15.a pants Atjaunojamās enerģijas izmantojuma izvēršana ēkās

Lai veicinātu atjaunojamās enerģijas ražošanu un izmantošanu ēku sektorā, dalībvalstis savā ēku sektorā 2030. gadam nosaka indikatīvu tādas atjaunojamās enerģijas valsts īpatsvaru enerģijas galapatēriņā, kas ražota objektos vai to tuvumā, kā arī kas piegādāta no tīkla, un tas ir saderīgs ar indikatīvo mērķrādītāju, kas paredz panākt, ka Savienības enerģijas galapatēriņā ēkās 2030. gadā vismaz 49 % no enerģijas ēku sektorā ir no atjaunojamajiem energoresursiem iegūta enerģija. Dalībvalstis savu indikatīvu nacionālo īpatsvaru, kā arī izklāstu, kā tās plāno to sasniegt, iekļauj integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos, kurus iesniedz saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1999 3. un 14. pantu.

Šā panta 1. punktā minētā indikatīvā nacionālā īpatsvara sasniegšanas vajadzībām, līdz 20 % no minētā īpatsvara, dalībvalstis var ieskaitīt atlikumsiltumu un atlikumaukstumu. Ja dalībvalstis to nolemj darīt, indikatīvo nacionālo īpatsvaru palielina par pusi no minētajam īpatsvaram pieskaitāmās atlikumsiltuma un atlikumaukstuma procentuālās daļas.

Dalībvalstis savos valsts noteikumos, būvnormatīvos un attiecīgā gadījumā savās atbalsta shēmās ievieš pienācīgus pasākumus, lai palielinātu tādas elektroenerģijas un siltumenerģijas un aukstumenerģijas īpatsvaru ēku fondā, kas no atjaunojamiem energoresursiem ražota objektos vai to tuvumā, kā arī kas piegādāta no tīkla. Šādi pasākumi var ietvert valsts pasākumus, kas saistīti ar atjaunojamo energoresursu enerģijas pašpatēriņa, atjaunojamās enerģijas kopienu, vietējās enerģijas uzkrāšanas, viedās uzlādes un divvirzienu uzlādes, citu elastības pakalpojumu, piemēram, pieprasījumreakcijas, ievērojamu pieaugumu apvienojumā ar energoefektivitātes uzlabojumiem, kas saistīti ar koģenerāciju un nozīmīgu renovāciju, kura palielina gandrīz nulles enerģijas ēku skaitu, kā arī tādu ēku skaitu, kas pārsniedz Direktīvas 2010/31/ES 4. pantā noteiktās minimālās energosnieguma prasības.

Dalībvalstis nodrošina, ka attiecībā uz izmantotās atjaunojamās enerģijas īpatsvaru saskaņā ar Direktīvas 2010/31/ES 9. pantu un Direktīvas 2012/27/ES 5. pantu publiskās ēkas nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī kalpo par paraugu. Dalībvalstis var atļaut šo pienākumu izpildīt, cita starpā paredzot, ka trešās personas publisko ēku vai jaukto privāto un publisko ēku jumtus var izmantot iekārtām, kas ražo enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem.

Attiecīgā gadījumā dalībvalstis var veicināt sadarbību starp vietējām pašvaldībām un atjaunojamās enerģijas kopienām ēku sektorā, it sevišķi ar publiskā iepirkuma procedūru.

Lai sasniegtu 1. punktā paredzēto atjaunojamās enerģijas indikatīvo īpatsvaru, dalībvalstis veicina atjaunīgās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmu un aprīkojuma izmantošanu un var veicināt inovatīvas tehnoloģijas, piemēram viedas un atjaunīgas elektrificētas siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmas un aprīkojumu, ko attiecīgā gadījumā papildina vieda ēku enerģijas patēriņa pārvaldība. Šajā nolūkā dalībvalstis izmanto visus piemērotos pasākumus, rīkus un stimulus, tostarp energomarķējumu, kas izstrādāts saskaņā ar Regulu (ES) 2017/1369, energoefektivitātes sertifikātus, kas izveidotisaskaņā ar Direktīvu Direktīvas 2010/31/ES 11. pantu, un citus piemērotus sertifikātus vai standartus, kas izstrādāti Savienības vai valsts līmenī, un nodrošina pienācīgas informācijas un ieteikumu sniegšanu par atjaunīgām, ļoti energoefektīvām alternatīvām, kā arī par finanšu instrumentiem un stimuliem, kas pieejami, lai veicinātu vecu siltumapgādes sistēmu aizstāšanu un aizvien plašāku pāreju uz atjaunojamās enerģijas risinājumiem.