|
+Preamble: 1 |
Preamble: 1Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 175. panta 1. punktu, ņemot vērā Komisijas priekšlikumu [1], ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu [2], ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu [3], saskaņā ar Līguma 251. pantā izklāstīto procedūru [4] un ņemot vērā Samierināšanas komitejas 2001. gada 21. martā apstiprināto kopīgo dokumentu, tā kā: (1) Līguma 174. pantā noteikts, ka Kopienas vides politikai inter alia jāsekmē vides saglabāšana, aizsardzība un uzlabošana, iedzīvotāju veselības aizsardzība, kā arī apdomīga un racionāla dabas resursu izmantošana, un tās pamatā jābūt piesardzības principam. Līguma 6. pantā paredzēts, ka, nosakot Kopienas politiku un darbības, noturīgas attīstības veicināšanai tajās jāintegrē vides aizsardzības prasības. (2) Piektā rīcības programma vides jomā: Uz noturīgu attīstību — Eiropas Kopienas politikas un rīcības programma attiecībā uz vidi un noturīgu attīstību [5], kas, atkārtoti izskatot, papildināta ar Padomes Lēmumu Nr. 2179/98/EK [6], apstiprina to, cik svarīgi ir novērtēt plānu un programmu iespējamo ietekmi uz vidi. (3) Konvencijā par bioloģisko daudzveidību prasīts, lai, ciktāl tas iespējams un ir lietderīgi, attiecīgo nozaru un starpnozaru plānos un programmās puses integrētu bioloģiskās daudzveidības aizsardzības un noturīgas izmantošanas jautājumus. (4) Vides novērtējums ir svarīgs līdzeklis ekoloģisko apsvērumu integrācijai, sagatavojot un pieņemot tādus plānus un programmas, kam var būt būtiska ietekme uz vidi dalībvalstīs, jo tādējādi tiek nodrošināts, ka šādu plānu un programmu īstenošanas ietekmi ņem vērā to sagatavošanas posmā un pirms to pieņemšanas. (5) Vides novērtējuma procedūru pieņemšanai plānošanas un programmu izstrādāšanas līmenī būtu jānāk par labu uzņēmumiem, nodrošinot tos ar saskanīgāku darbības struktūru, lēmumu pieņemšanā ietverot atbilstīgu ekoloģisko informāciju. Plašāka faktoru kompleksa ietveršanai lēmumu pieņemšanas procesā būtu jāveicina noturīgāki un efektīvāki risinājumi. (6) Lai sekmētu augsta līmeņa vides aizsardzību, dažādajām vides novērtējuma sistēmām, kas darbojas dalībvalstīs, būtu jānosaka kopēja norises kārtība. (7) Apvienoto Nāciju Organizācijas/Eiropas Ekonomikas komisija rosinājusi puses — gan dalībvalstis, gan citas valstis, kas pievienojušās 1991. gada 25. februāra Konvencijai par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā, attiecināt tajā noteiktos principus arī uz plāniem un programmām; Konvencijas Pušu otrajā sanāksmē 2001. gada 26. un 27. februārī Sofijā nolēma sagatavot juridiski saistošu protokolu par stratēģisku vides novērtējumu, kas papildinātu jau esošos noteikumus par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā, lai tos varētu pieņemt 5. ministru konference "Vide Eiropai" Konvencijas Pušu ārkārtas sanāksmē, kas plānota 2003. gada maijā Kijevā, Ukrainā. Sistēmām, kuras Kopienā darbojas plānu un programmu vides novērtējumam, būtu jānodrošina, ka notiek pienācīgas pārrobežu apspriedes gadījumos, kad kādā dalībvalstī izstrādāta plāna vai programmas īstenošanai var būt būtiska ietekme uz vidi citā dalībvalstī. Informācija par plāniem un programmām, kam ir būtiska ietekme uz vidi citās valstīs, saskaņā ar attiecīgu tiesisko regulējumu starp dalībvalstīm un šādām citām valstīm būtu jānosūta uz abpusēja un līdzvērtīga pamata. (8) Lai izklāstītu obligātos vides novērtējuma pamatprincipus, vajadzīga rīcība Kopienas līmenī, ar ko noteiktu vides novērtējuma sistēmas vispārīgos principus, kurus saskaņā ar subsidiaritātes principu sīkāk izstrādātu dalībvalstis. Kopienas rīcībai nebūtu jāpārsniedz Līgumā noteikto mērķu sasniegšanai nepieciešamais. (9) Šai direktīvai ir lietišķs raksturs, un tajā noteiktās prasības dalībvalstīm būtu jāiekļauj jau esošajās vai arī īpaši izstrādātās procedūrās. Lai izvairītos no novērtējuma dublēšanās, dalībvalstīm attiecīgos gadījumos būtu jāņem vērā tas, ka novērtējumu veiks dažādos plānu un programmu hierarhijas līmeņos. (10) Visiem plāniem un programmām, kas sagatavotas virknei nozaru un nosaka pamatprincipus turpmākās attīstības saskaņošanai projektiem, kuri uzskaitīti I un II pielikumā Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvai 85/337/EEK par dažu valsts un privāto projektu ietekmes uz vidi novērtējumu [7], kā arī visiem plāniem un programmām, kam saskaņā ar Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu un savvaļas floras un faunas aizsardzību [8] noteikta prasība veikt novērtējumu, un kuri var būtiski ietekmēt vidi, vienmēr būtu jāveic sistemātisks vides novērtējums. Ja tajos paredzēts izmantot nelielas teritorijas vietējā līmenī vai arī paredzētas nelielas iepriekšminēto plānu un programmu izmaiņas, novērtējums būtu jāveic tikai tad, ja dalībvalstis konstatē, ka tiem varētu būt būtiska ietekme uz vidi. (11) Citiem plāniem un programmām, ar ko nosaka pamatprincipus turpmākas attīstības saskaņošanai projektiem, kuriem vienmēr var nebūt būtiskas ietekmes uz vidi, novērtējums būtu jāveic tikai tad, ja dalībvalsts konstatē, ka tiem var būt šāda ietekme. (12) Gadījumos, kad dalībvalstis pieņem šādus lēmumus, tām būtu jāņem vērā attiecīgie kritēriji, kas noteikti šajā direktīvā. (13) Uz dažiem plāniem un programmām to konkrēto īpatnību dēļ šī direktīva neattiecas. (14) Gadījumos, kad novērtējums jāveic saskaņā ar šo direktīvu, būtu jāsagatavo vides pārskats, ietverot attiecīgo informāciju, kas noteikta šajā direktīvā, identificējot, aprakstot un novērtējot attiecīgā plāna vai programmas īstenošanas iespējamo būtisko ietekmi uz vidi, kā arī pieņemamas alternatīvas, ņemot vērā plāna vai programmas mērķus un ģeogrāfisko darbības jomu, dalībvalstīm būtu jāinformē Komisija par visiem pasākumiem, ko tās veic saistībā ar vides pārskatu kvalitāti. (15) Lai veicinātu caurskatāmāku lēmumu pieņemšanu un lai nodrošinātu, ka novērtējumam iesniegtā informācija ir visaptveroša un ticama, jāparedz, ka plānu un programmu novērtēšanas laikā tie jāapspriež sabiedrībā un iestādēs, kas atbildīgas par vidi, dodot pietiekami laika apspriedēm, ietverot atzinuma sniegšanu. (16) Gadījumos, kad vienā dalībvalstī izstrādātā plāna vai programmas īstenošanai var būt būtiska ietekme uz vidi citās dalībvalstīs, būtu jāparedz, ka attiecīgās dalībvalstis iesaistās šo plānu un programmu apspriešanā, tiek informētas to iestādes un sabiedrība, un tām dod iespēju paust savu viedokli. (17) Plānu vai programmu sagatavošanas laikā un pirms to pieņemšanas vai iesniegšanas likumdošanas procedūrai būtu jāņem vērā vides pārskats, attiecīgo iestāžu atzinumi, sabiedrības viedoklis, kā arī visu pārrobežu apspriežu rezultāti. (18) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai pēc plānu vai programmu pieņemšanas par tiem būtu informētas attiecīgās iestādes un sabiedrība, kā arī tām tiktu sniegta attiecīgā informācija. (19) Ja saistības veikt novērtējumu ietekmei uz vidi izriet gan no šīs direktīvas, gan citiem Kopienas tiesību aktiem, piemēram, Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību [9], Direktīvas 92/43/EEK vai arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvas 2000/60/EK, ar ko nosaka Kopienas ūdens resursu politikas pamatprincipus [10], lai izvairītos no novērtējuma dublēšanas, attiecīgajos Kopienas tiesību aktos noteikto prasību ievērošanai dalībvalstis var paredzēt koordinētas vai kopīgas procedūras. (20) Pirmais ziņojums par šīs direktīvas piemērošanu un tās efektivitāti Komisijai būtu jāsagatavo piecus gadus pēc tās spēkā stāšanās un tad ik pēc septiņiem gadiem. Vides aizsardzības prasību turpmākai integrēšanai un ņemot vērā iegūto pieredzi pirmajā ziņojumā, ja vajadzīgs, būtu jāietver priekšlikumi par šīs direktīvas grozījumiem, jo īpaši jautājumā par iespējām paplašināt tās darbības jomu uz citām jomām/nozarēm, kā arī citu veidu plāniem un programmām, IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU. 1. Pārskats
1.1 Atsauces1.2 Identificētās prasības1.3 Saistītie standarti2. Identificētās prasības
3. Saistītie standarti
|