|
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 97/9/EK (1997. gada 3. marts) par ieguldītāju kompensācijas sistēmām EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 57. panta 2. punktu, ņemot vērā Komisijas priekšlikumu [1], ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu [2], ņemot vērā Eiropas Monetārā institūta atzinumu [3], pieņemot lēmumu saskaņā ar Līguma 189.b pantā noteikto procedūru [4], ievērojot Samierināšanas komitejas 1996. gada 18. decembrī apstiprināto kopīgo dokumentu, (1) tā kā 1993. gada 10. maijā Padome pieņēma Direktīvu 93/22/EEK par ieguldījumu pakalpojumiem vērtspapīru jomā [5]; tā kā minētā direktīva ir būtiski svarīgs dokuments, lai izveidotu iekšējo tirgu ieguldījumu sabiedrību jomā; (2) tā kā Direktīva 93/22/EEK nosaka uzraudzības normas, kas pastāvīgi jāievēro ieguldījumu sabiedrībām, tostarp normas, kuru mērķis ir iespējami labi aizsargāt ieguldītāju tiesības attiecībā uz viņiem piederošo naudu vai finanšu instrumentiem; (3) tā kā tomēr neviena uzraudzības sistēma nevar nodrošināt pilnīgu aizsardzību, jo īpaši, ja notiek krāpšana; (4) tā kā aizsargāt ieguldītājus un uzturēt uzticību finanšu sistēmai ir svarīgi, lai izveidotu iekšējo tirgu šajā jomā un tas pienācīgi darbotos; tā kā tāpēc ir svarīgi, lai visām dalībvalstīm būtu ieguldītāju kompensācijas sistēmas, kas garantētu vismaz mazajiem ieguldītājiem saskaņotu minimālo aizsardzības līmeni gadījumā, ja ieguldījumu sabiedrība nespēj pildīt saistības pret saviem ieguldītājiem; (5) tā kā tāpēc mazie ieguldītāji tikpat droši kā vietējo ieguldījumu sabiedrību pakalpojumus varēs izmantot ieguldījumu pakalpojumus, ko sniedz Kopienas ieguldījumu sabiedrību filiāles vai kas tiek sniegti, pamatojoties uz pakalpojumu sniegšanu pāri robežām, zinot, ka gadījumā, ja ieguldījumu sabiedrība nevarēs pildīt saistības pret saviem ieguldītājiem, uz viņiem attieksies saskaņots minimālais aizsardzības līmenis; (6) tā kā, ja nav šādas minimālas saskaņošanas, uzņēmēja dalībvalsts ieguldītāju aizsardzības interesēs var uzskatīt par pamatotu prasību, lai citu dalībvalstu ieguldījumu sabiedrības, kas darbojas ar filiāļu starpniecību vai saskaņā ar brīvību sniegt pakalpojumus, pievienojas uzņēmējas dalībvalsts kompensācijas sistēmai, ja savā izcelsmes dalībvalstī tās nepieder nevienai ieguldītāju kompensācijas sistēmai vai arī ja tiek uzskatīts, ka tās pieder sistēmai, kas nesniedz līdzvērtīgu aizsardzību; (7) tā kā, lai gan vairākumā dalībvalstu jau ir kādas ieguldītāju kompensācijas procedūras, kopumā šīs procedūras neattiecas uz visām ieguldījumu sabiedrībām, kurām ir Direktīvā 93/22/EEK paredzētā vienotā atļauja; (8) tā kā tāpēc jāprasa, lai visām dalībvalstīm būtu ieguldītāju kompensācijas sistēma vai sistēmas, kurām piederētu visas šādas ieguldījumu sabiedrības; tā kā visām sistēmām jāattiecas uz naudu un finanšu instrumentiem, kas ir ieguldījumu sabiedrības turējumā saistībā ar ieguldītāja ieguldījumu darījumiem, kurus gadījumā, ja ieguldījumu sabiedrība nevar pildīt saistības pret saviem ieguldītājiem, nav iespējams atdot ieguldītājam; tā kā tas nekādi neskar normas un procedūras, ko katrā dalībvalstī piemēro attiecībā uz lēmumiem, kas jāpieņem ieguldījumu sabiedrības maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā; (9) tā kā ieguldījumu sabiedrības jēdziens aptver arī kredītiestādes, kam ir atļauts sniegt ieguldījumu pakalpojumus; tā kā arī šīm kredītiestādēm jāpiedalās ieguldītāju kompensācijas sistēmā, kas nodrošinātu to ieguldījumu darījumus; tā kā tomēr nav jāparedz, ka šādas kredītiestādes piedalās divās atsevišķās sistēmās, ja viena sistēma atbilst gan šīs direktīvas prasībām, gan prasībām Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija Direktīvā 94/19/EK par noguldījumu garantijas sistēmām [6]; tā kā tomēr, ja ieguldījumu sabiedrība ir kredītiestāde, dažos gadījumos var būt grūti atšķirt noguldījumus, uz kuriem attiecas Direktīva 94/19/EK, no naudas, kas atrodas turējumā sakarā ar ieguldījumu darījumiem; tā kā jāļauj dalībvalstīm noteikt, kuru no direktīvām piemērot attiecīga prasījuma gadījumā; (10) tā kā Direktīva 94/19/EK ļauj dalībvalstij atbrīvot kredītiestādi no pienākuma piedalīties noguldījumu garantijas sistēmā, ja šī kredītiestāde piedalās sistēmā, kas aizsargā pašu kredītiestādi un jo īpaši — nodrošina tās maksātspēju; tā kā, ja kredītiestāde, kas piedalās šādā sistēmā, ir arī ieguldījumu sabiedrība, dalībvalstij vajadzētu būt iespējai, ievērojot noteiktus nosacījumus, to atbrīvot no pienākuma piedalīties ieguldītāju kompensācijas sistēmā; (11) tā kā saskaņotajam minimālajam kompensācijas līmenim, kas ir ECU 20000 katram ieguldītājam, jābūt pietiekamam, lai aizsargātu mazo ieguldītāju intereses, ja ieguldījumu sabiedrība nespētu pildīt saistības pret saviem ieguldītājiem; tā kā tāpēc ir pamats noteikt saskaņotu minimālo kompensācijas līmeni ECU 20000; tā kā, līdzīgi kā Direktīvā 94/19/EK, var būt vajadzīgi ierobežoti pārejas noteikumi, lai panāktu kompensācijas sistēmu atbilstību minētajai summai, jo tā attiecas arī uz dalībvalstīm, kurās šīs direktīvas pieņemšanas brīdī nav šādas sistēmas; (12) tā kā tāda pati summa tika noteikta Direktīvā 94/19/EK; (13) tā kā, lai mudinātu ieguldītājus pietiekami piesardzīgi izvēlēties ieguldījumu sabiedrības, ir pamats ļaut dalībvalstīm prasīt, lai ieguldītāji ciestu daļu no visiem zaudējumiem; tā kā tomēr jābūt nodrošinātiem vismaz 90 % no visiem ieguldītāja zaudējumiem, ja attiecīgā izmaksājamā kompensācija ir mazāka par Kopienas minimumu; (14) tā kā dažu dalībvalstu sistēmas piedāvā nodrošinājuma līmeņus, kas ir augstāki par šīs direktīvas saskaņoto minimālo aizsardzības līmeni; tā kā šajā ziņā tomēr nav vajadzības veikt izmaiņas minētajās sistēmās; (15) tā kā, saglabājot Kopienā sistēmas, kas paredz nodrošinājuma līmeni, kas ir augstāks par saskaņoto minimumu, vienā un tajā pašā teritorijā var radīt atšķirības kompensācijā un konkurences apstākļos starp vietējām ieguldījumu sabiedrībām un citu dalībvalstu sabiedrību filiālēm; tā kā, lai novērstu minētos trūkumus, jāļauj filiālēm pievienoties uzņēmēju dalībvalstu sistēmām tā, ka tās var piedāvāt saviem ieguldītājiem tādu pašu nodrošinājumu, kādu paredz tās valsts sistēmas, kurā tās darbojas; tā kā Komisijai ziņojumā par šīs direktīvas piemērošanu jānorāda apmērs, kādā filiāles ir izmantojušas šo iespēju, un grūtības, kādas rodas filiālēm vai ieguldītāju kompensācijas sistēmām, īstenojot minētos noteikumus; tā kā ir pieļaujama iespēja, ka izcelsmes dalībvalsts sistēmas pašas piedāvā šādu papildu nodrošinājumu, ievērojot šādās sistēmās ietvertus nosacījumus; (16) tā kā traucējumus tirgū var radīt tādas ieguldījumu sabiedrību filiāles, kas darbojas dalībvalstī, kura nav to izcelsmes dalībvalsts, un kas piedāvā augstākus nodrošinājuma līmeņus par tiem, ko piedāvā uzņēmējā dalībvalstī atļautās ieguldījumu sabiedrības; tā kā nodrošinājuma līmenis vai apjoms, ko sniedz kompensācijas sistēmas, nedrīkst kļūt par konkurences instrumentu; tā kā tāpēc vismaz sākumposmā jānosaka, ka nodrošinājuma līmenis un apjoms, ko izcelsmes dalībvalsts sistēma sniedz to filiāļu ieguldītājiem, kuri atrodas citā dalībvalstī, nedrīkst pārsniegt maksimālo līmeni vai apjomu, ko attiecīgā sistēma sniedz uzņēmējā dalībvalstī; tā kā iespējami drīz jāizskata visi iespējamie traucējumi tirgū, pamatojoties uz gūto pieredzi un ņemot vērā pārmaiņas finanšu jomā; (17) tā kā dalībvalstij jābūt iespējai liegt nodrošinājumu, ko paredz ieguldītāju kompensācijas sistēmas, dažām īpaši uzskaitītu ieguldījumu vai ieguldītāju kategorijām, ja tā uzskata, ka tām nav vajadzīga īpaša aizsardzība; (18) tā kā dažās dalībvalstīs par ieguldītāju kompensācijas sistēmām atbild profesionālas organizācijas; tā kā citās dalībvalstīs ir sistēmas, kas izveidotas un reglamentētas saskaņā ar likumu; tā kā šāda statusa atšķirība rada problēmu vienīgi attiecībā uz obligātu dalību sistēmās un izslēgšanu no tām; tā kā tāpēc vajag veikt pasākumus, kas ierobežotu sistēmu pilnvaras minētajā jomā; (19) tā kā ieguldītājam kompensācija jāsaņem bez pārmērīgas kavēšanās, ja reiz viņa prasība ir atzīta par likumīgu; tā kā kompensācijas sistēmām jāspēj pašām noteikt pamatotu laiku prasījumu iesniegšanai; tā kā laika notecējumu tomēr nedrīkst vērst pret ieguldītāju, kurš nav varējis prasījumu iesniegt atļautajā laikā attaisnojoša iemesla dēļ; (20) tā kā ieguldītāju informēšana par kompensācijas pasākumiem ir būtiski svarīga ieguldītāju aizsardzībā; tā kā Direktīvas 93/22/EEK 12. pants nosaka, ka ieguldījumu sabiedrībām, pirms tās stājas darījuma attiecībās ar ieguldītājiem, viņi jāinformē par iespējamo kompensācijas sistēmas piemērošanu; tā kā tāpēc šai direktīvai jānosaka noteikumi par šo potenciālo ieguldītāju informēšanu attiecībā uz kompensācijas sistēmām, kas sedz viņu ieguldījumu darījumus; (21) tā kā, reklāmā neierobežoti atsaucoties uz kompensācijas sistēmas apmēru un apjomu, tomēr var tikt iespaidota finanšu sistēmas stabilitāte vai ieguldītāju uzticība; tā kā dalībvalstīm tāpēc jānosaka normas, kas šādas atsauces ierobežotu; (22) tā kā principā šī direktīva nosaka, ka visām ieguldījumu sabiedrībām jāpiedalās ieguldītāju kompensācijas sistēmā; tā kā direktīvas, kas reglamentē to visu ieguldījumu sabiedrību uzņemšanu, kuru juridiskā adrese ir valstī, kas nav dalībvalsts, un jo īpaši Direktīva 93/22/EEK, kas ļauj dalībvalstīm izlemt, vai un ar kādiem nosacījumiem ļaut šādu ieguldījumu sabiedrību filiālēm darboties to teritorijā; tā kā uz šādām filiālēm neattiecas ne brīvība sniegt pakalpojumus saskaņā ar Līguma 59. panta otro daļu, ne tiesības veikt uzņēmējdarbību dalībvalstīs, kuras nav tās dalībvalstis, kur šīs filiāles darbojas; tā kā attiecīgi dalībvalstij, uzņemot šādas filiāles, jāizlemj, kā tām piemērot šajā direktīvā ietvertos principus, kas ir saderīgi ar Direktīvas 93/22/EEK 5. pantu un vajadzību aizsargāt ieguldītājus un uzturēt finanšu sistēmas vienotību; tā kā ir būtiski svarīgi, lai ieguldītāji, kas griežas šādās filiālēs, būtu pilnībā informēti par to, kādi kompensācijas pasākumi uz viņiem attiecas; (23) tā kā šajā direktīvā nav obligāti jāsaskaņo ieguldītāju kompensācijas sistēmu finansēšanas formas, ņemot vērā to, ka, no vienas puses, principā ieguldījumu sabiedrībām pašām jāsedz šādu sistēmu finansēšanas izmaksas un, no otras puses, ka šādu sistēmu finansēšanas iespējām jābūt proporcionālām to saistībām; tā kā tas tomēr nedrīkst apdraudēt attiecīgās dalībvalsts finanšu sistēmas stabilitāti; (24) tā kā šī direktīva nedrīkst darīt atbildīgas dalībvalstis vai to kompetentās iestādes attiecībā uz ieguldītājiem, ja tās ir nodrošinājušas, ka ir ieviesta un oficiāli atzīta viena vai vairākas sistēmas ieguldītāju kompensācijai vai aizsardzībai saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti šajā direktīvā; (25) tā kā, visbeidzot, ir vajadzīgs ieguldītāju kompensācijas procedūru minimāls saskaņošanas līmenis, lai izveidotu iekšējo tirgu ieguldījumu sabiedrībām, jo tas ļaus ieguldītājiem ar lielāku uzticību veikt darījumus ar šādām sabiedrībām, jo īpaši — ja tas attiecas uz citu dalībvalstu izcelsmes sabiedrībām, un ļaus izvairīties no visām grūtībām, kas rodas, uzņēmējai dalībvalstij piemērojot vietējos noteikumus par ieguldītāju aizsardzību, kas nav koordinēti Kopienas līmenī; tā kā saistoša Kopienas direktīva ir vienīgais piemērotais līdzeklis, lai sasniegtu vēlamo mērķi, ievērojot to, ka vispār nav tādu ieguldītāju kompensācijas shēmu, kas atbilst Direktīvas 93/22/EEK darbības jomai; tā kā šī direktīva veic tikai vajadzīgo saskaņošanas minimumu un ļauj dalībvalstīm paredzēt plašāku un augstāku aizsardzības līmeni, ja tās vēlas, un dod dalībvalstīm vajadzīgās rīcības iespējas attiecībā uz ieguldītāju kompensācijas sistēmu organizāciju un finansēšanu, IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.
|