EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2019/882 (2019. gada 17. aprīlis) par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām (Dokuments attiecas uz EEZ)

(1)

Šīs direktīvas mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos noteikumus attiecībā uz konkrētu produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām, jo īpaši likvidējot un novēršot tādus šķēršļus konkrētu piekļūstamu produktu un pakalpojumu brīvai apritei, kuri rodas tādēļ, ka dalībvalstīs ir atšķirīgas piekļūstamības prasības. Tādējādi tiktu uzlabota piekļūstamu produktu un pakalpojumu pieejamība iekšējā tirgū un uzlabota attiecīgās informācijas piekļūstamība.

(2)

Piekļūstamu produktu un pakalpojumu pieprasījums ir liels, un tiek prognozēts, ka ievērojami pieaugs tādu personu skaits, kuriem ir invaliditāte. Vide, kurā produkti un pakalpojumi ir piekļūstamāki, veido iekļaujošāku sabiedrību un personām ar invaliditāti atvieglo iespējas dzīvot neatkarīgi. Šajā sakarā būtu jāpatur prātā, ka Savienībā sieviešu ar invaliditāti ir vairāk nekā vīriešu ar invaliditāti.

(3)

Šajā direktīvā personas ar invaliditāti ir definētas atbilstīgi 2006. gada 13. decembrī pieņemtajai Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (“konvencija”), kuras Puse Savienība ir kopš 2011. gada 21. janvāra un kuru ir ratificējušas visas dalībvalstis. Konvencijā ir teikts, ka personas ar invaliditāti “ir personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt viņu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem”. Šī direktīva sekmē pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību, uzlabojot piekļuvi plaša patēriņa produktiem un pakalpojumiem, kas, pateicoties to sākotnējam dizainam vai vēlākiem pielāgojumiem, atbilst personu ar invaliditāti īpašajām vajadzībām.

(4)

Šī direktīva dotu labumu arī citām personām, kuras saskaras ar funkcionēšanas ierobežojumiem, piemēram, veciem cilvēkiem, grūtniecēm vai personām, kuras ceļo ar bagāžu. Šajā direktīvā minētais jēdziens “personas ar funkcionēšanas ierobežojumiem” ietver personas, kurām ir jebkādi pastāvīgi vai pagaidu fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, ar novecošanu saistīti traucējumi vai citi ar cilvēka ķermeņa darbību saistīti traucējumi, kuri mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem ierobežo viņu piekļuvi produktiem un pakalpojumiem, radot situāciju, kurā minētie produkti un pakalpojumi ir jāpielāgo šo personu īpašajām vajadzībām.

(5)

Atšķirības starp dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem attiecībā uz produktu un pakalpojumu piekļūstamību personām ar invaliditāti, rada šķēršļus produktu un pakalpojumu brīvai apritei un kropļo efektīvu konkurenci iekšējā tirgū. Attiecībā uz dažiem produktiem un pakalpojumiem minētās atšķirības Savienībā, ļoti iespējams, palielināsies pēc konvencijas stāšanās spēkā. Minētie šķēršļi īpaši skar uzņēmējus, jo īpaši mazos un vidējos uzņēmumus (MVU).

(6)

Valstu dažādo piekļūstamības prasību dēļ jo īpaši individuāliem saimnieciskās darbības veicējiem, MVU un mikrouzņēmumiem nav stimula sākt uzņēmējdarbību ārpus savas valsts tirgus. Valstu vai pat reģionālās vai vietējās piekļūstamības prasības, ko dalībvalstis ir ieviesušas, pašreiz atšķiras gan attiecībā uz darbības jomu, gan detalizācijas pakāpi. Sakarā ar papildu izmaksām, kas rodas, katram valsts tirgum atsevišķi izstrādājot un tirgojot piekļūstamus produktus un pakalpojumus, minētās atšķirības negatīvi ietekmē konkurētspēju un izaugsmi.

(7)

Sakarā ar ierobežotu konkurenci starp piegādātājiem piekļūstamu produktu un pakalpojumu un palīgtehnoloģiju patērētāji saskaras ar augstām cenām. Valstu noteikumu sadrumstalotība mazina iespējamos ieguvumus no pieredzes apmaiņas ar valstu un starptautiskajiem partneriem attiecībā uz to, kā reaģēt uz pārmaiņām sabiedrībā un tehnoloģiju jomā.

(8)

Tādēļ pienācīgas iekšējā tirgus darbības nodrošināšanai ir nepieciešams Savienības līmenī tuvināt valstu pasākumus, lai likvidētu piekļūstamu produktu un pakalpojumu tirgus sadrumstalotību, radītu apjomradītus ietaupījumus, veicinātu pārrobežu tirdzniecību un mobilitāti, kā arī palīdzētu uzņēmējiem koncentrēt resursus uz inovācijām, nevis tos izmantot nolūkā segt izdevumus, kas rodas tiesību aktu sadrumstalotības Savienībā dēļ.

(9)

Par iekšējam tirgum izvirzīto piekļūstamības prasību saskaņošanas priekšrocībām liecina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/33/ES (3) piemērošana attiecībā uz liftiem un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 661/2009 (4) piemērošana transporta jomā.

(10)

Amsterdamas līgumam pievienotajā 22. deklarācijā attiecībā uz personām ar invaliditāti dalībvalstu valdību pārstāvju konference vienojās, ka, izstrādājot pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. pantu, Savienības iestādēm ir jāņem vērā personu ar invaliditāti vajadzības.

(11)

Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojuma “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” vispārējais mērķis ir panākt ilgtspējīgus ekonomiskos un sociālos ieguvumus no savienota digitālā vienotā tirgus, ar kuriem tādējādi tiek sekmēta tirdzniecība un veicināta nodarbinātība Savienībā. Savienības patērētāji vēl joprojām neizmanto visas cenu un izvēles priekšrocības, ko var sniegt vienotais tirgus, jo pārrobežu darījumu skaits tiešsaistē joprojām ir ļoti neliels. Sadrumstalotība ierobežo arī pieprasījumu pēc pārrobežu e-komercijas darījumiem. Tāpat ir vajadzīga saskaņota darbība, lai nodrošinātu, ka elektroniskais saturs, elektronisko sakaru pakalpojumi un piekļuve audiovizuālo mediju pakalpojumiem ir pilnīgi pieejami personām ar invaliditāti. Tāpēc digitālajā vienotajā tirgū ir jāsaskaņo piekļūstamības prasības un jānodrošina, ka visi Savienības iedzīvotāji neatkarīgi no savām spējām var izmantot minētā tirgus priekšrocības.

(12)

Kopš Savienība ir kļuvusi par konvencijas Pusi, tās noteikumi ir integrēti Savienības tiesību sistēmā, un tie ir saistoši Savienības iestādēm un tās dalībvalstīm.

(13)

Konvencijā ir paredzēts, ka tās Pusēm ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem ir piekļuve fiziskajai videi, transportam, informācijai un sakariem, tostarp informācijas un sakaru tehnoloģijām un sistēmām, kā arī citiem objektiem un pakalpojumiem, kas ir atvērti vai ko sniedz sabiedrībai gan pilsētās, gan lauku rajonos. Apvienoto Nāciju Organizācijas Personu ar invaliditāti tiesību komiteja ir konstatējusi, ka ir jāizveido tiesiskais regulējums ar konkrētiem, izpildāmiem un laika ziņā terminētiem kritērijiem, lai pārraudzītu pakāpenisku piekļūstamības īstenošanu.

(14)

Konvencijā ir pausts aicinājums tās Pusēm veikt vai veicināt personām ar invaliditāti piemērotu jauno tehnoloģiju, tostarp informācijas un sakaru tehnoloģiju, pārvietošanās palīglīdzekļu, ierīču un palīgtehnoloģiju, pētniecību un izstrādi, kā arī veicināt to pieejamību un izmantošanu. Konvencijā ir pausts arī aicinājums dot priekšroku tehnoloģijām par pieņemamu cenu.

(15)

Sakarā ar konvencijas stāšanos spēkā dalībvalstu tiesību sistēmās radusies nepieciešamība pieņemt papildu valsts noteikumus par produktu un pakalpojumu piekļūstamību. Bez Savienības rīcības, minētie noteikumi vēl vairāk palielinātu atšķirības starp dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem.

(16)

Tādēļ ir nepieciešams veicināt konvencijas īstenošanu Savienībā, nodrošinot vienotus Savienības noteikumus. Šī direktīva arī palīdz dalībvalstīm to centienos saskaņotā veidā pildīt savas valsts saistības, kā arī savus pienākumus saskaņā ar konvenciju attiecībā uz piekļūstamību.

(17)

Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumā “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem”, kas ir saskaņā ar konvenciju, ir noteikts, ka piekļūstamība ir viena no astoņām rīcības jomām, un norādīts, ka tā ir viens no pamata priekšnoteikumiem līdzdalībai sabiedrībā, un paziņojuma mērķis ir nodrošināt produktu un pakalpojumu piekļūstamību.

(18)

Produkti un pakalpojumi, kuri ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ir noteikti, balstoties uz pārbaudes pasākumu, kas tika veikts ietekmes novērtējuma sagatavošanas laikā un ar ko apzināja personām ar invaliditāti svarīgus produktus un pakalpojumus, attiecībā uz kuriem dalībvalstis ir pieņēmušas vai, ļoti iespējams, pieņems atšķirīgas valsts prasības piekļūstamībai, kuras traucē iekšējā tirgus darbībai.

(19)

Lai nodrošinātu šīs direktīvas darbības jomā esošo pakalpojumu piekļūstamību, minēto pakalpojumu sniegšanā izmantotajiem produktiem, ar kuriem mijiedarbojas patērētājs, arī būtu jāatbilst piemērojamām šīs direktīvas prasībām attiecībā uz piekļūstamību.

(20)

Pat ja pakalpojums vai pakalpojuma daļa ir ar apakšlīgumu nodota trešai personai, minētā pakalpojuma piekļūstamībai nevajadzētu būt apdraudētai, un pakalpojumu sniedzējiem būtu jāpilda šīs direktīvas pienākumi. Pakalpojumu sniedzējiem būtu arī jānodrošina savu darbinieku pienācīga un pastāvīga apmācība, lai nodrošinātu, ka viņi zina, kā izmantot piekļūstamus produktus un pakalpojumus. Minētajā apmācībā būtu jāietver tādi jautājumi kā informācijas sniegšana, konsultācijas un reklāma.

(21)

Piekļūstamības prasības būtu jāievieš tādā veidā, kas uzņēmējus un dalībvalstis apgrūtina vismazāk.

(22)

Ir nepieciešams precizēt piekļūstamības prasības tādu produktu un pakalpojumu laišanai tirgū, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, lai nodrošinātu to brīvu apriti iekšējā tirgū.

(23)

Ar šo direktīvu funkcionālās piekļūstamības prasības būtu jāpadara par obligātām un tās būtu jāformulē kā vispārējos mērķus. Minētajām prasībām vajadzētu būt pietiekami precīzām, lai radītu juridiski saistošus pienākumus, un pietiekami detalizētām, lai būtu iespējams novērtēt atbilstību, ar mērķi nodrošināt to produktu un pakalpojumu iekšējā tirgus pareizu darbību, uz kuriem attiecas šī direktīva, kā arī tajās būtu jāparedz zināma elastība, lai būtu iespējama inovācija.

(24)

Šajā direktīvā ir paredzēta virkne funkcionālā snieguma kritēriju, kas saistīti ar produktu un pakalpojumu darbības režīmiem. Minētie kritēriji nav paredzēti kā vispārēja alternatīva šīs direktīvas piekļūstamības prasībām, bet tie būtu jāizmanto tikai ļoti konkrētos apstākļos. Minētie kritēriji būtu jāpiemēro konkrētām produktu vai pakalpojumu funkcijām vai elementiem, lai darītu tos piekļūstamus gadījumos, kad šīs direktīvas piekļūstamības prasības neattiecas uz vienu vai vairākām minētajām konkrētajām funkcijām vai elementiem. Turklāt gadījumā, ja piekļūstamības prasība ietver konkrētas tehniskas prasības un produktā vai pakalpojumā ir paredzēts alternatīvs tehnisks risinājums minētajām tehniskajām prasībām, šim alternatīvajam tehniskajam risinājumam būtu joprojām jāatbilst attiecīgajām piekļūstamības prasībām un tā rezultātā, piemērojot attiecīgos funkcionālā snieguma kritērijus, piekļūstamībai vajadzētu būt tādai pašai vai lielākai.

(25)

Šai direktīvai būtu jāattiecas uz patērētāju universāldatoru aparatūras sistēmām. Lai minētās sistēmas darbotos tā, ka tās ir piekļūstamas, arī to operētājsistēmām vajadzētu būt piekļūstamām. Šādas datoru aparatūras sistēmas raksturo to daudzfunkcionalitāte un to spēja ar piemērotas programmatūras palīdzību veikt visbiežāk sastopamos datošanas uzdevumus, kas vajadzīgi patērētājiem, un tās ir paredzētas patērētāju lietošanai. Šādu datoru aparatūras sistēmu piemēri ir personālie datori, tostarp galddatori, piezīmjdatori, viedtālruņi un planšetdatori. Specializēti datori, kas iestrādāti patērētāju elektronikas ražojumos, nav uzskatāmi par patērētāju universāldatoru aparatūras sistēmām. Šai direktīvai nebūtu individuāli jāattiecas uz atsevišķiem komponentiem, kam ir īpašas funkcijas, piemēram, sistēmplate vai atmiņas mikroshēma, un kas tiek izmantoti vai varētu tikt izmantoti šādā sistēmā.

(26)

Šai direktīvai būtu jāattiecas arī uz maksājumu termināļiem, tostarp gan to aparatūru, gan programmatūru, un konkrētiem interaktīviem pašapkalpošanās termināļiem, tostarp gan to aparatūru, gan programmatūru, ko paredzēts izmantot, lai sniegtu pakalpojumus, uz kuriem attiecas šī direktīva: piemēram, uz bankomātiem, biļešu automātiem, kas izdod fiziskas biļetes, ar kurām var piekļūt pakalpojumiem, piemēram, braukšanas biļešu automātiem, bankas filiāles rindas kārtas numura automātiem; reģistrācijas automātiem, un uz interaktīviem pašapkalpošanās termināļiem, kas sniedz informāciju, tostarp interaktīviem informācijas ekrāniem.

(27)

Tomēr konkrēti interaktīvi pašapkalpošanās termināļi, kas sniedz informāciju un uzstādīti kā transportlīdzekļu, gaisa kuģu, kuģu vai ritošā sastāva integrētas daļas, būtu jāizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas, jo tie ir daļa no minētajiem transportlīdzekļiem, gaisa kuģiem, kuģiem vai ritošā sastāva, uz ko šī direktīva neattiecas.

(28)

Šai direktīvai būtu jāattiecas arī uz elektronisko sakaru pakalpojumiem, tostarp ārkārtas gadījuma saziņu, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2018/1972 (5). Pašlaik dalībvalstu veiktie pasākumi, ar ko personām ar invaliditāti nodrošina piekļuvi, ir atšķirīgi, un tie nav saskaņoti iekšējā tirgū. Tas, ka tiek nodrošināta vienādu piekļūstamības prasību piemērošana visā Savienībā, ļaus panākt apjomradītus ietaupījumus uzņēmējiem, kas darbojas vairāk nekā vienā dalībvalstī, un personām ar invaliditāti atvieglos efektīvu piekļuvi gan viņu pašu dalībvalstī, gan ceļojot starp dalībvalstīm. Lai elektronisko sakaru pakalpojumi, tostarp ārkārtas gadījuma saziņa, būtu piekļūstami, pakalpojumu sniedzējiem papildus balss saziņai būtu jānodrošina reāllaika teksts un vispusīgās sarunas pakalpojumi, kur viņi nodrošina video, garantējot visu minēto sakaru līdzekļu sinhronizāciju. Dalībvalstīm papildus šīs direktīvas prasībām saskaņā ar Direktīvu (ES) 2018/1972 vajadzētu būt iespējai noteikt teksta pārlikšanas pakalpojuma sniedzēju, ko varētu izmantot personas ar invaliditāti.

(29)

Ar šo direktīvu saskaņo elektronisko sakaru pakalpojumu un ar tiem saistīto produktu piekļūstamības prasības, un tā papildina Direktīvu (ES) 2018/1972, kurā ir noteiktas prasības par līdzvērtīgu piekļuvi un izvēli galalietotājiem ar invaliditāti. Direktīvā (ES) 2018/1972 ir arī noteiktas prasības saskaņā ar universālā pakalpojuma saistībām par interneta piekļuves un balss sakaru pakalpojumu pieejamību par pieņemamu cenu un ar tiem saistīto galiekārtu, īpaša aprīkojuma un pakalpojumu patērētājiem ar invaliditāti pieejamību par pieņemamu cenu un pieejamību.

(30)

Šai direktīvai būtu jāattiecas arī uz patērētāju galiekārtām ar interaktīvām datošanas spējām, ko paredzēts galvenokārt izmantot, lai piekļūtu elektronisko sakaru pakalpojumiem. Šīs direktīvas vajadzībām būtu jāuzskata, ka minētajās iekārtās ietilpst ierīces, ko lieto kā daļu no sistēmas, ar ko piekļūst elektronisko sakaru pakalpojumiem, piemēram, maršrutētāji vai modemi.

(31)

Šīs direktīvas vajadzībām piekļuvei audiovizuālo mediju pakalpojumiem būtu jānozīmē, ka piekļuve audiovizuālajam saturam, tāpat kā mehānismi, kas lietotājiem ar invaliditāti ļauj izmantot viņu palīgtehnoloģijas, ir piekļūstami. Pakalpojumi, kas nodrošina piekļuvi audiovizuālo mediju pakalpojumiem, varētu ietvert tīmekļvietnes, tiešsaistes lietojumprogrammas, uz televizora papildierīces balstītas lietojumprogrammas, lejupielādējamas lietojumprogrammas, uz mobilajām ierīcēm balstītus pakalpojumus, tostarp mobilās lietotnes un ar tām saistītus mediju atskaņotājus, kā arī hibrīdtelevīzijas pakalpojumus. Audiovizuālo mediju pakalpojumu piekļūstamība ir reglamentēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/13/ES (6), izņemot elektronisku raidījumu aprakstu (ERA) pieejamību, kas ir iekļauta tādu pakalpojumu definīcijā, kuri nodrošina piekļuvi audiovizuālo mediju pakalpojumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva.

(32)

Saistībā ar pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem ar gaisa, autobusu, dzelzceļa un ūdensceļu transportu šai direktīvai būtu jāattiecas uz inter alia transporta pakalpojumu informācijas, tostarp reāllaika ceļošanas informācijas, sniegšanu, ko veic, izmantojot tīmekļvietnes, uz mobilajām ierīcēm balstītus pakalpojumus, interaktīvus informācijas ekrānus un interaktīvus pašapkalpošanās termināļus, kas pasažieriem ar invaliditāti ir vajadzīgi, lai ceļotu. Tas varētu aptvert informāciju par pakalpojumu sniedzēja pasažieru pārvadāšanas produktiem un pakalpojumiem, pirms brauciena sniegtu informāciju, brauciena laikā sniegtu informāciju un informāciju par pakalpojuma atcelšanu vai novēlotu izbraukšanu. Citi informācijas elementi varētu iekļaut informāciju par cenām un atlaidēm.

(33)

Šai direktīvai būtu jāaptver arī tīmekļvietnes, uz mobilajām ierīcēm balstīti pakalpojumi, tostarp mobilās lietotnes, ko šīs direktīvas darbības jomā ir izstrādājuši vai darījuši pieejamas pasažieru pārvadājumu pakalpojumu operatori vai kas izstrādātas vai darītas pieejamas to vārdā, elektroniskas biļešu pārdošanas pakalpojumi, elektroniskās biļetes un interaktīvus pašapkalpošanās termināļus.

(34)

Nosakot šīs direktīvas darbības jomu attiecībā uz gaisa, autobusu, dzelzceļa un ūdensceļu pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem, būtu jāņem vērā esošie nozaru tiesību akti, kas saistīti ar pasažieru tiesībām. Ja šo direktīvu nepiemēro konkrētiem pārvadājumu pakalpojumu veidiem, dalībvalstīm būtu jāmudina pakalpojumu sniedzēji piemērot attiecīgās šīs direktīvas piekļūstamības prasības.

(35)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/2102 (7) jau ir izklāstīti to publiskā sektora struktūru pienākumi padarīt savas tīmekļvietnes piekļūstamas, kas sniedz pārvadājumu pakalpojumus, tostarp pilsētu un piepilsētu pārvadājumu pakalpojumus un reģionālos pārvadājumu pakalpojumus. Šajā direktīvā ir paredzēti izņēmumi mikrouzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus, tostarp pilsētu un piepilsētu pārvadājumu pakalpojumus un reģionālos pārvadājumu pakalpojumus. Bez tam šajā direktīvā ir noteikti pienākumi nodrošināt e-komercijas tīmekļvietņu piekļūstamību. Tā kā ar šo direktīvu vairumam privāto pārvadājumu pakalpojumu sniedzēju ir noteikts pienākums nodrošināt, ka to tīmekļvietnes ir piekļūstamas, kad tiešsaistē tiek pārdotas biļetes, nav vajadzības šajā direktīvā iekļaut papildu prasības attiecībā uz pilsētu un piepilsētu pārvadājumu pakalpojumu sniedzēju un reģionālo pārvadājumu pakalpojumu sniedzēju tīmekļvietnēm.

(36)

Pasažieru pārvadājumu jomā esošie Savienības tiesību akti jau aptver dažus piekļūstamības prasību elementus, jo īpaši attiecībā uz informācijas sniegšanu, kā izklāstīts šajā direktīvā. Tas ietver Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 261/2004 (8), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1107/2006 (9), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1371/2007 (10), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1177/2010 (11) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 181/2011 (12) elementus. Tas ietver arī attiecīgos tiesību aktus, kuri pieņemti, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/57/EK (13). Lai nodrošinātu regulatīvo konsekvenci, tāpat kā iepriekš būtu jāturpina piemērot minētajās regulās un minētajos aktos izklāstītās piekļūstamības prasības. Tomēr šīs direktīvas papildu prasības papildinātu esošās prasības, uzlabojot iekšējā tirgus darbību transporta jomā un nākot par labu personām ar invaliditāti.

(37)

Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz dažiem pārvadājumu pakalpojumu elementiem, ja tos sniedz ārpus dalībvalstu teritorijas, pat ja pakalpojums ir bijis vērsts uz Savienības tirgu. Attiecībā uz minētajiem elementiem pasažieru pārvadājumu pakalpojumu operatoram vajadzētu būt pienākumam nodrošināt tikai to, ka šīs direktīvas prasības ir izpildītas attiecībā uz to pakalpojuma daļu, ko piedāvā Savienības teritorijā. Tomēr gaisa transporta gadījumā Savienības gaisa pārvadātājiem būtu jānodrošina, ka šīs direktīvas piemērojamās prasības ir izpildītas arī lidojumos no trešās valstīs esošām lidostām uz lidostām, kas atrodas dalībvalsts teritorijā. Turklāt visiem gaisa pārvadātājiem, tostarp tiem, kas nav licencēti Savienībā, būtu jānodrošina, ka šīs direktīvas piemērojamās prasības ir izpildītas gadījumos, kad lidojumi ir no Savienības teritorijas uz kādas trešās valsts teritoriju.

(38)

Pilsētu iestādes būtu jāmudina savos ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānos iekļaut pilsētu pārvadājumu pakalpojumu piekļūstamību bez šķēršļiem, kā arī regulāri publicēt sarakstus ar paraugprakses piemēriem, kā nodrošināt pilsētu sabiedriskā transporta un mobilitātes piekļūstamību bez šķēršļiem.

(39)

Savienības tiesību akti par banku un finanšu pakalpojumiem ir vērsti uz to, lai visā Savienībā aizsargātu minēto pakalpojumu patērētājus un sniegtu viņiem informāciju, tomēr tajos nav iekļautas piekļūstamības prasības. Lai personām ar invaliditāti dotu iespēju izmantot minētos pakalpojumus visā Savienībā, tostarp gadījumos, kad tos sniedz, izmantojot tīmekļvietnes un uz mobilajām ierīcēm balstītus pakalpojumus, tostarp mobilās lietotnes, pieņemt pārdomātus lēmumus un gūt pārliecību, ka viņu aizsardzība ir pienācīga un līdzvērtīga citu patērētāju aizsardzībai, kā arī lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus pakalpojumu sniedzējiem, ar šo direktīvu vajadzētu ieviest kopīgas piekļūstamības prasības attiecībā uz konkrētiem banku un finanšu pakalpojumiem, ko sniedz patērētājiem.

(40)

Atbilstīgās piekļūstamības prasības būtu jāpiemēro arī identifikācijas metodēm, elektroniskajiem parakstiem un maksājumu pakalpojumiem, jo tie ir nepieciešami, lai noslēgtu patērētājiem paredzētus bankas darījumus.

(41)

E-grāmatu datņu pamatā ir elektroniska datu kodēšana, kas padara iespējamu galvenokārt tekstuālu un grafisku intelektuālo darbu apriti un iepazīšanos ar tiem. No šīs kodēšanas precizitātes pakāpes ir atkarīga e-grāmatu datņu piekļūstamība, jo īpaši attiecībā uz dažādo darba konstitutīvo elementu kvalifikāciju un to struktūras standartizēto aprakstu. Sadarbspējai piekļūstamības ziņā vajadzētu optimizēt minēto datņu savietojamību ar lietotāja aģentiem un ar pašreizējām un turpmākām palīgtehnoloģijām. Speciālu izdevumu, piemēram, komiksu, bērnu grāmatu un mākslas grāmatu, speciālās iezīmes būtu jāapsver attiecībā uz visām piemērojamām piekļūstamības prasībām. Atšķirīgas piekļūstamības prasības dalībvalstīs radītu grūtības izdevējiem un citiem uzņēmējiem izmantot iekšējā tirgus priekšrocības, tā varētu radīt e-lasītāju sadarbspējas problēmas un patērētājiem ar invaliditāti ierobežotu piekļuvi. Saistībā ar e-grāmatām pakalpojumu sniedzēja jēdziens varētu ietvert izdevējus un citus uzņēmējus, kas iesaistīti to izplatīšanā.

Ir atzīts, ka personas ar invaliditāti joprojām saskaras ar šķēršļiem piekļuvē saturam, ko aizsargā autortiesības un ar tām saistītās tiesības, un ka daži pasākumi šīs situācijas risināšanai jau ir veikti, piemēram, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/1564 (14) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1563 (15), un tas, ka šajā sakarā turpmāk varētu veikt papildu Savienības pasākumus.

(42)

Šajā direktīvā e-komercijas pakalpojumi ir definēti kā pakalpojums, ko sniedz attālināti, izmantojot tīmekļvietnes un uz mobilajām ierīcēm balstītus pakalpojumus, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc klienta individuāla pieprasījuma, ar mērķi noslēgt patērētāju līgumu. Minētajā definīcijā apzīmējums “attālināti” nozīmē, ka pakalpojuma sniegšana notiek, pusēm vienlaikus neesot klāt; “ar elektroniskiem līdzekļiem” nozīmē, ka pakalpojumu sākotnēji nosūta un tā galamērķī saņem ar elektroniskās apstrādes (ietverot digitālu saspiešanu) un datu uzglabāšanas aparatūras palīdzību un ka to pilnībā pārraida, nosūta un saņem pa vadiem, pa radio, ar optiskiem vai citiem elektromagnētiskiem līdzekļiem; “klienta individuāls pieprasījums” nozīmē, ka pakalpojumu sniedz pēc individuāla pieprasījuma. Ņemot vērā, ka e-komercijas pakalpojumi kļūst arvien nozīmīgāki un tie ir ļoti saistīti ar tehnoloģijām, ir svarīgi, lai pastāvētu saskaņotas prasības attiecībā uz to piekļūstamību.

(43)

Šīs direktīvas e-komercijas pakalpojumu piekļūstamības pienākumiem būtu jāattiecas uz jebkura produkta vai pakalpojuma pārdošanu tiešsaistē un tādēļ būtu jāattiecas arī uz tāda produkta vai pakalpojuma pārdošanu, uz ko pašu par sevi jau attiecas šī direktīva.

(44)

Pasākumi, kas saistīti ar piekļūstamību atbildēšanai uz ārkārtas gadījuma saziņu, būtu jāpieņem, neskarot neatliekamās palīdzības dienestu organizēšanu, kas paliek ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē, un tiem nevajadzētu to ietekmēt.

(45)

Saskaņā ar Direktīvu (ES) 2018/1972 dalībvalstīm jānodrošina, ka galalietotājiem ar invaliditāti piekļuve neatliekamās palīdzības dienestiem ir pieejama, izmantojot ārkārtas gadījuma saziņu, un ka tā ir līdzvērtīga tai piekļuvei, kāda ir citiem galalietotājiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, ar ko saskaņo piekļūstamības prasības attiecībā uz produktiem un pakalpojumiem. Komisijai, valstu regulatīvajām iestādēm vai citām kompetentajām iestādēm jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka galalietotāji ar invaliditāti, ceļojot citā dalībvalstī, tāpat kā citi galalietotāji var piekļūt neatliekamās palīdzības dienestiem, ja iespējams, bez iepriekšējas reģistrēšanās. Ar minētajiem pasākumiem jācenšas nodrošināt sadarbspēju starp dalībvalstīm, un tiem, cik vien iespējams, jābalstās uz Eiropas standartiem vai specifikācijām, kas noteiktas saskaņā ar Direktīvas (ES) 2018/1972 39. pantu. Šādi pasākumi neliedz dalībvalstīm pieņemt papildu prasības, lai īstenotu minētajā direktīvā izklāstītos mērķus. Lai izpildītu šajā direktīvā izklāstītās piekļūstamības prasības ar atbildēšanu uz ārkārtas paziņojumiem lietotājiem ar invaliditāti, dalībvalstīm kā alternatīvai vajadzētu būt iespējai noteikt trešo personu teksta pārlikšanas pakalpojumu sniedzēju, ko personas ar invaliditāti var izmantot saziņai ar ārkārtas izsaukumu centrāli līdz brīdim, kad ārkārtas izsaukumu centrāles ir spējīgas izmantot elektronisko sakaru pakalpojumus ar interneta protokoliem, lai nodrošinātu piekļūstamību atbildēšanai uz ārkārtas gadījuma saziņu. Jebkurā gadījumā šīs direktīvas pienākumi nebūtu jāsaprot kā tādi, kas ierobežo vai padara vājākus pienākumus galalietotāju ar invaliditāti labā, tostarp līdzvērtīgu piekļuvi elektronisko sakaru pakalpojumiem un neatliekamās palīdzības dienestiem, kā arī tos piekļūstamības pienākumus, kuri izklāstīti Direktīvā (ES) 2018/1972.

(46)

Direktīvā (ES) 2016/2102 ir noteiktas piekļūstamības prasības publiskā sektora struktūru tīmekļvietnēm un mobilajām lietotnēm un citiem saistītiem aspektiem, jo īpaši prasības saistībā ar attiecīgo tīmekļvietņu un mobilo lietotņu atbilstību. Tomēr minētajā direktīvā ir iekļauts konkrēts izņēmumu saraksts. Līdzīgi izņēmumi ir svarīgi šai direktīvai. Dažām darbībām, kuras notiek ar publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu palīdzību, piemēram, pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem vai e-komercijas pakalpojumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, būtu jāatbilst arī šīs direktīvas piemērojamām piekļūstamības prasībām, lai nodrošinātu, ka produktu un pakalpojumu pārdošanai tiešsaistē neatkarīgi no tā, vai pārdevējs ir publiskais vai privātais uzņēmējs, var piekļūt personas ar invaliditāti. Šīs direktīvas piekļūstamības prasības būtu jāsaskaņo ar Direktīvas (ES) 2016/2102 prasībām, neraugoties uz atšķirībām, piemēram, pārraudzības, ziņošanas un izpildes jomā.

(47)

Četri tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamības principi, kas izmantoti Direktīvā (ES) 2016/2102, ir šādi: uztveramība, kas nozīmē, ka informācijai un lietotāja saskarnes sastāvdaļām jābūt pasniedzamām lietotājiem tādā veidā, kādā viņi to var uztvert; izmantojamība, kas nozīmē, ka lietotāja saskarnes sastāvdaļām un navigācijai jābūt izmantojamām; saprotamība, kas nozīmē, ka informācijai un lietotāja saskarnes izmantošanai jābūt saprotamai; un robustums, kas nozīmē, ka saturam jābūt pietiekami robustam, lai dažādi lietotāju aģenti, tostarp palīgtehnoloģijas, to varētu ticami interpretēt. Minētie principi attiecas arī uz šo direktīvu.

(48)

Dalībvalstīm būtu jāveic visi atbilstīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad produkti un pakalpojumi, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, atbilst piemērojamām piekļūstamības prasībām, to brīva aprite Savienībā netiek kavēta tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar piekļūstamības prasībām.

(49)

Dažkārt vienotas piekļūstamības prasības būvētai videi veicinātu ar to saistītu pakalpojumu brīvu apriti un personu ar invaliditāti brīvu pārvietošanos. Tādēļ šai direktīvai dalībvalstīm būtu jādod iespēja būvēto vidi, ko izmanto pakalpojumu sniegšanai, iekļaut šīs direktīvas darbības jomā, nodrošinot atbilstību III pielikumā izklāstītajām piekļūstamības prasībām.

(50)

Piekļūstamība būtu jāpanāk, sistemātiski likvidējot un novēršot šķēršļus, vēlams, izmantojot universālā dizaina vai “plašam lietotāju lokam paredzēto pakalpojumu un produktu izstrādes” pieeju, kas palīdz nodrošināt personām ar invaliditāti piekļuvi tāpat kā citiem. Saskaņā ar konvenciju minētā pieeja nozīmē “tādu produktu, vides, programmu un pakalpojumu dizainu, kurus, cik vien iespējams, visi cilvēki var izmantot bez pielāgošanas vai īpaša dizaina nepieciešamības”. Saskaņā ar konvenciju “universālais dizains” neizslēdz arī konkrētām personu ar invaliditāti grupām paredzētas palīgierīces, ja tās ir nepieciešamas. Turklāt piekļūstamībai būtu jāietver arī tas, ka tiek nodrošināti saprātīgi pielāgojumi, ja tas prasīts Savienības vai valsts tiesību aktos. Piekļūstamība un universālais dizains būtu jāinterpretē saskaņā ar Personu ar invaliditāti tiesību komitejas izstrādāto Vispārējo komentāru Nr. 2(2014) par 9. pantu: Piekļūstamība.

(51)

Produkti un pakalpojumi, kuri ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, nav automātiski ietilpstoši Padomes Direktīvas 93/42/EEK (16) darbības jomā. Tomēr dažas palīgtehnoloģijas, kuras ir medicīniskas ierīces, varētu ietilpt minētās direktīvas darbības jomā.

(52)

Lielāko daļu darbvietu Savienībā nodrošina MVU un mikrouzņēmumi. Tiem ir izšķiroša nozīme turpmākajā izaugsmē, bet tie ļoti bieži saskaras ar kavēkļiem un šķēršļiem produktu vai pakalpojumu izstrādē, jo īpaši pārrobežu kontekstā. Tādēļ ir jāatvieglo MVU un mikrouzņēmumu darbs, saskaņojot valstu noteikumus par piekļūstamību un vienlaikus saglabājot nepieciešamos aizsardzības pasākumus.

(53)

Lai mikrouzņēmumi un MVU gūtu labumu no šīs direktīvas, tiem ir patiesi jāizpilda Komisijas Ieteikuma 2003/361/EK (17) prasības un attiecīgā judikatūra, kuras mērķis ir novērst šīs direktīvas noteikumu apiešanu.

(54)

Lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu konsekvenci, šīs direktīvas pamatā vajadzētu būt Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumam Nr. 768/2008/EK (18), jo tas attiecas uz produktiem, kam jau piemēro citus Savienības aktus, vienlaikus atzīstot šīs direktīvas piekļūstamības prasību īpatnības.

(55)

Visiem uzņēmējiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā un piedalās piegādes un izplatīšanas ķēdē, būtu jānodrošina, ka tirgū tie dara pieejamus tikai tādus produktus, kas atbilst šai direktīvai. Tas pats būtu jāattiecina uz uzņēmējiem, kas sniedz pakalpojumus. Jāparedz skaidra un samērīga pienākumu sadale atbilstīgi katra uzņēmēja lomai piegādes un izplatīšanas procesā.

(56)

Lai nodrošinātu augstu piekļūstamības aizsardzības līmeni un garantētu taisnīgu konkurenci Savienības tirgū, uzņēmējiem būtu jāatbild par produktu un pakalpojumu atbilstību saistībā ar viņu attiecīgo lomu piegādes ķēdē.

(57)

Šīs direktīvas pienākumiem būtu vienlīdz jāattiecas kā uz publiskā, tā arī uz privātā sektora uzņēmējiem.

(58)

Tā kā ražotājs sīki pārzina projektēšanas un ražošanas procesu, tas vislabāk var veikt pilnu atbilstības novērtēšanu. Kamēr atbildība par produktu atbilstību paliek ražotāja ziņā, tirgus uzraudzības iestādēm vajadzētu būt izšķirošai lomai, pārbaudot, vai produkti, kas darīti pieejami Savienībā, ir ražoti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(59)

Importētājiem un izplatītājiem būtu jāiesaistās tirgus uzraudzības uzdevumos, ko veic valsts iestādes, un tiem būtu aktīvi jāpiedalās, sniedzot kompetentajām iestādēm visu vajadzīgo informāciju par attiecīgo produktu.

(60)

Importētājiem būtu jānodrošina, lai produkti no trešām valstīm, kuri nonāk Savienības tirgū, atbilstu šai direktīvai un jo īpaši lai ražotāji attiecībā uz minētajiem produktiem būtu veikuši attiecīgas atbilstības novērtēšanas procedūras.

(61)

Laižot produktu tirgū, importētājiem uz produkta būtu jānorāda savs nosaukums, reģistrētais nosaukums vai reģistrētā preču zīme un adrese, kurā ar tiem var sazināties.

(62)

Izplatītājiem būtu jānodrošina, lai to rīcība ar produktu negatīvi neietekmē produkta atbilstību šīs direktīvas piekļūstamības prasībām.

(63)

Ikviens uzņēmējs, kurš vai nu laiž tirgū kādu produktu ar savu vārdu vai preču zīmi, vai izmaina produktu, kas jau ir laists tirgū tā, ka izmaiņas varētu ietekmēt atbilstību piemērojamām prasībām, būtu jāuzskata par ražotāju, un tam būtu jāuzņemas ražotāja pienākumi.

(64)

Proporcionalitātes apsvērumu dēļ piekļūstamības prasības būtu jāpiemēro tikai tiktāl, ciktāl tās attiecīgajam uzņēmējam nerada nesamērīgu slogu vai tiktāl, ciktāl tās neprasa veikt tādus produktu un pakalpojumu nozīmīgus pārveidojumus, kuru rezultātā tie tiktu būtiski mainīti atbilstoši šai direktīvai. Tomēr būtu jāievieš kontroles mehānismi, lai pārbaudītu, vai piekļūstamības prasību piemērojamības izņēmumi ir pamatoti.

(65)

Direktīvā būtu jāievēro princips “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” un būtu jāņem vērā administratīvais slogs, ar ko saskaras MVU. Tā vietā, lai minētajiem uzņēmumiem paredzētu vispārējus izņēmumus un atkāpes, direktīvā būtu jāparedz uzņēmējiem atviegloti noteikumi attiecībā uz atbilstības novērtēšanu un būtu jānosaka drošības klauzulas. Līdz ar to, kad tiek izstrādāti noteikumi piemērotāko atbilstības novērtēšanas procedūru izvēlei un īstenošanai, būtu jāņem vērā MVU stāvoklis, un pienākumi novērtēt piekļūstamības prasību atbilstību būtu jānosaka tādā apmērā, kādā tie nerada nesamērīgu slogu MVU. Turklāt tirgus uzraudzības iestādēm būtu jārīkojas samērīgā veidā atbilstīgi uzņēmumu lielumam un tam, vai tie ražo nelielu sēriju vai individuālus produktus, neradot nevajadzīgus šķēršļus MVU un neapdraudot sabiedrības interešu aizsardzību.

(66)

Izņēmuma gadījumos, ja atbilstība šīs direktīvas piekļūstamības prasībām uzņēmējiem radītu nesamērīgu slogu, tiem vajadzētu būt pienākumam izpildīt minētās prasības tikai tiktāl, ciktāl tās rada nesamērīgu slogu. Šādos pienācīgi pamatotos gadījumos uzņēmējam nebūtu reālistiskas iespējas pilnībā piemērot vienu vai vairākas šīs direktīvas piekļūstamības prasības. Tomēr uzņēmējam šīs direktīvas darbības jomā esošs pakalpojums vai produkts būtu jādara, cik vien iespējams, piekļūstams, piemērojot minētās prasības, ciktāl tās nerada nesamērīgu slogu. Tās piekļūstamības prasības, kuras uzņēmējs neuzskata par tādām, kas tam rada nesamērīgu slogu, būtu pilnībā jāpiemēro. Izņēmumiem, kas paredz to, ka radītā nesamērīgā sloga dēļ netiek izpildīta viena vai vairākas piekļūstamības prasības, nevajadzētu pārsniegt to, kas katrā atsevišķā gadījumā ir absolūti nepieciešams, lai ierobežotu minēto slogu attiecībā uz konkrētu produktu vai pakalpojumu. Pasākumi, kas radītu nesamērīgu slogu, būtu jāsaprot kā pasākumi, ar kuriem uzņēmējam uzliktu papildu pārmērīgu organizatorisku vai finansiālu slogu, vienlaikus ņemot vērā iespējamo ieguvumu, ko šo pasākumu rezultātā gūtu personas ar invaliditāti saskaņā ar šajā direktīvā minētajiem kritērijiem. Uz šo apsvērumu pamata būtu jānosaka kritēriji, lai gan uzņēmēji, gan attiecīgās iestādes varētu salīdzināt dažādas situācijas un sistemātiski novērtēt, vai pastāv nesamērīgs slogs. Kad tiek izvērtēts, kādā mērā piekļūstamības prasības nevar izpildīt tāpēc, ka tās radītu nesamērīgu slogu, būtu jāņem vērā tikai leģitīmi elementi. Prioritātes, laika vai zināšanu trūkums nebūtu jāuzskata par leģitīmu iemeslu.

(67)

Nesamērīga sloga vispārējais novērtējums būtu jāveic, izmantojot VI pielikumā izklāstītos kritērijus. Nesamērīga sloga novērtējums uzņēmējam būtu jādokumentē, ņemot vērā attiecīgos kritērijus. Pakalpojumu sniedzējiem vismaz ik pēc pieciem gadiem būtu jāatjauno nesamērīga sloga novērtējums.

(68)

Uzņēmējam būtu jāinformē attiecīgās iestādes, ka tas ir balstījies uz šīs direktīvas noteikumiem, kas saistīti ar būtiskām izmaiņām un/vai nesamērīgu slogu. Tikai pēc attiecīgo iestāžu pieprasījuma uzņēmējam būtu jāiesniedz novērtējuma kopija, kurā paskaidro, kāpēc tā produkts vai pakalpojums nav pilnībā piekļūstams, un sniedz pierādījumus par nesamērīgo slogu vai būtiskām izmaiņām, vai abiem aspektiem.

(69)

Ja, pamatojoties uz prasīto novērtējumu, pakalpojumu sniedzējs secina, ka prasība, lai visi pašapkalpošanās termināļi, ko izmanto to pakalpojumu sniegšanai, uz kuriem attiecas šī direktīva, atbilst šīs direktīvas piekļūstamības prasībām, radītu nesamērīgu slogu, pakalpojumu sniedzējam tomēr minētās prasības būtu jāpiemēro, ciktāl tās tam nerada šādu nesamērīgu slogu. Attiecīgi pakalpojumu sniedzējiem būtu jāizvērtē apmērs, kādā ierobežots visu pašapkalpošanās termināļu piekļūstamības līmenis vai ierobežots skaits pilnībā piekļūstamu pašapkalpošanās termināļu tiem ļautu izvairīties no nesamērīga sloga, kas pretējā gadījumā tiem tiktu radīts, un būtu jāprasa, lai tie šīs direktīvas piekļūstamības prasības izpildītu tikai minētajā apmērā.

(70)

Mikrouzņēmumus no visiem pārējiem uzņēmumiem atšķir to ierobežotie cilvēkresursi, gada apgrozījums vai gada bilance. Tāpēc kopumā piekļūstamības prasību ievērošanas slogs mikrouzņēmumiem prasa lielāku finanšu resursu un cilvēkresursu daļu nekā citiem uzņēmumiem un pastāv lielāka iespēja, ka tas rada nesamērīgu izmaksu daļu. Būtisku daļu no mikrouzņēmumu izmaksām veido izdevumi par tādas dokumentācijas un uzskaites sastādīšanu un uzturēšanu, ar ko tiek pierādīta dažādo Savienības tiesību aktos izklāstīto prasību ievērošana. Visiem uzņēmējiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, vajadzētu būt spējīgiem novērtēt šīs direktīvas piekļūstamības prasību ievērošanas samērīgumu un tās būtu jāievēro tikai tiktāl, ciktāl tās nav nesamērīgas, taču prasīt šādu novērtējumu no mikrouzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus, pats par sevi būtu nesamērīgs slogs. Tādēļ šīs direktīvas prasībām un pienākumiem nebūtu jāattiecas uz mikrouzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus šīs direktīvas darbības jomā.

(71)

Lai mazinātu administratīvo slogu, mikrouzņēmumiem, kuri nodarbojas ar produktiem, kas ir šīs direktīvas darbības jomā, šīs direktīvas prasībām un pienākumiem vajadzētu būt vieglākiem.

(72)

Daži mikrouzņēmumi ir atbrīvoti no šīs direktīvas pienākumiem, taču visi mikrouzņēmumi būtu jāmudina ražot, importēt vai izplatīt produktus un sniegt pakalpojumus, kas atbilst šīs direktīvas piekļūstamības prasībām, lai palielinātu šo uzņēmumu konkurētspēju, kā arī izaugsmes potenciālu iekšējā tirgū. Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina mikrouzņēmumiem pamatnostādnes un instrumenti, ar ko atvieglo to valsts pasākumu piemērošanu, ar kuriem transponē šo direktīvu.

(73)

Visiem uzņēmējiem, produktus laižot tirgū vai darot tos pieejamus tirgū, vai sniedzot pakalpojumus tirgū, būtu jārīkojas atbildīgi un pilnīgā saskaņā ar piemērojamām tiesību aktu prasībām.

(74)

Lai būtu vieglāk novērtēt atbilstību piemērojamām piekļūstamības prasībām, ir jāparedz tādu produktu un pakalpojumu atbilstības prezumpcija, kuri atbilst brīvprātīgiem saskaņotajiem standartiem, kas pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1025/2012 (19) ar mērķi izstrādāt detalizētas minēto prasību tehniskās specifikācijas. Komisija attiecībā uz piekļūstamību jau ir iesniegusi vairākus standartizācijas pieprasījumus Eiropas standartizācijas organizācijām, piemēram, standartizācijas pilnvarojumus M/376, M/473 un M/420, kas būtu svarīgi saskaņoto standartu sagatavošanai.

(75)

Regulā (ES) Nr. 1025/2012 ir paredzēta procedūra oficiālu iebildumu izteikšanai pret saskaņotajiem standartiem, ko uzskata par neatbilstošiem šīs direktīvas prasībām.

(76)

Eiropas standartiem vajadzētu būt vērstiem uz tirgu, tajos būtu jāņem vērā sabiedrības intereses, kā arī politikas mērķi, kas skaidri minēti Komisijas pieprasījumā vienai vai vairākām Eiropas standartizācijas organizācijām izstrādāt saskaņotus standartus, un tiem būtu jābalstās uz konsensu. Ja saskaņotu standartu nav, bet tie ir nepieciešami iekšējā tirgus saskaņošanas nolūkos, Komisijai vajadzētu būt iespējai dažos gadījumos pieņemt īstenošanas aktus, kuros nosaka tehniskās specifikācijas šīs direktīvas piekļūstamības prasībām. Tehniskās specifikācijas būtu jāizmanto tikai šādos gadījumos. Komisijai vajadzētu būt iespējai pieņemt tehniskās specifikācijas, piemēram, tad, ja standartizācijas process ir bloķēts tādēļ, ka starp ieinteresētajām personām nav konsensa, vai ja saskaņota standarta noteikšana nepamatoti kavējas, piemēram, tāpēc, ka nav sasniegta prasītā kvalitāte. Komisijai būtu jāparedz pietiekams laiks starp brīdi, kad tiek pieņemts pieprasījums vienai vai vairākām Eiropas standartizācijas organizācijām izstrādāt saskaņotus standartus, un brīdi, kad tiek pieņemta ar to pašu piekļūstamības prasību saistīta tehniskā specifikācija. Komisijai nevajadzētu būt iespējai pieņemt tehnisko specifikāciju, ja tā pirms tam nav mēģinājusi panākt piekļūstamības prasību paredzēšanu Eiropas standartizācijas sistēmā, izņemot, ja Komisija var apliecināt, ka tehniskajās specifikācijās tiek ievērotas prasības, kas noteiktas Regulas (ES) Nr. 1025/2012 II pielikumā.

(77)

Lai visefektīvāk izveidotu saskaņotus standartus un tehniskās specifikācijas, kas atbilst šīs direktīvas produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām, Komisijai, ja iespējams, attiecīgajā procesā būtu jāiesaista Eiropas personu ar invaliditāti jumta organizācijas un visas citas attiecīgās ieinteresētās personas.

(78)

Lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi informācijai tirgus uzraudzības nolūkā, informācija, kas vajadzīga, lai deklarētu atbilstību visiem piemērojamiem Savienības aktiem, būtu jādara pieejama vienotā ES atbilstības deklarācijā. Lai uzņēmējiem mazinātu administratīvo slogu, tiem vienotajā ES atbilstības deklarācijā vajadzētu būt iespējai ietvert visas attiecīgās atsevišķās atbilstības deklarācijas.

(79)

Šajā direktīvā produktu atbilstības novērtēšanai būtu jāizmanto iekšējā ražošanas kontrole (A modulis), kas izklāstīta Lēmuma Nr. 768/2008/EK II pielikumā, jo tā ļauj uzņēmējiem pierādīt un kompetentajām iestādēm nodrošināt, ka produkti, kas darīti pieejami tirgū, atbilst piekļūstamības prasībām, vienlaikus neradot nevajadzīgu slogu.

(80)

Veicot produktu tirgus uzraudzību un pārbaudot pakalpojumu atbilstību, iestādēm būtu arī jāpārbauda atbilstības novērtējumi, tostarp tas, vai ir veikts attiecīgais būtisko izmaiņu vai nesamērīga sloga novērtējums. Kad iestādes pilda savus pienākumus, tām tas būtu jādara arī sadarbībā ar personām ar invaliditāti un organizācijām, kuras pārstāv šīs personas un viņu intereses.

(81)

Attiecībā uz pakalpojumiem informācija, kas nepieciešama, lai novērtētu atbilstību šīs direktīvas piekļūstamības prasībām, būtu jāsniedz vispārīgajos noteikumos vai līdzvērtīgā dokumentā, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (20).

(82)

CE zīme, kas liecina par produkta atbilstību šīs direktīvas piekļūstamības prasībām, ir redzamais visa atbilstības novērtēšanas procesa rezultāts plašā nozīmē. Šajā direktīvā būtu jāievēro vispārējie principi, kuri reglamentē CE zīmi un kuri noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 765/2008 (21), ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību. Papildus nākšanai klajā ar ES atbilstības deklarāciju, ražotājam izmaksu ziņā efektīvā veidā būtu jāinformē patērētāji par savu produktu piekļūstamību.

(83)

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 765/2008, uzliekot produktam CE zīmi, ražotājs apliecina, ka produkts atbilst visām piemērojamām piekļūstamības prasībām un ka ražotājs uzņemas par to pilnīgu atbildību.

(84)

Saskaņā ar Lēmumu Nr. 768/2008/EK dalībvalstis ir atbildīgas par stingras un efektīvas produktu tirgus uzraudzības nodrošināšanu savās teritorijās un tām būtu jāpiešķir savām tirgus uzraudzības iestādēm pietiekamas pilnvaras un resursi.

(85)

Dalībvalstīm būtu jāpārbauda pakalpojumu atbilstība šīs direktīvas prasībām un jāpārrauga ar neatbilstību saistītas sūdzības vai ziņojumi, lai nodrošinātu, ka tiek veikti korektīvi pasākumi.

(86)

Attiecīgos gadījumos Komisija, apspriežoties ar ieinteresētajām personām, varētu pieņemt nesaistošas pamatnostādnes, lai veicinātu koordināciju starp tirgus uzraudzības iestādēm un iestādēm, kuras ir atbildīgas par pakalpojumu atbilstības pārbaudīšanu. Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izstrādāt iniciatīvas, lai iestādes dalītos resursos un speciālajās zināšanās.

(87)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tirgus uzraudzības iestādes un iestādes, kuras ir atbildīgas par pakalpojumu atbilstības pārbaudīšanu, saskaņā ar VIII un IX nodaļu pārbaudītu uzņēmēju atbilstību VI pielikumā izklāstītajiem kritērijiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izraudzīties specializētu struktūru, kas pildītu šajā direktīvā paredzētos tirgus uzraudzības iestāžu vai to iestāžu pienākumus, kuras ir atbildīgas par pakalpojumu atbilstības pārbaudīšanu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt, ka šādas specializētas struktūras kompetencei vajadzētu būt ierobežotai, aptverot tikai šīs direktīvas darbības jomu vai konkrētas tās daļas, neskarot dalībvalstu pienākumus saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 765/2008.

(88)

Būtu jāizveido drošības procedūra, kuru piemērotu tad, ja dalībvalstis nepiekrīt pasākumiem, ko veikusi kāda dalībvalsts, un saskaņā ar kuru ieinteresētās personas tiktu informētas par pasākumiem, ko paredzēts veikt attiecībā uz produktiem, kuri neatbilst šīs direktīvas piekļūstamības prasībām. Drošības procedūrai būtu jādod iespēja tirgus uzraudzības iestādēm sadarbībā ar attiecīgajiem uzņēmējiem savlaicīgāk rīkoties attiecībā uz šādiem produktiem.

(89)

Ja dalībvalstis un Komisija vienojas par kādas dalībvalsts veikta pasākuma pamatotību, Komisijai turpmāk nebūtu jāiesaistās, izņemot gadījumus, kad neatbilstība var būt izskaidrojama ar nepilnībām saskaņotajā standartā vai tehniskajās specifikācijās.

(90)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2014/24/ES (22) un 2014/25/ES (23) par publisko iepirkumu, kurās ir noteiktas procedūras publisko līgumu un metu konkursu iepirkumiem attiecībā uz konkrētām piegādēm (produktiem), pakalpojumiem un darbiem, ir noteikts, ka visiem iepirkumiem, kuri paredzēti lietošanai fiziskām personām – neatkarīgi no tā, vai tie paredzēti plašākai sabiedrībai vai līgumslēdzējas iestādes personālam –, tehniskās specifikācijas, izņemot pienācīgi pamatotos gadījumos, jāsagatavo tā, lai ņemtu vērā kritērijus par pieejamību personām ar invaliditāti vai projektēšanu visu lietotāju ērtībām. Turklāt minētajās direktīvās noteikts – ja ar Savienības tiesību aktu pieņem obligātas pieejamības prasības, tehniskajās specifikācijās jāietver atsauce uz šādiem standartiem, ciktāl ir runa par pieejamības kritērijiem personām ar invaliditāti vai projektēšanu visu lietotāju ērtībām. Šajā direktīvā būtu jānosaka obligātas piekļūstamības prasības produktiem un pakalpojumiem, uz kuriem tā attiecas. Produktiem un pakalpojumiem, kas neietilpst šīs direktīvas darbības jomā, šīs direktīvas piekļūstamības prasības nav saistošas. Tomēr minēto piekļūstamības prasību izmantošana ar mērķi izpildīt attiecīgos pienākumus, kas izklāstīti citos Savienības tiesību aktos, nevis šajā direktīvā, sekmētu piekļūstamības īstenošanu un palīdzētu nodrošināt juridisko noteiktību un tuvināt piekļūstamības prasības visā Savienībā. Nevajadzētu liegt iestādēm noteikt piekļūstamības prasības, kas pārsniedz šīs direktīvas I pielikumā izklāstītās piekļūstamības prasības.

(91)

Šai direktīvai nevajadzētu mainīt citos Savienības tiesību aktos paredzēto piekļūstamības noteikumu obligāto vai brīvprātīgo raksturu.

(92)

Šī direktīva būtu jāpiemēro tikai tādām iepirkuma procedūrām, kurās iepirkums izsludināts pēc šīs direktīvas piemērošanas dienas, vai, ja iepirkuma izsludināšana nav paredzēta, gadījumos, kad līgumslēdzēja iestāde vai līgumslēdzējs iepirkuma procedūru ir uzsācis pēc šīs direktīvas piemērošanas dienas.

(93)

Lai nodrošinātu pareizu šīs direktīvas piemērošanu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz to, lai sīkāk precizētu piekļūstamības prasības, kuras pēc savas būtības nevar radīt paredzēto ietekmi, ja tās nav sīkāk precizētas saistošos Savienības tiesību aktos; lai mainītu laikposmu, kurā uzņēmējiem jābūt spējīgiem noteikt jebkuru citu uzņēmēju, kurš tiem ir piegādājis produktu vai kuram tie ir piegādājuši produktu; un lai vēl sīkāk precizētu attiecīgos kritērijus, kas uzņēmējiem jāņem vērā, kad tie novērtē, vai atbilstība piekļūstamības prasībām radītu nesamērīgu slogu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (24). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(94)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras attiecībā uz tehniskajām specifikācijām. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (25).

(95)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pastāv atbilstīgi un iedarbīgi līdzekļi, ar kuriem nodrošina atbilstību šai direktīvai un tādēļ būtu jāizveido pienācīgi kontroles mehānismi, piemēram, a posteriori kontroles, ko veic tirgus uzraudzības iestādes, lai pārbaudītu, vai atbrīvojums no piekļūstamības prasību piemērošanas ir pamatots. Dalībvalstīm, izskatot ar piekļūstamību saistītas sūdzības, būtu jāievēro vispārējais labas pārvaldības princips un jo īpaši amatpersonu pienākums nodrošināt, lai lēmums par katru sūdzību tiktu pieņemts saprātīgā termiņā.

(96)

Lai sekmētu vienotu šīs direktīvas īstenošanu, Komisijai būtu jāizveido darba grupa, ko veidotu attiecīgās iestādes un ieinteresētās personas, ar mērķi atvieglot informācijas un paraugprakses apmaiņu un sniegtu padomus. Sadarbība starp iestādēm un attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp personām ar invaliditāti un organizācijām, kas tās pārstāv, būtu jāstiprina cita starpā tādēļ, lai panāktu saskaņotību šīs direktīvas noteikumu attiecībā uz piekļūstamības prasībām piemērošanā un lai pārraudzītu tās noteikumu par būtiskām izmaiņām un nesamērīgu slogu īstenošanu.

(97)

Ņemot vērā esošo tiesisko regulējumu attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem jomās, uz kurām attiecas Direktīvas 2014/24/ES un 2014/25/ES, šīs direktīvas noteikumiem, kas saistīti ar izpildes nodrošināšanu un sankcijām, nevajadzētu būt piemērojamiem iepirkuma procedūrām, kurās jāievēro šajā direktīvā noteiktie pienākumi. Šāda izslēgšana neskar dalībvalstu pienākumus, kas izriet no Līgumiem, veikt visus pasākumus, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu piemērošanu un efektivitāti.

(98)

Sankcijām būtu jāatbilst pārkāpumu raksturam un apstākļiem, lai uzņēmēji tās neizmantotu kā alternatīvu pienākumiem nodrošināt savu produktu vai pakalpojumu piekļūstamību.

(99)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka saskaņā ar esošajiem Savienības tiesību aktiem ir izveidoti alternatīvi strīdu izšķiršanas mehānismi, kas dod iespēju jebkādu iespējamu neatbilstību šai direktīvai novērst pirms vēršanās tiesā vai kompetentajās pārvaldes iestādēs.

(100)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (26) dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos paziņojumam par transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(101)

Lai pakalpojumu sniedzējiem dotu pietiekamu laiku pielāgoties šīs direktīvas prasībām, ir jānosaka piecu gadu pārejas laiks pēc šīs direktīvas piemērošanas dienas, kura laikā pakalpojuma sniegšanai izmantotiem produktiem, kas laisti tirgū pirms minētās dienas, nav jāatbilst šīs direktīvas piekļūstamības prasībām, izņemot gadījumus, kad pārejas laikā pakalpojumu sniedzēji tos ir nomainījuši. Ņemot vērā pašapkalpošanās termināļu izmaksas un ilgo aprites ciklu, ir lietderīgi paredzēt, ka tad, ja pakalpojumu sniegšanā izmanto šādus termināļus, tos var turpināt izmantot līdz to ekonomiskā darbmūža beigām, ja vien tie minētajā laikposmā netiek nomainīti, bet ne ilgāk kā 20 gadus.

(102)

Šīs direktīvas piekļūstamības prasības būtu jāpiemēro produktiem, kas tirgū laisti – un pakalpojumiem, kas sniegti – pēc dienas, kurā piemēroti valsts pasākumi, ar ko transponē šo direktīvu, tostarp lietotiem produktiem, kas importēti no trešās valsts un laisti tirgū pēc minētās dienas.

(103)

Šajā direktīvā tiek respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”). Ar šo direktīvu jo īpaši tiecas nodrošināt, lai pilnībā tiktu ievērotas personu ar invaliditāti tiesības izmantot pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu viņu neatkarību, sociālo un profesionālo integrāciju un dalību sabiedrības dzīvē, un veicināt Hartas 21., 25. un 26. panta piemērošanu.

(104)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, likvidēt šķēršļus konkrētu piekļūstamu produktu un pakalpojumu brīvai apritei, lai veicinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo ir nepieciešama dažādu patlaban to attiecīgajās tiesību sistēmās pastāvošu noteikumu saskaņošana, bet to var labāk sasniegt Savienības līmenī, nosakot kopējas piekļūstamības prasības un noteikumus iekšējā tirgus darbībai, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,