|
+III PIELIKUMS |
III PIELIKUMS
III PIELIKUMS DIREKTĪVAS 6. UN 10. PANTĀ MINĒTO VALSTU GAISA PIESĀRŅOJUMA IEROBEŽOŠANAS PROGRAMMU SATURS 1. DAĻA Valsts gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmu minimālais saturs 1. Sākotnējās valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmās, kas minētas 6. un 10. pantā, ietver vismaz šādu informāciju:
a)
valsts politikas satvars gaisa kvalitātes un piesārņojuma jomā, saskaņā ar kuru programma ir izstrādāta, tostarp:
i)
politikas prioritātes un to saistība ar prioritātēm, kas noteiktas citās attiecīgajās politikas jomās, ieskaitot klimata pārmaiņu un – attiecīgā gadījumā – lauksaimniecības, rūpniecības un transporta jomas;
ii)
valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm noteiktie pienākumi;
iii)
progress, kas emisiju samazināšanā un gaisa kvalitātes uzlabošanā panākts ar pašreizējo politiku un pasākumiem, kā arī tas, cik lielā mērā panākta atbilstība valsts un Savienības saistībām;
iv)
prognozētā turpmākā attīstība, pieņemot, ka nemainās jau pieņemtā politika un pasākumi;
b)
politikas risinājumi, kuri tiek apsvērti, lai izpildītu emisiju samazināšanas saistības, kas noteiktas laikposmam no 2020. līdz 2029. gadam un pēc 2030. gada, un 2025. gadam noteiktos starpposma emisiju līmeņus un lai turpmāk uzlabotu gaisa kvalitāti, kā arī šo risinājumu analīze (arī analīzes metode); attiecīgā gadījumā – politikas un pasākumu individuālā vai kopējā ietekme uz emisiju samazināšanu, gaisa kvalitāti un vidi un ar iepriekšminēto saistītā nenoteiktība;
c)
pasākumi un politika, ko plānots pieņemt, tostarp to pieņemšanas, īstenošanas un pārskatīšanas laika grafiks un kompetentās iestādes;
d)
attiecīgā gadījumā skaidrojums par to, kāpēc 2025. gadam noteiktos indikatīvos emisiju līmeņus nevar sasniegt, neveicot pasākumus, kas rada nesamērīgas izmaksas;
e)
attiecīgā gadījumā pārskats par 5. pantā izklāstīto elastīguma iespēju izmantošanu un jebkādu šādas izmantošanas ietekmi uz vidi;
f)
novērtējums par to, kā izvēlētā politika un pasākumi nodrošina saskaņotību ar citās attiecīgajās politikas jomās izveidotajiem plāniem un programmām. 2. Valsts gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmas atjauninājumi, kas minēti 6. un 10. pantā, ietver vismaz šādu informāciju:
a)
novērtējums par progresu programmas īstenošanā un emisiju un piesārņojuma koncentrācijas samazināšanā;
b)
jebkuras būtiskas izmaiņas attiecībā uz politiku, novērtējumiem, programmu vai to īstenošanas laika grafiku. 2. DAĻA Emisiju samazināšanas pasākumi, kas minēti 6. panta 2. punkta otrajā daļā Dalībvalstis ņem vērā attiecīgo Amonjaka vadlīniju dokumentu un izmanto labākos pieejamos tehniskos paņēmienus saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES. A. Amonjaka emisiju ierobežošanas pasākumi 1. Dalībvalstis, ņemot vērā ANO EEK 2014. gada Pamatkodeksu par labu lauksaimniecības praksi amonjaka emisiju samazināšanas jomā, izveido valsts konsultatīvu kodeksu par labu lauksaimniecības praksi amonjaka emisiju ierobežošanai, kurā aptver vismaz šādus jautājumus:
a)
slāpekļa apsaimniekošana, ņemot vērā visu slāpekļa aprites ciklu;
b)
mājlopu barošanas stratēģijas;
c)
kūtsmēslu izkliedēšanas paņēmieni, kas rada mazas emisijas;
d)
kūtsmēslu uzkrāšanas sistēmas, kas rada mazas emisijas;
e)
dzīvnieku novietņu sistēmas, kas rada mazas emisijas,
f)
iespējas ierobežot amonjaka emisijas, ko rada minerālmēslu lietošana. 2. Pamatojoties uz principiem, kuri noteikti ANO EEK Vadlīniju dokumentā par slāpekļa bilancēm, dalībvalstis var izveidot valsts slāpekļa bilanci, lai monitorētu izmaiņas reaktīvā slāpekļa kopējos zudumos lauksaimniecībā, tostarp attiecībā uz amonjaku, slāpekļa oksīdu, amoniju, nitrātiem un nitrītiem ( 9 ). 3. Dalībvalstis aizliedz izmantot amonija karbonāta mēslošanas līdzekļus un var samazināt amonjaka emisijas no neorganiskiem mēslošanas līdzekļiem, izmantojot šādas pieejas:
a)
urīnvielu saturošus mēslošanas līdzekļus aizstāj ar amonija nitrātu saturošiem mēslošanas līdzekļiem;
b)
ja turpina izmantot urīnvielu saturošus mēslošanas līdzekļus, izmanto tādas metodes, attiecībā uz kurām ir pierādīts, ka tās samazina amonjaka emisijas vismaz par 30 % salīdzinājumā ar Amonjaka vadlīniju dokumentā aprakstīto standartmetodi;
c)
tiek sekmēta neorganisko mēslošanas līdzekļu aizstāšana ar organiskiem mēslošanas līdzekļiem, un, ja turpina izmantot neorganiskos mēslošanas līdzekļus, tos izkliedē saskaņā ar paredzamajām prasībām apmēslojamajiem kultūraugiem vai ganībām attiecībā uz slāpekli un fosforu, ņemot vērā arī esošo barības vielu saturu augsnē un barības vielas no citiem mēslošanas līdzekļiem. 4. Dalībvalstis var samazināt amonjaka emisijas no pakaišu kūtsmēsliem, izmantojot šādas pieejas:
a)
samazina emisijas no vircas un cieto kūtsmēslu iestrādāšanas aramzemē un ganībās, izmantojot metodes, kas samazina emisijas vismaz par 30 % salīdzinājumā ar Amonjaka vadlīniju dokumentā aprakstīto standartmetodi, un atbilstīgi šādiem nosacījumiem:
i)
kūtsmēslus un vircu izkliedē tikai saskaņā ar paredzamajām barības vielu prasībām apmēslojamajiem kultūraugiem vai ganībām attiecībā uz slāpekli un fosforu, ņemot vērā arī esošo barības vielu saturu augsnē un barības vielas no citiem mēslošanas līdzekļiem;
ii)
kūtsmēslus un vircu neizkliedē, ja apmēslojamā zeme ir piesātināta ar ūdeni, tā ir applūdusi, sasalusi vai pārklāta ar sniegu;
iii)
vircu ganībās izkliedē, izmantojot cauruļveida laistītājus vai seklo/dziļo iestrādāšanas sistēmu;
iv)
aramzemē izkliedētos kūtsmēslus un vircu iestrādā četru stundu laikā pēc izkliedēšanas;
b)
samazina emisijas no kūtsmēslu uzkrāšanas ārpus dzīvnieku novietnēm, izmantojot šādas pieejas:
i)
pēc 2022. gada 1. janvāra uzbūvētajās vircas krātuvēs izmanto uzkrāšanas sistēmas vai tehniskos paņēmienus, kas rada mazas emisijas un kas, kā pierādīts, samazina amonjaka emisijas vismaz par 60 % salīdzinājumā ar Amonjaka vadlīniju dokumentā aprakstīto standartmetodi, bet saistībā ar esošajām vircas krātuvēm –vismaz par 40 %;
ii)
cieto kūtsmēslu krātuves ir pārsegtas;
iii)
tiek nodrošināts, ka saimniecībās kūtsmēslu krātuves ir pietiekami ietilpīgas, lai kūtsmēslus izkliedētu tikai kultūraugu augšanas periodos;
c)
samazina emisijas no dzīvnieku novietnēm, izmantojot sistēmas, kas, kā pierādīts, samazina amonjaka emisijas vismaz par 20 % salīdzinājumā ar Amonjaka vadlīniju dokumentā aprakstīto standartmetodi;
d)
samazina emisijas no kūtsmēsliem, izmantojot zema proteīna satura barošanas stratēģijas, kas, kā pierādīts, samazina amonjaka emisijas vismaz par 10 % salīdzinājumā ar Amonjaka vadlīniju dokumentā aprakstīto standartmetodi. B. Emisiju samazināšanas pasākumi daļiņu un kvēpu emisiju ierobežošanai 1. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1306/2013 ( 10 ) II pielikumu par savstarpējo atbilstību, dalībvalstis var aizliegt lauksaimniecības atlikumu un atkritumu un koksnes atlikumu sadedzināšanu klajā laukā. Dalībvalstis pārrauga un nodrošina saskaņā ar pirmo daļu īstenota aizlieguma īstenošanu. Jebkādi izņēmumi saistībā ar šādu aizliegumu pieļaujami tikai tad, ja tie noteikti profilaktiskās programmās, lai izvairītos no meža ugunsgrēkiem, apkarotu kaitīgos organismus vai aizsargātu bioloģisko daudzveidību. 2. Dalībvalstis var izveidot nacionālo konsultatīvo kodeksu par labu lauksaimniecības praksi pienācīgai ražas atlieku apsaimniekošanai, pamatojoties uz šādām pieejām:
a)
uzlabot augsnes struktūru, iestrādājot tajā ražas atliekas;
b)
izmantot uzlabotus tehniskos paņēmienus ražas atlieku iestrādāšanai;
c)
piemērot ražas atlieku izmantošanas alternatīvas metodes;
d)
uzlabot augsnes stāvokli (barības vielu ziņā) un struktūru, iestrādājot tajā kūtsmēslus tādā apjomā, kas noteikts par optimālu augu augšanai, un tādējādi izvairoties no kūtsmēslu (pakaišu kūtsmēslu, dziļo pakaišu) sadedzināšanas. C. Novērst ietekmi uz mazajām lauku saimniecībām Veicot A un B iedaļā minētos pasākumus, dalībvalstis nodrošina, lai pilnībā tiktu ņemta vērā ietekme uz mazajām un mikro lauku saimniecībām. Dalībvalstis var, piemēram, atbrīvot mazās un mikro lauku saimniecības no minēto pasākumu veikšanas, ja, ņemot vērā piemērojamās emisiju samazināšanas saistības, tas ir iespējams un atbilstoši. 1. Pārskats
1.1 Atsauces1.2 Identificētās prasības1.3 Saistītie standarti2. Identificētās prasības
3. Saistītie standarti
|