325.l pants Vispārīgie procentu likmju riska faktori

Delta vispārīgajiem procentu likmju riska faktoriem, ko piemēro pret procentu likmi jutīgiem instrumentiem, ir attiecīgas bezriska likmes katrai valūtai un katram no šādiem termiņiem: 0,25 gadi, 0,5 gadi, 1 gads, 2 gadi, 3 gadi, 5 gadi, 10 gadi, 15 gadi, 20 gadi un 30 gadi. Iestādes piesaista riska faktorus konkrētiem punktiem, lineāri interpolējot vai izmantojot metodi, kas vislabāk sader ar cenu noteikšanas funkcijām, ko izmanto neatkarīga iestādes riska kontroles funkcija, lai ziņotu augstākajai vadībai par tirgus risku vai peļņu un zaudējumiem.

Ja dati par tirgus ietekmētām mijmaiņas līknēm, kas aprakstītas 2. punktā un šā punkta pirmajā daļā, ir nepietiekami, bezriska likmes var atvasināt no piemērotākās valsts obligāciju līknes konkrētajai valūtai.

Ja iestādes izmanto vispārējo procentu likmju riska faktorus, kas atvasināti saskaņā ar šā punkta otrajā daļā izklāstīto procedūru attiecībā uz valsts parāda instrumentiem, šos valsts parāda instrumentus neatbrīvo no kredītriska starpības riska pašu kapitāla prasībām. Gadījumos, kad nav iespējams atšķirt bezriska likmi no kredītriska starpības sastāvdaļas, jutīgumu pret šo riska faktoru piesaista gan vispārīgā procentu likmju riska, gan kredītriska starpības riska klasēm.

Iestādes piemēro papildu riska faktorus attiecībā uz inflācijas risku tiem parāda instrumentiem, kuru naudas plūsmas ir funkcionāli atkarīgas no inflācijas rādītājiem. Minētie papildu riska faktori sastāv no viena vektora, ko katrai valūtai veido tirgus ietekmētas inflācijas likmes ar dažādiem termiņiem. Katram instrumentam šis vektors satur tik daudz sastāvdaļu, cik inflācijas likmes tiek izmantotas kā mainīgie lielumi iestādes cenu noteikšanas modelī attiecībā uz minēto instrumentu.

Katrs starpvalūtu bāzes riska faktors sastāv no viena vektora ar starpvalūtu bāzi, ko katrai valūtai veido atšķirīgi termiņi. Katram parāda instrumentam šis vektors satur tik daudz sastāvdaļu, cik inflācijas likmes tiek izmantotas kā mainīgie lielumi iestādes cenu noteikšanas modelī attiecībā uz minēto instrumentu. Katra valūta veido atsevišķu kopu.

Iestādes aprēķina instrumenta jutīgumu pret starpvalūtu bāzes riska faktoru kā instrumenta vērtības maiņu saskaņā ar tā cenu noteikšanas modeli, kuru izraisa pārbīde par vienu bāzes punktu katrā šā vektora sastāvdaļā. Katra valūta veido atsevišķu kopu. Katrā kopāir divi iespējamie atšķirīgie riska faktori – bāze attiecībā uz euro un bāze attiecībā uz ASV dolāru, neatkarīgi no sastāvdaļu skaita katrā starpvalūtu bāzes vektorā. Maksimālais neto jutīgumu skaits katrā kopā ir divi.

Savstarpēja ieskaita nolūkos iestādes ņem vērā izsecināto svārstīgumu, kas saistīts ar to pašu bezriska likmi un attiecināts uz to pašu termiņu, lai veidotu to pašu riska faktoru.

Ja iestādes attiecina izsecināto svārstīgumu uz termiņiem, kā minēts šajā punktā, piemēro šādas prasības:

Nav piemērojamas pašu kapitāla prasības izliekuma riskam attiecībā uz inflācijas risku un ar dažādām valūtām saistīto bāzes risku.