|
+V PIELIKUMS KOPĪGAS METODES UN PRINCIPI, LAI APRĒĶINĀTU ENERGOEFEKTIVITĀTES PIENĀKUMA SHĒMU VAI CITU TO RĪCĪBPOLITIKAS PASĀKUMU IETEKMI, KURI VEIKTI SASKAŅĀ AR 8., 9. UN 10. PANTU UN 30. PANTA 14. PUNKTU |
V PIELIKUMS KOPĪGAS METODES UN PRINCIPI, LAI APRĒĶINĀTU ENERGOEFEKTIVITĀTES PIENĀKUMA SHĒMU VAI CITU TO RĪCĪBPOLITIKAS PASĀKUMU IETEKMI, KURI VEIKTI SASKAŅĀ AR 8., 9. UN 10. PANTU UN 30. PANTA 14. PUNKTU
V PIELIKUMS KOPĪGAS METODES UN PRINCIPI, LAI APRĒĶINĀTU ENERGOEFEKTIVITĀTES PIENĀKUMA SHĒMU VAI CITU TO RĪCĪBPOLITIKAS PASĀKUMU IETEKMI, KURI VEIKTI SASKAŅĀ AR 8., 9. UN 10. PANTU UN 30. PANTA 14. PUNKTU 1. Enerģijas ietaupījuma (izņemot tā, ko rada nodokļu pasākumi) aprēķināšanas metodes 8., 9. un 10. panta un 30. panta 14. punkta vajadzībām. Lai aprēķinātu enerģijas ietaupījumu, atbildīgās, iesaistītās vai pilnvarotās puses vai īstenojošās publiskās iestādes var izmantot turpmāk uzskaitītās metodes:
a)
paredzamais ietaupījums: izmanto salīdzināšanu ar neatkarīgi konstatētiem iepriekšējo enerģijas ietaupījumu rezultātiem līdzīgās iekārtās. Šādu vispārējo pieeju apzīmē “ex ante”;
b)
uzskaitītais ietaupījums: ar pasākumu vai pasākumu kopumu panākto ietaupījumu nosaka, reģistrējot faktisko enerģijas izmantojuma samazinājumu un pienācīgi ņemot vērā tādus faktorus kā papildināmība, noslogojums, ražošanas līmeņi un laika apstākļi, kas var ietekmēt patēriņu. Šādu vispārējo pieeju apzīmē “ex post”;
c)
mērogotais ietaupījums: izmanto ietaupījuma tehniskās aplēses. Šo pieeju drīkst izmantot tikai tad, ja attiecībā uz kādu konkrētu iekārtu ir grūti iegūt pilnīgi precīzi izmērītus datus vai šādu datu ieguve būtu nesamērīgi dārga, piemēram, nomainot kompresoru vai elektromotoru, attiecībā uz kuriem tika iegūta neatkarīga informācija par ietaupījumu, ar citiem, kuru kWh rādītāji ir atšķirīgi, vai tad, ja šīs aplēses, pamatojoties uz valsts noteiktām metodēm un kritērijiem, iegūst kvalificēti vai akreditēti eksperti, kuri darbojas neatkarīgi no atbildīgajām, iesaistītajām vai pilnvarotajām pusēm;
d)
aprēķinot enerģijas ietaupījumu 8. panta 3. punkta nolūkos, ko var ieskaitīt, lai izpildītu minētajā pantā paredzēto pienākumu, dalībvalstis var aplēst enerģijas ietaupījumu enerģētiskās nabadzības skartiem cilvēkiem, mazaizsargātiem lietotājiem, mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem dzīvojošiem vai, attiecīgā gadījumā, sociālos mājokļos dzīvojošiem cilvēkiem, pamatojoties uz inženiertehniskajām aplēsēm, kurās izmanto standarta apdzīvotības vai siltumkomforta apstākļus vai parametrus, piemēram, parametrus, kas noteikti valsts būvniecības noteikumos. Dalībvalstīm būtu jāziņo Komisijai, kā komforts tiek ņemts vērā attiecībā uz darbībām ēkās, iesniedzot arī paskaidrojumus par savu aprēķināšanas metodiku;
e)
apsekotais ietaupījums: tiek noteikta patērētāju reakcija uz padomiem, informācijas kampaņām, marķējuma vai sertificēšanas shēmām vai viedo uzskaiti. Šo pieeju izmanto tikai attiecībā uz ietaupījumu, ko rada izmaiņas patērētāju paradumos. To neizmanto, lai noteiktu ietaupījumu, ko panāk, veicot fiziskus pasākumus. 2. Nosakot kāda energoefektivitātes pasākuma radīto enerģijas ietaupījumu 8., 9. un 10. panta un 30. panta 14. punkta vajadzībām, piemēro šādus principus:
a)
dalībvalstis pierāda, ka viens no rīcībpolitikas pasākuma mērķiem – jauns vai esošais – ir panākt enerģijas galapatēriņa ietaupījumu saskaņā ar 8. panta 1. punktu, un sniedz pierādījumus un dokumentāciju, kas apliecina, ka enerģijas ietaupījumu ir radījis rīcībpolitikas pasākums, arī brīvprātīgas vienošanās;
b)
jāpierāda, ka ietaupījumi ir ietaupījumi papildus tiem, kuri rastos jebkurā gadījumā bez atbildīgo, iesaistīto vai pilnvaroto pušu, vai īstenojošo publisko iestāžu darbības. Lai noteiktu ietaupījumu, ko var deklarēt kā papildu ietaupījumu, dalībvalstis rēķinās ar to, kā enerģijas izmantojums un pieprasījums mainītos, ja nebūtu attiecīgā politikas pasākuma, ņemot vērā vismaz šādus faktorus: enerģijas patēriņa tendences, patērētāju paradumu izmaiņas, tehnikas progress un citu Savienības un valsts līmenī īstenotu pasākumu radītas izmaiņas;
c)
ietaupījumu, ko rada obligātu Savienības tiesību aktu īstenošana, uzskata par ietaupījumu, kas būtu radies jebkurā gadījumā, tāpēc to nedeklarē kā enerģijas ietaupījumu 8. panta 1. punkta nolūkā. Atkāpjoties no minētās prasības, ietaupījumu, kas saistīts ar esošo ēku renovāciju, tostarp ietaupījumus, ko rada ēkām piemērojamo minimālo energoefektivitātes standartu īstenošana saskaņā ar Direktīvu 2010/31/ES, var deklarēt kā enerģijas ietaupījumu 8. panta 1. punkta nolūkā ar noteikumu, ka tiek nodrošināts šī pielikuma 3. punkta h) apakšpunktā minētais būtiskuma kritērijs. Pasākumus, ar kuriem veicina energoefektivitātes uzlabojumus publiskajā sektorā saskaņā ar 5. un 6. pantu, var ņemt vērā, lai sasniegtu 8. panta 1. punktā prasīto enerģijas ietaupījumu, ar nosacījumu, ka tie rada verificējamu un izmērāmu vai aplēšamu enerģijas galapatēriņa ietaupījumu. Enerģijas ietaupījuma aprēķins atbilst šim pielikumam;
d)
enerģijas galapatēriņa ietaupījumu, kas panākts, īstenojot energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus, kuri veikti, ievērojot ārkārtas noteikumus saskaņā ar LESD 122. pantu, var deklarēt 8. panta 1. punkta nolūkā ar nosacījumu, ka tas izraisa verificējamu un izmērāmu vai aplēšamu enerģijas galapatēriņa ietaupījumu, izņemot to enerģijas ietaupījumu, kas izriet no enerģijas normēšanas vai ražošanas samazināšanas pasākumiem;
e)
pasākumus, ko veic saskaņā ar Regulu (ES) 2018/842 par saistošiem ikgadējiem SEG emisiju samazinājumiem, var uzskatīt par būtiskiem, taču dalībvalstīm ir jāpierāda, ka tie rada verificējamu un izmērāmu vai aplēšamu enerģijas galapatēriņa ietaupījumu. Enerģijas ietaupījuma aprēķins atbilst šā pielikuma prasībām;
f)
dalībvalstis ieskaita tikai enerģijas galapatēriņa ietaupījumus no rīcībpolitikas pasākumiem nozarēs vai iekārtās, uz ko attiecas Direktīvas 2003/87/EK IVa nodaļa, ja tie izriet no šīs direktīvas 9. vai 10. panta īstenošanas un pārsniedz Direktīvā 2003/87/EK noteiktās prasības vai pārsniedz to darbību īstenošanu, kuras saistītas ar bezmaksas kvotu piešķiršanu saskaņā ar minēto direktīvu. Dalībvalstis pierāda, ka rīcībpolitikas pasākumi rada verificējamu un izmērāmu vai aplēšamu enerģijas galapatēriņa ietaupījumu. Enerģijas ietaupījuma aprēķins atbilst šā pielikuma prasībām. Ja kāds subjekts ir atbildīgā puse valsts energoefektivitātes pienākuma shēmā saskaņā ar šīs direktīvas 9. pantu un ES ETS ēku un autotransporta sektorā saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK IVa nodaļu, monitoringa un verifikācijas sistēma nodrošina, ka oglekļa cena, kas noteikta, nododot degvielu patēriņam saskaņā ar minēto nodaļu, tiek ņemta vērā, aprēķinot un ziņojot par enerģijas ietaupījumu, ko radījuši energotaupības pasākumi;
g)
ietaupījumus var atzīt ar noteikumu, ka tiek atzīti tikai tādi ietaupījumi, kas pārsniedz šādus līmeņus:
i)
Savienības emisijas standarti jauniem pasažieru automobiļiem un jauniem vieglajiem kravas transportlīdzekļiem pēc Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/631 ( 17 ) īstenošanas; Lai parādītu, ka papildus Savienības prasībām attiecībā uz jaunu transportlīdzekļu CO2 emisijām ir panākti papildu ietaupījumi, dalībvalstīm ir jānorāda iemesli, pieņēmumi un aprēķināšanas metodika;
ii)
Savienības prasības par konkrētu energopatēriņu ietekmējošu ražojumu izņemšanu no tirgus pēc īstenošanas pasākumu ieviešanas saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK; Lai parādītu, ka ir panākti papildu ietaupījumi, dalībvalstis iesniedz pierādījumus, pieņēmumus un aprēķināšanas metodiku;
h)
ir atļauta rīcībpolitika, kuras mērķis ir veicināt ražojumu, aprīkojuma, transporta sistēmu, transportlīdzekļu un degvielu, ēku un ēku elementu, procesu vai tirgu augstāku līmeņu energoefektivitāti, izņemot rīcībpolitikas pasākumus:
i)
kuri attiecas uz fosilā kurināmā tiešās sadedzināšanas tehnoloģiju izmantošanu un kurus īsteno no jauna no 2026. gada 1. janvāra; un
ii)
ar kuriem subsidē fosilā kurināmā tiešās sadedzināšanas tehnoloģiju izmantošanu dzīvojamās ēkās no 2026. gada 1. janvāra.
i)
enerģijas ietaupījumu, ko panāk no 2024. gada 1. janvāra no jauna īstenoto rīcībpolitikas pasākumu rezultātā attiecībā uz fosilā kurināmā tiešās sadedzināšanas izmantojumu ražojumos, aprīkojumā, transporta sistēmās, transportlīdzekļos, ēkās vai būvdarbos, enerģijas ietaupījuma pienākuma izpildē, ievērojot 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, neieskaita. Attiecībā uz tādiem rīcībpolitikas pasākumiem, kuri veicina tehnoloģiju kombinēšanu, no 2024. gada 1. janvāra nav attiecināma tāda enerģijas ietaupījuma daļa, kas saistīta ar fosilā kurināmā sadedzināšanas tehnoloģiju.
j)
atkāpjoties no i) apakšpunkta, laikposmā no 2024. gada 1. janvāra līdz 2030. gada 31. decembrim enerģijas ietaupījumu no fosilā kurināmā tiešās sadedzināšanas tehnoloģijām, ar kurām uzlabo energoefektivitāti energoietilpīgos rūpniecības nozares uzņēmumos, var ieskaitīt kā enerģijas ietaupījumu tikai 8. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta nolūkos līdz 2030. gada 31. decembrim ar noteikumu, ka:
i)
uzņēmums ir veicis energoauditu, ievērojot 11. panta 2. punktu un īstenošanas plānu, kas ietver:
—
pārskatu par visiem izmaksu ziņā lietderīgiem energoefektivitātes pasākumiem, kuru atmaksāšanās laikposms ir pieci gadi vai mazāk, pamatojoties uz vienkārša atmaksāšanās perioda metodikām, ko nodrošina dalībvalsts,
—
visu ieteikto energoefektivitātes pasākumu, kuru atmaksāšanās laikposms ir pieci gadi vai mazāk, īstenošanas grafiku,
—
tā enerģijas ietaupījuma aprēķinu, kuru paredzēts gūt ieteikto energoefektivitātes pasākumu rezultātā, un
—
energoefektivitātes pasākumus, kas saistīti ar fosilā kurināmā tiešās sadedzināšanas tehnoloģiju izmantojumu, kam pievienota attiecīgā informācija, kura vajadzīga, lai:
—
pierādītu, ka norādītais pasākums nepalielina nepieciešamo enerģijas daudzumu vai iekārtas jaudu,
—
pamatotu, ka ilgtspējīga, nefosila kurināmā tehnoloģiju ieviešana nav tehniski iespējama,
—
parādītu, ka fosilā kurināmā tiešās sadedzināšanas tehnoloģija atbilst jaunākajiem attiecīgajiem Savienības emisiju standartu tiesību aktiem un novērš tehnoloģisko iesīksti, nodrošinot turpmāku saderību ar klimatneitrālām alternatīvām nefosilām degvielām un tehnoloģijām;
ii)
tiešās fosilā kurināmā tehnoloģijas izmantojuma turpināšana ir energoefektivitātes pasākums nolūkā samazināt enerģijas patēriņu, kura atmaksāšanās periods ir pieci gadi vai mazāk, balstoties uz vienkārša atmaksāšanās perioda metodikām, ko nodrošina dalībvalsts, un kurš ir ieteikts energoaudita rezultātā, ievērojot 11. panta 2. punktu, un ir iekļauts īstenošanas plānā;
iii)
tiešo fosilā kurināmā tehnoloģiju izmantojums atbilst jaunākajiem attiecīgajiem Savienības emisiju standartu tiesību aktiem, neizraisa tehnoloģisko iesīksti un nodrošina turpmāku saderību ar klimatneitrālām alternatīvām degvielām un tehnoloģijām;
iv)
tiešo fosilā kurināmā tehnoloģiju izmantojums uzņēmumā neizraisa lielāku enerģijas patēriņu vai nepalielina iekārtas jaudu minētajā uzņēmumā;
v)
tiek sniegti pierādījumi, ka alternatīvs, ilgtspējīgs nefosilā kurināmā risinājums nav tehniski iespējams;
vi)
tiešo fosilā kurināmā tehnoloģiju izmantojuma rezultātā tiek gūts verificējams un izmērāms vai aplēšams enerģijas galapatēriņa ietaupījums, ko aprēķina saskaņā ar šo pielikumu;
vii)
pierādījumi ir publicēti tīmekļa vietnē vai ir darīti publiski pieejami visiem ieinteresētiem iedzīvotājiem;
k)
pasākumus, ar kuriem veicina maza apjoma atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju ierīkošanu uz ēkām vai tajās, var ņemt vērā, lai izpildītu direktīvas 8. panta 1. punktā minēto prasīto enerģijas ietaupījumu, ar noteikumu, ka tie izraisa verificējamu un izmērāmu vai aplēšamu enerģijas galapatēriņa ietaupījumu. Enerģijas ietaupījuma aprēķins atbilst šā pielikuma prasībām;
l)
pasākumus, ar kuriem veicina saules siltumenerģijas tehnoloģiju uzstādīšanu, var ņemt vērā, lai sasniegtu direktīvas 8. panta 1. punktā prasīto enerģijas ietaupījumu, ar noteikumu, ka tie izraisa verificējamu un izmērāmu vai aplēšamu enerģijas galapatēriņa ietaupījumu. Siltumu, kas ražots ar saules siltumenerģijas tehnoloģijām no saules starojuma, no to enerģijas galapatēriņa var izslēgt;
m)
attiecībā uz rīcībpolitikām, kas paātrina efektīvāku ražojumu un transportlīdzekļu nonākšanu apritē, izņemot no 2024. gada 1. janvāra jaunīstenotās rīcībpolitikas, kas attiecas uz fosilā kurināmā tiešās sadedzināšanas izmantojumu, ietaupījumu drīkst deklarēt pilnā apmērā, ar noteikumu, ka tiek pierādīts, ka šāda nonākšana apritē notiek pirms ražojuma vai transportlīdzekļa paredzamā vidējā kalpošanas laika beigām vai pirms ražojums vai transportlīdzeklis parasti tiktu aizstāts, un ietaupījumi tiek deklarēti tikai par periodu līdz aizstājamā ražojuma vai transportlīdzekļa paredzamā vidējā kalpošanas laika beigām;
n)
veicinot energoefektivitātes pasākumu nonākšanu apritē, dalībvalstis attiecīgos gadījumos nodrošina ražojumu, pakalpojumu un uzstādīšanas pasākumu kvalitātes standartu uzturēšanu vai ieviešanu, ja šādu standartu nav;
o)
lai ņemtu vērā reģionālās klimatiskās atšķirības, dalībvalstis ir tiesīgas izvēlēties ietaupījuma koriģēšanu atbilstoši standarta vērtībai vai pieskaņot dažādos enerģijas ietaupījumus, ņemot vērā reģionos pastāvošās temperatūras atšķirības;
p)
aprēķinot enerģijas ietaupījumu, ņem vērā pasākumu dzīves ilgumu un koeficientu, ar kādu ietaupījums laika gaitā samazinās. Minētajā aprēķinā ieskaita ietaupījumu, ko ar katru atsevišķu darbību iegūs laikposmā no tās īstenošanas dienas līdz katra pienākuma perioda beigām. Kā alternatīvu dalībvalstis var izveidot citu metodi, ar ko paredzēts sasniegt vismaz tādu pašu kopējā ietaupījuma apjomu. Izmantojot citu metodi, dalībvalstis nodrošina, ka kopējais ar minēto metodi iegūtais aprēķinātais enerģijas ietaupījuma apjoms nepārsniedz enerģijas ietaupījuma apjomu, kas būtu radies, ja aprēķinā tiktu skaitīts ietaupījums, ko ar katru atsevišķu darbību sasniegs laikposmā no tās īstenošanas dienas līdz 2030. gadam. Dalībvalstis savos integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos, kas paziņoti, ievērojot Regulas (ES) 2018/1999 3. pantu un 7.–12. pantu, sīki apraksta minēto citu metodi un noteikumus, kas ir paredzēti, lai nodrošinātu, ka tiek izpildīta saistošā aprēķināšanas prasība. 3. Dalībvalstis nodrošina, ka tiek izpildītas šādas prasības attiecībā uz rīcībpolitikas pasākumiem, ko veic saskaņā ar 10. pantu un 30. panta 14. punktu:
a)
ar rīcībpolitikas pasākumiem un atsevišķām darbībām tiek gūts verificējams enerģijas galapatēriņa ietaupījums;
b)
ir skaidri noteikta attiecīgi katras iesaistītās puses, pilnvarotās puses vai īstenojošās publiskās iestādes atbildība;
c)
panākto vai panākamo enerģijas ietaupījumu nosaka pārredzamā veidā;
d)
enerģijas ietaupījuma apjoms, kas ir prasīts vai jāpanāk ar rīcībpolitikas pasākumu, ir izteikts kā primārās enerģijas patēriņš vai kā enerģijas galapatēriņš, izmantojot 31. pantā minēto zemāko siltumspēju vai primārās enerģijas faktorus;
e)
tiek sniegts gada pārskats par pilnvaroto pušu, iesaistīto pušu vai īstenojošo publisko iestāžu panākto enerģijas ietaupījumu, kā arī dati par enerģijas ietaupījuma gada tendenci, un šī informācija tiek publiskota;
f)
tiek veikts rezultātu monitorings un tiek veikti piemēroti pasākumi, ja panāktais progress nav pietiekams;
g)
enerģijas ietaupījumu, kas gūts no atsevišķas darbības, deklarē tikai viena puse;
h)
ir pierādīts, ka iesaistītās puses, pilnvarotās puses vai īstenojošās publiskās iestādes darbības ir būtiskas deklarētā enerģijas ietaupījuma sasniegšanai;
i)
iesaistītās puses, pilnvarotās puses vai īstenojošās publiskās iestādes darbībām nav nelabvēlīgas ietekmes uz enerģētiskās nabadzības skartajiem cilvēkiem, mazaizsargātajiem lietotājiem un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošajiem cilvēkiem. 4. Nosakot enerģijas ietaupījumu, ko dod ar nodokļiem saistīti rīcībpolitikas pasākumi, kuri īstenoti saskaņā ar 10. pantu, piemēro šādus principus:
a)
b)
īstermiņa cenu elastīgums enerģijas nodokļu pasākumu ietekmes aprēķināšanas vajadzībām atspoguļo enerģijas pieprasījuma reaģēšanu uz cenu izmaiņām, un to aplēš, pamatojoties uz neseniem un reprezentatīviem oficiāliem datu avotiem, kuri attiecas uz konkrēto dalībvalsti, un attiecīgā gadījumā, pamatojoties uz neatkarīga institūta veiktiem papildu pētījumiem. Ja izmanto cenu elastību, kas nav īstermiņa elastība, dalībvalstis paskaidro, kā bāzlīnijā, kas izmantota, lai aplēstu enerģijas ietaupījumu, ir iekļauti ar citiem Savienības tiesību aktiem panāktie energoefektivitātes uzlabojumi vai kā ir novērsta ar citiem Savienības tiesību aktiem panāktā enerģijas ietaupījuma dubulta uzskaite;
c)
enerģijas ietaupījumu, ko dod nodokļu rīcībpolitikas papildu instrumenti, tostarp fiskāli stimuli vai iemaksas fondā, uzskaita atsevišķi;
d)
lai izvairītos no pārklāšanās ar Savienības tiesību aktiem un citiem rīcībpolitikas pasākumiem, ar nodokļu pasākumiem gūtā enerģijas ietaupījuma novērtēšanai būtu jāizmanto īstermiņa elastības aplēses;
e)
dalībvalstis nosaka nodokļu un līdzvērtīgu pasākumu sadales ietekmi uz enerģētiskās nabadzības skartajiem cilvēkiem, mazaizsargātajiem lietotājiem un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošajiem cilvēkiem un demonstrē saskaņā ar 24. panta 1., 2. un 3. punktu īstenoto ietekmes mazināšanas pasākumu efektu;
f)
dalībvalstis iesniedz pierādījumus, arī aprēķina metodiku, kas apliecina, ka gadījumos, kad enerģijas vai oglekļa nodokļu pasākumu vai saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK veiktās emisijas kvotu tirdzniecības ietekme pārklājas, nenotiek enerģijas ietaupījuma dubulta uzskaite. 5. Paziņojums par metodoloģiju Dalībvalstis saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1999 informē Komisiju par savu priekšlikumu sīki izstrādātai metodoloģijai šīs direktīvas 9. un 10. pantā un 30. panta 14. punktā minēto energoefektivitātes pienākuma shēmu un alternatīvo pasākumu darbībai. Izņemot gadījumus, kas attiecas uz nodokļiem, šādā paziņojumā iekļauj informāciju par:
a)
enerģijas ietaupījuma līmeni, kas prasīts saskaņā ar 8. panta 1. punkta pirmo daļu, vai ietaupījumu, ko paredzēts sasniegt visā laikposmā no 2021. gada 1. janvāra līdz 2030. gada 31. decembrim;
b)
to, kā saskaņā ar 8. panta 1. punkta pirmo daļu prasītā jaunā enerģijas ietaupījuma vai enerģijas ietaupījuma, ko paredzēts sasniegt, aprēķinātais apjoms tiks pakāpeniski sadalīts visā pienākuma periodā;
c)
atbildīgajām, iesaistītajām vai pilnvarotajām pusēm, vai īstenojošām publiskām iestādēm;
d)
mērķa nozarēm;
e)
rīcībpolitikas pasākumiem un atsevišķām darbībām, tostarp paredzamo katra pasākuma kopējā kumulatīvā enerģijas ietaupījuma apmēru;
f)
rīcībpolitikas pasākumiem vai programmām, vai pasākumiem, ko finansē no valsts energoefektivitātes fonda un ko prioritāri īsteno enerģētiskās nabadzības skarto cilvēku, mazaizsargāto lietotāju un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošo cilvēku vidū;
g)
to enerģijas ietaupījuma daļu un apjomu, ko panāk enerģētiskās nabadzības skarto cilvēku, mazaizsargāto lietotāju un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošo cilvēku vidū;
h)
attiecīgā gadījumā – izmantotajiem rādītājiem, vidējo aritmētisko īpatsvaru un iznākumu saskaņā ar 8. panta 3. punktu izveidotajiem rīcībpolitikas pasākumiem;
i)
attiecīgā gadījumā – saskaņā ar 8. panta 3. punktu īstenoto rīcībpolitikas pasākumu ietekmi un nelabvēlīgo ietekmi uz enerģētiskās nabadzības skartajiem cilvēkiem, mazaizsargātajiem lietotājiem un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošajiem cilvēkiem;
j)
energoefektivitātes pienākuma shēmas pienākuma laikposma ilgumu;
k)
attiecīgā gadījumā – tā enerģijas ietaupījuma apjomu vai izmaksu samazinājuma mērķrādītājiem, kas atbildīgajām pusēm jāsasniedz enerģētiskās nabadzības skarto cilvēku, mazaizsargāto lietotāju un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošo cilvēku vidū;
l)
rīcībpolitikas pasākumā paredzētajām darbībām;
m)
aprēķina metodoloģiju, tostarp to, kā noteikta papildināmība un būtiskums un kādas metodoloģijas un etaloni ir izmantoti paredzamā un mērogotā ietaupījuma noteikšanai, un attiecīgā gadījumā par izmantoto zemāko siltumspēju un pārrēķina koeficientiem;
n)
pasākumu ilgumiem un to, kā tie tiek aprēķināti vai uz ko tie pamatojas;
o)
pieeju, kas izmantota, lai ņemtu vērā dalībvalstī pastāvošās klimatiskās atšķirības;
p)
pārraudzības un verifikācijas sistēmas pasākumiem saskaņā ar 9. un 10. pantu un to, kā tiek nodrošināta to neatkarība no atbildīgajām, iesaistītajām vai pilnvarotajām pusēm;
q)
gadījumos, kas attiecas uz nodokļiem:
i)
mērķa nozarēm un nodokļu maksātāju segmentu;
ii)
īstenojošo publisko iestādi;
iii)
ietaupījumu, ko paredzēts sasniegt;
iv)
nodokļu pasākuma ilgumu;
v)
aprēķināšanas metodoloģiju, tostarp izmantotajiem cenu elastīgumiem un to, kā tie ir noteikti, un
vi)
to, kā ir novērsta pārklāšanās ar ES ETS, ko īsteno saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK, un likvidēts dubultās uzskaites risks. 1. Pārskats
1.1 Atsauces1.2 Identificētās prasības1.3 Saistītie standarti2. Identificētās prasības
3. Saistītie standarti
|