|
+4. pants Nacionālie mērķi, mērķrādītāji un devumi piecās enerģētikas savienības dimensijās |
4. pants Nacionālie mērķi, mērķrādītāji un devumi piecās enerģētikas savienības dimensijās4. pants Nacionālie mērķi, mērķrādītāji un devumi piecās enerģētikas savienības dimensijās Katra dalībvalsts savā integrētajā nacionālajā enerģētikas un klimata plānā nosaka šādus galvenos mērķus, mērķrādītājus un devumus, kā precizēts I pielikuma A iedaļas 2. punktā:
a)
attiecībā uz dimensiju “dekarbonizācija”:
1)
saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijām un piesaisti un nolūkā sasniegt Savienības tautsaimniecības mēroga siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju:
i)
dalībvalsts saistošais nacionālais siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķrādītājs un saistošie ikgadējie nacionālie limiti saskaņā ar Regulu (ES) 2018/842;
ii)
dalībvalsts saistības un nacionālie mērķrādītāji attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu neto piesaistījumiem saskaņā ar Regulas (ES) 2018/841 4. panta 1. un 2. punktu;
iii)
attiecīgā gadījumā – citi mērķi un mērķrādītāji, tostarp sektorālie mērķrādītāji un pielāgošanās uzdevumi nolūkā sasniegt enerģētikas savienības mērķrādītājus un mērķus un izpildīt Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju ilgtermiņa saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu;
2)
attiecībā uz atjaunojamo enerģiju: nolūkā sasniegt Savienības saistošo mērķrādītāju 2030. gadam attiecībā uz atjaunojamo enerģiju, kas noteikts Direktīvas (ES) 2018/2001 3. panta 1. punktā, devums šā mērķrādītāja sasniegšanā, kas izteikts kā dalībvalsts no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā 2030. gadā ar indikatīvu trajektoriju šā devuma panākšanai turpmāk pēc 2021. gada. 2022. gadā indikatīvā trajektorija sasniedz atsauces punktu vismaz 18 % apmērā no kopējā pieauguma no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas īpatsvarā, ja salīdzina attiecīgās dalībvalsts saistošo nacionālo mērķrādītāju 2020. gadam un tās devumu 2030. gada mērķrādītāja sasniegšanā. 2025. gadā indikatīvā trajektorija sasniedz atsauces punktu vismaz 43 % apmērā no kopējā pieauguma no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas īpatsvarā, ja salīdzina attiecīgās dalībvalsts saistošo nacionālo mērķrādītāju 2020. gadam un tās devumu 2030. gada mērķrādītāja sasniegšanā. 2027. gadā indikatīvā trajektorija sasniedz atsauces punktu, kas ir vismaz 65 % no kopējā no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtās enerģijas īpatsvara pieauguma, ja salīdzina attiecīgās dalībvalsts saistošo nacionālo mērķrādītāju 2020. gadam un tās devumu 2030. gada mērķrādītāja sasniegšanā. 2030. gadā indikatīvā trajektorija sasniedz vismaz dalībvalsts plānoto devumu. Ja dalībvalsts prognozē, ka tā savu saistošo nacionālo mērķrādītāju 2020. gadam pārsniegs, tās indikatīvā trajektorija var sākties līmenī, kuru tā prognozējusi sasniegt. Dalībvalstu indikatīvās trajektorijas, kopā ņemtas, sasniedz Savienības atsauces punktus 2022., 2025. un 2027. gadā un Savienības saistošo mērķrādītāju 2030. gadam attiecībā uz atjaunojamo enerģiju, kas noteikts Direktīvas (ES) 2018/2001 3. panta 1. punktā. Neatkarīgi no dalībvalsts devuma Savienības mērķrādītāja sasniegšanā un dalībvalsts indikatīvās trajektorijas šīs regulas vajadzībām dalībvalstij ir brīva izvēle saskaņā ar savu valsts politiku norādīt vērienīgākus mērķus;
b)
attiecībā uz dimensiju “energoefektivitāte”:
1)
indikatīvais nacionālais energoefektivitātes devums nolūkā panākt, ka 2030. gadā Direktīvas 2012/27/ES 1. panta 1. punktā un 3. panta 5. punktā minētie Savienības energoefektivitātes mērķrādītāji ir vismaz 32,5 % līmenī, kuru pamatā ir vai nu primārās enerģijas patēriņš, vai enerģijas galapatēriņš, primārās enerģijas ietaupījums vai enerģijas galapatēriņa ietaupījums, vai energointensitāte. Dalībvalstis savu devumu izsaka kā primārās enerģijas patēriņa un enerģijas galapatēriņa absolūto līmeni 2020. gadā un kā primārās enerģijas patēriņa un enerģijas galapatēriņa absolūto līmeni 2030. gadā, norādot indikatīvu trajektoriju šā devuma panākšanai no 2021. gada. Tās paskaidro izmantoto metodiku un izmantotos pārrēķina koeficientus;
2)
kumulatīvais enerģijas galapatēriņa papildu ietaupījuma apjoms, kas jāsasniedz 2021.–2030. gada periodā saskaņā ar Direktīvas 2012/27/ES 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu par enerģijas ietaupījumu pienākumu;
3)
nacionālā dzīvojamo un nedzīvojamo ēku (gan publisko, gan privāto) fonda ilgtermiņa renovācijas stratēģijas indikatīvie atskaites punkti, ceļvedis ar valsts noteiktiem progresa mērīšanas indikatoriem, uz pierādījumiem balstīta aplēse par prognozēto enerģijas ietaupījumu un plašākiem ieguvumiem un devumi Savienības energoefektivitātes mērķrādītāju sasniegšanā, ievērojot Direktīvu 2012/27/ES saskaņā ar Direktīvas 2010/31/ES 2.a pantu;
4)
kopējā renovējamā platība vai līdzvērtīgs ikgadējais enerģijas ietaupījums, kas saskaņā ar Direktīvas 2012/27/ES 5. pantu jāgūst 2021.–2030. gadā saskaņā ar par publisko struktūru ēkām kā piemēru;
c)
attiecībā uz dimensiju “enerģētiskā drošība”:
1)
nacionālie mērķi, kas izvirzīti, lai:
—
vairāk dažādotu energoavotus un energopiegādes no trešām valstīm, kam nolūks var būt mazināt atkarību no enerģijas importa,
—
palielinātu nacionālās energosistēmas elastību un
—
risinātu ar kāda energoresursa piegāžu ierobežojumiem vai pārtraukumiem saistītās problēmas nolūkā uzlabot reģionālo un nacionālo energosistēmu noturību, tostarp mērķu izpildes grafiku;
d)
attiecībā uz dimensiju “iekšējais enerģijas tirgus”:
1)
elektrotīklu starpsavienojumu līmenis, ko dalībvalsts tiecas panākt 2030. gadā, ņemot vērā elektrotīklu starpsavienojumu mērķrādītāju 2030. gadam – vismaz 15 %, atbilstoši stratēģijai, kurā ciešā sadarbībā ar skartajām dalībvalstīm noteikts sasniedzamais līmenis no 2021. gada un turpmāk, ņemot vērā starpsavienojumu 10 % mērķrādītāju 2020. gadam un uz cenu atšķirībām vairumtirgū balstītos rīcības neatliekamības indikatorus, starpsavienojumu nominālo pārvades jaudu saistībā ar starpsavienojumu maksimumslodzi un uzstādīto atjaunojamās enerģijas ražošanas jaudu, kā noteikts I pielikuma 1. daļas A iedaļas 2.4.1. punktā. Par katru jaunu starpsavienojumu veic sociālekonomisko un vides izmaksu un ieguvumu analīzi, un to ievieš tikai tad, ja potenciālie ieguvumi pārsniedz izmaksas;
2)
galvenie elektroenerģijas un gāzes pārvades infrastruktūras projekti un attiecīgā gadījumā modernizācijas projekti, kas vajadzīgi, lai sasniegtu mērķus un mērķrādītājus saskaņā ar piecām enerģētikas savienības dimensijām;
3)
nacionālie mērķi, kas saistīti ar citiem iekšējā enerģijas tirgus aspektiem, tādiem kā: lielāka sistēmas elastība, ko jo īpaši panāk ar rīcībpolitikām un pasākumiem, kas saistīti ar tirgus cenu noteikšanu atbilstīgi piemērojamiem tiesību aktiem; tirgus integrācija un sasaistīšana nolūkā palielināt esošo starpsavienojumu tirgusspēju, viedie tīkli, agregācija, pieprasījuma reakcija, akumulēšana, decentralizētā ražošana, nosūtīšanas, pārsūtīšanas un ierobežošanas mehānismi un reāllaika cenu signāli, tostarp mērķu izpildes grafiki, un citi nacionālie mērķi, kas saistīti ar iekšējo enerģijas tirgu, kā noteikts I pielikuma 1. daļas A iedaļas 2.4.3. punktā;
e)
attiecībā uz dimensiju “pētniecība, inovācija un konkurētspēja”:
1)
nacionālie mērķi un finansēšanas mērķrādītāji publiskai un, ja pieejams, privātai pētniecībai un inovācijai, kas saistīta ar enerģētikas savienību, tostarp vajadzības gadījumā mērķu izpildes grafiks; šie mērķrādītāji un mērķi atspoguļo prioritātes, kas noteiktas enerģētikas savienības stratēģijā un attiecīgā gadījumā SET plānā. Nosakot savus mērķus, mērķrādītājus un devumus, dalībvalstis var balstīties uz esošajām nacionālām stratēģijām vai plāniem, kas ir saderīgi ar Savienības tiesību aktiem;
2)
attiecīgā gadījumā nacionālie 2050. gadam izvirzītie mērķi, kas saistīti ar tīras enerģijas tehnoloģijām; 1. Pārskats
1.1 Atsauces1.2 Identificētās prasības1.3 Saistītie standarti2. Identificētās prasības
3. Saistītie standarti
|