29. pants 3.

valsts tiesību aktu noteikumi par noilguma periodu sākumu, ilgumu, apturēšanu vai pārtraukšanu lieki nekavē kaitējumu atlīdzināšanas prasību celšanu un jebkurā gadījumā nav stingrāki kā noteikumi vispārējā valsts regulējumā par civiltiesisko atbildību;

noilguma periods kaitējumu atlīdzināšanas prasību celšanai atbilstīgi šai direktīvai ir vismaz pieci gadi, un jebkurā gadījumā tas nav īsāks par noilguma periodu, kas noteikts vispārējā valsts regulējumā par civiltiesisko atbildību;

noilguma periodus nesāk skaitīt, pirms tiek izbeigts pārkāpums un prasītājs zina, vai var pamatoti uzskatīt, ka zina:

tiesāšanās izmaksas nav pārmērīgi lielas, lai prasītāji varētu vērsties tiesā;

prasītāji var lūgt īstenot aizlieguma pasākumus, tostarp, saīsinot tiesāšanās procedūru; šādi aizlieguma pasākumi ir galīgi vai pagaidu pasākumi, ar ko panāk, ka, veicot kādu darbību vai pārtraucot rīcību, tiek izbeigti to valsts tiesību aktu noteikumu pārkāpumi, kas pieņemti, ievērojot šo direktīvu;

ja tiek celta prasība un prasītājs sniedz saprātīgu pamatojumu, kurā ietverti saprātīgi pieejami fakti un pierādījumi, kas ir pietiekami, lai apliecinātu, ka par kaitējumu celtā prasība ir ticama, un ir norādījis, ka papildu pierādījumi ir uzņēmuma kontrolē, tiesas var likt uzņēmumam šādus pierādījumus atklāt saskaņā ar valsts procesuālajiem tiesību aktiem;

valsts tiesas meklēto pierādījumu atklāšanu attiecina tikai uz to, kas ir nepieciešams un samērīgi, lai pamatotu iespējamu prasību vai prasību par kaitējumu atlīdzināšanu, un pierādījumu saglabāšanu – tikai uz to, kas ir nepieciešams un samērīgi, lai pamatotu šādu prasību par kaitējumu atlīdzināšanu; nosakot, vai rīkojums par pierādījumu atklāšanu vai saglabāšanu ir samērīgs, valsts tiesas ņem vērā to, cik lielā mērā prasība vai aizstāvība ir pamatota ar pieejamiem faktiem un pierādījumiem, kas pamato pierādījumu atklāšanas pieprasījumu; atklāšanas apmēru un izmaksas, kā arī visu pušu, tostarp jebkādu attiecīgo trešo personu, likumīgās intereses, tostarp, novēršot vispārēju tādas informācijas meklēšanu, kas procedūrā iesaistītajām pusēm, iespējams, nebūs svarīga; to, vai pierādījumi, kurus prasa atklāt, ietver konfidenciālu informāciju, jo īpaši par trešām personām, un kāda kārtība ir paredzēta šādas konfidenciālas informācijas aizsardzībai;

dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesām ir pilnvaras likt atklāt pierādījumus, kas satur konfidenciālu informāciju, ja tās uzskata, ka tie ir svarīgi prasībai par kaitējumu atlīdzināšanu; dalībvalstis nodrošina, ka, liekot atklāt šādu informāciju, valsts tiesu rīcībā ir efektīvi pasākumi šādas informācijas aizsardzībai.