3. pants Noregulējuma iestāžu un kompetento ministriju izraudzīšanās

1.   Ikviena dalībvalsts izraugās vienu vai izņēmuma kārtā vairākas noregulējuma iestādes, kas ir pilnvarotas piemērot noregulējuma instrumentus un īstenot noregulējuma pilnvaras.

2.   Noregulējuma iestādes ir valstu centrālās bankas, kompetentās ministrijas, publiskas pārvaldes iestādes vai iestādes, kurām uzticētas publiskas pārvaldes pilnvaras.

3.   Ja noregulējuma iestādei ir uzticētas citas funkcijas, tostarp uzraudzības funkcijas, tiek ieviesta atbilstoša strukturālā kārtība, lai izvairītos no interešu konfliktiem starp noregulējuma iestādei, ievērojot šo direktīvu uzticētajām funkcijām, un uzraudzības vai citām funkcijām, neskarot 6. punktā paredzētos informācijas apmaiņas un sadarbības pienākumus.

Dalībvalstis nodrošina, ka minētā kārtība nodrošina efektīvu operacionālo neatkarību, tostarp noregulējuma iestādes darbiniekus, pārskatu sniegšanas kārtību un lēmumu pieņemšanas procesus atsevišķi no jebkādām minētās noregulējuma iestādes uzraudzības vai citām funkcijām.

4.   Šā panta 3. punktā noteiktās prasības neliedz, ka:

5.   Noregulējuma iestādes pieņem un publisko iekšējos noteikumus, lai novērstu interešu konfliktus atbilstoši 3. un 4. punktā noteiktajām prasībām, tostarp noteikumus par dienesta noslēpumu un informācijas apmaiņu starp dažādajām funkcionālajām jomām.

6.   Dalībvalstis pieprasa, lai iestādes, kas veic uzraudzības un noregulējuma funkcijas, un personas, kas minētās funkcijas veic savā vārdā, cieši sadarbotos noregulējuma lēmumu sagatavošanā, plānošanā un piemērošanā gan gadījumos, kad noregulējuma iestāde un uzraudzības iestāde ir atsevišķas vienības, gan gadījumos, kad attiecīgās funkcijas veic tā pati vienība.

7.   Ikviena dalībvalsts izraugās vienu ministriju, kas ir kompetentā ministrija saskaņā ar šo direktīvu. Attiecīgā gadījumā dalībvalstis nodrošina, ka tiek ieviests atbilstošs koordinācijas mehānisms ar citām iesaistītajām ministrijām.

8.   Ja noregulējuma iestāde dalībvalstī nav kompetentā ministrija, noregulējuma iestāde bez liekas kavēšanās informē kompetento ministriju par lēmumiem, kas pieņemti, ievērojot šo direktīvu, un, ja vien valsts tiesību aktos nav noteikts citādi, neīsteno nekādus lēmumus, kuriem ir tieša fiskāla ietekme, nesaņemot minētās kompetentās ministrijas apstiprinājumu.

9.   Ja dalībvalsts izraugās vairāk nekā vienu noregulējuma iestādi, tā Komisijai un EAAPI sniedz pilnībā pamatotu paziņojumu par to un skaidri sadala funkcijas un pienākumus starp minētajām iestādēm, nodrošina atbilstošu to darba koordinēšanu un izraugās vienu kontaktiestādi sadarbībai un koordinācijai ar citu dalībvalstu attiecīgajām iestādēm.

10.   Dalībvalstis informē EAAPI par to valsts iestādi vai iestādēm, kas izraudzīta(-as) par noregulējuma iestādi(-ēm) un attiecīgā gadījumā par kontaktiestādi, kā arī par to īpašajām funkcijām un pienākumiem. EAAPI publicē minēto noregulējuma iestāžu un kontaktiestāžu sarakstu.

11.   Neskarot 67. pantu, dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem var ierobežot noregulējuma iestādes, uzraudzības iestādes un to attiecīgo darbinieku atbildību par darbību vai bezdarbību, tiem veicot savas funkcijas saskaņā ar šo direktīvu.