EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2014/92/ES (2014. gada 23. jūlijs) par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām (Dokuments attiecas uz EEZ)

(1)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 26. panta 2. punktu iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite. Iekšējā tirgus sadrumstalotība kaitē konkurētspējai, izaugsmei un darbvietu radīšanai Savienībā. Tādu tiešo un netiešo šķēršļu novēršana, kuri kavē iekšējā tirgus pienācīgu darbību, ir svarīga tā izveides pabeigšanai. Savienības mēroga rīcība attiecībā uz iekšējo tirgu finanšu mazumtirdzniecības pakalpojumu nozarē jau ir sniegusi būtisku ieguldījumu maksājumu pakalpojumu sniedzēju pārrobežu darbības attīstībā, uzlabojot patērētāju izvēli un palielinot piedāvājumu kvalitāti un pārredzamību.

(2)

Šajā ziņā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2007/64/EK (4), tika noteiktas galvenās pārredzamības prasības tarifiem, ko maksājumu pakalpojumu sniedzēji piemēro pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti saistībā ar maksājumu kontiem. Tas ir būtiski veicinājis maksājumu pakalpojumu sniedzēju darbību, radot vienotus noteikumus attiecībā uz maksājumu pakalpojumu un informācijas sniegšanu, samazinājis administratīvo slogu un radījis izmaksu ietaupījumus maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

(3)

Netraucēta iekšējā tirgus darbība un mūsdienīgas un sociāli iekļaujošas ekonomikas izveide arvien vairāk kļūst atkarīga no maksājumu pakalpojumu vispārējās pieejamības. Jebkuri jauni tiesību akti šajā jomā jāpieņem kā gudras Savienības līmeņa ekonomikas stratēģijas daļa, kurā efektīvi jāņem vērā mazāk aizsargātu patērētāju vajadzības.

(4)

Tomēr, kā norādīts Eiropas Parlamenta 2012. gada 4. jūlija rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai par piekļuvi banku pamatpakalpojumiem, ir jādara vairāk, lai uzlabotu un attīstītu iekšējo tirgu banku mazumtirdzniecības pakalpojumu jomā. Šobrīd tarifu pārredzamības un salīdzināmības trūkums, kā arī grūtības saistībā ar maksājumu kontu maiņu joprojām rada šķēršļus pilnībā integrēta tirgus attīstībai, kas savukārt rada zemu konkurenci banku mazumtirdzniecības pakalpojumu jomā. Minētās problēmas ir jānovērš, un jāpanāk augstas kvalitātes standartu ievērošana.

(5)

Pašreizējie iekšējā tirgus apstākļi varētu atturēt maksājumu pakalpojumu sniedzējus no iespējas izmantot tiesības brīvi veikt uzņēmējdarbību vai sniegt pakalpojumus Savienībā, jo pastāv grūtības iegūt klientus, ienākot jaunā tirgū. Ienākšana jaunos tirgos bieži ir saistīta ar lielu ieguldījumu. Šāds ieguldījums ir attaisnots tikai tad, ja kontu nodrošinātājs paredz pietiekamas iespējas un patērētāju atbilstīgu pieprasījumu. Patērētāju zemo mobilitāti saistībā ar finanšu mazumtirdzniecības pakalpojumiem lielā mērā rada tas, ka nav nodrošināta tarifu un piedāvāto pakalpojumu pārredzamība un salīdzināmība, kā arī grūtības saistībā ar maksājumu kontu maiņu. Minētie faktori arī mazina pieprasījumu. Jo īpaši tas attiecas uz pārrobežu darbību.

(6)

Turklāt nozīmīgus šķēršļus tam, lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi maksājumu kontu jomā, var radīt valstīs spēkā esošā tiesiskā regulējuma sadrumstalotība. Valstīs spēkā esošie noteikumi attiecībā uz maksājumu kontiem, jo īpaši attiecībā uz tarifu salīdzināmību un maksājumu kontu maiņu, ir atšķirīgi. Vienotu saistošu pasākumu neesība Savienības mērogā attiecībā uz maiņu ir radījusi atšķirīgu praksi un pasākumus valstu mērogā. Minētās atšķirības ir īpaši būtiskas tarifu salīdzināmības jomā, kur Savienības mērogā nav nekādu pasākumu, pat tādu, kas pēc būtības būtu pašregulācija. Ja nākotnē minētās atšķirības kļūtu nozīmīgākas, ņemot vērā to, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji savu praksi parasti pielāgo valstu tirgiem, tas paaugstinātu pārrobežu darbības izmaksas salīdzinājumā ar iekšzemes kontu nodrošinātāju izmaksām, tādējādi mazinot pārrobežu darījumdarbības pievilcību. Pārrobežu darbību iekšējā tirgū kavē šķēršļi attiecībā uz patērētāju maksājumu kontu atvēršanu ārvalstīs. Spēkā esošie ierobežojošie atbilstības kritēriji var kavēt Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos Savienībā. Ja visiem patērētājiem tiks nodrošināta piekļuve maksājumu kontam, patērētāji varēs piedalīties iekšējā tirgū un izmantot priekšrocības, ko piedāvā iekšējais tirgus.

(7)

Turklāt, tā kā daži iespējamie klienti neatver maksājumu kontus vai nu tāpēc, ka saņem atteikumu, vai arī tāpēc, ka viņiem netiek piedāvāti atbilstīgi produkti, potenciālais pieprasījums pēc maksājumu kontu pakalpojumiem Savienībā pašlaik netiek pilnībā izmantots. Plašāka patērētāju dalība iekšējā tirgū turpmāk stimulētu maksājumu pakalpojumu sniedzējus ienākt jaunos tirgos. Tādu apstākļu izveidošana, kuri ļautu patērētājiem piekļūt maksājumu kontam, arī ir līdzeklis, kas nepieciešams, lai sekmētu viņu dalību iekšējā tirgū un ļautu viņiem izmantot iekšējā tirgus radītās priekšrocības.

(8)

Tarifu pārredzamība un salīdzināmība ir risināta Savienības līmenī ar pašregulācijas iniciatīvu, kuru ierosināja banku nozare. Tomēr nav panākta galīgā vienošanās attiecībā uz minēto iniciatīvu. Attiecībā uz maiņu 2008. gadā Eiropas Banku nozares komitejas ieviestie vienotie principi veido paraugmehānismu tādu maksājumu kontu maiņai, kurus piedāvā bankas, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī. Tomēr, ņemot vērā to, ka šie vienotie principi nav saistoši, to piemērošana visā Savienībā ir bijusi nesaskaņota, un tās rezultāti nav bijuši efektīvi. Turklāt vienotie principi attiecas uz maksājumu kontu maiņu tikai valstu mērogā, bet neattiecas uz pārrobežu maiņu. Visbeidzot, attiecībā uz piekļuvi pamata maksājumu kontam Komisijas Ieteikumā 2011/442/ES (5) dalībvalstis tika aicinātas veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu ieteikuma piemērošanu vēlākais sešus mēnešus pēc tā publicēšanas. Līdz šim tikai dažas dalībvalstis ir ievērojušas minētā ieteikuma galvenos principus.

(9)

Lai ilgtermiņā atbalstītu efektīvu un raitu finansiālo mobilitāti, ir svarīgi izveidot vienotu noteikumu kopumu, kas būtu paredzēts, lai risinātu zemas patērētāju mobilitātes problēmu un jo īpaši lai uzlabotu maksājumu kontu pakalpojumu un tarifu salīdzināmību un stimulētu maksājumu kontu maiņu, kā arī lai izvairītos no tā, ka patērētāji, kas vēlas atvērt un izmantot maksājumu kontu ārvalstīs, tiktu diskriminēti dzīvesvietas dēļ. Turklāt ir būtiski pieņemt atbilstīgus pasākumus, lai sekmētu patērētāju dalību maksājumu kontu tirgū. Minētie pasākumi stimulēs maksājumu pakalpojumu sniedzēju ienākšanu iekšējā tirgū un nodrošinās līdzvērtīgus konkurences apstākļus, tādējādi stiprinot konkurenci un resursu efektīvu piešķiršanu Savienības finanšu mazumtirdzniecības tirgū tā, lai tas radītu ieguvumus uzņēmumiem un patērētājiem. Tāpat pārredzama informācija par tarifiem un maiņas iespējas kombinācijā ar tiesībām piekļūt pamata maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām, ļaus Savienības pilsoņiem ērtāk pārvietoties un iepirkties visā Savienībā, tādējādi izmantot priekšrocības, ko sniedz pilnībā funkcionējošs iekšējais tirgus finanšu mazumtirdzniecības pakalpojumu nozarē, un veicinās iekšējā tirgus turpmāko attīstību.

(10)

Ir svarīgi nodrošināt arī to, lai šī direktīva nekavētu inovācijas finanšu mazumtirdzniecības pakalpojumu jomā. Katru gadu tiek ieviestas jaunas tehnoloģijas, kuru dēļ pašreiz izmantotais maksājumu kontu modelis noveco, tādām kā, piemēram, mobilās bankas pakalpojumi un uzkrātās vērtības maksājumu kartes.

(11)

Ar šo direktīvu dalībvalstīm nebūtu jāliedz paturēt vai pieņemt stingrākus noteikumus, lai aizsargātu patērētājus, ja šādi noteikumi ir saderīgi ar to pienākumiem, kas paredzēti Savienības tiesību aktos un šajā direktīvā.

(12)

Šīs direktīvas noteikumi par tarifu un maksājumu kontu salīdzināmību un maiņu būtu jāpiemēro visiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kā noteikts Direktīvā 2007/64/EK. Šīs direktīvas noteikumi par piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām būtu jāpiemēro tikai kredītiestādēm. Visi šīs direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro maksājumu kontiem, ar kuru starpniecību patērētāji var veikt šādus darījumus: iemaksāt līdzekļus, izņemt naudu, veikt maksājumus trešām personām un saņemt maksājumus no tām, tostarp veikt kredīta pārvedumus. Tā rezultātā konti ar lielākiem funkciju ierobežojumiem būtu jāizslēdz. Piemēram, tādi konti kā krājkonti, kredītkaršu konti, kur līdzekļi parasti tiek iemaksāti tikai, lai atmaksātu kredītkartes parādu, norēķinu konta hipotēkas vai e-naudas konti principā būtu jāizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas. Tomēr, ja minētos kontus izmantotu ikdienas maksājumu darījumiem un tiem būtu visas iepriekš uzskaitītās funkcijas, tie būs direktīvas darbības jomā. Uzņēmumu konti, pat mazo uzņēmumu vai mikrouzņēmumu konti, ja vien tie netiek turēti privātpersonas statusā, vajadzētu būt ārpus šīs direktīvas darbības jomas. Dalībvalstīm būtu jāspēj izvēlēties paplašināt šīs direktīvas piemērošanu, attiecinot to arī uz citiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un citiem maksājumu kontiem, piemēram, tiem, kas piedāvā ierobežotākas maksājumu funkcijas.

(13)

Tā kā maksājumu konts ar pamatfunkcijām ir maksājumu konta veids, piemērojot šo direktīvu, šādiem kontiem būtu jāpiemēro arī noteikumi par pārredzamību un maksājumu kontu maiņu.

(14)

Šajā direktīvā ietvertās definīcijas, ciktāl iespējams, būtu jāsaskaņo ar citu Savienības leģislatīvo aktu definīcijām, un jo īpaši ar definīcijām, kas ietvertas Direktīvā 2007/64/EK Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 260/2012 (6).

(15)

Patērētājiem ir svarīgi izprast tarifus, lai tie varētu salīdzināt dažādu maksājumu pakalpojumu sniedzēju piedāvājumus un izdarīt uz informāciju balstītu izvēli par to, kurš maksājumu konts ir vispiemērotākais viņu vajadzībām. Tarifu salīdzinājumu nav iespējams veikt, ja maksājumu pakalpojumu sniedzēji lieto atšķirīgu terminoloģiju attiecībā uz tiem pašiem pakalpojumiem un sniedz informāciju dažādos formātos. Standartizēta terminoloģija kopā ar saskaņotā formātā mērķtiecīgi sniegtu informāciju par tarifiem, aptverot visraksturīgākos pakalpojumus, kas saistīti ar maksājumu kontiem, var palīdzēt patērētājiem gan saprast, gan salīdzināt tarifus.

(16)

Patērētāji visvairāk varētu gūt labumu no informācijas, kas ir kodolīga, standartizēta un viegli salīdzināma starp dažādiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Rīkiem, kas pieejami patērētājiem maksājumu kontu piedāvājumu salīdzināšanai, nebūtu pozitīva ietekme, ja laiks, kas nepieciešams, lai caurlūkotu garus sarakstus ar dažādu piedāvājumu tarifiem, būtu nesamērīgs ar labumu, ko var gūt, izvēloties ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu. Minētajiem rīkiem vajadzētu būt daudzveidīgiem, un tiem būtu nepieciešama patērētāju veikta pārbaude. Šajā posmā tarifu terminoloģija būtu jāstandartizē tikai attiecībā uz raksturīgākajiem terminiem un definīcijām dalībvalstīs, lai izvairītos no liekas informācijas riska un veicinātu tās ātru ieviešanu.

(17)

Dalībvalstīm būtu jānosaka tarifu terminoloģija, ņemot vērā vietējo tirgu iezīmes. Lai pakalpojumus uzskatītu par raksturīgiem, vismaz vienam maksājumu pakalpojumu sniedzējam dalībvalstī vajadzētu tiem piemērot tarifus. Turklāt, ja pakalpojumi ir kopēji vairākumam dalībvalstu, terminoloģijai, ko izmanto, lai definētu šādus pakalpojumus, vajadzētu būt standartizētai Savienības mērogā, tādējādi ļaujot labāk salīdzināt maksājumu kontu piedāvājumus Savienībā. Lai nodrošinātu valstu sarakstu vienveidību, Eiropas uzraudzības iestādei (Eiropas Banku iestādei) (“EBI”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (7), būtu jāsniedz pamatnostādnes, lai palīdzētu dalībvalstīm noteikt pakalpojumus, kurus valsts mērogā izmanto visbiežāk un kuri rada vislielākās izmaksas patērētājiem. Šajā nolūkā dalībvalstīm līdz 2014. gada 18. decembrim būtu jāinformē Komisija un EBI par attiecīgajām iestādēm, uz kurām attiecas minētās pamatnostādnes.

(18)

Pēc tam, kad dalībvalstis ir noteikušas to raksturīgāko pakalpojumu pagaidu sarakstu, uz kuriem valsts mērogā attiecas tarifi, kā arī terminus un definīcijas, EBI tie būtu jāpārskata, lai, izmantojot regulatīvo tehnisko standartu projektu, identificētu pakalpojumus, kas ir kopīgi lielākajai daļai dalībvalstu, un Savienības mērogā piedāvātu standartizētus terminus un to definīcijas visās Savienības iestāžu oficiālajās valodās. EBI būtu jānodrošina, ka katra pakalpojuma apzīmēšanai izmanto tikai vienu terminu jebkurā katras dalībvalsts oficiālajā valodā, kas ir arī Savienības iestāžu oficiālā valoda. Tas nozīmē, ka attiecībā uz to pašu pakalpojumu var izmantot dažādus terminus dažādās dalībvalstīs, kas izmanto to pašu Savienības iestāžu oficiālo valodu, tādējādi ņemot vērā valstu īpatnības. Dalībvalstīm tad visi piemērojamie Savienības mēroga termini būtu jāiekļauj savos pagaidu sarakstos un, pamatojoties uz tiem, jāpublicē to galīgie saraksti.

(19)

Lai palīdzētu patērētājiem ērti salīdzināt maksājumu kontu tarifus visā vienotajā tirgū, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu patērētājiem jānodrošina tarifu informācijas dokuments, kurā norādīti tarifi visiem pakalpojumiem, kas iekļauti to raksturīgāko pakalpojumu sarakstā, kuri saistīti ar maksājumu kontu valsts līmenī. Tarifu informācijas dokumentā vajadzības gadījumā būtu jāizmanto Savienības mērogā noteiktie standartizētie termini un definīcijas. Tas arī veicinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas konkurē maksājumu kontu tirgū. Tarifu informācijas dokumentā nebūtu jāietver nekādi citi tarifi. Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nepiedāvā pakalpojumu no to raksturīgāko pakalpojumu saraksta, kuri saistīti ar maksājumu kontu, tam būtu tas jānorāda, piemēram, atzīmējot pakalpojumu attiecīgi “netiek piedāvāts” vai “nepiemēro”. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai tarifu informācijas dokumentā tiktu iekļauti galvenie rādītāji, piemēram, visaptverošs izmaksu rādītājs, kas apkopo maksājumu konta kopējās gada izmaksas patērētājiem. Lai palīdzētu patērētājiem saprast tarifus, kas tiem jāmaksā par savu maksājumu kontu, to vajadzībām būtu jānodrošina glosārijs, kurā, neizmantojot tehnisku terminoloģiju, sniegti saprotami un nepārprotami skaidrojumi vismaz par tiem tarifiem un pakalpojumiem, kuri ietverti tarifu informācijas dokumentā. Glosārijam vajadzētu būt par noderīgu rīku, lai sekmētu labāku izpratni par tarifu nozīmi, veicinot patērētāju iespējas izvēlēties no plašāka maksājumu kontu piedāvājumu klāsta. Būtu arī jānosaka pienākums maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vismaz reizi gadā informēt patērētājus bez maksas par visiem tarifiem, kas tiek piemēroti viņu maksājumu kontam, attiecīgā gadījumā arī par pārtēriņa procentu likmi un kredīta procentu likmi.

Tas neskar pārtēriņu noteikumus, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/48/EK (8). Ex-post informācija būtu jāsniedz dokumentā, ko sauc par “paziņojumu par tarifiem”. Tajā būtu jāietver pārskats par nopelnītajiem procentiem un visiem tarifiem, kas jāmaksā saistībā arī maksājumu konta lietošanu, lai ļautu patērētājam saprast, uz ko attiecas tarifu izdevumi, un novērtēt, vai nepieciešams mainīt patēriņa ieradumus vai izvēlēties citu konta nodrošinātāju. Minēto ieguvumu varētu maksimāli palielināt, nodrošinot ex-post tarifu informāciju, kas aptver raksturīgākos pakalpojumus tādā pašā secībā kā ex-ante tarifu informācijā.

(20)

Lai apmierinātu patērētāju vajadzības, jānodrošina, lai tarifu informācija par maksājumu kontiem būtu precīza, skaidra un salīdzināma. Tādēļ EBI, pēc apspriešanās ar valsts iestādēm un pēc patērētāju veiktas pārbaudes, būtu jāizstrādā īstenošanas tehnisko standartu projekts attiecībā uz tarifu informācijas dokumenta un paziņojuma par tarifiem standartizētu noformējumu un kopīgiem simboliem, lai nodrošinātu, ka patērētājiem tie ir saprotami un salīdzināmi. Katrā tarifu informācijas dokumentā un paziņojumā par tarifiem katrā dalībvalstī būtu jāievēro viens un tas pats formāts, punktu un virsrakstu secība, ļaujot patērētājiem salīdzināt abus dokumentus un tādējādi maksimāli palielinot izpratni un informācijas izmantošanu. Tarifu informācijas dokuments un paziņojums par tarifiem būtu skaidri jānošķir no citiem paziņojumiem. Turklāt, izstrādājot minētos formātus, EBI būtu arī jāņem vērā fakts, ka dalībvalstis var izvēlēties sniegt tarifu informācijas dokumentu un paziņojumu par tarifiem kopā ar informāciju, kas paredzēta saskaņā ar citiem Savienības vai valsts leģislatīvajiem aktiem par maksājumu kontiem un ar tiem saistītajiem pakalpojumiem.

(21)

Lai nodrošinātu saskaņotu piemērojamās Savienības mēroga terminoloģijas lietošanu visā Savienībā, dalībvalstīm būtu jānosaka pienākums prasīt, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji saziņā ar patērētājiem, tostarp tarifu informācijas dokumentā un paziņojumā par tarifiem, lietotu piemērojamo Savienības mēroga terminoloģiju kopā ar pārējo valsts standartizēto terminoloģiju, kura norādīta galīgajā sarakstā. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt iespējai izmantot zīmolvārdus patērētājiem sniegtajā informācijā par līgumiem, komercinformācijā un tirgvedības informācijā, ja vien tie skaidri norāda piemērojamos atbilstīgos standartizētos terminus. Ja tie izvēlas tarifu informācijas dokumentā vai paziņojumā par tarifiem izmantot zīmolvārdus, tam vajadzētu būt papildus standartizētajiem terminiem kā sekundāram apzīmējumam, piemēram, pēdiņās vai mazākā drukā.

(22)

Salīdzināšanas tīmekļa vietnes, kas ir neatkarīgas, ir efektīvs līdzeklis patērētājiem, lai vienuviet novērtētu guvumus no dažādu maksājumu kontu piedāvājumiem. Šādas tīmekļa vietnes var nodrošināt pareizu līdzsvaru starp nepieciešamību, lai informācija būtu skaidra un kodolīga, lai tā būtu pilnīga un saprotama, ļaujot lietotājiem iegūt sīkāku informāciju, ja tas viņus interesē. To mērķis būtu iekļaut iespējami plašāko piedāvājumu klāstu, lai sniegtu reprezentatīvu pārskatu, vienlaicīgi aptverot būtisku tirgus daļu. Tās arī var samazināt meklēšanas izmaksas, jo patērētājiem nevajadzēs iegūt informāciju atsevišķi no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Ir būtiski svarīgi, ka šādās tīmekļa vietnēs sniegtā informācija ir uzticama, objektīva un pārredzama un ka patērētāji tiek informēti par šādas tīmekļa vietnes pieejamību. Šajā sakarā dalībvalstīm būtu jāinformē sabiedrība par šādām tīmekļa vietnēm.

(23)

Lai iegūtu objektīvu informāciju par tarifiem un procentu likmēm, ko piemēro saistībā ar maksājumu kontiem, patērētājiem vajadzētu spēt izmantot publiski pieejamas salīdzināšanas tīmekļa vietnes, kuras funkcionāli ir neatkarīgas no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas nozīmē, ka meklējuma rezultātos ne pret vienu maksājumu pakalpojumu sniedzēju nevajadzētu izturēties labvēlīgāk. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai patērētājiem attiecīgajā teritorijā būtu brīvi pieejama vismaz viena šāda tīmekļa vietne. Šādu salīdzināšanas tīmekļa vietnes var uzturēt kompetentās iestādes, citas publiskas iestādes un/vai privātie uzturētāji vai to vārdā. Ar maksājumu kontiem saistīto tarifu salīdzināšanas funkciju var pildīt arī esošās tīmekļa vietnes, salīdzinot finanšu vai nefinanšu produktu plašu klāstu. Šādām tīmekļa vietnēm būtu jādarbojas saskaņā ar noteiktiem kvalitātes kritērijiem, tostarp prasību sniegt informāciju par tās īpašniekiem, sniegt precīzu un atjauninātu informāciju, norādīt, kad informācija ir atjaunināta pēdējo reizi, izklāstīt skaidrus un objektīvus kritērijus, uz kādiem tiks balstīta salīdzināšana, un ietvert maksājumu kontu piedāvājumu plašu klāstu, aptverot nozīmīgu tirgus daļu. Dalībvalstīm vajadzētu spēt noteikt, cik bieži salīdzināšanas tīmekļa vietnes ir jāpārskata un jāatjaunina informācija, ko tās sniedz patērētājiem, ņemot vērā to, cik bieži maksājumu pakalpojumu sniedzēji parasti atjaunina savu tarifu informāciju. Dalībvalstīm būtu arī jānosaka, kas uzskatāms par maksājumu kontu piedāvājumu plašu klāstu, kurš aptver nozīmīgu tirgus daļu, novērtējot, piemēram, cik ir maksājumu pakalpojumu sniedzēju un līdz ar to, vai vienkāršs vairākums vai mazāk būtu pietiekams, un/vai tirgus daļu, un/vai to ģeogrāfisko atrašanās vietu. Salīdzināšanas tīmekļa vietnei būtu jāsalīdzina tarifi, kas maksājami par pakalpojumiem, kuri ietverti to raksturīgāko pakalpojumu sarakstā, kas saistīti ar maksājumu kontiem, apkopojot Savienības mēroga terminoloģiju.

Ir lietderīgi, ka dalībvalstīm vajadzētu spēt prasīt šādām tīmekļa vietnēm salīdzināt citu informāciju, piemēram, informāciju par to, kas nosaka maksājumu pakalpojumu sniedzēju sniegto pakalpojumu līmeni, piemēram, filiāļu vai bankomātu skaitu un atrašanās vieta. Ja dalībvalstī ir tikai viena tīmekļa vietne un šī tīmekļa vietne pārtrauc darbību vai tā vairs neatbilst kvalitātes kritērijiem, dalībvalstij būtu jānodrošina, lai patērētājiem pieņemamā laikposmā būtu piekļuve citām valsts mēroga salīdzināšanas tīmekļa vietnēm.

(24)

Pašreizējā maksājumu pakalpojumu sniedzēju prakse ir piedāvāt maksājumu kontu kopā ar produktiem vai pakalpojumiem, kas nav ar maksājumu kontu saistīti pakalpojumi, tādiem kā, piemēram, apdrošināšanas produkti vai finanšu konsultācijas. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem minētā prakse var būt līdzeklis, kā dažādot savu piedāvājumu un konkurēt citam ar citu, un galu galā var izrādīties, ka tas sniedz ieguvumus patērētājiem. Tomēr Komisijas 2009. gada pētījums par sasaistīšanas praksi finanšu sektorā, kā arī attiecīgas apspriešanās un patērētāju sūdzības ir parādījušas, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji var piedāvāt maksājumu kontus komplektā ar produktiem, ko patērētāji nepieprasa un kas nav būtiski maksājumu kontiem, piemēram, mājokļa apdrošināšana. Turklāt ir novērots, ka minētā prakse var samazināt cenu pārredzamību un salīdzināmību, ierobežot patērētājiem iegādes iespējas un negatīvi ietekmēt patērētāju mobilitāti. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tad, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs piedāvā komplektētus maksājumu kontus, patērētājiem tiktu sniegta informācija par to, vai maksājumu kontu ir iespējams iegādāties atsevišķi, un, ja tas tā ir, lai tiktu sniegta atsevišķa informācija par izmaksām un tarifiem, kas tiek piemēroti katram no pārējiem komplektā iekļautajiem produktiem vai pakalpojumiem, kurus var iegādāties atsevišķi.

(25)

Maksājumu kontu maiņas process būtu jāsaskaņo visā Savienībā. Šobrīd spēkā esošie pasākumi valstu līmenī ir ārkārtīgi atšķirīgi un negarantē pienācīgu patērētāju aizsardzības līmeni visās dalībvalstīs. Tādu leģislatīvo pasākumu noteikšana, ar kuriem izveido galvenos principus, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem jāievēro, sniedzot šādu pakalpojumu katrā dalībvalstī, uzlabotu iekšējā tirgus darbību gan patērētājiem, gan maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. No vienas puses, tas garantētu vienlīdzīgus konkurences apstākļus patērētājiem, kuri varētu būt ieinteresēti maksājumu konta atvēršanā citā dalībvalstī, jo tas nodrošinātu, ka tiek piedāvāts līdzvērtīgs aizsardzības līmenis. No otras puses, tas samazinātu valstu līmenī spēkā esošo regulatīvo pasākumu atšķirības un līdz ar to samazinās administratīvo slogu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri plāno piedāvāt savus pakalpojumus pāri robežām. Tā rezultātā pasākumi saistībā ar maiņu veicinātu tādu pakalpojumu sniegšanu, kas saistīti ar maksājumu kontiem iekšējā tirgū.

(26)

Par maiņu nebūtu jāuzskata tas, ka nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodod līgumu saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam.

(27)

Patērētājiem stimuls mainīt maksājumu kontus ir tikai tad, ja process neietver pārmērīgu administratīvo un finanšu slogu. Tāpēc maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāpiedāvā patērētājiem skaidra, ātra un droša procedūra maksājumu kontu, tostarp maksājumu kontu ar pamatfunkcijām, maiņai. Šāda procedūra būtu jāgarantē ne tikai tad, kad patērētāji vēlas nomainīt vienu maksājumu pakalpojumu sniedzēju pret citu, un arī tad, kad patērētāji vēlas veikt maiņu starp dažādiem maksājumu kontiem tajā pašā maksājumu pakalpojumu sniedzējā. Tas dotu iespēju patērētājiem gūt labumu no visizdevīgākajiem piedāvājumiem tirgū un viegli veikt maiņu no esošā maksājumu konta uz citiem potenciāli piemērotākiem, neatkarīgi no tā, vai tas notiek tajā pašā maksājumu pakalpojumu sniedzējā vai starp dažādiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Jebkuriem tarifiem, ko maksājumu pakalpojumu sniedzēji piemēro saistībā ar maiņas pakalpojumu, vajadzētu būt samērīgiem un saskanīgiem ar faktiskajām izmaksām, kas rodas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

(28)

Attiecībā uz maksājumu pakalpojumu sniedzēju maiņu gadījumos, kad abi maksājumu pakalpojumu sniedzēji atrodas to teritorijā, būtu jāļauj dalībvalstīm ieviest vai saglabāt kārtību, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētās kārtības, ja tas nepārprotami atbilst patērētāju interesēm.

(29)

Maiņas procesam vajadzētu būt patērētājam tik saprotamam, cik vien iespējams. Attiecīgi dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par procesa uzsākšanu un vadīšanu patērētāja vārdā. Dalībvalstīm vajadzētu spēt izmantot papildu līdzekļus, piemēram, tehnisko risinājumu, veidojot maiņas pakalpojumu. Šādi papildu līdzekļi var pārsniegt šīs direktīvas prasības, piemēram, maiņas pakalpojumu var sniegt īsākā laikposmā vai maksājumu pakalpojumu sniedzējiem var prasīt nodrošināt, lai kredīta pārvedumi, kas saņemti uz veco maksājumu kontu, pēc patērētāja pieprasījuma tiktu automātiski vai manuāli pārsūtīti uz jauno maksājumu kontu noteiktā laikposmā, skaitot no brīža, kad saņemta atļauja maiņai. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji var izmantot šādus papildu līdzekļus arī brīvprātīgi pat tad, ja dalībvalsts to neprasa.

(30)

Būtu jādod iespēja patērētājiem lūgt saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam veikt maiņu attiecībā uz visiem vai daļu no ienākošajiem kredīta pārvedumiem, kredīta pārvedumu regulārā maksājuma rīkojumiem vai tiešā debeta maksājumu mandātiem, – vēlamākais vienā tikšanās reizē ar saņemošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju. Šajā nolūkā patērētājiem būtu jāvar parakstīt vienu atļauju, dodot savu piekrišanu katram no minētajiem uzdevumiem. Dalībvalstis var pieprasīt, lai patērētāja sniegtā atļauja būtu rakstiska, bet attiecīgā gadījumā var izvēlēties pieņemt līdzvērtīgus līdzekļus, piemēram, ja pastāv maiņas automatizēta sistēma. Pirms atļaujas došanas patērētājs būtu jāinformē par visiem procedūras posmiem, kas nepieciešami, lai pabeigtu maiņu. Piemēram, atļauja varētu ietvert visus uzdevumus, kas ir daļa no maiņas pakalpojuma, un varētu paredzēt iespēju patērētājam izvēlēties tikai dažus no minētajiem uzdevumiem.

(31)

Veiksmīgai maiņas veikšanai ir nepieciešama sadarbība ar nododošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju. Saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam no nododošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja būtu jāsaņem visa informācija, kas vajadzīga, lai varētu atjaunot maksājumus citā maksājumu kontā. Tomēr šādai informācijai nevajadzētu būt plašākai nekā nepieciešams, lai veiktu maiņu.

(32)

Lai atvieglotu pārrobežu kontu atvēršanu, būtu jādod iespēja patērētājam lūgt jaunajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam izveidot jaunajā maksājumu kontā visus kredīta pārvedumu regulāro maksājumu rīkojumus vai daļu no tiem, pieņemt tiešā debeta maksājumus no patērētāja norādītā datuma un sniegt patērētājam informāciju, norādot jaunā maksājumu konta datus, – vēlams vienā tikšanās reizē ar jauno maksājumu pakalpojumu sniedzēju.

(33)

Uz patērētājiem nebūtu jāattiecina finansiālie zaudējumi, tostarp tarifi un procenti, kurus izraisa jebkādas kļūdas, ko pieļāvis kāds no maiņas procesā iesaistītajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Konkrētāk, patērētājiem nebūtu jāsedz nekādi finansiāli zaudējumi, kas radušies, maksājot papildu tarifus, procentus vai citas maksas, kā arī soda naudas, līgumsodus vai jebkāda cita veida finansiālus zaudējumus saistībā ar kavētu maksājuma izpildi.

(34)

Dalībvalstīm būtu jāgarantē, lai patērētāji, kuri plāno atvērt maksājumu kontu, netiktu diskriminēti pilsonības vai dzīvesvietas dēļ. Kaut arī kredītiestādēm ir svarīgi nodrošināt, lai to klienti finanšu sistēmu neizmantotu tādiem nelegāliem mērķiem kā krāpšana, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija vai terorisma finansēšana, tomēr tām nebūtu jārada šķēršļi patērētājiem, kuri vēlas izmantot iekšējā tirgus priekšrocības, atverot un izmantojot maksājumu kontu ārvalstīs. Tādēļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/60/EK (9) noteikumi nebūtu izmantojami kā iemesls komerciāli mazāk izdevīgu klientu atraidīšanai.

(35)

Patērētāji, kas ir likumīgi Savienības rezidenti, nebūtu jādiskriminē viņu pilsonības vai dzīvesvietas dēļ, vai jebkādu citu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“harta”) 21. pantā minēto iemeslu dēļ, kad viņi Savienības teritorijā iesniedz pieteikumu maksājumu konta atvēršanai vai piekļūst tam. Turklāt dalībvalstīm būtu jānodrošina piekļuve maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām neatkarīgi no patērētāja finanšu apstākļiem, piemēram, nodarbinātības statusa, ienākumu līmeņa, kredītvēstures vai personiskā bankrota.

(36)

Patērētājiem, kas ir likumīgi Savienības rezidenti un kam nav maksājumu konta konkrētā dalībvalstī, vajadzētu būt iespējai atvērt un izmantot maksājumu kontu ar pamatfunkcijām minētajā dalībvalstī. Jēdzienam “likumīgs Savienības rezidents” būtu jāaptver gan Savienības pilsoņi, gan trešo valstu valstspiederīgie, kuri jau bauda tiesības, kuras tiem piešķir Savienības tiesību akti, piemēram: Padomes Regula (EEK) Nr. 1408/71 (10), Padomes Direktīva 2003/109/EK (11), Padomes Regula (EK) Nr. 859/2003 (12) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (13). Tam būtu jāietver arī cilvēki, kas meklē patvērumu saskaņā ar 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvenciju attiecībā uz bēgļu statusu, tās 1967. gada 31. janvāra protokolu un citiem būtiskiem starptautiskiem līgumiem. Turklāt dalībvalstīm vajadzētu spēt paplašināt “likumīga Savienības rezidenta” jēdzienu, attiecinot to arī uz citu trešo valstu valstspiederīgajiem, kas atrodas to teritorijā.

(37)

Dalībvalstīm vajadzētu spēt, pilnībā ievērojot Līgumos garantētās pamatbrīvības, pieprasīt, lai patērētāji, kas vēlas atvērt maksājumu kontu ar pamatfunkcijām to teritorijā, apliecinātu patiesu interesi par konta atvēršanu. Neskarot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas prasības, kas pieņemtas saskaņā ar Direktīvu 2005/60/EK, kredītiestādes telpu fizisks apmeklējums nebūtu vajadzīgs, lai apliecinātu šādu patiesu interesi.

(38)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to kredītiestāžu skaits, kuras piedāvā maksājumu kontus ar pamatfunkcijām, būtu pietiekams, lai nodrošinātu to pieejamību visiem klientiem, lai izvairītos no jebkāda veida diskriminācijas pret tiem un lai novērstu konkurences izkropļojumus. Nosakot kredītiestāžu pietiekamu skaitu, ir jāņem vērā cita starpā kredītiestāžu tīkla pārklājums, dalībvalsts teritorijas lielums, patērētāju izplatība teritorijā, kredītiestāžu tirgus daļa un tas, vai konti ar pamatfunkcijām veido tikai nelielu daļu no maksājumu kontiem, ko nodrošina kredītiestādes. Maksājumu kontus ar pamatfunkcijām principā būtu jāpiedāvā pēc iespējas lielākam skaitam kredītiestāžu, lai garantētu to, ka patērētāji šādus kontus var atvērt kredītiestādes telpās, kas atrodas tuvu to dzīvesvietai, un ka patērētāji, piekļūstot šādiem kontiem, nekādā veidā netiek diskriminēti un var tos efektīvi izmantot. Konkrētāk, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai nebūtu nekādas vizuālas diskriminācijas izpausmes, piemēram, atšķirīgs karšu noformējums, atšķirīgs konta numurs vai atšķirīgs kartes numurs. Tomēr dalībvalstij būtu jādod iespēja paredzēt, ka maksājumu kontus ar pamatfunkcijām piedāvā mazāks skaits kredītiestāžu, bet tas būtu attaisnojams, pamatojoties uz to, ka, piemēram, minētās kredītiestādes ir tik plaši izplatītas minētās dalībvalsts teritorijā, ka tās var apkalpot visus patērētājus un tiem nevajag doties tālu prom no mājām, lai nokļūtu kredītiestādē. Turklāt uz patērētājiem, kas piekļūst maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām, nebūtu jāattiecina nekāda veida stigmas, un minēto mērķi var labāk sasniegt, ja ir izraudzīts lielāks skaits kredītiestāžu.

(39)

Dalībvalstīm vajadzētu spēt ieviest mehānismus, lai palīdzētu patērētājiem, kuriem nav pastāvīgas adreses, patvēruma meklētājiem un patērētājiem, kuriem nav piešķirta uzturēšanās atļauja, bet kuru izraidīšana nav iespējama juridisku vai faktisku iemeslu dēļ, lai ļautu pilnībā izmantot priekšrocības, ko sniedz šī direktīva.

(40)

Atļaujot kredītiestādēm pēc patērētāja pieprasījuma nodrošināt pārtēriņa iespēju attiecībā uz maksājumu kontu ar pamatfunkcijām, dalībvalstīm vajadzētu spēt noteikt jebkura šāda pārtēriņa maksimālo apjomu un maksimālo ilgumu. Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, lai informācija par visiem saistītiem tarifiem patērētājiem tiktu darīti zināma pārredzamā veidā. Visbeidzot, kredītiestādēm būtu jāievēro Direktīva 2008/48/EK, piedāvājot pārtēriņa iespējas kopā ar maksājumu kontu ar pamatfunkcijām.

(41)

Lai pienācīgi apkalpotu klientus, kas lieto maksājumu kontus ar pamatfunkcijām, dalībvalstīm būtu jāpieprasa kredītiestādēm garantēt to, ka attiecīgais personāls ir pietiekami apmācīts un ka minētos klientus nelabvēlīgi neietekmē iespējamie interešu konflikti.

(42)

Dalībvalstīm vajadzētu spēt atļaut kredītiestādēm atteikties atvērt maksājumu kontu ar pamatfunkcijām patērētājiem, kuriem jau ir aktīvs vai vismaz līdzvērtīgs maksājumu konts tajā pašā dalībvalstī. Lai pārbaudītu, vai patērētājam jau ir vai nav maksājumu konts, kredītiestādēm vajadzētu spēt balstīties uz patērētāja sniegtu apliecinājumu.

(43)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai pieteikumus attiecībā uz maksājumu kontu ar pamatfunkcijām kredītiestādes izskatītu šajā direktīvā noteiktajos termiņos un lai šāda pieteikuma atteikuma gadījumā kredītiestādes informētu patērētāju par konkrētajiem atteikuma iemesliem, ja vien šādas informācijas atklāšana nav pretrunā valsts drošības, sabiedriskās kārtības vai Direktīvas 2005/60/EK mērķiem.

(44)

Būtu jānodrošina patērētājiem piekļuve pamata maksājumu pakalpojumu klāstam. Pakalpojumos, kas saistīti ar maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām, būtu jāietver iespēja iemaksāt un izņemt naudu. Patērētājiem būtu jāvar veikt tādus būtiskākos maksājumu darījumus kā ienākumu vai pabalstu saņemšana, rēķinu vai nodokļu maksāšana un preču un pakalpojumu iegāde, tostarp izmantojot tiešā debeta maksājumu, kredīta pārvedumu un maksājumu karti. Šādiem pakalpojumiem būtu jānodrošina preču un pakalpojumu iegāde tiešsaistē un būtu jādod patērētājiem iespēja iniciēt maksājuma rīkojumus, izmantojot kredītiestādes tiešsaistes pakalpojumus, ja iespējams. Tomēr maksājumu konta ar pamatfunkcijām izmantošanu nevajadzētu ierobežot, nosakot tikai tā izmantošanu tiešsaistē, jo tas radītu šķēršļus patērētājiem, kam nav piekļuves internetam. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai attiecībā uz pakalpojumiem, kas saistīti ar maksājumu konta atvēršanu, uzturēšanu vai slēgšanu, kā arī ar naudas izvietošanu un izņemšanu un maksājumu darījumiem ar maksājumu kartēm, izņemot kredītkartes, netiktu piemēroti nekādi ierobežojumi attiecībā uz to operāciju skaitu, ko patērētājam nodrošinās saskaņā ar šajā direktīvā izklāstītajiem īpašajiem cenu veidošanas noteikumiem. Attiecībā uz kredīta pārvedumu un tiešā debeta maksājumu izpildi, kā arī to ar kredītkarti veikto darījumu izpildi, kas saistīti ar maksājumu kontu ar pamatfunkcijām, dalībvalstīm vajadzētu spēt noteikt to operāciju minimālo skaitu, ko patērētajiem sniegs saskaņā ar šajā direktīvā izklāstītajiem īpašajiem cenu veidošanas noteikumiem, ar noteikumu, ka pakalpojumi, uz kuriem attiecas minētās operācijas, paredzēti patērētāja personīgajām vajadzībām. Nosakot to, kas tiek uzskatīts par personīgām vajadzībām, dalībvalstīm būtu jāņem vērā patērētāja pašreizējā rīcība un parastā komercprakse. Tarifiem, kurus piemēro par operāciju skaitu, kas pārsniedz minimālo skaitu, nekad nevajadzētu būt augstākiem par tarifiem, ko piemēro saskaņā ar kredītiestādes parasto cenu veidošanas politiku.

(45)

Nosakot piedāvājamos pakalpojumus saistībā ar maksājumu kontu ar pamatfunkcijām un minimālo iekļaujamo operāciju skaitu, būtu jāņem vērā valstu īpatnības. Dažus pakalpojumus jo īpaši var uzskatīt par būtiskiem, lai garantētu maksājumu konta pilnīgu izmantošanu konkrētā dalībvalstī, jo tie tiek plaši lietoti valsts mērogā. Piemēram, dažās dalībvalstīs patērētāji joprojām plaši izmanto čekus, turpretim citās dalībvalstīs minētais maksājumu līdzeklis tiek izmantots ļoti reti. Tādēļ ar šo direktīvu būtu jāatļauj dalībvalstīm noteikt papildpakalpojumus, ko valsts līmenī uzskata par būtiskiem un kas būtu jāsniedz saistībā ar maksājumu kontu ar pamatfunkcijām attiecīgajā dalībvalstī. Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka kredītiestāžu noteiktie tarifi par šādu papildpakalpojumu piedāvāšanu attiecībā uz maksājumu kontu ar pamatfunkcijām ir samērīgi.

(46)

Lai nodrošinātu, ka maksājumu konti ar pamatfunkcijām ir pieejami pēc iespējas plašākam patērētāju lokam, tie būtu jāpiedāvā bez maksas vai piemērojot samērīgus tarifus. Lai veicinātu to, ka neaizsargātie patērētāji, kam nav bankas konta, piedalās privātpersonām paredzēto bankas pakalpojumu tirgū, dalībvalstīm vajadzētu spēt noteikt, ka minētajiem patērētājiem tiek piedāvāti maksājumu konti ar pamatfunkcijām uz īpaši izdevīgiem nosacījumiem, piemēram, bez maksas. Dalībvalstīm vajadzētu būt brīvām definēt mehānismu, lai noteiktu minētos patērētājus, kuri var izmantot maksājumu kontus ar pamatfunkcijām uz izdevīgākiem noteikumiem, ja ar šādu mehānismu tiek nodrošināts, ka neaizsargātie patērētāji var piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām. Jebkurā gadījumā šādai pieejai nebūtu jāskar visu patērētāju, tostarp tādu, kas nav neaizsargātie, tiesības piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām vismaz par samērīgiem tarifiem. Turklāt jebkurām papildu maksām, ko piemēro patērētājam par līguma noteikumu neievērošanu, vajadzētu būt samērīgām. Dalībvalstīm būtu jānosaka, kas saskaņā ar valsts apstākļiem ir samērīga maksa.

(47)

Kredītiestādēm būtu jāatsakās atvērt maksājumu kontu vai būtu jāizbeidz līgums par maksājumu kontu ar pamatfunkcijām tikai īpašos apstākļos, piemēram, to tiesību aktu neievērošanas gadījumā, kuri attiecas uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu vai uz noziegumu novēršanu un izmeklēšanu. Pat minētajos gadījumos atteikums ir pamatots tikai gadījumā, ja patērētājs neievēro minētos tiesību aktus, un nevis tāpēc, ka tiesību aktu ievērošanas pārbaudes procedūra ir pārāk apgrūtinoša vai dārga. Tomēr varētu būt gadījumi, kad patērētājs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības atvērt un izmantot maksājumu kontu ar pamatfunkcijām. Piemēram, dalībvalstij vajadzētu spēt atļaut, ka kredītiestāde īsteno pasākumus pret patērētājiem, kuri veikuši noziedzīgu nodarījumu, piemēram, smagu krāpšanu pret kredītiestādi, lai novērstu šādu noziedzīgu nodarījumu atkārtošanos. Šādos pasākumos var ietvert, piemēram, minētā patērētāja piekļuves ierobežošanu maksājumu kontam ar pamatfunkcijām uz noteiktu laikposmu. Turklāt var būt gadījumi, kad var būt nepieciešama maksājumu konta pieteikuma iepriekšēja atteikšana, lai noteiktu patērētājus, kuri var izmantot maksājumu kontus uz izdevīgākiem noteikumiem. Tādā gadījumā kredītiestādei būtu jāinformē patērētājs, ka viņš var izmantot konkrētu mehānismu, ja tiek atteikts maksājumu konta pieteikums, kam piemēro maksu, kā paredzēts šajā direktīvā, lai iegūtu piekļuvi maksājumu kontam ar pamatfunkcijām bez maksas. Taču abiem šādiem papildu gadījumiem vajadzētu būt ierobežotiem, konkrētiem un balstītiem uz precīzi noteiktiem valstu tiesību aktu noteikumiem. Nosakot papildu gadījumus, kad kredītiestādes var atteikties piedāvāt maksājumu kontus patērētājiem, dalībvalstīm vajadzētu spēt ietvert inter alia sabiedriskās drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslus.

(48)

Dalībvalstīm un kredītiestādēm būtu jānodrošina patērētājiem skaidra un saprotama informācija par tiesībām atvērt un izmantot maksājuma kontu ar pamatfunkcijām. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka informēšanas pasākumi ir mērķtiecīgi, un jo īpaši, ka tie ir vērsti uz patērētājiem, kuriem vēl nav bankas konta, kā arī neaizsargātiem un mobiliem patērētājiem. Kredītiestādēm būtu aktīvi jāsniedz patērētājiem pieejamā informācija un atbilstīga palīdzība attiecībā uz konkrētām iezīmēm, kas saistītas ar piedāvāto maksājuma kontu ar pamatfunkcijām, piemērotajiem tarifiem un izmantošanas noteikumiem, kā arī attiecībā uz darbībām, kas patērētājiem būtu jāveic, lai izmantotu savas tiesības atvērt maksājumu kontu ar pamatfunkcijām. Jo īpaši patērētāji būtu jāinformē par to, ka papildu pakalpojumu iegāde nav obligāta, lai piekļūtu maksājumu kontam ar pamatfunkcijām.

(49)

Dalībvalstīm būtu jāveicina pasākumi, kas atbalsta visneaizsargātāko klientu izglītošana, nodrošinot tiem konsultācijas un palīdzību to finanšu atbildīgā pārvaldībā. Ir jānodrošina arī informācija par konsultācijām, kādas patērētājiem var sniegt patērētāju organizācijas un valstu iestādes. Turklāt dalībvalstīm būtu jāveicina kredītiestāžu iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt maksājumu kontus ar pamatfunkcijām kombinācijā ar neatkarīgiem finanšu izglītošanas pakalpojumiem.

(50)

Lai atvieglotu maksājumu pakalpojumu sniedzēju spēju sniegt pārrobežu pakalpojumus un lai sadarbotos, apmainītos ar informāciju un izšķirtu strīdus starp kompetentajām iestādēm, atbildību par šīs direktīvas izpildi būtu jāpiešķir tām kompetentajām iestādēm, kas darbojas EBI pārraudzībā, kā izklāstīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1093/2010, vai citām valsts iestādēm ar noteikumu, ka tās sadarbojas ar iestādēm, kas darbojas EBI pārraudzībā, lai veiktu savus pienākumus saskaņā ar šo direktīvu.

(51)

Dalībvalstīm būtu jāizraugās kompetentās iestādes, kam piešķirtas pilnvaras nodrošināt šīs direktīvas izpildi, un jānodrošina, lai tām tiktu piešķirtas izmeklēšanas un izpildes pilnvaras un pietiekami resursi, kas vajadzīgi to pienākumu veikšanai. Kompetentās iestādes var rīkoties saistībā ar atsevišķiem šīs direktīvas aspektiem, iesniedzot pieteikumu tiesā, kuras kompetencē ir pieņemt tiesisku nolēmumu, tostarp attiecīgā gadījumā iesniedzot apelāciju. Tas varētu dalībvalstīm dot iespēju, – īpaši, ja šīs direktīvas noteikumi tiktu transponēti civiltiesību normās, – atstāt minēto noteikumu ieviešanu atbilstīgu struktūru un tiesu ziņā. Dalībvalstīm būtu jāspēj izraudzīties dažādas kompetentās iestādes, lai izpildītu šajā direktīvā paredzētos plašos pienākumus. Piemēram, attiecībā uz dažiem noteikumiem dalībvalstis varētu norīkot kompetentās iestādes, kas atbildīgas par patērētāju aizsardzības stiprināšanu, turpretim citiem noteikumiem tās varētu nolemt izraudzīties prudenciālus uzraudzītājus. Iespējai izraudzīties dažādas kompetentās iestādes nebūtu jāietekmē pienākumi attiecībā uz pastāvīgu uzraudzību un kompetento iestāžu sadarbību, kā paredzēts šajā direktīvā.

(52)

Patērētājiem vajadzētu būt piekļuvei efektīvām un iedarbīgām alternatīvām strīdu izšķiršanas procedūrām tādu strīdu noregulējumam, kuri radušies saistībā ar šajā direktīvā paredzētajām tiesībām un pienākumiem. Šādu piekļuvi jau nodrošina ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/11/ES (14), ciktāl tas attiecas uz attiecīgajiem līgumstrīdiem. Tomēr patērētājiem vajadzētu būt arī piekļuvei alternatīvām strīdu izšķiršanas procedūrām pirmslīguma strīdos saistībā ar tiesībām un pienākumiem, ko paredz šī direktīva, piemēram, kad patērētājiem tiek liegta piekļuve maksājumu kontam ar pamatfunkcijām. Tādēļ direktīvā noteikts, ka patērētājiem vajadzētu būt piekļuvei alternatīvām strīdu izšķiršanas procedūrām tādu strīdu noregulējumam, kas skar tiesības un pienākumus, ko paredz šī direktīva, nenošķirot līgumstrīdus un pirmslīguma strīdus. Šādām alternatīvām strīdu izšķiršanas procedūrām un vienībām, kas tās piedāvā, būtu jāatbilst kvalitātes prasībām, kas noteiktas Direktīvā 2013/11/ES. Lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai, ir jāapstrādā patērētāju personas dati. Šādu apstrādi veic, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (15). Tāpēc šai direktīvai būtu jāatbilst noteikumiem, kas paredzēti Direktīvā 95/46/EK.

(53)

Reizi divos gados un pirmoreiz četrus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā dalībvalstīm būtu jāiegūst ticami gada statistikas dati par to, kā funkcionē ar šo direktīvu ieviestie pasākumi. Tām būtu jāizmanto jebkuri būtiski informācijas avoti un jāziņo šī informācija Komisijai. Komisijai būtu jāsniedz ziņojums, balstoties uz informāciju, kas saņemta no dalībvalstīm pirmoreiz pēc četriem gadiem pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā un pēc tam ik pa diviem gadiem.

(54)

Lai ņemtu vērā tirgus attīstību, piemēram, jaunu maksājumu kontu un maksājumu pakalpojumu veidu rašanos, kā arī norises citās Savienības tiesību jomās un dalībvalstu pieredzi, šī direktīva būtu jāpārskata pēc pieciem gadiem pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas. Uz pārskatu balstītajā ziņojumā būtu jāietver saraksts ar procesiem sakarā ar pienākumu neizpildi, ko ierosinājusi Komisija saistībā ar šo direktīvu. Tajā būtu arī jāietver novērtējums par vidējo tarifu līmeni dalībvalstīs maksājumu kontiem, kas ir šīs direktīvas darbības jomā, jautājums par to, vai ieviestie pasākumi ir uzlabojuši patērētāju izpratni par maksājumu kontu tarifiem, maksājumu kontu salīdzināmību un maksājumu kontu maiņas ērtību un par to kontu turētāju skaitu, kuri ir nomainījuši maksājumu kontus kopš šīs direktīvas transponēšanas.

Tajā būtu arī jāanalizē, cik pakalpojumu sniedzēji piedāvā maksājumu kontus ar pamatfunkcijām un cik šādi konti ir atvērti, tostarp, cik šādus kontus ir atvēruši patērētāji, kam iepriekš nav bijis konta, dalībvalstu paraugprakses piemēri, kas norāda, ka patērētājam vairs netiek liegta piekļuve maksājumu pakalpojumiem, un vidējie gada tarifi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām. Tajā būtu arī jāizvērtē izmaksas un priekšrocības saistībā ar maksājumu kontu pārnesamību visā Savienībā, pamatojuma izvērtējums par tādas sistēmas izstrādi, kas nodrošinātu automātisku maksājumu pārvirzīšanu no viena maksājumu konta citā vienā un tajā pašā dalībvalstī apvienojumā ar automātisku paziņojumu saņēmējiem vai maksātājiem, kad viņu pārskaitījumi tiek pārvirzīti, un par maiņas pakalpojuma paplašināšanu, attiecinot to uz gadījumiem, kad saņemošā un nododošā maksājumu pakalpojuma sniedzēji atrodas dažādās dalībvalstīs. Tajā būtu arī jāietver izvērtējums par esošo pasākumu efektivitāti un vajadzību pēc papildpasākumiem, lai palielinātu finansiālo iekļautību un palīdzētu neaizsargātām iedzīvotāju grupām saistībā ar pārmērīgiem parādiem. Būtu arī jānovērtē, vai noteikumi attiecībā uz informāciju, kas kredītiestādei jāsniedz, piedāvājot komplektētus produktus, ir pietiekama, vai arī ir nepieciešami papildu pasākumi. Būtu arī jānovērtē vajadzība pēc papildpasākumiem attiecībā uz salīdzināšanas tīmekļa vietnēm un vajadzība pēc salīdzināšanas tīmekļa vietņu akreditācijas. Komisijai būtu jāiesniedz minētais ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei, vajadzības gadījumā kopā ar tiesību aktu priekšlikumiem.

(55)

Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas noteikti hartā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. panta 1. punktu.

(56)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, veicināt ar maksājumu kontiem saistīto tarifu pārredzamību un salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstis, bet tāpēc, ka ir jāpārvar tirgus sadrumstalotība un jānodrošina vienmērīgs darbības lauks Savienībā, šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(57)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra Kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (16) dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos ziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sadaļām un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(58)

Ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzības iestādi,