EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2014/36/ES (2014. gada 26. februāris) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā

(1)

Lai pakāpeniski izveidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) ir paredzēti pasākumi, kas jāpieņem patvēruma, imigrācijas un trešo valstu valstspiederīgo tiesību aizsardzības jomā.

(2)

LESD ir noteikts, ka Savienībai jāizstrādā kopēja imigrācijas politika, kuras mērķis ir visos posmos nodrošināt migrācijas plūsmu efektīvu pārvaldību un taisnīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs. Šajā sakarā Eiropas Parlamentam un Padomei ir jāpieņem pasākumi attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem un viņu tiesību noteikšanu.

(3)

Hāgas programmā, ko Eiropadome pieņēma 2004. gada 4. novembrī, ir atzīts, ka legālai migrācijai būs svarīga loma ekonomikas attīstības uzlabošanā, un Komisija tika aicināta iesniegt legālās migrācijas politikas plānu, tostarp attiecībā uz uzņemšanas procedūrām, ar kurām nekavējoties var apmierināt svārstīgo migrējošā darbaspēka pieprasījumu darba tirgū.

(4)

Eiropadomes 2006. gada 14. un 15. decembra sanāksmē tika panākta vienošanās par pasākumu kopumu 2007. gadam. Minētie pasākumi ietver tādas labi pārvaldītas legālās imigrācijas politikas izstrādi, kurā pilnībā ievērota valstu kompetence, lai palīdzētu dalībvalstīm apmierināt pašreizējās un turpmākās darbaspēka vajadzības. Tajā arī tika izteikts aicinājums meklēt līdzekļus, lai atvieglotu pagaidu migrāciju.

(5)

Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakts, kas tika pieņemts Eiropadomes 2008. gada 16. oktobra sanāksmē, pauž Savienības un tās dalībvalstu apņemšanos īstenot godīgu, efektīvu un konsekventu politiku, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar migrācijas problēmām un iespējām. Pakts ir pamats kopējai imigrācijas politikai, kurā ievērota solidaritāte starp dalībvalstīm un sadarbība ar trešām valstīm un kura balstīta uz migrācijas plūsmu pienācīgu pārvaldību ne vien uzņemošo, bet arī izcelsmes valstu un pašu migrantu interesēs.

(6)

Stokholmas programmā, ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 11. decembrī, ir atzīts, ka darbaspēka imigrācija var palīdzēt uzlabot konkurētspēju un ekonomisko dzīvotspēju un ka, ņemot vērā ievērojamās demogrāfiskās problēmas, ar kurām, pieaugot pieprasījumam pēc darbaspēka, Savienībai nāksies saskarties nākotnē, elastīga imigrācijas politika būs svarīgs ieguldījums Savienības ilgtermiņa ekonomiskajā attīstībā un darbībā. Tajā uzsvērts arī, cik svarīgi ir nodrošināt taisnīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri legāli uzturas dalībvalstu teritorijā, kā arī uzsvērts, cik svarīgi ir optimizēt saikni starp migrāciju un attīstību. Programmā izteikts aicinājums Komisijai un Padomei turpināt īstenot legālās migrācijas politikas plānu, kas izklāstīts Komisijas 2005. gada 21. decembra paziņojumā.

(7)

Šai direktīvai būtu jāveicina efektīva migrācijas plūsmu pārvaldība konkrētajā sezonas pagaidu migrācijas kategorijā un jāpalīdz garantēt pienācīgus darba un dzīves apstākļus sezonas darbiniekiem, nosakot taisnīgus un pārredzamus uzņemšanas un uzturēšanās noteikumus un nosakot sezonas darbinieku tiesības, vienlaikus paredzot stimulus un aizsargpasākumus, lai uzturēšanās, pārsniedzot atļauto ilgumu, vai pagaidu uzturēšanās nekļūtu par pastāvīgu. Turklāt noteikumi, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/52/EK (4), palīdzēs novērst gadījumus, kad šāda pagaidu uzturēšanās kļūst par neatļautu uzturēšanos.

(8)

Dalībvalstīm šī direktīva būtu jāīsteno, nepieļaujot diskrimināciju dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisku īpašību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai citu uzskatu, piederības pie mazākumtautības, mantiskā stāvokļa, izcelšanās, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ, jo īpaši saskaņā ar Padomes Direktīvu 2000/43/EK (5) un Padomes Direktīvu 2000/78/EK (6).

(9)

Šai direktīvai nevajadzētu skart attiecīgo pievienošanās aktu attiecīgajos noteikumos izklāstīto priekšrocības principu Savienības pilsoņiem attiecībā uz piekļuvi dalībvalstu darba tirgum.

(10)

Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstu tiesības noteikt, cik daudz uzņemt trešo valstu valstspiederīgos, kas no trešām valstīm ieceļo dalībvalstu teritorijā sezonas darba nolūkā, kā noteikts LESD.

(11)

Šai direktīvai nebūtu jāietekmē saskaņā ar LESD 56. pantu paredzētie pakalpojumu sniegšanas nosacījumi. Jo īpaši – šai direktīvai nebūtu jāietekmē nodarbinātības noteikumi un nosacījumi, kas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/71/EK (7) attiecas uz darbiniekiem, kurus uzņēmumi, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstīs, norīko darbā pakalpojumu sniegšanas jomā citas dalībvalsts teritorijā.

(12)

Šai direktīvai būtu jāattiecas uz sezonas darbinieku un darba devēju tiešajām darba attiecībām. Tomēr, ja kādas dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts, ka trešo valstu valstspiederīgos sezonas darbinieku statusā ir atļauts uzņemt ar tādu nodarbinātības vai pagaidu darba aģentūru starpniecību, kuras veic uzņēmējdarbību attiecīgās dalībvalsts teritorijā un kuras ar attiecīgo sezonas darbinieku ir tieši noslēgušas līgumu, tad šīs direktīvas darbības jomai būtu jāattiecas arī uz šādām aģentūrām.

(13)

Transponējot šo direktīvu, dalībvalstīm, vajadzības gadījumā apspriežoties ar sociālajiem partneriem, būtu jāuzskaita tās nodarbinātības jomas, kurās ietilpst no gadalaiku maiņas atkarīgas darbības. Darbības, kas atkarīgas no gadalaiku maiņas, ir raksturīgas, piemēram, lauksaimniecības un dārzkopības nozarei, jo īpaši sēšanas vai ražas novākšanas periodā, vai tūrisma nozarei, jo īpaši atvaļinājumu laikposmā.

(14)

Ja tā paredzēts valsts tiesību aktos un saskaņā ar LESD 10. pantā noteikto diskriminācijas novēršanas principu, dalībvalstis, kad tās īsteno šīs direktīvas fakultatīvos noteikumus, var pret konkrētu trešo valstu valstspiederīgajiem attiekties labvēlīgāk nekā pret valstspiederīgajiem no citām trešām valstīm.

(15)

Būtu jāparedz, ka iesniegt pieteikumu uzņemšanai sezonas darbinieka statusā var vienīgi tad, kad trešās valsts valstspiederīgais dzīvo ārpus dalībvalstu teritorijas.

(16)

Vajadzētu būt iespējai atteikt uzņemšanu šīs direktīvas nolūkos, ja ir pietiekami pamatoti iemesli. Jo īpaši vajadzētu būt iespējai atteikt uzņemšanu, ja dalībvalsts uzskata, ka saskaņā ar faktu izvērtējumu attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais varētu apdraudēt sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību vai veselību.

(17)

Šai direktīvai nebūtu jāskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (8) piemērošana.

(18)

Šai direktīvai nebūtu nelabvēlīgi jāietekmē tiem trešo valstu valstspiederīgajiem piešķirtās tiesības, kuri jau likumīgi uzturas dalībvalstīs darba nolūkā.

(19)

Uz dalībvalstīm, kuras pilnībā piemēro Šengenas acquis, pilnā mērā attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 810/2009 (9) (Vīzu kodekss), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 562/2006 (10) (Šengenas Robežu kodekss) un Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (11). Attiecīgi saistībā ar uzturēšanos, kuras ilgums nepārsniedz 90 dienas, ar minētajiem instrumentiem reglamentē nosacījumus sezonas darbinieku uzņemšanai to dalībvalstu teritorijā, kas pilnībā piemēro Šengenas acquis, savukārt ar šo direktīvu būtu jāreglamentē tikai kritēriji un prasības attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai. Uz dalībvalstīm, kuras Šengenas acquis nepiemēro pilnībā, izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju, attiecas tikai Šengenas Robežu kodekss. Šengenas acquis noteikumi, uz kuriem norādīts šajā direktīvā, ietilpst tajā Šengenas acquis daļā, kurā Īrija un Apvienotā Karaliste nepiedalās, un tādēļ minētie noteikumi uz tām neattiecas.

(20)

Ciktāl tas attiecas uz nodarbinātību sezonas darbinieka statusā, šajā direktīvā būtu jānosaka uzņemšanas kritēriji un prasības, kā arī iemesli atteikt un atsaukt vai nepagarināt/neatjaunot atļauju attiecībā uz uzturēšanos, kuras ilgums nepārsniedz 90 dienas. Ja sezonas darba nolūkā tiek izdotas īstermiņa vīzas, atbilstīgi piemēro attiecīgos Šengenas acquis noteikumus par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem dalībvalstu teritorijā, kā arī par šādu vīzu atteikšanas, pagarināšanas, anulēšanas vai atcelšanas iemesliem. Jo īpaši – pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar Vīzu kodeksa 32. panta 2. punktu un 34. panta 6. punktu būtu jāpaziņo jebkurš lēmums par vīzas atteikšanu, anulēšanu vai atcelšanu un iemesli, kas ir šāda lēmuma pamatā, un to dara, izmantojot Vīzu kodeksa VI pielikumā iekļauto standarta veidlapu.

(21)

Attiecībā uz tiem sezonas darbiniekiem, kuri ir uzņemti ar atļauju uzturēties ilgāk par 90 dienām, ar šo direktīvu vajadzētu noteikt gan nosacījumus par uzņemšanu un uzturēšanos attiecīgajā teritorijā, gan kritērijus un prasības attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai attiecīgajās dalībvalstīs.

(22)

Šajā direktīvā būtu jāparedz elastīga ieceļošanas sistēma, kuras pamatā ir pieprasījums un objektīvi kritēriji, piemēram, derīgs darba līgums vai saistošs darba piedāvājums, kurā norādīti līguma vai darba attiecību būtiskie aspekti.

(23)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai veikt pārbaudi, kas apliecina, ka amata vietu nav iespējams aizpildīt iekšējā darba tirgū.

(24)

Dalībvalstīm būtu jāspēj noraidīt uzņemšanas pieteikumu jo īpaši tad, ja trešās valsts valstspiederīgais, būdams sezonas darbinieks, nav pildījis iepriekšējā lēmumā par uzņemšanu paredzēto pienākumu atstāt attiecīgās dalībvalsts teritoriju pēc tam, kad beidzies sezonas darba veikšanai izdotās atļaujas derīguma laiks.

(25)

Dalībvalstīm būtu jāspēj pieprasīt darba devējam sadarboties ar kompetentajām iestādēm un sniegt visu atbilstīgo informāciju, kas nepieciešama, lai novērstu iespējas ļaunprātīgi un nepareizi izmantot šajā direktīvā noteikto procedūru.

(26)

Noteikumiem par vienotu procedūru, saskaņā ar kuru izsniedz vienotu atļauju, kas attiecas gan uz uzturēšanos, gan darbu, būtu jāpalīdz vienkāršot dalībvalstīs pašlaik piemērojamos noteikumus. Tam nebūtu jāietekmē dalībvalstu tiesības atbilstīgi valsts administratīvās organizācijas un prakses īpatnībām izraudzīties kompetentās iestādes un veidu, kā tās būtu jāiesaista vienotajā procedūrā.

(27)

Kompetento iestāžu iecelšanai saskaņā ar šo direktīvu nevajadzētu skart citu iestāžu un attiecīgā gadījumā sociālo partneru lomu un pienākumus, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi noteikti attiecībā uz pieteikuma izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu par to.

(28)

Šajā direktīvā dalībvalstīm būtu jāparedz zināma rīcības brīvība attiecībā uz atļaujām, ko izdod sezonas darbinieku uzņemšanas (ieceļošanas, uzturēšanās un nodarbinātības) gadījumā. Ilgtermiņa vīzas izdošanai saskaņā ar 12. panta 2. punkta a) apakšpunktu nebūtu jāskar tas, ka dalībvalstis var izdot iepriekšēju atļauju strādāt attiecīgajā dalībvalstī. Tomēr, lai nodrošinātu, ka ir pārbaudīti un ievēroti šajā direktīvā paredzētie nodarbinātības nosacījumi, minētajās atļaujās būtu skaidri jānorāda, ka tās izdotas sezonas darba nolūkā. Ja tiek izdotas tikai īstermiņa vīzas, dalībvalstīm minētā norāde būtu jāizdara vīzas uzlīmes iedaļā “Piezīmes”.

(29)

Visos gadījumos, kad uzturēšanās ilgums nepārsniedz 90 dienas, dalībvalstīm būtu jāizvēlas izdot vai nu īstermiņa vīzu, vai īstermiņa vīzu, kurai pievienota darba atļauja, ja trešās valsts valstspiederīgais vīzu lūdz izdot saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001. Ja uz trešās valsts valstspiederīgo neattiecas vīzu prasība un ja dalībvalsts nepiemēroja minētās regulas 4. panta 3. punktu, dalībvalstīm būtu šai personai jāizdod darba atļauja kā atļauja sezonas darba veikšanai. Visos gadījumos, kad uzturēšanās ilgums pārsniedz 90 dienas, dalībvalstīm būtu jāizvēlas izdot vienu no šādiem atļaujas dokumentiem – ilgtermiņa vīzu, sezonas darbinieka atļauju vai sezonas darbinieka atļauju, kurai pievienota ilgtermiņa vīza, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem ilgtermiņa vīza ir vajadzīga, lai ieceļotu attiecīgajā teritorijā. Nekam šajā direktīvā nebūtu jāliedz dalībvalstīm darba atļauju nodot tieši darba devējam.

(30)

Ja vīza ir vajadzīga tikai tādēļ, lai ieceļotu dalībvalsts teritorijā, un ja trešās valsts valstspiederīgais izpilda nosacījumus, saskaņā ar kuriem izdod sezonas darbinieka atļauju, attiecīgajai dalībvalstij būtu jānodrošina trešās valsts valstspiederīgajam visas iespējas iegūt vajadzīgo vīzu un būtu jānodrošina, lai kompetentās iestādes minētajā nolūkā efektīvi sadarbotos.

(31)

Dalībvalstīm būtu jānosaka maksimālais uzturēšanās ilgums no pieciem līdz deviņiem mēnešiem ilgam laikposmam, kam kopā ar sezonas darba definīciju būtu jānodrošina, ka attiecīgais darbs tiešām ir sezonas darbs. Tāpēc būtu jāparedz, ka minētajā maksimālajā uzturēšanās laikā ir iespējams pagarināt līgumu vai mainīt darba devēju – ar noteikumu, ka uzņemšanas kritēriji joprojām tiek izpildīti. Tam būtu jāpalīdz mazināt ļaunprātīgas izmantošanas risku, ar ko var saskarties vienam darba devējam piesaistīti sezonas darbinieki, un vienlaikus elastīgi apmierināt darba devēju faktiskās vajadzības pēc darbaspēka. Tam, ka sezonas darbinieku var nodarbināt cits darba devējs saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, nebūtu jārada iespēja, ka sezonas darbinieks, būdams bezdarbnieks, var meklēt darbu dalībvalstu teritorijā.

(32)

Lemjot par to, vai pagarināt uzturēšanās laiku vai atjaunot atļauju sezonas darba veikšanai, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ņemt vērā situāciju darba tirgū.

(33)

Gadījumos, kad sezonas darbinieks ir uzņemts uz uzturēšanās laiku, kas nepārsniedz 90 dienas, un dalībvalsts ir nolēmusi viņa uzturēšanos pagarināt, tādējādi pārsniedzot 90 dienas, īstermiņa vīza būtu jāaizstāj vai nu ar ilgtermiņa vīzu, vai ar sezonas darbinieka atļauju.

(34)

Ņemot vērā konkrētus cirkulārās migrācijas aspektus, kā arī trešo valstu sezonas darbinieku izredzes uz nodarbinātību ilgāk par vienu sezonu un Savienības darba devēju ieinteresētību tajā, lai varētu rēķināties ar pastāvīgāku un jau apmācītu darbaspēku, būtu jāparedz iespēja atvieglotām uzņemšanas procedūrām attiecībā uz labticīgiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri vismaz reizi pēdējos piecos gados ir uzņemti kādā dalībvalstī kā sezonas darbinieki un kuri vienmēr ir ievērojuši visus šajā direktīvā paredzētos kritērijus un nosacījumus attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos attiecīgajā dalībvalstī. Šādām procedūrām nebūtu jāietekmē prasība, ka nodarbinātībai jābūt sezonas nodarbinātībai, vai to nevajadzētu izmantot, lai minēto prasību apietu.

(35)

Dalībvalstīm būtu jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka pieteikuma iesniedzējiem ir pieejama informācija par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, tostarp tiesībām un pienākumiem, un procesuālajām garantijām, kā paredzēts šajā direktīvā, un visiem dokumentārajiem pierādījumiem, kas nepieciešami, lai pieteiktos uzturēšanās un darba atļaujai sezonas darbinieka statusā dalībvalsts teritorijā.

(36)

Dalībvalstīm būtu jāparedz efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas, ko piemēro darba devējiem, ja viņi nepilda pienākumus, kas tiem noteikti šajā direktīvā. Minētās sankcijas varētu būt pasākumi, kas paredzēti Direktīvas 2009/52/EK 7. pantā, un attiecīgā gadījumā tām būtu jāietver darba devēja pienākums izmaksāt kompensācijas sezonas darbiniekiem. Būtu jāievieš vajadzīgie mehānismi, ar ko nodrošina, ka sezonas darbinieki var saņemt kompensācijas, uz kurām viņiem ir tiesības, pat ja viņi vairs neatrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

(37)

Būtu jāparedz noteikumu kopums, kas reglamentē sezonas darbinieku uzņemšanas pieteikumu izskatīšanas procedūru. Minētajai procedūrai vajadzētu būt efektīvai un pārvaldāmai, ņemot vērā dalībvalstu pārvaldes iestāžu parasto darba apjomu, kā arī pārredzamai un godīgai, lai attiecīgajām personām nodrošinātu atbilstīgu juridisko noteiktību.

(38)

Īstermiņa vīzu gadījumā procesuālās garantijas tiek reglamentētas saskaņā ar attiecīgajiem Šengenas acquis noteikumiem.

(39)

Dalībvalstu kompetentajām iestādēm lēmumi par pieteikumiem atļaujai sezonas darba veikšanai būtu jāpieņem pēc iespējas drīzāk pēc to iesniegšanas. Saistībā ar pieteikumiem atļaujas pagarināšanai vai atjaunošanai, ja tie ir iesniegti atļaujas derīguma laikposmā, dalībvalstīm būtu jāveic visi pamatotie pasākumi, lai nodrošinātu, ka notiekošo administratīvo procedūru dēļ sezonas darbiniekam nav jāpārtrauc savas darba attiecības ar to pašu darba devēju, vai novērstu to, ka viņam ir jāmaina darba devēji. Pieteikumi atļaujas pagarināšanai vai atjaunošanai pieteikuma iesniedzējiem būtu jāiesniedz pēc iespējas drīzāk. Jebkurā gadījumā sezonas darbiniekam vajadzētu ļaut palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā un vajadzības gadījumā turpināt strādāt, kamēr kompetentās iestādes nav pieņēmušas galīgu lēmumu par viņa pieteikumu atļaujas pagarināšanai vai atjaunošanai.

(40)

Ņemot vērā sezonas darba būtību, dalībvalstis būtu jāmudina neiekasēt nodevu par pieteikumu apstrādi. Ja dalībvalsts tomēr nolemj nodevu iekasēt, tai nevajadzētu būt nesamērīgai vai pārmērīgi lielai.

(41)

Visiem sezonas darbiniekiem vajadzētu būt izmitinātiem tā, lai viņiem nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni. Kompetentā iestāde būtu jāinformē par mājokļa maiņu. Ja izmitināšanu kārto darba devējs vai tas notiek ar darba devēja starpniecību, īres maksai nevajadzētu būt pārmērīgi lielai salīdzinājumā ar sezonas darbinieka neto atalgojumu un attiecīgā mājokļa kvalitāti, īres maksa nebūtu automātiski jāietur no sezonas darbinieka algas, darba devējam būtu jāizsniedz sezonas darbiniekam īres līgums vai līdzvērtīgs dokuments, kurā izklāstīti mājokļa īres nosacījumi, un darba devējam būtu jānodrošina, lai mājoklis atbilstu attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajiem vispārējiem veselības un drošuma standartiem.

(42)

Trešo valstu valstspiederīgajiem, kam ir derīgs ceļošanas dokuments un atļauja sezonas darba veikšanai, kuru saskaņā ar šo direktīvu ir izdevusi dalībvalsts, kas pilnībā piemēro Šengenas acquis, ļauj jebkurā 180 dienu laikposmā, nepārsniedzot 90 dienas, ieceļot un brīvi pārvietoties to dalībvalstu teritorijā, kuras pilnībā piemēro Šengenas acquis, saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu un 21. pantu 1985. gada 14. jūnija Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (12) (Šengenas Īstenošanas konvencija).

(43)

Ņemot vērā trešo valstu valstspiederīgo sezonas darbinieku īpaši neaizsargāto stāvokli un to, ka viņu darbs pēc būtības ir pagaidu darbs, ir jānodrošina trešo valstu valstspiederīgo sezonas darbinieku tiesību efektīva aizsardzība, arī sociālā nodrošinājuma jomā, un regulāri jāpārbauda un pilnībā jāgarantē, ka tiek ievērots princips par tiesībām uz vienādu attieksmi, kādu piemēro pret uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgajiem darbiniekiem, ievērojot to, ka par vienu un to pašu darbu tajā pašā darbavietā darbinieki saņem tādu pašu atalgojumu, un saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi piemērojot koplīgumus un citus darba nosacījumus reglamentējošus noteikumus, kuri ir apstiprināti jebkādā līmenī vai paredzēti tiesību normās, atbilstīgi tādiem pašiem noteikumiem, kas attiecas uz uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgajiem.

(44)

Šī direktīva būtu jāpiemēro, neskarot tiesības un principus, kas ietverti 1961. gada 18. oktobra Eiropas Sociālajā hartā, un attiecīgā gadījumā tiesības un principus, kuri ietverti 1977. gada 24. novembra Eiropas Konvencijā par migrējošo darba ņēmēju juridisko statusu.

(45)

Būtu jānodrošina, lai trešo valstu valstspiederīgajiem sezonas darbiniekiem tiktu piemēroti ne vien tie paši tiesību un administratīvie akti un reglamentējošie noteikumi, kas ir piemērojami darba ņēmējiem, kuri ir uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgie, bet lai viņiem tādā pašā kārtībā, kāda noteikta uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgajiem, tiktu piemēroti arī šķīrējtiesas nolēmumi, koplīgumi un līgumi, kas noslēgti jebkurā līmenī saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem un praksi.

(46)

Būtu jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem sezonas darbiniekiem saistībā ar tām sociālā nodrošinājuma jomām, kas uzskaitītas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (13) 3. pantā. Šī direktīva nesaskaņo dalībvalstu tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā, un tā neattiecas uz sociālo palīdzību. Tās mērķis ir tikai piemērot vienādas attieksmes principu sociālā nodrošinājuma jomā attiecībā uz personām, uz kurām attiecas direktīvas darbības joma. Sociālā nodrošinājuma jomā trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstīs atrodas pārrobežu situācijā, ar šo direktīvu nebūtu jāpiešķir plašākas tiesības nekā tās, kas jau paredzētas pastāvošajos Savienības tiesību aktos.

Tā kā sezonas darbinieku uzturēšanās ir pagaidu uzturēšanās un neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1231/2010 (14), dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai no vienādas attieksmes pret sezonas darbiniekiem un saviem valstspiederīgajiem izslēgt ģimenes pabalstus un bezdarbnieka pabalstus un vienādas attieksmes piemērošanu saistīt tikai ar izglītību un arodmācībām, kā arī nodokļu atvieglojumiem.

Šajā direktīvā nebūtu jāparedz ģimenes atkalapvienošanās. Turklāt ar šo direktīvu nepiešķir tiesības attiecībā uz situācijām, kas neietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā, piemēram, situācijām, kad ģimenes locekļi dzīvo trešā valstī. Tomēr tam nebūtu jāietekmē trešā valstī dzīvojošo un apgādnieku zaudējušo personu tiesības saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju saistībā ar sezonas darbinieku. Tam nebūtu jāskar dalībvalstu tiesības nediskriminējoši piemērot valsts tiesību aktus, kuros paredzēti de minimis noteikumi iemaksām pensiju shēmās. Būtu jāievieš mehānismi, ar ko sezonas darbiniekiem uzturēšanās laikā nodrošina efektīvas sociālā nodrošinājuma garantijas un attiecīgā gadījumā paredz viņu iegūto tiesību pārvedamību.

(47)

Savienības tiesību akti neierobežo dalībvalstu pilnvaras veidot savas sociālā nodrošinājuma sistēmas. Kamēr Savienības mērogā nav saskaņotu tiesību aktu, katrai dalībvalstij ir jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem piešķir sociālā nodrošinājuma pabalstus, kā arī jānosaka šādu pabalstu apmērs un laikposms, par kuru tos piešķir. Tomēr dalībvalstīm minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(48)

Ierobežojumiem attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā saskaņā ar šo direktīvu nevajadzētu skart tiesības, kas piešķirtas, piemērojot Regulu (ES) Nr. 1231/2010.

(49)

Lai nodrošinātu, ka šī direktīva un jo īpaši noteikumi, kuri reglamentē tiesības, darba apstākļus un izmitināšanu, tiek pareizi piemēroti, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir izveidoti atbilstīgi darba devēju uzraudzības mehānismi un ka vajadzības gadījumā to attiecīgajās teritorijās tiek veiktas efektīvas un atbilstīgas pārbaudes. Pārbaudāmie darba devēji būtu jāizvēlas, pamatojoties galvenokārt uz riska novērtējumu, kas jāveic dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ņemot vērā tādus faktorus kā nozare, kurā uzņēmums darbojas, un visus līdzšinējos konstatētos pārkāpumus.

(50)

Lai atvieglotu šīs direktīvas īstenošanu, dalībvalstīm būtu jāievieš efektīvi mehānismi, kurus izmantojot sezonas darbinieki varētu saņemt tiesisko aizsardzību un iesniegt sūdzības tieši vai ar attiecīgu trešo personu, piemēram, arodbiedrību vai citu apvienību, starpniecību. To uzskata par nepieciešamu, lai risinātu situācijas, kad sezonas darbinieki nav informēti par īstenošanas mehānismiem vai arī vilcinās tos izmantot savā vārdā, baidoties no iespējamām sekām. Sezonas darbiniekiem vajadzētu būt pieejamai tiesiskajai aizsardzībai, lai garantētu, ka viņi necieš sūdzības iesniegšanas dēļ.

(51)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, ieviest īpašu uzņemšanas procedūru, pieņemt ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus, ko piemēro trešo valstu valstspiederīgajiem sezonas darba nolūkā, un noteikt tiesības, kas viņiem paredzētas kā sezonas darbiniekiem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet, ņemot vērā Eiropas un valstu līmenī noteikto imigrācijas un nodarbinātības politiku, tie ir labāk sasniedzami Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(52)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tās 7. pantā, 15. panta 3. punktā, 17., 27., 28. un 31. pantā un 33. panta 2. punktā, saskaņā ar LES 6. pantu.

(53)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (15) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(54)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tām šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(55)

Saskaņā 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai tā nav saistoša un nav jāpiemēro,