Preamble: 1

(1)

Padomes Direktīva 96/82/EK (1996. gada 9. decembris) par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas (3), paredz noteikumus attiecībā uz dažu rūpniecisku darbību izraisītu lielu avāriju novēršanu un to seku ierobežošanu uz cilvēku veselību un vidi.

(2)

Lielām avārijām, kādas notika, piemēram, Seveso, Bhopālā, Šveicerhallē, Enshedē, Tulūzā un Bansfīldā, bieži ir nopietnas sekas. Turklāt to ietekme var sniegties pāri valstu robežām. Tas apstiprina vajadzību nodrošināt atbilstīgus preventīvus pasākumus, kas visā Savienībā nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni iedzīvotājiem, kopienām un videi Tādēļ ir jāsaglabā vismaz pašreizējais augstais aizsardzības līmenis vai tas jāpaaugstina.

(3)

Direktīva 96/82/EK ir mazinājusi šādu avāriju iespējamību un to sekas, radot labāku aizsardzības līmeni visā Savienībā. Direktīvas pārskatīšana apstiprināja to, ka lielas avārijas joprojām notiek tikpat bieži. Lai gan esošie noteikumi atbilst mērķim, ir vajadzīgas dažas izmaiņas, lai turpmāk stiprinātu aizsardzības līmeni, jo īpaši attiecībā uz lielu avāriju riska novēršanu. Vienlaikus ar Direktīvu 96/82/EK izveidotā sistēma būtu jāpielāgo Savienības vielu un maisījumu klasifikācijas sistēmas izmaiņām, uz ko minētā direktīva atsaucas. Turklāt būtu jāprecizē un jāatjaunina vairāki citi noteikumi.

(4)

Tāpēc ir lietderīgi aizstāt Direktīvu 96/82/EK, lai nodrošinātu esošā augstā aizsardzības līmeņa saglabāšanu un uzlabošanu, izstrādājot vēl efektīvākus un racionālākus noteikumus, kā arī, ja iespējams, ar racionalizāciju vai vienkāršošanu samazinot nevajadzīgu administratīvo slogu, bet paredzot, ka šādi pasākumi neietekmē drošību un vides un cilvēku veselības aizsardzību. Tajā pašā laikā, lai veicinātu jauno noteikumu īstenošanu un izpildāmību, ir jānodrošina, ka tie ir skaidri, saskaņoti un viegli saprotami, bet cilvēku veselības un vides aizsardzības līmenis tiek saglabāts tāds pats vai paaugstināts. Komisijai, praktiski ieviešot šo direktīvu, būtu jāsadarbojas ar dalībvalstīm. Īstenojot minēto sadarbību, inter alia, būtu jārisina vielu un maisījumu pašklasifikācijas jautājums. Šīs direktīvas ieviešanā attiecīgā gadījumā būtu jāiesaista ieinteresētās aprindas, piemēram, nozares pārstāvji, darba ņēmēji un nevalstiskās organizācijas, kas veicina cilvēku veselības un vides aizsardzību.

(5)

ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Konvencijā par rūpniecības negadījumu pārrobežu ietekmi, ko Savienības vārdā apstiprināja ar Padomes Lēmumu 98/685/EK (1998. gada 23. marts) par Konvencijas noslēgšanu par ražošanas negadījumiem ar pārrobežu ietekmi (4), ir paredzēti pasākumi, kas vajadzīgi, lai novērstu rūpniecības avārijas, būtu gatavībā un varētu rīkoties, ja notiek rūpniecības avārijas, kurām var būt pārrobežu sekas, kā arī starptautiski sadarbotos šajā jomā. Ar Direktīvu 96/82/EK minētā konvencija ir iekļauta Savienības tiesību aktos.

(6)

Lielas avārijas var radīt sekas aiz valstu robežām, un ekoloģiskās un ekonomiskās izmaksas nākas uzņemties ne tikai avārijas skartajam uzņēmumam, bet arī attiecīgajām dalībvalstīm. Tāpēc ir jāievieš un jāpiemēro drošības un riska mazināšanas pasākumi, lai izvairītos no iespējamām avārijām, samazinātu avāriju rašanās risku un gadījumā, ja tās notiktu, mazinātu to iespējamās sekas, tādējādi ļaujot nodrošināt augstu aizsardzības līmeni visā Savienībā.

(7)

Šīs direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro, neskarot Savienības tiesību aktus par veselību un drošību darbavietās, kā arī darba vidi, un jo īpaši neskarot Padomes Direktīvu 89/391/EEK (1989. gada 12. jūnijs) par tādu pasākumu ieviešanu, kas veicina darbinieku drošības un veselības uzlabošanu darbavietās (5).

(8)

Šīs direktīvas darbības jomā nevajadzētu iekļaut dažas rūpnieciskas darbības, ja uz tām attiecas citi Savienības vai valstu līmeņa tiesību akti, kas paredz līdzvērtīgu drošības līmeni. Komisijai būtu jāturpina izvērtēt, vai esošajos reglamentējošajos noteikumos nav būtisku nepilnību, jo īpaši saistībā ar jauniem un potenciāliem riskiem, ko rada citas darbības, kā arī konkrētas bīstamas vielas, un vajadzības gadījumā jāiesniedz tiesību akta priekšlikums, lai novērstu šīs nepilnības.

(9)

Direktīvas 96/82/EK I pielikumā ir iekļautas bīstamās vielas, uz kurām attiecas tās darbības joma, inter alia, atsaucoties uz Padomes Direktīvu 67/548/EK (1967. gada 27. jūnijs) par normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamu vielu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu (6), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/45/EK (1999. gada 31. maijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu jautājumos, kas attiecas uz bīstamu preparātu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu (7). Direktīva 67/548/EEK un Direktīva 1999/45/EK ir aizstātas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1272/2008 (2008. gada 16. decembris) par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu (8), ar kuru Savienībā īsteno Ķīmisko vielu un maisījumu klasifikācijas Globālo harmonizēto sistēmu, kas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) struktūrā ir pieņemta starptautiski. Ar minēto regulu ievieš jaunas bīstamības klases un kategorijas, kuras tikai daļēji atbilst tām, kas paredzētas minētajās atceltajās direktīvās. Dažas vielas vai maisījumi tomēr nav klasificētas atbilstīgo šai sistēmai, jo šim nolūkam trūkst kritēriju. Tādēļ Direktīvas 96/82/EK I pielikums ir jāgroza, lai to pielīdzinātu minētajai regulai, vienlaikus saglabājot vai palielinot minētajā direktīvā noteikto aizsardzības līmeni.

(10)

Lai klasificētu attīrītu biogāzi, būtu jāņem vērā jebkādas Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) veiktās izmaiņas standartos.

(11)

Var rasties nevēlamas sekas, ko var radīt pielīdzināšana Regulai (EK) Nr. 1272/2008 un turpmākie pielāgojumi minētajai regulai, kas ietekmē vielu un maisījumu klasifikāciju. Pamatojoties uz šajā direktīvā iekļautajiem kritērijiem, Komisijai būtu jāizvērtē, vai pastāv bīstamas vielas, kas ir klasificētas kā bīstamas vielas, bet nerada lielu avāriju risku, un vajadzības gadījumā jāiesniedz likumdošanas priekšlikums, lai attiecīgo bīstamo vielu izslēgtu no šīs direktīvas darbības jomas. Novērtēšana būtu jāsāk ātri, jo īpaši pēc vielas vai maisījuma klasifikācijas maiņas, lai izvairītos no lieka sloga radīšanas operatoriem un kompetentajām iestādēm dalībvalstīs. Vielas neiekļaušanu šīs direktīvas darbības jomā nevajadzētu uzskatīt par šķērsli dalībvalstīm saglabāt vai noteikt stingrākus aizsargpasākumus.

(12)

Operatoriem vajadzētu būt vispārējam pienākumam veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu lielas avārijas, kā arī mazinātu un likvidētu to sekas. Ja uzņēmumos atrodas bīstamas vielas lielākos daudzumos par noteiktajiem, operatoram būtu jāsniedz kompetentajai iestādei pietiekama informācija, kas tai ļautu identificēt attiecīgo uzņēmumu, tajā esošās bīstamās vielas un potenciālās briesmas. Operatoram būtu jāsagatavo un, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, jānosūta kompetentajai iestādei arī lielu avāriju novēršanas politika (MAPP), kurā būtu noteikta operatora vispārējā nostāja un pasākumi, tostarp atbilstošas drošības vadības sistēmas lielu avāriju risku pārvaldībai. Konstatējot un novērtējot lielu avāriju risku, operatoriem būtu jāņem vērā arī bīstamās vielas, kas var rasties, ja uzņēmumā notiek nopietna avārija.

(13)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/35/EK (2004. gada 21. aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (9) parasti attiecas uz lielas avārijas rezultātā radītu kaitējumu videi.

(14)

Lai mazinātu domino efekta risku gadījumos, kad uzņēmumu izvietojuma dēļ vai tādēļ, ka tie ir cieši blakus, palielinās lielu avāriju iespējamība vai šo avāriju sekas ir smagākas, operatoriem būtu jāsadarbojas attiecīgas informācijas apmaiņas nolūkā un sabiedrības informēšanā, tostarp to blakus esošo uzņēmumu informēšanā, kurus var skart ietekme.

(15)

Lai apliecinātu, ka ir darīts viss nepieciešamais lielu avāriju novēršanai, un lai izstrādātu avārijas rīcības plānus un reaģēšanas pasākumus, tādu uzņēmumu operatoriem, kuros atrodas bīstamas vielas lielos daudzumos, būtu jāsniedz attiecīgajai kompetentajai iestādei informācija drošības pārskatu veidā. Minētajā drošības pārskatā vajadzētu būt sīkai informācijai par uzņēmumu, bīstamajām vielām, objektiem vai glabātavām, kas tajā atrodas, par lielu avāriju iespējamajiem scenārijiem un risku analīzi, novēršanas un intervences pasākumiem un pieejamajām vadības sistēmām, kas ļautu novērst un mazināt lielu avāriju risku un veikt to seku mazināšanai vajadzīgos pasākumus. Lielas avārijas risku var pastiprināt dabas katastrofu iespējamība uzņēmuma atrašanās vietā. Tas būtu jāņem vērā, izstrādājot rīcības scenāriju lielu avāriju gadījumiem.

(16)

Lai sagatavotos ārkārtējām situācijām, uzņēmumiem, kuros bīstamās vielas atrodas ievērojamos daudzumos, ir jāizstrādā ārējie un iekšējie avārijas rīcības plāni, kā arī procedūras, kā nodrošināt tādu plānu pārbaudi, vajadzības gadījumā pārskatīšanu un to īstenošanu, ja notiek liela avārija vai rodas tās iespējamība. Izstrādājot iekšējos avārijas rīcības plānus, būtu jākonsultējas ar uzņēmuma personālu, bet, izstrādājot ārējos operatīvās rīcības plānus, ieinteresētajai sabiedrības daļai būtu jādod iespēja izteikt par to savu viedokli. Apakšuzņēmuma līgumu slēgšana var ietekmēt uzņēmuma drošību. Dalībvalstīm būtu jāpieprasa, lai operatori to ņem vērā, izstrādājot MAPP, drošības pārskatu vai iekšējo avārijas rīcības plānu.

(17)

Apsverot piemērotas rīcības, tostarp uzraudzības un kontroles, metodes izvēli, operatoriem būtu jāņem vērā pieejamā informācija par paraugpraksi.

(18)

Lai nodrošinātu lielāku aizsardzību dzīvojamajiem rajoniem, sabiedriski plaši izmantotām vietām un videi, tostarp teritorijām, kuru daba ir īpaši interesanta vai aizsargājama, dalībvalstīm, izstrādājot zemes izmantošanas un/vai citu attiecīgu politiku, jācenšas nodrošināt, ka starp minētajām vietām vai teritorijām un bīstamiem uzņēmumiem tiek saglabāts pietiekams attālums, kā arī attiecībā uz jau uzceltiem uzņēmumiem vajadzības gadījumā tiek īstenoti papildu tehniski pasākumi tā, lai cilvēkiem vai videi radītais risks tiek saglabāts pieņemamā līmenī. Pieņemot lēmumus, būtu jāņem vērā pietiekama informācija par riskiem un tehniskas konsultācijas par šiem riskiem. Lai samazinātu administratīvo slogu, ja iespējams, jo īpaši attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, šīs procedūras un pasākumi būtu jāiekļauj procedūrās, kas paredzētas citos attiecīgās jomas Savienības tiesību aktos.

(19)

Lai veicinātu piekļuvi informācijai par vidi saskaņā ar ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā (Orhūsas konvenciju) un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, ko Savienības vārdā apstiprināja ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) par to, ka Eiropas Kopienas vārdā noslēdz Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (10), būtu jāuzlabo sabiedrībai sniedzamās informācijas līmenis un kvalitāte. Konkrēti, personām, kuras varētu skart lielas avārijas, jāsniedz pietiekama informācija par to, kā pareizi rīkoties tādos gadījumos. Dalībvalstīm būtu jāinformē par to, kur atrast informāciju par to cilvēku tiesībām, kuri cietuši lielu avāriju dēļ. Informācijai, ko sniedz sabiedrībai, vajadzētu būt izklāstītai skaidri un saprotami. Papildus aktīvai informācijas nodrošināšanai bez attiecīga pieprasījuma iesniegšanas un neizslēdzot citus informācijas izplatīšanas veidus, atjauninātai informācijai vajadzētu būt pastāvīgi pieejamai elektroniski. Lai, cita starpā, risinātu ar drošību saistītus jautājumus, vienlaikus būtu jāparedz atbilstoši konfidencialitātes aizsargpasākumi.

(20)

Informācijas pārvaldības veidam būtu jāatbilst Kopīgai vides informācijas sistēmai (SEIS) – iniciatīvai, kas ieviesta ar Komisijas 2008. gada 1. februāra paziņojumu “Ceļā uz kopīgu vides informācijas sistēmu (SEIS)”. Tam būtu jāatbilst arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2007/2/EK (2007. gada 14. marts), ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE) (11), kā arī tās īstenošanas noteikumiem, kuru mērķis ir radīt iespējas nodrošināt kopīgu telpisko informāciju vides jomā visām valsts sektora organizācijām, kā arī veicināt labāku sabiedrības piekļuvi telpiskajai informācijai visā Savienībā. Informācija Savienības līmenī būtu jāglabā publiski pieejamā datubāzē, kas veicinātu arī īstenošanas uzraudzību un ziņojumu sniegšanu.

(21)

Ņemot vērā Orhūsas konvencijas noteikumus, ir vajadzīga efektīva sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā, lai dotu iespēju ieinteresētajai sabiedrības daļai izteikt un lēmumu pieņēmējam ņemt vērā viedokļus un bažas, kas var būt saistītas ar minētajiem lēmumiem, tādējādi palielinot atbildību un lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību un sekmējot sabiedrības informētību vides jautājumos un atbalstu pieņemtajiem lēmumiem.

(22)

Lai nodrošinātu, ka, notiekot lielai avārijai, tiek veikti atbilstoši operatīvās reaģēšanas pasākumi, operatoram par avāriju būtu nekavējoties jāziņo kompetentajai iestādei un jāsniedz visa informācija, kas tai vajadzīga, lai novērtētu avārijas ietekmi uz cilvēku veselību un vidi.

(23)

Vietējās iestādes ir ieinteresētas lielu avāriju novēršanā un to seku mazināšanā, un tām var būt nozīmīga loma šajā jautājumā. Dalībvalstīm, īstenojot šo direktīvu, tas būtu jāņem vērā.

(24)

Lai veicinātu informācijas apmaiņu un novērstu līdzīgu avāriju turpmāku atkārtošanos, dalībvalstīm būtu jānosūta Komisijai informācija par to teritorijā notikušajām lielajām avārijām, lai Komisija varētu analizēt to bīstamību un nodrošināt sistēmu informācijas izplatīšanai, jo īpaši attiecībā uz lielām avārijām un tajās gūto pieredzi. Šai informācijas apmaiņai būtu jāaptver arī ziņas par avārijas situācijām, kurās gūto tehnisko pieredzi dalībvalstis uzskata par īpaši noderīgu citu lielu avāriju novēršanai un to seku mazināšanai. Dalībvalstīm un Komisijai būtu jācenšas nodrošināt, lai informatīvajās sistēmās, kuras izveidotas informācijas apmaiņai par lielām avārijām, tiktu iekļauta pilnīga informācija.

(25)

Dalībvalstīm būtu jāizraugās kompetentās iestādes, kas nodrošina, lai operatori izpildītu savus pienākumus. Kompetentajām iestādēm un Komisijai būtu jāsadarbojas, lai veiktu tādas darbības īstenošanas atbalstam kā, piemēram, attiecīgu norādījumu izstrāde un informācijas apmaiņa par paraugpraksi. Lai neradītu nevajadzīgu administratīvo slogu, nepieciešamības gadījumā informēšanas pienākumi būtu jāiekļauj pienākumos, kas noteikti ar citiem attiecīgiem Savienības tiesību aktiem.

(26)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka kompetentās iestādes veic vajadzīgos pasākumus gadījumos, kad netiek ievērotas šajā direktīvā noteiktās prasības. Lai nodrošinātu efektīvu īstenošanu un izpildi, būtu jāizveido inspekciju sistēma, kas ietver plānotu regulāru inspekciju programmu un pēkšņas negaidītas inspekcijas. Kad vien iespējams, inspekcijas būtu jāsaskaņo ar citos Savienības tiesību aktos paredzētajām pārbaudēm, tostarp attiecīgos gadījumos ar pārbaudēm, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/75/ES (2010. gada 24. novembris) par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (12). Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir pieejams pietiekams skaits darbinieku, kuriem ir attiecīgās prasmes un kvalifikācijas šo inspekciju efektīvai veikšanai. Kompetentajām iestādēm būtu jāsniedz atbilstošs atbalsts, izmantojot attiecīgus, arī Savienības līmeņa, pieredzes apmaiņas un zināšanu konsolidācijas instrumentus un mehānismus.

(27)

Lai ņemtu vērā tehnikas attīstību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz grozījumu izdarīšanu šīs direktīvas II līdz VI pielikumā, lai tos pielāgotu tehnikas attīstība. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(28)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (13).

(29)

Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sankcijām, kas piemērojamas valsts noteikumu, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, pārkāpumiem, un jānodrošina to īstenošana. Šīm sankcijām vajadzētu būt iedarbīgām, samērīgām un atturošām.

(30)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi – proti, nodrošināt cilvēku veselības un vides augsta līmeņa aizsardzību – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(31)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošajiem dokumentiem (14), dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(32)

Šā iemesla dēļ būtu jāgroza un vēlāk jāatceļ Direktīva 96/82/EK,