zemes lietošanas veidā, kas nav izmantošana lauksaimniecībā.

(32)

Ir svarīgi parūpēties par to, lai atbilstoši šai regulai ieviesto atjaunošanas pasākumu rezultātā tiktu panākti konkrēti un izmērāmi ekosistēmu stāvokļa uzlabojumi gan atsevišķu teritoriju, uz kurām attiecas atjaunošana, līmenī, gan valsts un Savienības līmenī.

(33)

Lai nodrošinātu, ka atjaunošanas pasākumi ir efektīvi un ka to rezultāti ir laika gaitā izmērāmi, ir būtiski, ka teritorijas, uz kurām šādi atjaunošanas pasākumi attiecas, virzoties uz mērķi uzlabot Direktīvas 92/43/EEK I pielikuma darbības jomā ietilpstošo dzīvotņu stāvokli, minētās dzīvotnes atkalizveidot un uzlabot to savienotību, uzrāda pastāvīgu uzlabošanos, līdz ir sasniegts labs stāvoklis.

(34)

Turklāt ir būtiski, lai teritorijas, uz kurām attiecas atjaunošanas pasākumi ar mērķi uzlabot Direktīvas 92/43/EEK darbības jomā ietilpstošo sugu dzīvotņu, kā arī Direktīvas 2009/147/EK darbības jomā ietilpstošo savvaļas putnu dzīvotņu kvalitāti un kvantitāti, uzrādītu pastāvīgu uzlabošanos, kas palīdz sasniegt šādu sugu dzīvotņu pietiekamu kvantitāti un kvalitāti.

(35)

Ir svarīgi nodrošināt, lai Direktīvas 92/43/EEK darbības jomā ietilpstošo dzīvotņu veidu aizņemtās platības, kuru stāvoklis ir labs, visā dalībvalstu Eiropas teritorijā un Savienībā kopumā tiktu pakāpeniski palielinātas, līdz ir sasniegta labvēlīga atsauces platība katram dzīvotņu veidam un vismaz 90 % šādu platību dalībvalsts līmenī ir labā stāvoklī, lai minētie dzīvotņu veidi Savienībā varētu sasniegt labvēlīgu aizsardzības statusu. Pienācīgi pamatotos gadījumos un attiecībā uz dzīvotņu veidiem, kas ir ļoti bieži sastopami un plaši izplatīti Savienībā un kas aptver vairāk nekā 3 % no attiecīgās dalībvalsts Eiropas teritorijas, būtu dalībvalstīm jāatļauj platībai, kurai jābūt labā stāvoklī, piemērot procentuālo daļu, kas mazāka par 90 %, attiecībā uz šīs regulas I pielikumā uzskaitītajiem atsevišķiem dzīvotņu veidiem, ja minētā procentuālā daļa nekavētu valsts bioģeogrāfiskajā līmenī sasniegt vai uzturēt labvēlīgu aizsardzības statusu minētajiem dzīvotņu veidiem, kā noteikts, ievērojot Direktīvas 92/43/EEK 1. panta e) punktu. Ja dalībvalsts piemēro minēto atkāpi, dalībvalstij tā būtu jāpamato savā nacionālajā atjaunošanas plānā.

(36)

Ir svarīgi nodrošināt, lai Direktīvas 92/43/EEK darbības jomā ietilpstošo sugu dzīvotņu, kā arī Direktīvas 2009/147/EK darbības jomā ietilpstošo savvaļas putnu dzīvotņu kvalitāte un kvantitāte visā dalībvalstu Eiropas teritorijā un Savienībā kopumā tiktu pakāpeniski palielināta, līdz tās ir pietiekamas, lai nodrošinātu minēto sugu ilgtermiņa izdzīvošanu.

(37)

Ir svarīgi, lai dalībvalstis ieviestu pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka šīs regulas darbības jomā ietilpstošo dzīvotņu veidu aizņemtās platības, uz kurām attiecas atjaunošanas pasākumi, uzrāda pastāvīgu stāvokļa uzlabošanos, līdz tās sasniedz labu stāvokli, un lai dalībvalstis ieviestu pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka pēc laba stāvokļa sasniegšanas minētie dzīvotņu veidi būtiski nenoplicinās, lai tādējādi neapdraudētu ilgtermiņa uzturēšanu vai laba stāvokļa sasniegšanu. Tas, ka minētie rezultāti netiek sasniegti, nenozīmē, ka nav izpildīts pienākums ieviest pasākumus, kas ir piemēroti minēto rezultātu sasniegšanai. Ir arī svarīgi, lai dalībvalstis censtos veikt pasākumus ar mērķi novērst tādu dzīvotņu veidu aizņemto platību būtisku noplicināšanos, kuras vai nu jau ir labā stāvoklī, vai kuru stāvoklis nav labs, bet kurām vēl nepiemēro atjaunošanas pasākumus. Šādi pasākumi ir svarīgi, lai izvairītos no tā, ka tiek palielinātas atjaunošanas vajadzības nākotnē, un tiem vajadzētu būt vērstiem uz dalībvalstu nacionālajos atjaunošanas plānos apzinātajām tādu dzīvotņu veidu platībām, kuru atjaunošana ir nepieciešama, lai sasniegtu atjaunošanas mērķrādītājus. Ir lietderīgi apsvērt iespējamību, ka var iestāties nepārvaramas varas apstākļi, piemēram, dabas katastrofas, kas varētu izraisīt minēto dzīvotņu veidu aizņemto platību noplicināšanos, kā arī nenovēršamas dzīvotņu pārveides, ko tieši izraisījušas klimata pārmaiņas. Attiecībā uz teritorijām ārpus Natura 2000 ir lietderīgi apsvērt arī sevišķi svarīgu sabiedrības interešu plāna vai projekta rezultātu, kuram nav pieejami mazāk kaitējoši alternatīvi risinājumi. Platībām, kurām piemēro atjaunošanas pasākumus, tas būtu jānosaka katrā gadījumā atsevišķi. Natura 2000 teritorijām plānus un projektus atļauj saskaņā ar Direktīvas 92/43/EEK 6. panta 4. punktu. Ir lietderīgi nodrošināt, ka dalībvalstis saglabā iespēju, ja nav citu alternatīvu, prasību par nenoplicināšanos piemērot katra savas teritorijas bioģeogrāfiskā reģiona līmenī attiecībā uz katru dzīvotņu veidu un katru sugas dzīvotni. Šāda iespēja būtu jāatļauj, ievērojot konkrētus nosacījumus, tostarp to, ka tiek veikti kompensācijas pasākumi attiecībā uz katru būtisku noplicināšanās gadījumu. Ja, kā atjaunošanas pasākuma vēlamais rezultāts, šīs regulas darbības jomā ietilpstoša viena dzīvotņu veida aizņemta platība ir pārveidota par cita šīs regulas darbības jomā ietilpstoša dzīvotņu veida aizņemtu platību, nebūtu jāuzskata, ka šī platība ir noplicinājusies.

(38)

Lai teritorijām ārpus Natura 2000 piemērotu atkāpes no šajā regulā paredzētajiem pastāvīgas uzlabošanās un nenoplicināšanas pienākumiem, dalībvalstīm būtu jāpieņem, ka stacijas, kuras paredzētas atjaunīgās enerģijas ražošanai, to pieslēgšana tīklam, pats saistītais tīkls un uzglabāšanas aktīvi ir sevišķi svarīgas sabiedrības intereses. Pienācīgi pamatotos un konkrētos apstākļos, piemēram, ar valsts aizsardzību saistītu iemeslu dēļ, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt ierobežot minētā pieņēmuma piemērošanu. Turklāt dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai šādus atjaunīgās enerģijas projektus atbrīvot no pienākuma, ka nav pieejami mazāk kaitējoši alternatīvi risinājumi nolūkā piemērot minētās atkāpes, ar noteikumu, ka šiem projektiem ir veikts stratēģiskais vides novērtējums vai ietekmes uz vidi novērtējums. Uzskatot, ka šādas stacijas ir sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, un attiecīgā gadījumā ierobežojot prasību novērtēt mazāk kaitējošus alternatīvus risinājumus, šādiem projektiem būtu iespējams veikt vienkāršotu novērtējumu attiecībā uz atkāpēm no šajā regulā paredzētās sevišķi svarīgu sabiedrības interešu novērtēšanas.

(39)

Visaugstākā prioritāte būtu jāpiešķir darbībām, kuru vienīgais mērķis ir aizsardzība vai valsts drošība. Tāpēc dalībvalstīm, kad tās ievieš atjaunošanas pasākumus, vajadzētu būt iespējai noteikt atbrīvojumu teritorijām, kuras izmanto šādām darbībām, ja minētie pasākumi tiek uzskatīti par nesaderīgiem ar konkrēto teritoriju pastāvīgu lietošanu militāros nolūkos. Turklāt, lai teritorijām ārpus Natura 2000 piemērotu šīs regulas noteikumus par atkāpēm no pastāvīgas uzlabošanās un nenoplicināšanas pienākumiem, dalībvalstīm būtu jāļauj pieņemt, ka ar šādām darbībām saistīti plāni un projekti ir sevišķi svarīgas sabiedrības intereses. Dalībvalstīm arī vajadzētu būtu iespējai šādus plānus un projektus atbrīvot no pienākuma, ka nav pieejami mazāk kaitējoši alternatīvi risinājumi. Tomēr, ja dalībvalstis piemēro šo atbrīvojumu, būtu jāprasa, lai tās ievieš pasākumus, ciktāl tas ir saprātīgi un iespējami, nolūkā mazināt minēto plānu un projektu ietekmi uz dzīvotņu veidiem.

(40)

ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam uzsvērta vajadzība rīkoties izlēmīgāk, lai atjaunotu degradētas jūras ekosistēmas, kuru vidū ir oglekļbagātas ekosistēmas un svarīgi zivju nārsta un mazuļu uzturēšanās apgabali. Minētajā stratēģijā ir arī noteikts, ka Komisijai ir jāierosina jauns zvejas resursu saglabāšanas un jūras ekosistēmu aizsardzības rīcības plāns.

(41)

Direktīvas 92/43/EEK I pielikumā uzskaitītie jūras dzīvotņu veidi ir definēti plaši un ietver daudzus ekoloģiski atšķirīgus apakštipus ar atšķirīgu atjaunošanas potenciālu, tāpēc dalībvalstīm ir grūti ieviest piemērotus atjaunošanas pasākumus minēto dzīvotņu veidu līmenī. Tālab minētās direktīvas I pielikumā uzskaitītie jūras dzīvotņu veidi būtu jāprecizē sīkāk, izmantojot attiecīgos Eiropas dabas informācijas sistēmas (EUNIS) jūras dzīvotņu klasifikācijas līmeņus. Dalībvalstīm būtu jānosaka labvēlīgas atsauces platības, kādas vajadzīgas labvēlīga aizsardzības statusa sasniegšanai katram no minētajiem dzīvotņu veidiem, ciktāl minētās atsauces platības jau nav noteiktas citos Savienības tiesību aktos. Tādu jūras mīksto sedimentu dzīvotņu veidu, kas atbilst konkrētiem galveno bentisko dzīvotņu veidiem, kuri norādīti Direktīvā 2008/56/EK, grupa ir plaši pārstāvēta vairāku dalībvalstu jūras ūdeņos. Tādēļ būtu jāatļauj dalībvalstīm ierobežot pakāpeniski ieviestos atjaunošanas pasākumus, lai tie aptvertu mazāku daļu no platības, ko aizņem šie dzīvotņu veidi, kuru stāvoklis nav labs, ar noteikumu, ka tas neliedz sasniegt vai saglabāt labu vides stāvokli, kā noteikts, ievērojot Direktīvu 2008/56/EK, jo īpaši ņemot vērā minētās direktīvas I pielikuma 1. un 6. punktā minēto raksturlielumu laba vides stāvokļa noteikšanai robežvērtības, kas noteiktas saskaņā ar minētās direktīvas 9. panta 3. punktu, attiecībā uz šo dzīvotņu veidu zuduma apjomu, nelabvēlīgo ietekmi uz šo dzīvotņu veidu stāvokli un minētās nelabvēlīgās ietekmes maksimāli pieļaujamo apmēru.

(42)

Ja piekrastes un jūras dzīvotņu aizsardzības nolūkā ir jāregulē zvejas vai akvakultūras darbības, piemēro kopējo zivsaimniecības politiku (KZP). Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1380/2013 (12) konkrēti paredz, ka, lai nodrošinātu, ka zvejas darbību negatīvā ietekme uz jūras ekosistēmu tiek samazināta līdz minimumam, KZP ir jāīsteno ekosistēmas pieeja zvejniecības pārvaldībai. Minētā regula turklāt nosaka, ka KZP ir jācenšas nodrošināt, ka akvakultūras un zvejniecības darbības neveicina jūras vides degradāciju.

(43)

Lai sasniegtu mērķi panākt pastāvīgu un noturīgu biodaudzveidīgas un izturētspējīgas dabas ilgtermiņa atkopšanos, dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto KZP sniegtās iespējas. Attiecībā uz jūras bioloģisko resursu saglabāšanu noteiktās Savienības ekskluzīvās kompetences tvērumā dalībvalstīm ir iespēja 12 jūras jūdžu robežās veikt nediskriminējošus pasākumus, kas domāti zivju krājumu saglabāšanai un pārvaldībai un jūras ekosistēmu aizsardzības statusa uzturēšanai vai uzlabošanai. Turklāt dalībvalstīm, kurām ir tieša ieinteresētība pārvaldībā, kā definēts Regulā (ES) Nr. 1380/2013, ir iespēja vienoties iesniegt kopīgus ieteikumus par saglabāšanas pasākumiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu Savienības vides tiesību aktos paredzētos pienākumus. Ja dalībvalsts savā nacionālajā atjaunošanas plānā iekļauj saglabāšanas pasākumus, kas vajadzīgi, lai veicinātu šīs regulas mērķu sasniegšanu, un sakarā ar minētajiem saglabāšanas pasākumiem tiek prasīta kopīgu ieteikumu iesniegšana, attiecīgajai dalībvalstij būtu jāiesaistās apspriedēs un minētie kopīgie ieteikumi jāiesniedz termiņā, kas ļauj tos laikus pieņemt pirms to attiecīgo termiņu beigām, lai veicinātu saskaņotību starp dažādām jūras ekosistēmu saglabāšanas rīcībpolitikām. Šādi pasākumi ir jānovērtē un jāpieņem saskaņā ar KZP paredzētajiem noteikumiem un procedūrām.

(44)

Direktīva 2008/56/EK prasa dalībvalstīm sadarboties divpusēji un reģionālu un apakšreģionālu sadarbības mehānismu satvarā, arī izmantojot reģionālās jūras konvencijas, proti, Konvenciju par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna Ziemeļaustrumu daļā (13), Konvenciju par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību (14), Konvenciju par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību (15) un Konvenciju par Melnās jūras aizsardzību, kas 1992. gada 21. aprīlī parakstīta Bukarestē, kā arī – attiecībā uz zvejniecībā piemērojamiem pasākumiem – saskaņā ar KZP izveidoto reģionālo grupu satvarā.

(45)

Arī attiecībā uz dažu tādu jūras organismu sugu dzīvotnēm kā haizivis un rajas, kas ietilpst, piemēram, 1979. gada 23. jūnijā Bonnā parakstītās Konvencijas par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību darbības jomā vai reģionālo jūras konvenciju sarakstos ar apdraudētajām un izzūdošajām sugām, bet neietilpst Direktīvas 92/43/EEK darbības jomā, ir svarīgi ieviest atjaunošanas pasākumus sakarā ar šo sugu nozīmīgo funkciju ekosistēmā.

(46)

Lai gādātu par sauszemes, saldūdens, piekrastes un jūras dzīvotņu atjaunošanu un nenoplicināšanu, dalībvalstīm ir iespēja aizsargājamas teritorijas vai stingri aizsargājamas teritorijas statusu noteikt papildu teritorijām, īstenot citus iedarbīgus platībatkarīgus saglabāšanas pasākumus un veicināt saglabāšanas pasākumus privātā zemē.

(47)

Urbānās ekosistēmas klāj aptuveni 22 % Savienības zemes virsmas un veido teritoriju, kurā dzīvo lielākā daļa Savienības iedzīvotāju. Pilsētu zaļās zonas cita starpā ietver pilsētu mežus, parkus un dārzus, urbānās lauku saimniecības, alejas, pilsētu pļavas un pilsētu dzīvžogus. Urbānās ekosistēmas, tāpat kā citas šajā regulā aptvertās ekosistēmas, nodrošina biodaudzveidībai – jo īpaši augiem, putniem un kukaiņiem, tostarp apputeksnētājiem – svarīgas dzīvotnes. Tās nodrošina arī daudzus citus nozīmīgus ekosistēmu pakalpojumus, pie kuriem pieder dabas katastrofu riska mazināšana un kontrole, piemēram, attiecībā uz plūdiem un siltumsalas efektiem, dzesējošais efekts, atpūtas iespējas, ūdens un gaisa filtrēšana, kā arī klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanās tām. Pilsētu zaļās zonas palielināšana ir svarīgs parametrs urbāno ekosistēmu spējas sniegt minētos nozīmīgos pakalpojumus pieauguma mērīšanai. Augu segas palielināšana konkrētā urbānā teritorijā palēnina ūdens noteci, tādējādi samazinot upju piesārņojuma risku, ko rada nokrišņu ūdens pārplūde, un palīdz pazemināt gaisa temperatūru vasarā, veidot klimatnoturību un nodrošināt papildu telpu, kurā zaļot dabai. Pilsētu zaļās zonas palielināšana daudzos gadījumos uzlabos urbānās ekosistēmas veselību. Savukārt veselīgas urbānās ekosistēmas ir būtiskas, lai atbalstītu citu svarīgu Eiropas ekosistēmu veselību, piemēram, savienojot dabas apgabalus apkārtējās lauku teritorijās, uzlabojot upju veselību ārpus pilsētām, nodrošinot patvērumu un vairošanās vietu putnu un apputeksnētāju sugām, kas saistītas ar lauksaimniecības un meža dzīvotnēm, kā arī nodrošinot svarīgas dzīvotnes migrējošiem putniem.

(48)

Lai nodrošinātu, ka pilsētu zaļo zonu segums, jo īpaši koki, vairs netiek pakļauts samazināšanas riskam, ir jārīkojas izlēmīgāk. Lai nodrošinātu, ka pilsētu zaļās zonas turpina sniegt vajadzīgos ekosistēmu pakalpojumus, to izzušana būtu jāaptur, tās būtu jāatjauno un jāpaplašina, cita starpā ēku projektēšanā integrējot zaļo infrastruktūru un dabā balstītus risinājumus, piemēram, zaļos jumtus un zaļās sienas. Šāda integrēšana var veicināt ne vien pilsētu zaļās zonas teritorijas, bet, ja tiek iekļauti koki, arī pilsētu koku vainagu projekcijas teritorijas saglabāšanu un palielināšanu.

(49)

Zinātniskie pierādījumi liecina, ka mākslīgais apgaismojums negatīvi ietekmē biodaudzveidību. Mākslīgais apgaismojums var ietekmēt arī cilvēka veselību. Dalībvalstīm, kad tās sagatavo savus nacionālos atjaunošanas plānus, kuri paredzēti šajā regulā, vajadzētu būt iespējai apsvērt gaismas piesārņojuma apturēšanu, samazināšanu vai likvidēšanu visās ekosistēmās.

(50)

ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam aicina pielikt lielākas pūles, lai atjaunotu saldūdens ekosistēmas un upju dabiskās funkcijas. Saldūdens ekosistēmu atjaunošanai būtu jāietver centieni atjaunot upju, kā arī to piekrastes teritoriju un palieņu dabisko savienotību, arī likvidējot mākslīgos šķēršļus, lai palīdzētu sasniegt labvēlīgu aizsardzības statusu upēm, ezeriem un aluviālajām dzīvotnēm un minētajās dzīvotnēs dzīvojošām sugām, kas ir aizsargātas ar Direktīvām 92/43/EEK un 2009/147/EK, un palīdzētu sasniegt vienu no ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam nospraustajiem galvenajiem mērķiem, proti, vismaz 25 000 km upju atkal padarīt par brīvi plūstošām, salīdzinot ar 2020. gadu, kad tika pieņemta ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam. Kad dalībvalstis likvidē šķēršļus, tām vispirms būtu jāaizvāc novecojuši šķēršļi, kas vairs nav vajadzīgi atjaunīgās enerģijas ražošanai, iekšzemes kuģošanai, ūdensapgādei vai citiem mērķiem.

(51)

Pēdējo desmitgažu laikā apputeksnētāju stāvoklis Savienībā ir strauji pasliktinājies, proti, katra trešā bišu suga un tauriņu suga ir sarūkoša suga un katra desmitā no šādām sugām atrodas uz izmiršanas robežas. Apputeksnētāji, apputeksnēdami savvaļas augus un kultūraugus, ir būtiski sauszemes ekosistēmu funkcionēšanai, cilvēku labbūtībai un nodrošinātībai ar pārtiku. 2021. gada ziņojums, kura pamatā ir Komisijas dienestu un Eiropas Vides aģentūras (EVA) kopīgi īstenotā projekta “Integrētā sistēma dabas kapitāla uzskaite” (INCA) rezultāti, liecina, ka apputeksnētājkukaiņi tieši nodrošina Savienības ikgadējo lauksaimniecisko izlaidi teju 5 000 000 000 EUR vērtībā.

(52)

Atsaucoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes aicinājumiem risināt apputeksnētāju iznīkšanu, Komisija ar savu 2018. gada 1. jūnija paziņojumu sāka ES Apputeksnētāju iniciatīvu. 2021. gada 27. maija progresa ziņojums par iniciatīvas īstenošanu liecināja, ka joprojām pastāv būtiskas problēmas cīņā pret apputeksnētāju iznīkšanas virzītājfaktoriem, tostarp saistībā ar pesticīdu lietošanu. Gan Eiropas Parlaments savā 9. jūnija rezolūcijā, gan Padome savos 2020. gada 17. decembra secinājumos par Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 15/2020 ir aicinājuši rīkoties izlēmīgāk, lai apturētu apputeksnētāju iznīkšanu, izveidot Savienības mēroga apputeksnētāju monitoringa satvaru un noteikt skaidrus mērķus un indikatorus, kas saistīti ar apņemšanos novērst apputeksnētāju iznīkšanas tendenci. Eiropas Revīzijas palāta savā 2020. gadā sniegtajā īpašajā ziņojumā ieteica Komisijai izveidot atbilstošus to darbību pārvaldības un monitoringa mehānismus, kuru mērķis ir novērst apdraudējumus apputeksnētājiem. Komisija savā 2023. gada 24. janvāra paziņojumā nāca klajā ar pārskatītu ES Apputeksnētāju iniciatīvu “ES apputeksnētāju iniciatīvas pārskatīšana – Jaunais kurss attiecībā uz apputeksnētājiem”, kurā ir izklāstītas darbības, kas Savienībai un tās dalībvalstīm jāveic, lai līdz 2030. gadam novērstu apputeksnētāju iznīkšanas tendenci.

(53)

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par augu aizsardzības līdzekļu ilgtspējīgu lietošanu ir izstrādāts ar mērķi regulēt vienu no apputeksnētāju iznīkšanas virzītājfaktoriem, aizliedzot pesticīdu lietošanu ekoloģiski jutīgās teritorijās, no kurām daudzas ietilpst šīs regulas darbības jomā, piemēram, teritorijās, kas uztur apputeksnētāju sugas, kuras Eiropas sugu sarkanajās grāmatās klasificētas kā pakļautas izmiršanas riskam.

(54)

Lai sarūpētu drošu, ilgtspējīgu, uzturvielām bagātu pārtiku par pieņemamām cenām, ir vajadzīgas ilgtspējīgas, noturīgas un biodaudzveidīgas lauksaimnieciskās ekosistēmas. Biodaudzveidības ziņā bagātas lauksaimnieciskās ekosistēmas turklāt palielina lauksaimniecības noturību pret klimata pārmaiņām un vidiskiem riskiem, vienlaikus garantējot pārtikas drošumu un nodrošinātību ar pārtiku un radot jaunas darbvietas lauku apvidos, jo īpaši darbvietas, kas saistītas ar bioloģisko lauksaimniecību, kā arī lauku tūrismu un atpūtu. Tāpēc Savienībai ir jāuzlabo savu lauksaimniecības zemju biodaudzveidība, izmantojot dažādas esošās prakses, kas nāk par labu biodaudzveidības uzlabošanai vai ir saderīgas ar to, tostarp, izmantojot ekstensīvo lauksaimniecību. Ekstensīvā lauksaimniecība ir vitāli svarīga daudzu sugu un dzīvotņu uzturēšanai biodaudzveidības ziņā bagātās teritorijās. Dažādus būtiskus ieguvumus biodaudzveidības, ekosistēmu pakalpojumu un ainavas iezīmju aizsardzībā sagādā daudzas ekstensīvās lauksaimniecības prakses, tādas kā precīzā lauksaimniecība, bioloģiskā lauksaimniecība, agroekoloģija, agromežsaimniecība un mazintensīvi ilggadīgie zālāji. Šādas prakses neparedz, ka tiek pārtraukta lauksaimniecības zemes izmantošana, bet drīzāk gan to, ka šāda veida izmantošana tiek pielāgota, lai tas dotu ieguvumu lauksaimniecisko ekosistēmu ilgtermiņa darbībai un produktivitātei. Lai nodrošinātu atjaunošanas sniegtos ilgtermiņa ieguvumus, svarīga nozīme ir finansiāli pievilcīgām finansējuma shēmām, kas paredzētas īpašniekiem, lauksaimniekiem un citiem zemes apsaimniekotājiem, lai tie brīvprātīgi iesaistītos šādās praksēs.

(55)

Lai visā Savienībā uzlabotu lauksaimniecisko ekosistēmu biodaudzveidību, arī platībās, ko Direktīvas 92/43/EEK darbības jomā ietilpstošie dzīvotņu veidi neaizņem, ir jāievieš atjaunošanas pasākumi. Tā kā nav vienotas lauksaimniecisko ekosistēmu stāvokļa novērtēšanas metodes, kas ļautu noteikt konkrētus lauksaimniecisko ekosistēmu atjaunošanas mērķrādītājus, ir lietderīgi noteikt vispārēju pienākumu uzlabot lauksaimniecisko ekosistēmu biodaudzveidību un minētā pienākuma izpildi mērīt, balstoties uz indikatoru atlasi no zālāju tauriņu indeksa, organiskā oglekļa uzkrājuma aramzemes minerālaugsnēs vai tādas lauksaimniecības zemes īpatsvara, kurā ir ļoti daudzveidīgas ainavas iezīmes.

(56)

Tā kā lauku putni ir labi zināmi un vispāratzīti lauksaimniecisko ekosistēmu veselīguma pamatindikatori, ir lietderīgi noteikt to atjaunošanās mērķrādītājus. Pienākums sasniegt šādus mērķrādītājus būtu jāpiemēro dalībvalstīm, nevis individuāliem lauksaimniekiem. Dalībvalstīm minētie mērķrādītāji būtu jāsasniedz, ieviešot rezultatīvus atjaunošanas pasākumus lauksaimniecības zemē, turklāt šo pasākumu izstrādē un praktiskā īstenošanā tām būtu jāsadarbojas ar lauksaimniekiem un citām ieinteresētajām personām un viņiem jāpalīdz.

(57)

Ļoti daudzveidīgas ainavas iezīmes lauksaimniecības zemēs, piemēram, buferjoslas, augsekā iekļauta vai neiekļauta papuve, dzīvžogi, atsevišķi koki vai koku grupas, koku rindas, laukmales, atsevišķi laukumi, grāvji, ūdensteces, mazi mitrāji, terases, piramidāli akmens krāvumi, akmens sienas, mazi dīķi un kultūras objekti, sagādā dzīves vietu savvaļas augiem un dzīvniekiem, tostarp apputeksnētājiem, novērš augsnes eroziju un noplicināšanos, filtrē gaisu un ūdeni, palīdz mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties tām un palielināt no apputeksnētajiem atkarīgo kultūraugu lauksaimniecisko ražīgumu. Produktīvos elementus arī var uzskatīt par ļoti daudzveidīgām ainavas iezīmēm, ievērojot konkrētus nosacījumus.

(58)

Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) mērķis ir atbalstīt un stiprināt vides aizsardzību, tostarp biodaudzveidību. Viens no šīs politikas konkrētajiem mērķiem ir palīdzēt apturēt un novērst biodaudzveidības izzušanu, uzlabot ekosistēmu pakalpojumus un saglabāt dzīvotnes un ainavas. Jaunais KLP nosacījumu sistēmas laba zemes lauksaimnieciskā un vidiskā stāvokļa standarts Nr. 8 (8. LLVS), kas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2021/2115 (16) III pielikumā, prasa labuma guvējiem, kas saņem platībatkarīgos maksājumus, lauku saimniecības līmenī vismaz 4 % aramzemes atvēlēt ar ražošanu nesaistītām jeb neproduktīvām platībām un elementiem, piemēram, papuvē atstātai zemei, un saglabāt esošās ainavas iezīmes. Šo daļu 4 % apmērā, kas jāatvēl atbilstībai 8. LLVS standartam, var samazināt līdz 3 %, ja ir izpildīti konkrēti priekšnoteikumi. Minētais pienākums palīdzēs dalībvalstīm sasniegt pozitīvu tendenci tādā aspektā kā ļoti daudzveidīgas ainavas iezīmes lauksaimniecības zemē. Turklāt saskaņā ar KLP dalībvalstīm ir iespēja izveidot ekoshēmas, kuru satvarā lauksaimnieki lauksaimniecības platībās piekopj lauksaimniecības prakses, kas var ietvert ainavas iezīmju vai neproduktīvu platību uzturēšanu un izveidošanu. Tāpat dalībvalstis savos KLP stratēģiskajos plānos var iekļaut arī agrovides un klimata saistības, pie kurām pieder uzlabota ainavas iezīmju pārvaldība, kas pārsniedz 8. LLVS standarta vai ekoshēmu prasības. Arī programmas “LIFE”, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/783 (17), apakšprogrammas “Daba un bioloģiskā daudzveidība” projekti palīdzēs Eiropas lauksaimniecības zemes biodaudzveidību līdz 2030. gadam nostādīt uz atkopšanās ceļa, atbalstot Direktīvu 92/43/EEK un 2009/147/EK, kā arī ES Biodaudzveidības stratēģijas 2030. gadam īstenošanu.

(59)

Lauksaimniecībā izmantotu, t. i., par zālājiem un aramzemi izmantotu, nosusināto kūdrāju organisko augšņu, kā definēts IPCC 2006. gada vadlīnijās par nacionālajiem siltumnīcefekta gāzu inventarizācijas pārskatiem, atjaunošana un hidroloģiskā režīma atjaunošana palīdz būtiski vairot biodaudzveidību, ievērojami samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un sagādāt citus vidiskus ieguvumus un tajā pašā laikā veicina lauksaimnieciskās ainavas daudzveidību. Dalībvalstis var izvēlēties no plaša lauksaimniecībā izmantotu nosusināto kūdrāju atjaunošanas pasākumu klāsta, kas sniedzas no aramzemes pārveidošanas ilggadīgos zālājos un ekstensifikācijas pasākumiem, ko papildina mazāk intensīva nosusināšana, līdz pilnīgai hidroloģiskā režīma atjaunošanai, kas paver iespēju nodarboties ar paludikultūru vai ierīkot kūdru veidojošu veģetāciju. Lielākos klimatiskos ieguvumus rada aramzemē veikta atjaunošana un hidroloģiskā režīma atjaunošana, bet nākamajā vietā ir intensīvu zālāju atjaunošana par mitrājiem. Lai lauksaimniecībā izmantotu nosusinātu kūdrāju atjaunošanas mērķrādītāja izpildē dalībvalstīm dotu zināmu elastību, tām vajadzētu būt iespējai lauksaimniecībā izmantotu nosusinātu kūdrāju atjaunošanas mērķrādītāju izpildē ieskaitīt nosusinātu kūdrāju atjaunošanas pasākumus un hidroloģiskā režīma atjaunošanu kūdras ieguves objektu teritorijās, kā arī – zināmā apmērā – citiem zemes izmantojumiem, piemēram, mežam, atvēlētu nosusināto kūdrāju atjaunošanu un hidroloģiskā režīma atjaunošanu. Pienācīgi pamatotos gadījumos, ja lauksaimniecībā izmantotu nosusinātu kūdrāju hidroloģiskā režīma atjaunošanu nav iespējams īstenot tādēļ, ka tas būtiski negatīvi ietekmē ēkas, infrastruktūru, pielāgošanos klimata pārmaiņām vai citas sabiedrības intereses, un ja nav iespējama citiem zemes izmantojumiem atvēlētu kūdrāju hidroloģiskā režīma atjaunošana, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai samazināt to kūdrāju platību, kuros jāatjauno hidroloģiskais režīms.

(60)

Lai nosusināto kūdrāju platību atjaunošana un hidroloģiskā režīma atjaunošana dotu maksimālu labumu biodaudzveidības ziņā, tai būtu jāsniedzas tālāk par to Direktīvas 92/43/EEK I pielikumā uzskaitīto mitrāju dzīvotņu veidu robežām, kas jāatjauno un atkaljāizveido. Datus par organisko augšņu apmēru, kā arī to siltumnīcefekta gāzu emisijām un piesaistījumiem dalībvalstis monitorē un dara pieejamus ZIZIMM sektora ziņojumos, ko saskaņā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām iesniedz kā daļu no nacionālajiem siltumnīcefekta gāzu inventarizācijas pārskatiem. Kūdrājus, kuri atjaunoti vai kuros atjaunots hidroloģiskais režīms, var turpināt produktīvi izmantot alternatīvos veidos. Piemēram, paludikultūra – saimniekošana mitros kūdrājos – var izpausties kā dažādu niedru veidu un dažu koksnes veidu audzēšana, melleņu un dzērveņu audzēšana, sfagnu sūnu audzēšana un noganīšana ar ūdensbifeļiem. Lai šādām praksēm būtu augsta finansiālā un ekoloģiskā vērtība, tām būtu jābalstās uz ilgtspējīgas apsaimniekošanas principiem un jātiecas uzlabot biodaudzveidību. Paludikultūra var nākt par labu arī vairākām sugām, kas Savienībā ir apdraudētas, un turklāt var Savienībā veicināt mitrāju teritoriju un ar tām saistīto sugu populāciju savienotību. Nosusināto kūdrāju atjaunošanas un to hidroloģiskā režīma atjaunošanas pasākumiem un iespējamo ienākumu zaudējumu kompensēšanai domātais finansējums var nākt no dažādiem avotiem, pie kuriem pieder izdevumi no Savienības budžeta un Savienības finansēšanas programmām.

(61)

Jaunajā ES Meža stratēģijā 2030. gadam, kas izklāstīta Komisijas 2021. gada 16. jūlija paziņojumā, ir uzsvērta vajadzība atjaunot meža biodaudzveidību. Meži un citas kokaugiem klātas zemes aizņem vairāk nekā 43,5 % Savienības zemes platības. Biodaudzveidības ziņā bagātas meža ekosistēmas ir neaizsargātas pret klimata pārmaiņām, taču tās ir arī dabisks sabiedrotais, kas palīdz pielāgoties klimata pārmaiņām un ar klimatu saistītiem riskiem un cīnīties pret tiem, arī ar meža oglekļa uzkrājuma un oglekļa piesaistītāja funkcijas palīdzību, un nodrošina daudzus citus svarīgus ekosistēmu pakalpojumus un ieguvumus, piemēram, nodrošina kokmateriālus un koksni, pārtiku un citus nekoksnes produktus, regulē klimatu, stabilizē augsni un kontrolē eroziju, kā arī attīra gaisu un ūdeni.

(62)

Lai visā Savienībā uzlabotu meža ekosistēmu biodaudzveidību, tostarp platībās, kuras Direktīvas 92/43/EEK darbības jomā ietilpstoši dzīvotņu veidi neaizņem, ir jāievieš atjaunošanas pasākumi. Tā kā nav vienotas meža ekosistēmu stāvokļa novērtēšanas metodes, kas ļautu noteikt konkrētus meža ekosistēmu atjaunošanas mērķrādītājus, ir lietderīgi noteikt vispārēju pienākumu uzlabot meža ekosistēmu biodaudzveidību un minētā pienākuma izpildi mērīt, balstoties uz parasto meža putnu populāciju indeksu un citu indikatoru atlasi no stāvošas atmirušās koksnes, gulošas atmirušās koksnes, nevienmērīgas vecumstruktūras mežu īpatsvara, meža savienotības, organiskā oglekļa uzkrājuma, to mežu īpatsvara, kuros dominē autohtonas koku sugas, un koku sugu daudzveidības.

(63)

Kad dalībvalstis plāno un ievieš atjaunošanas pasākumus, kas vajadzīgi meža ekosistēmu biodaudzveidības uzlabošanai, un nosaka mežu biodaudzveidības indikatoru apmierinošus līmeņus, tām, pamatojoties uz vietējiem apstākļiem, būtu jāņem vērā meža ugunsgrēku riski. Dalībvalstīm būtu jāizmanto paraugprakse, lai samazinātu šādus riskus, jo īpaši, kā aprakstīts Komisijas 2021. gadā izdotajās pamatnostādnēs par sauszemes dabas ugunsgrēku novēršanu.

(64)

ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam ir noteikta apņemšanās līdz 2030. gadam Savienībā iestādīt vēl vismaz 3 miljardus koku, pilnībā ievērojot ekoloģiskos principus. Jaunajā ES Meža stratēģijā 2030. gadam, kas izklāstīta Komisijas 2021. gada 16. jūlija paziņojumā, ir iekļauts ceļvedis minētās apņemšanās īstenošanai, pamatojoties uz vispārējo principu, proti, iestādīt un izaudzēt īsto koku īstajā vietā un īstajā nolūkā. Koku tiešsaistes skaitītājs ir rīks, kas pieejams, lai dokumentētu minētās apņemšanās īstenošanā sniegto ieguldījumu un panākto progresu, un dalībvalstīm šajā rīkā būtu jāuzskaita iestādītie koki. Kā noteikts ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam un jaunās ES Meža stratēģijas 2030. gadam ceļvedī, Komisija 2023. gada 17. martā nāca klajā ar vadlīnijām par biodaudzveidībai labvēlīgu pirmreizēju un atkārtotu apmežošanu un koku stādīšanu. Ar minētajām vadlīnijām, kurās noteikts ekoloģisko principu satvars, kas jāņem vērā, tiecas veicināt minētās apņemšanās izpildi un tādējādi atbalstīt šīs regulas īstenošanu.

(65)

Lai sasniegtu virsmērķi atjaunot ekosistēmas visās dalībvalstu zemes un jūras teritorijās, attiecībā uz dzīvotnēm un sugām, kas aizsargājamas saskaņā ar Direktīvām 92/43/EEK un 2009/147/EK, un attiecībā uz apputeksnētājiem un saldūdens, urbānajām, lauksaimnieciskajām un meža ekosistēmām izvirzītajiem atjaunošanas mērķrādītājiem un pienākumiem vajadzētu būt savstarpēji papildinošiem un darboties sinerģijā. Viena konkrēta mērķrādītāja sasniegšanai vajadzīgie atjaunošanas pasākumi daudzos gadījumos palīdzēs sasniegt citus mērķrādītājus vai izpildīt citus pienākumus. Tāpēc dalībvalstīm atjaunošanas pasākumi būtu jāplāno stratēģiski, lai maksimāli palielinātu to iedarbīgumu dabas atkopšanās veicināšanā visā Savienībā. Atjaunošanas pasākumi būtu jāplāno tā, lai tie būtu vērsti arī uz klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām, kā arī uz dabas katastrofu un zemes degradācijas novēršanu un ietekmes kontroli. To mērķim vajadzētu būt optimizēt ekosistēmu ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas, arī to produktivitātes potenciālu, ņemot vērā to devumu attiecīgo reģionu un kopienu ilgtspējīgā attīstībā. Lai izvairītos no neparedzētām sekām, dalībvalstīm būtu jāapsver arī atjaunošanas pasākumu īstenošanas paredzamā sociālekonomiskā ietekme un aplēstie ieguvumi. Ir svarīgi, lai dalībvalstis sagatavotu detalizētus nacionālos atjaunošanas plānus, kas balstās uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem pierādījumiem. Dzīvotņu veidu labvēlīgo atsauces platību noteikšana būtu jābalsta uz dokumentētiem ierakstiem par vēsturisko izvietojumu un platību, kā arī par prognozētajām vides apstākļu izmaiņām klimata pārmaiņu dēļ. Turklāt ir svarīgi, lai sabiedrībai tiktu dotas faktiskas iespējas agrīni piedalīties plānu sagatavošanā. Dalībvalstīm būtu jāņem vērā konkrētie apstākļi un vajadzības savā teritorijā, lai plānos reaģētu uz attiecīgajiem noslogojumiem, apdraudējumiem un biodaudzveidības izzušanas virzītājfaktoriem, un būtu jāsadarbojas, lai nodrošinātu atjaunošanu un savienotību pāri robežām.

(66)

Tiecoties nodrošināt sinerģiju starp dažādiem pasākumiem, kas jau tikuši ieviesti un vēl jāievieš, lai Savienībā aizsargātu, saglabātu un atjaunotu dabu, dalībvalstīm savu nacionālo atjaunošanas plānu sagatavošanā būtu jāņem vērā Natura 2000 teritorijās izveidotie saglabāšanas pasākumi un prioritārās rīcības plāni, kas sagatavoti saskaņā ar Direktīvām 92/43/EEK un 2009/147/EK, ūdensobjektu laba ekoloģiskā un ķīmiskā stāvokļa sasniegšanai domāti pasākumi, kas iekļauti upju baseinu apsaimniekošanas plānos, kuri sagatavoti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK (18), jūras stratēģijas, kas paredzētas laba vides stāvokļa sasniegšanai visos Savienības jūras reģionos un sagatavotas saskaņā ar Direktīvu 2008/56/EK, valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmas, kas sagatavotas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/2284 (19), nacionālās biodaudzveidības stratēģijas un rīcības plāni, kas izstrādāti saskaņā ar Konvencijas par bioloģisko daudzveidību 6. pantu, kā arī saglabāšanas pasākumi, kuri pieņemti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1380/2013, un tehniskie pasākumi, kuri pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/1241 (20).

(67)

Lai nodrošinātu saskaņotību starp šīs regulas mērķiem un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/2001 (21), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1999 (22) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/70/EK (23) mērķiem, kas attiecas uz atjaunīgo energoresursu enerģijas izmantošanas veicināšanu, jo īpaši nacionālo atjaunošanas plānu sagatavošanas laikā, dalībvalstīm būtu jāņem vērā atjaunīgās enerģijas projektu potenciāls sniegt ieguldījumu virzībā uz dabas atjaunošanas mērķu īstenošanu.

(68)

Ņemot vērā, cik svarīgi ir divējādās problēmas, kuras saistītas ar biodaudzveidības izzušanu un klimata pārmaiņām, risināt saskanīgi, biodaudzveidības atjaunošanā būtu jāņem vērā atjaunīgo energoresursu apguve (un otrādi). Kad vien iespējams, vajadzētu būtu iespējai apvienot atjaunošanas pasākumus un atjaunīgās enerģijas projektu izvēršanu, tostarp atjaunīgo energoresursu paātrinātas apguves teritorijās un īpašās tīkla teritorijās. Direktīva (ES) 2018/2001 paredz, ka dalībvalstīm ir jāveic koordinēta kartēšana atjaunīgās enerģijas izvēršanai savā teritorijā, lai apzinātu vietējo potenciālu un pieejamās zemes virsmas, pazemes daļas un jūras vai iekšzemes ūdeņus, kas nepieciešami atjaunīgās enerģijas ražošanas staciju ierīkošanai un ar tām saistītajai infrastruktūrai, piemēram, tīkla kompleksiem un krātuvēm, tostarp siltumenerģijas uzkrāšanai, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu vismaz savu nacionālo devumu 2030. gada atjaunīgās enerģijas mērķrādītāja sasniegšanā. Šādām nepieciešamajām teritorijām, tostarp esošajām stacijām un sadarbības mehānismiem, ir jābūt samērīgām ar aplēstajām trajektorijām un kopējo plānoto atjaunīgās enerģijas tehnoloģiju uzstādīto jaudu, kas noteikta nacionālajos enerģētikas un klimata plānos. Dalībvalstīm būtu jānorāda, ka šādu teritoriju apakšgrupa ir atjaunīgo energoresursu paātrinātas apguves teritorijas. Paātrinātas apguves teritorijas ir konkrētas vietas uz sauszemes vai jūrā, kas ir īpaši piemērotas tādu staciju uzstādīšanai, kurās enerģiju ražo no atjaunīgiem energoresursiem un kurās, ņemot vērā izvēlētās teritorijas īpatnības, nav paredzams, ka konkrēta veida atjaunīgās enerģijas ražošanas izvēršanai būs būtiska ietekme uz vidi. Dalībvalstīm prioritāte jāpiešķir mākslīgām un būvētām platībām, piemēram, jumtiem un ēku fasādēm, transporta infrastruktūrai un tai tieši pieguļošām teritorijām, stāvvietām, lauku saimniecībām, atkritumu apsaimniekošanas objektiem, rūpnieciskiem objektiem, raktuvēm, mākslīgiem iekšzemes ūdensobjektiem, ezeriem vai ūdenskrātuvēm un attiecīgā gadījumā komunālo notekūdeņu attīrīšanas objektiem, kā arī degradētai zemei, kas nav izmantojama lauksaimniecībā.Direktīva (ES) 2018/2001 arī paredz, ka ir jāļauj dalībvalstīm pieņemt plānu vai plānus, kuri nosaka īpašas infrastruktūras teritorijas tādu tīkla un uzkrāšanas projektu izstrādei, kas ir nepieciešami atjaunīgās enerģijas integrēšanai elektroenerģijas sistēmā, ja nav sagaidāms, ka šādai izstrādei būs būtiska ietekme uz vidi, ja šādu ietekmi var pienācīgi mazināt vai, kad tas nav iespējams, kompensēt. Šādu teritoriju mērķis ir atbalstīt un papildināt atjaunīgo energoresursu paātrinātas apguves teritorijas. Izraugoties atjaunīgo energoresursu paātrinātas apguves teritorijas un īpašas infrastruktūras teritorijas, dalībvalstīm ir jāvairās no aizsargājamajām teritorijām un jārēķinās ar saviem nacionālajiem atjaunošanas plāniem. Nacionālo atjaunošanas plānu izstrāde dalībvalstīm būtu jākoordinē ar to teritoriju kartēšanu, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu vismaz savu nacionālo devumu 2030. gada atjaunīgās enerģijas mērķrādītāja sasniegšanā, un attiecīgā gadījumā – ar atjaunīgo energoresursu paātrinātas apguves teritoriju un īpašu tīkla teritoriju izraudzīšanos. Nacionālo atjaunošanas plānu sagatavošanas laikā dalībvalstīm būtu jānodrošina sinerģijas ar atjaunīgās enerģijas izvēršanu un ar enerģijas infrastruktūras izvēršanu, un ar atjaunīgo energoresursu paātrinātas apguves teritorijām un īpašām tīkla teritorijām, kuras jau ir izraudzītas, un būtu jānodrošina, ka netiek mainīta minēto teritoriju funkcionēšana, tostarp Direktīvā (ES) 2018/2001 paredzētās atļauju piešķiršanas procedūras, kas piemērojamas minētajām teritorijām.

(69)

Lai nodrošinātu sinerģiju ar dalībvalstīs jau plānotiem vai ieviestiem atjaunošanas pasākumiem, minētie atjaunošanas pasākumi būtu jāatzīst un jāņem vērā nacionālajos atjaunošanas plānos. Ņemot vērā IPCC sestā novērtējuma ziņojumā norādīto steidzamo vajadzību rīkoties, lai atjaunotu degradētas ekosistēmas, dalībvalstīm minētie pasākumi būtu jāīsteno līdztekus atjaunošanas plānu sagatavošanai.

(70)

Nacionālajos atjaunošanas plānos un dzīvotņu atjaunošanas pasākumos, kā arī pasākumos, kuru mērķis ir novērst dzīvotņu noplicināšanos, būtu jāņem vērā arī ekosistēmu stāvokļa novērtēšanai, atjaunošanas pasākumu apzināšanai un ieviešanai un monitoringa vajadzībām svarīgu pētniecības projektu rezultāti. Attiecīgā gadījumā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. panta 2. punktu tajos būtu jāņem vērā arī dažādu Savienības reģionu stāvokļa atšķirības, piemēram, sociālās, ekonomiskās un kulturālās prasības un reģionālās un vietējās īpatnības, tostarp iedzīvotāju blīvums.

(71)

Ir lietderīgi ņemt vērā īpašo situāciju Savienības tālākajos reģionos, kas uzskaitīti LESD 349. pantā, kurā paredzēti īpaši minēto reģionu atbalstam domāti pasākumi. Kā paredzēts ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam, tālāko reģionu ekosistēmu aizsardzībai un atjaunošanai būtu jāvelta īpaša vērība, jo tās ir biodaudzveidības ziņā sevišķi augstvērtīgas. Tajā pašā laikā, jo īpaši nacionālo atjaunošanas plānu izstrādes gaitā, būtu jāņem vērā izmaksas, kas saistītas ar minēto ekosistēmu aizsardzību un atjaunošanu, un tālāko reģionu attālums, izolētība, mazā teritorija, sarežģītā topogrāfija un klimats. Dalībvalstis tiek mudinātas brīvprātīgi ietvert specifiskus atjaunošanas pasākumus tajos tālākajos reģionos, kas neietilpst šīs regulas darbības jomā.

(72)

Eiropas Vides aģentūrai (EVA) būtu dalībvalstīm jāpalīdz sagatavot to nacionālos atjaunošanas plānus, kā arī monitorēt atjaunošanas mērķrādītāju sasniegšanā un pienākumu izpildē panākto progresu. Komisijai būtu jānovērtē, vai nacionālie atjaunošanas plāni ir pietiekami, lai sasniegtu minētos mērķrādītājus un izpildītu minētos pienākumus, sasniegtu Savienības virsmērķus, proti, kopā līdz 2030. gadam aptvert vismaz 20 % zemes teritoriju un 20 % jūras teritoriju un līdz 2050. gadam – visas ekosistēmas, kurām vajadzīga atjaunošana, to īstenojot kā Savienības mērķi visās teritorijās un ekosistēmās, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā, un mērķi līdz 2030. gadam Savienībā atjaunot brīvi plūstošas upes vismaz 25 000 km garumā, kā arī palīdzētu izpildīt saistības līdz 2030. gadam iestādīt vēl vismaz trīs miljardus koku Savienībā.

(73)

Komisijas 2020. gada ziņojums par dabas stāvokli liecina, ka liela daļa informācijas, ko dalībvalstis ziņo saskaņā ar Direktīvas 92/43/EEK 17. pantu un Direktīvas 2009/147/EK 12. pantu, jo īpaši par tajās aizsargājamo dzīvotņu un sugu aizsardzības statusu un tendencēm, ir iegūta no daļējiem apsekojumiem vai balstās tikai uz ekspertu slēdzienu. Minētais ziņojums liecina arī par to, ka joprojām nav zināms vairāku dzīvotņu veidu un sugu stāvoklis, kuri Direktīvā 92/43/EEK tiek aizsargāti. Lai sagatavotu stabilus un zinātnē balstītus nacionālos atjaunošanas plānus, šie zināšanu robi ir jāaizpilda un jāveic investīcijas monitoringā un uzraudzībā. Lai uzlabotu dažādu monitoringa metožu savlaicīgumu, rezultativitāti un saskanību, monitoringā un uzraudzībā būtu pēc iespējas optimālāk jāizmanto Savienības finansēto pētniecības un inovācijas projektu rezultāti, jaunas tehnoloģijas, piemēram, in situ monitorings un tālizpēte, kas izmanto kosmosa datus un pakalpojumus, kuri tiek nodrošināti saskaņā ar EGNOS, Galileo un Copernicus komponentiem Savienības kosmosa programmā, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/696 (24). Atjaunošanas mērķrādītāju īstenošanu atbalstīs ES misijas “Mūsu okeāna un ūdeņu atjaunošana”, “Pielāgošanās klimata pārmaiņām” un “Augsnes kurss Eiropai”, kas noteiktas Komisijas 2021. gada 29. septembra paziņojumā par Eiropas misijām.

(74)

Ņemot vērā konkrētās tehniskās un finansiālās problēmas, kas saistītas ar jūras vides kartēšanu un monitoringu, dalībvalstīm, novērtējot šīs regulas II pielikumā uzskaitīto jūras dzīvotņu stāvokli, vajadzētu būt iespējai papildus informācijai, kas paziņota saskaņā ar Direktīvas 92/43/EEK 17. pantu un saskaņā ar Direktīvas 2008/56/EK 17. pantu, kā bāzi ekstrapolācijai izmantot informāciju par slodzes faktoriem un apdraudējumiem vai citu attiecīgu informāciju. Vajadzētu būt arī iespējai šādu pieeju izmantot par pamatu jūras dzīvotņu atjaunošanas pasākumu plānošanai saskaņā ar šo regulu. Šīs regulas II pielikumā uzskaitīto jūras dzīvotņu stāvokļa vispārējais novērtējums būtu jābalsta uz labākajām pieejamajām zināšanām un jaunākajiem tehnikas un zinātnes sasniegumiem.

(75)

Lai nodrošinātu nacionālo atjaunošanas plānu īstenošanā panāktā progresa monitorēšanu, ieviestos atjaunošanas pasākumus, teritorijas, uz kurām atjaunošanas pasākumi attiecas, un upju nepārtrauktības šķēršļu inventarizācijas datus, būtu jāievieš sistēma, kas dalībvalstīm prasa izveidot, atjaunināt un darīt pieejamus attiecīgos datus par šāda monitoringa rezultātiem. Lai elektroniski ziņotu datus Komisijai, būtu jāizmanto EVA sistēma ReportNet un būtu jācenšas pēc iespējas ierobežot visu subjektu administratīvo slogu. Lai nodrošinātu atbilstošu infrastruktūru, kas izmantojama publiskai piekļuvei datiem un datu ziņošanai un kopīgošanai starp valsts sektora iestādēm, dalībvalstīm attiecīgā gadījumā datu specifikācijas būtu jābalsta uz tām specifikācijām, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2003/4/EK (25), 2007/2/EK (26) un (ES) 2019/1024 (27).

(76)

Lai nodrošinātu šīs regulas rezultatīvu īstenošanu, Komisijai pēc pieprasījuma būtu jāpalīdz dalībvalstīm, izmantojot tehniskā atbalsta instrumentu, kas izveidots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/240 (28) un kas paredz īpaši pielāgotu tehnisko atbalstu reformu izstrādē un īstenošanā. Tehniskais atbalsts, kas sniegts saskaņā ar minēto instrumentu, aptver, piemēram, administratīvās spējas stiprināšanu, tiesisko regulējumu saskaņošanu un attiecīgās paraugprakses kopīgošanu.

(77)

Par progresu, ko dalībvalstis panākušas šajā regulā noteikto atjaunošanas mērķrādītāju sasniegšanā un pienākumu izpildē, Komisijai būtu jāziņo, pamatojoties uz Savienības mēroga progresa ziņojumiem, kurus sagatavojusi EVA, kā arī citu analīzi un ziņojumiem, ko dalībvalstis darījušas pieejamus attiecīgajās politikas jomās, tādās kā dabas, jūras un ūdens resursu politika.

(78)

Lai nodrošinātu šajā regulā noteikto mērķrādītāju sasniegšanu un pienākumu izpildi, ir ārkārtīgi svarīgi, lai atjaunošanā tiktu veiktas pienācīgas privātās un publiskās investīcijas. Tālab dalībvalstīm savā valsts budžetā būtu jāintegrē biodaudzveidības mērķu sasniegšanai domāti izdevumi, arī tādi, kuri saistīti ar alternatīvajām un pārkārtošanās izmaksām, kas izriet no nacionālo atjaunošanas plānu īstenošanas, un jāatspoguļo, kā tiek izmantots Savienības finansējums. Kas attiecas uz Savienības finansējumu, izdevumi no Savienības budžeta un Savienības finansēšanas programmām, tādām kā programma “LIFE”, Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonds (EJZAF), kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1139 (29), Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonds (ELGF), kas abi izveidoti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/2220 (30), Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) un Kohēzijas fonds, kas abi izveidoti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1058 (31), un Taisnīgas pārkārtošanās fonds, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1056 (32), kā arī pētniecības un inovācijas pamatprogramma “Apvārsnis Eiropa”, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/695 (33), palīdz sasniegt biodaudzveidības mērķus saskaņā ar ieceri biodaudzveidības mērķiem 2024. gadā novirzīt 7,5 % un 2026. un 2027. gadā – 10 % no Padomes Regulā (ES, Euratom) 2020/2093 (34) noteiktās daudzgadu finanšu shēmas 2021.–2027. gadam (“DFS 2021.–2027. gadam”) gada līdzekļiem. Vēl viens biodaudzveidības un ekosistēmu aizsardzības un atjaunošanas finansējuma avots ir Atveseļošanas un noturības mehānisms, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/241 (35). Programmas “LIFE” kontekstā īpaša vērība būtu jāvelta tam, lai stratēģiskie dabas projekti tiktu pienācīgi izmantoti par īpašu instrumentu, kas varētu lieti noderēt šīs regulas īstenošanā, pieejamos finanšu resursus tajā integrējot rezultatīvi un efektīvi.

(79)

Nacionālo atjaunošanas plānu sagatavošanai nevajadzētu nozīmēt, ka dalībvalstīm ir pienākums šīs regulas īstenošanas nolūkā pārplānot jebkādu finansējumu no KLP, KZP vai citām lauksaimniecības un zivsaimniecības finansēšanas programmām vai instrumentiem saskaņā ar DFS 2021.–2027. gadam.

(80)

Privātā finansējuma stimulēšanas vajadzībām ir pieejamas vairākas Savienības, nacionālas un privātas iniciatīvas, piemēram, programma InvestEU, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/523 (36) un kas paver iespējas mobilizēt publisko un privāto finansējumu, lai cita starpā atbalstītu dabas un biodaudzveidības uzlabošanu ar zaļās un zilās infrastruktūras projektu palīdzību un oglekļsaistīgu lauksaimniecību kā zaļās uzņēmējdarbības modeli. Varētu veicināt faktisko dabas atjaunošanas pasākumu finansēšanu, izmantojot privāto vai publisko finansējumu, tostarp uz rezultātiem balstītu atbalstu un novatoriskas shēmas, piemēram, oglekļa piesaistījumu sertifikācijas shēmas. Privātās investīcijas varētu stimulēt arī ar publisko investīciju shēmām, tostarp finanšu instrumentiem, subsīdijām un citiem instrumentiem, ar noteikumu, ka tiek ievēroti valsts atbalsta noteikumi.

(81)

Lai nodrošinātu šīs regulas īstenošanu, būtiska nozīme ir pienācīgām privātām un publiskām investīcijām dabas atjaunošanas pasākumos. Tāpēc Komisijai 12 mēnešu laikā no šīs regulas spēkā stāšanās dienas un apspriežoties ar dalībvalstīm būtu jāiesniedz ziņojums, kurā analīzes ceļā apzinātas jebkādas nepilnības šīs regulas īstenošanā. Minētajam ziņojumam attiecīgā gadījumā būtu jāpievieno priekšlikumi par pienācīgiem pasākumiem, tostarp finanšu pasākumiem, konstatēto nepilnību novēršanai, piemēram, īpaši šim nolūkam paredzēta finansējuma izveidi, neskarot abu likumdevēju prerogatīvas pieņemt daudzgadu finanšu shēmu laikposmam pēc 2027. gada.

(82)

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas iedibināto judikatūru atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. panta 3. punktā noteiktajam lojālas sadarbības principam dalībvalstu tiesām ir jānodrošina personas tiesību aizsardzība tiesā saskaņā ar Savienības tiesībām. Papildus tam LES 19. panta 1. punkts prasa, lai dalībvalstis nodrošinātu tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Savienība un dalībvalstis ir puses ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (37) (“Orhūsas konvencija”). Saskaņā ar Orhūsas konvenciju dalībvalstīm ir jānodrošina, ka saskaņā ar attiecīgo valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem ir iespēja vērsties tiesā.

(83)

Dalībvalstīm būtu jāveicina taisnīga un visu sabiedrību ietveroša pieeja nacionālo atjaunošanas plānu sagatavošanā un īstenošanā. Tām būtu jāievieš vajadzīgie pasākumi, lai iesaistītu vietējās un reģionālās iestādes, zemes īpašniekus un zemes lietotājus un to apvienības, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, uzņēmēju aprindas, pētniecības un izglītības kopienas, lauksaimniekus, zvejniekus, mežsaimniekus, investorus un citas attiecīgās ieinteresētās personas un plašu sabiedrību visos valstu atjaunošanas plānu sagatavošanas, pārskatīšanas un īstenošanas posmos, un lai veicinātu dialogu un zinātniskas informācijas izplatīšanu par biodaudzveidību un atjaunošanas sniegtajiem ieguvumiem.

(84)

Ievērojot Regulu (ES) 2021/2115, ar KLP stratēģiskajiem plāniem ir iecerēts veicināt to valsts ilgtermiņa mērķrādītāju sasniegšanu, kas izklāstīti minētās regulas XIII pielikumā uzskaitītajos tiesību aktos vai no tiem izriet, un panākt saskaņu ar minētajiem mērķrādītājiem. Šī regula būtu jāņem vērā tad, kad Komisija saskaņā ar Regulas (ES) 2021/2115 159. pantu līdz 2025. gada 31. decembrim izskatīs minētās regulas XIII pielikumā iekļauto sarakstu.

(85)

Saskaņā ar apņemšanos, kas pausta Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā (ES) 2022/591 (38) izklāstītajā 8. vides rīcības programmā, dalībvalstīm ir pakāpeniski jāatsakās no videi kaitīgām subsīdijām valsts līmenī, iespējami labākajā veidā izmantojot tirgū balstītus instrumentus un zaļās budžeta plānošanas un finansēšanas rīkus, tostarp tos, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu sociāli taisnīgu pārkārtošanos, un sniedzot atbalstu uzņēmumiem un citām ieinteresētajām personām standartizētas dabas kapitāla uzskaites prakses izstrādē.

(86)

Lai nodrošinātu šīs regulas nepieciešamo pielāgošanu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz šīs regulas papildināšanu, nosakot un atjauninot zinātniski pamatotu metodi apputeksnētāju daudzveidības un populāciju monitoringam, un attiecībā uz šīs regulas I–VII pielikuma grozījumiem, pielāgojot tehnikas un zinātnes progresam dzīvotņu veidu grupas un sarakstus, jūras organismu sugu sarakstu, to sugu sarakstu, ko izmanto saistībā ar parasto lauku putnu populāciju indeksu, lauksaimniecisko ekosistēmu un meža ekosistēmu biodaudzveidības indikatoru aprakstu, mērvienību un metodiku un atjaunošanas pasākumu piemēru sarakstu, lai ņemtu vērā šīs regulas piemērošanā gūto pieredzi vai nodrošinātu saskaņotību ar EUNIS dzīvotņu veidiem. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, veiktu ietekmes novērtējumus un rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (39). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(87)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz to, lai konkretizētu šīs regulas IV pielikumā uzskaitīto lauksaimniecisko ekosistēmu indikatoru un šīs regulas VI pielikumā uzskaitīto meža ekosistēmu indikatoru monitoringa metodes, izveidotu orientējošus satvarus nolūkā noteikt, kāds ir apmierinošs līmenis pilsētu zaļajām zonām, pilsētu koku vainagu projekcijai urbānajās ekosistēmās, apputeksnētājiem, šīs regulas IV pielikumā uzskaitīto lauksaimniecisko ekosistēmu biodaudzveidības indikatoriem un šīs regulas VI pielikumā uzskaitīto meža ekosistēmu indikatoriem, noteiktu vienotu formātu nacionālajiem atjaunošanas plāniem un noteiktu formātu, struktūru un detalizētu kārtību, kādā Komisijai elektroniski ziņo datus un informāciju. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (40).

(88)

Lai varētu ātri un efektīvi reaģēt uz neparedzamiem, ārkārtas un neprovocētiem notikumiem, kas ir ārpus Savienības kontroles un kas visā Savienībā nopietni ietekmē tādas zemes pieejamību, kura vajadzīga, lai nodrošinātu pietiekamu lauksaimniecisko ražošanu Savienības pārtikas patēriņam, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras attiecībā uz to, lai uz laiku apturētu šīs regulas attiecīgo noteikumu piemērošanu tik lielā mērā un uz tik ilgu laiku, cik tas ir absolūti nepieciešams, bet nepārsniedzot 12 mēnešus, vienlaikus saglabājot šīs regulas mērķus. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 182/2011.

(89)

Komisijai būtu jāveic šīs regulas izvērtēšana. Ievērojot 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu, minētās izvērtēšanas pamatā vajadzētu būt tādiem kritērijiem kā efektivitāte, lietderība, piemērotība, saskaņotība un pievienotā vērtība, un tai būtu jāveido pamats ietekmes novērtējumiem attiecībā uz turpmākās rīcības iespējām. Turklāt Komisijai būtu jāizvērtē vajadzība noteikt papildu atjaunošanas mērķrādītājus, kas balstītos uz kopīgām šīs regulas 4. un 5. panta neaptvertu ekosistēmu stāvokļa novērtēšanas metodēm un ņemtu vērā jaunākos zinātniskos pierādījumus.

(90)

Būtu attiecīgi jāgroza Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/869 (41).

(91)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, nodrošināt noturīgu biodaudzveidīgu un izturētspējīgu ekosistēmu atkopšanos ilgtermiņā visā dalībvalstu Eiropas teritorijā, izmantojot atjaunošanas pasākumus, kas dalībvalstīm jāievieš, lai kolektīvi sasniegtu Savienības mērķrādītāju līdz 2030. gadam atjaunot sauszemes teritorijas un jūras teritorijas un līdz 2050. gadam – visas teritorijas, kurām ir vajadzīga atjaunošana, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,