|
+4. pants Drošuma un vides apsvērumi saistībā ar licencēm ---+Article 4 1. ---+Article 4 2. ---+Article 4 3. ---+Article 4 4. ---+Article 4 5. ---+Article 4 6. |
4. pants Drošuma un vides apsvērumi saistībā ar licencēm4. pants Drošuma un vides apsvērumi saistībā ar licencēm 1. Dalībvalstis nodrošina, ka lēmumos par licenču piešķiršanu vai nodošanu, lai veiktu naftas un gāzes nozares darbības jūrā, ņem vērā licences pieteikuma iesniedzēju spēju nodrošināt prasību izpildi attiecībā uz licencē ietvertajām darbībām, kā paredzēts Savienības tiesību aktu attiecīgajos noteikumos, jo īpaši šajā direktīvā. 2. Jo īpaši novērtējot licences pieteikumu iesniedzēja tehnisko un finansiālo spēju, pienācīgi ņem vērā:
a)
risku, apdraudējumus un citu būtisku informāciju, kas saistīta ar konkrēto licencēto teritoriju, tostarp attiecīgā gadījumā jūras vides degradācijas radītās izmaksas, kas minētas Direktīvas 2008/56/EK 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā;
b)
naftas un gāzes nozares darbību konkrēto posmu;
c)
pieteikuma iesniedzēja finansiālās iespējas, tostarp jebkādu finansiālo nodrošinājumu segt atbildību, kas varētu izrietēt no konkrētajām naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, iekļaujot atbildību par iespējamiem ekonomiskiem zaudējumiem, ja šāda atbildība ir paredzēta valsts tiesību aktos;
d)
pieejamo informāciju saistībā ar pieteikuma iesniedzēja drošuma un vides rezultātiem, tostarp saistībā ar smagiem negadījumiem, ja tas ir lietderīgi saistībā ar darbībām, par kurām tiek prasīta licence. Pirms tiek piešķirta vai nodota licence naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, iestāde, kas izdod licences, vajadzības gadījumā konsultējas ar kompetento iestādi. 3. Dalībvalstis nodrošina, ka iestāde, kas izdod licences, nepiešķir licenci, ja vien nav pārliecināta, ka pieteikuma iesniedzējs ir pienācīgi apliecinājis, ka ir sniegts vai tiks sniegts atbilstīgs nodrošinājums, pamatojoties uz pasākumiem, par kuriem ir jāizlemj dalībvalstīm, lai uzņemtos atbildību, kas varētu izrietēt no pieteikuma iesniedzēja naftas un gāzes ieguves darbībām jūrā. Šāds nodrošinājums ir derīgs un ir spēkā, sākoties naftas un gāzes nozares darbībām jūrā. Dalībvalstis pieprasa, lai pieteikuma iesniedzēji pienācīgā veidā apliecinātu savu tehnisko un finansiālo spēju un sniegtu jebkādu citu būtisku informāciju, kas saistīta ar teritoriju, uz kuru attiecas licence, un naftas un gāzes nozares darbību jūrā konkrēto posmu. Dalībvalstis novērtē to noteikumu atbilstību, kas minēti pirmajā daļā, lai noteiktu, vai pieteikuma iesniedzējam ir pietiekami finanšu resursi, lai nekavējoties sāktu un netraucēti turpinātu veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi efektīvai reaģēšanai ārkārtas situācijā un tai sekojošai seku novēršanai. Dalībvalstis atvieglina tādu ilgtspējīgu finanšu instrumentu un citu līdzekļu izstrādi un izmantošanu, lai palīdzētu licences pieteikuma iesniedzējiem, parādot savas finansiālās spējas, ievērojot pirmo daļu. Dalībvalstis vismaz paredz procedūras, lai nodrošinātu, ka nekavējoties un pienācīgi tiek izskatīti kompensācijas pieprasījumi, tostarp saistībā ar kompensācijas maksājumiem pārrobežu starpgadījumu gadījumā. Dalībvalstis pieprasa licences saņēmējam uzturēt pietiekamas spējas pildīt savas finansiālās saistības, kas izriet no atbildības par naftas un gāzes nozares darbībām jūrā. 4. Iestāde, kas izdod licences, vai licenciāts ieceļ operatoru. Ja operatoru ieceļ licenciāts, par iecelšanu iepriekš informē iestādi, kas izdod licences. Šādos gadījumos iestāde, kas izdod licences, vajadzības gadījumā apspriežoties ar kompetento iestādi, var iebilst pret operatora iecelšanu. Ja šāds iebildums tiek izvirzīts, dalībvalstis pieprasa, lai licenciāts ieceļ piemērotu alternatīvu operatoru vai uzņemas operatora pienākumus saskaņā ar šo direktīvu. 5. Licenču piešķiršanas procedūras naftas un gāzes nozares darbībām jūrā konkrētajā licencētajā teritorijā rīko tā, lai dalībvalsts varētu izskatīt izpētes rezultātā apkopoto informāciju, pirms tiek uzsākta ieguve. 6. Novērtējot licences pieteikumu iesniedzēju tehnisko un finansiālo spēju, īpašu uzmanību velta jutīgām jūras un piekrastes vides teritorijām, jo īpaši ekosistēmām, kurām ir būtiska nozīme, lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām, piemēram, solončakiem un jūraszāļu teritorijām; kā arī aizsargājamām jūras teritorijām, piemēram, īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, ievērojot Padomes Direktīvu 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību ( 3 ), īpaši aizsargājamām teritorijām, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību ( 4 ) un aizsargājamām jūras teritorijām, par kurām Savienība vai attiecīgās dalībvalstis vienojušās starptautiskos vai reģionāla līmeņa nolīgumos, kurus tās ir parakstījušas. 1. Pārskats
1.1 Atsauces1.2 Identificētās prasības1.3 Saistītie standarti2. Identificētās prasības
3. Saistītie standarti
|