EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2025/1 (2024. gada 27. novembris), ar ko izveido apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Direktīvas 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2007/36/EK, 2014/59/ES un (ES) 2017/1132 un Regulas (ES) Nr. 1094/2010, (ES) Nr. 648/2012, (ES) Nr. 806/2014 un (ES) 2017/1129 (Dokuments attiecas uz EEZ)

(1)

Apdrošināšanas sabiedrību grūtības var būtiski ietekmēt dalībvalstu ekonomiku un sociālo labklājību, ja šādas grūtības mazinātu apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem vai cietušajām personām sniegto aizsardzību. Pārapdrošināšanas sabiedrību loma ekonomikā, to savstarpējā saistība ar primārajām apdrošināšanas sabiedrībām un finanšu tirgiem plašākā nozīmē, kā arī salīdzinoši koncentrētais pārapdrošināšanas tirgus prasa piemērotu regulējumu, lai pienācīgi pārvarētu to grūtības vai maksātnespēju. Tāpēc gan primāro apdrošināšanas sabiedrību, gan pārapdrošināšanas sabiedrību atveseļošanai un noregulējumam būtu jāpievēršas, ņemot vērā to attiecīgās īpatnības.

(2)

Globālā finanšu krīze 2008. gadā atklāja finanšu sektora neaizsargātību un tā savstarpējo saistību. Šķiet, ka grūtību un maksātnespējas cēloņi inter alia ir saistīti ar finanšu tirgu attīstību un apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas darbību patieso būtību. Šajā ziņā kā galvenās apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību bažas bieži tiek minēti parakstīšanas riski, proti, nepietiekami nodrošinātas prasības, nepareizu cenu noteikšana, proti, pārāk zemu novērtētas prēmijas, nepareiza aktīvu un saistību pārvaldība un ieguldījumu zaudējumi. Šajā kontekstā nodokļu maksātāju nauda tika izmantota, lai atjaunotu vairāku apdrošināšanas sabiedrību finansiālo stāvokli, kas ir pasliktinājies. Lai gan Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/138/EK (3) mērķis bija stiprināt finanšu sistēmu Savienībā un apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību noturību, tā pilnībā nenovērsa šādu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību maksātnespējas iespējamību. Liels tirgus svārstīgums un ilgstoši zemās procentu likmes varētu īpaši kaitēt apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību rentabilitātei un maksātspējas stāvoklim. Tāpēc, ņemot vērā apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību jutīgumu pret tirgus un ekonomikas attīstību, ir vajadzīga īpaša piesardzība un atbilstoša sistēma, lai pārvaldītu, tostarp preventīvi, iespējamu finansiālā stāvokļa pasliktināšanos šādām sabiedrībām. Daži nesenie gadījumi, kad iestājās maksātnespēja vai gandrīz iestājās maksātnespēja, jo īpaši pārrobežu mērogā, ilustrēja pašreizējā regulējuma trūkumus, kas ir jānovērš, lai pienācīgi organizētu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību aiziešanu no tirgus sakārtotā veidā.

(3)

Darbības, pakalpojumi vai operācijas, ko veic apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības un ko nevar viegli aizstāt saprātīgā termiņā vai par saprātīgām izmaksām apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem vai cietušajām personām, jāuzskata par kritiskām funkcijām, kas ir jāturpina. Šādas darbības, pakalpojumi vai operācijas var būt kritiskas Savienības, valsts vai reģionālā līmenī. Apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas aizsardzības nepārtrauktība bieži vien ir vēlamāka nekā maksātnespējīgas sabiedrības likvidācija, jo šāda nepārtrauktība nodrošina vislabvēlīgāko iznākumu apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem vai cietušajām personām. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai būtu pieejami atbilstoši instrumenti, ar ko novērst maksātnespēju un, ja iestājas maksātnespēja, līdz minimumam samazināt negatīvās sekas, saglabājot šo kritisko funkciju nepārtrauktību.

(4)

Efektīva maksātnespējīgu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību noregulējuma nodrošināšana Savienībā ir būtisks elements iekšējā tirgus izveides pabeigšanā. Šādu sabiedrību maksātnespēja ietekmē ne tikai apdrošinājuma ņēmējus un, iespējams, reālo ekonomiku un finanšu stabilitāti tirgos, kuros šīs apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības darbojas tieši, bet arī uzticēšanos iekšējam apdrošināšanas tirgum. Iekšējā finanšu pakalpojumu tirgus izveides pabeigšana ir pastiprinājusi mijiedarbību starp dažādām valstu finanšu sistēmām. Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības darbojas finanšu tirgos, lai pārvaldītu savu ieguldījumu portfeli un riskus, kas saistīti ar to darbību. Šajā kontekstā dalībvalstu nespēja novērst apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības maksātnespēju un to noregulēt paredzamā un saskaņotā veidā un efektīvi novērst plašāku sistēmisku kaitējumu var apdraudēt finanšu tirgu stabilitāti un līdz ar to arī iekšējo tirgu finanšu pakalpojumu jomā.

(5)

Pasaules finanšu krīze 2008. gadā izgaismoja vajadzību izstrādāt atbilstošu atveseļošanas un noregulējuma režīmu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām. Starptautiskā līmenī Finanšu stabilitātes padome 2011. gada oktobrī publicēja un 2014. gada oktobrī atjaunināja dokumentu “Efektīvu noregulējuma režīmu pamatelementi finanšu iestādēm”, kurā ir iekļauti apsvērumi par jebkādas apdrošināšanas sabiedrības noregulējumu, kura varētu būt sistēmiski nozīmīga vai kritiska tās maksātnespējas gadījumā. Finanšu stabilitātes padome 2016. gada jūnijā izdeva papildu norādījumus par efektīvu noregulējuma stratēģiju un plānu izstrādi sistēmiski nozīmīgiem apdrošinātājiem. Vienlaikus Starptautiskā Apdrošināšanas uzraudzītāju asociācija 2019. gada novembrī pieņēma apdrošināšanas pamatprincipus visām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, vienotu sistēmu starptautiski aktīvām apdrošināšanas grupām, kurā sīki izklāstīti standarti preventīvas atveseļošanas plānošanai, un darbības, kuras iestādēm ir jāveic attiecībā uz apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību, kas izstāsies no tirgus un uzsāks noregulējumu. Minētās norises būtu jāņem vērā, nosakot regulējumu maksātnespējīgu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību atveseļošanai un noregulējumam.

(6)

Daudzas apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības darbojas ārpus valsts robežām. Bez koordinācijas un sadarbības starp publiskajām iestādēm, lai sagatavotos pārrobežu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības grūtībām vai maksātnespējai un tās pārvaldītu, būtu apdraudēta dalībvalstu savstarpējā uzticēšanās, rastos neoptimāls iznākums apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un cietušajām personām un tiktu ietekmēta iekšējā apdrošināšanas tirgus uzticamība.

(7)

Pašlaik Savienības līmenī netiek saskaņotas procedūras apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību noregulējumam koordinētā veidā. Tā vietā valstu normatīvajos un administratīvajos aktos, ar ko reglamentē apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību maksātnespēju dalībvalstīs, pastāv ievērojamas atšķirības pēc būtības, kā arī procesuālas atšķirības. Turklāt apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām ne vienmēr varētu būt piemērotas uzņēmumu maksātnespējas procedūras, jo šīs procedūras ne vienmēr var nodrošināt apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un cietušajām personām, reālajai ekonomikai pienācīgu kritisko funkciju nepārtrauktību vai finanšu stabilitāti kopumā.

(8)

Ir jānodrošina kritisko funkciju nepārtrauktība maksātnespējīgām apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām vai tām apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām, kuras, iespējams, kļūs maksātnespējīgas, vienlaikus līdz minimumam samazinot šādas sabiedrības maksātnespējas ietekmi uz ekonomiku vai finanšu sistēmu. Tādēļ ir jānosaka regulējums, kas nodrošinātu iestādēm uzticamu instrumentu kopumu, lai pietiekami savlaicīgi un ātri iesaistītos apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībās, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas. Šādam regulējumam būtu jānodrošina, ka zaudējumus pirmām kārtām sedz akcionāri un ka kreditori zaudējumus sedz pēc akcionāriem, ar noteikumu, ka nevienam no kreditoriem nerodas lielāki zaudējumi par tiem, kas tam rastos, ja apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība būtu likvidēta parastā maksātnespējas procedūrā saskaņā ar principu, ka nevienam kreditoram nevajadzētu būt sliktākā situācijā kā parastā maksātnespējas procedūrā” (princips “neviens kreditors nav sliktākā situācijā”). Nolūkā nodrošināt precīzu atspoguļojumu režīmam, kas skartajiem akcionāriem, apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem, prasītājiem un citiem kreditoriem būtu bijis piemērots gadījumā, ja noregulējamajai sabiedrībai būtu sākta parastā maksātnespējas procedūra, būtu jāņem vērā visi attiecīgie notikumi, ko radītu parastā maksātnespējas procedūra vai kas rastos pirms tās sākšanas, kā arī visi attiecīgie notikumi, kas saistīti ar šādas procedūras sākšanu, tostarp tie, kas ir saistīti ar cietušo personu aizsardzību saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/103/EK (4) attiecībā uz kaitējumu, kas radies nelaimes gadījumu rezultātā, ja apdrošināšanas sabiedrība ir maksātnespējīga.

(9)

Pamatojoties uz Direktīvu 2009/138/EK, izstrādājamajam regulējumam būtu jāļauj iestādēm nodrošināt apdrošināšanas aizsardzības nepārtrauktību apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un cietušajām personām, attiecīgā gadījumā nodot dzīvotspējīgas darbības un portfeļus, kas ir apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai, un sadalīt zaudējumus taisnīgā un paredzamā veidā. Šiem mērķiem būtu jāpalīdz izvairīties no nevajadzīgiem zaudējumiem vai sociālām grūtībām, kas rodas apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un cietušajām personām, mazināt negatīvo ietekmi uz reālo ekonomiku, līdz minimumam samazināt negatīvo ietekmi uz finanšu tirgiem un samazināt izmaksas nodokļu maksātājiem.

(10)

Direktīvas 2009/138/EK pārskatīšanai un jo īpaši tādu kapitāla prasību ieviešanai, kas ir vairāk atkarīgas no riska, pastiprinātai uzraudzībai, uzlabotai likviditātes uzraudzībai un labākiem makroprudenciālās politikas instrumentiem būtu vēl vairāk jāsamazina apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību maksātnespējas iespējamība un jāuzlabo šo sabiedrību noturība pret ekonomisko spriedzi neatkarīgi no tā, vai šo spriedzi izraisījuši sistēmiski traucējumi vai konkrētajai sabiedrībai specifiski notikumi. Tomēr, neraugoties uz stabilu un noturīgu uzraudzības sistēmu, finansiālo grūtību situācijas nevar pilnībā izslēgt. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt gatavām un to rīcībā vajadzētu būt atbilstošiem atveseļošanas un noregulējuma instrumentiem, lai pārvarētu situācijas, kas saistītas gan ar sistēmisku krīzi, gan atsevišķu sabiedrību maksātnespēju. Šādu instrumentu vidū vajadzētu būt mehānismiem, kas iestādēm ļauj efektīvi risināt jautājumus, kuri saistīti ar sabiedrībām, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas. Izmantojot šādus instrumentus un īstenojot šādas pilnvaras, būtu jāņem vērā maksātnespējas apstākļi.

(11)

Dažas dalībvalstis jau ir ieviesušas preventīvas atveseļošanas plānošanas prasības un mehānismus maksātnespējīgu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību noregulējumam. Tomēr kopēju nosacījumu, pilnvaru un procedūru trūkums apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību atveseļošanai un noregulējumam Savienībā var būt šķērslis vienmērīgai iekšējā tirgus darbībai un apgrūtināt valsts iestāžu sadarbību ar grūtībās nonākušu vai maksātnespējīgu pārrobežu sabiedrību grupām saistīto jautājumu risināšanā. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad atšķirīgas pieejas nozīmē to, ka valsts iestādēm nav vienāds kontroles līmenis vai vienāda spēja veikt apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību noregulējumu. Minētās atšķirības atveseļošanas un noregulējuma režīmos varētu ietekmēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un potenciāli radīt konkurences izkropļojumus starp sabiedrībām. Lai nodrošinātu to, ka netiek apdraudēts iekšējais tirgus, būtu jānovērš minētais šķērslis un jāpieņem noteikumi. Šajā nolūkā noteikumiem, kas reglamentē preventīvu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību atveseļošanu un noregulējumu, būtu jāpiemēro kopēji minimālie saskaņošanas noteikumi. Lai nodrošinātu saskaņotību ar spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem apdrošināšanas pakalpojumu jomā, apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām, uz kurām attiecas Direktīvā 2009/138/EK noteiktās prudenciālās prasības, būtu jāpiemēro preventīvais atveseļošanas un noregulējuma režīms.

(12)

Ar grupu saistītas vienības maksātnespēja var ātri ietekmēt visas grupas maksātspēju un darbības. Tāpēc ir jāievieš preventīvas atveseļošanas un noregulējuma plānošanas prasības grupai. Turklāt iestāžu rīcībā vajadzētu būt efektīviem rīcības līdzekļiem attiecībā uz minētajām vienībām, lai noteiktu korektīvus pasākumus, kuros ņemta vērā visu grupas vienību finansiālā stabilitāte, novērstu šķēršļus noregulējamībai grupas kontekstā un izveidotu konsekventu noregulējuma shēmu grupai kopumā, jo īpaši pārrobežu kontekstā. Tāpēc preventīvās atveseļošanas un noregulējuma plānošanas un noregulējamības prasības un noregulējuma režīms būtu jāpiemēro arī mātesuzņēmumiem, pārvaldītājsabiedrībām un citām grupas vienībām, tostarp tādu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību filiālēm, kas ir iedibinātas ārpus Savienības.

(13)

Lai nodrošinātu netraucētu atveseļošanas un noregulējuma plānošanas un faktiskā noregulējuma norisi apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, kas ir daļa no finanšu konglomerātiem, vai apdrošināšanas grupām, kuras pašas ir finanšu konglomerāti vai daļas no finanšu konglomerātiem, un lai samazinātu administratīvo slogu, būtu jānosaka informācijas apmaiņas pienākumi starp apdrošināšanas un banku noregulējuma iestādēm un uzraudzības iestādēm un banku noregulējuma iestādei būtu jāpiešķir novērotāja statuss noregulējuma kolēģijā tādai apdrošināšanas grupai apdrošināšanas, kura saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/87/EK (5) ir finanšu konglomerāts vai daļa no finanšu konglomerāta, un otrādi.

(14)

Ar jaunajiem, šīs direktīvas ieviestajiem noteikumiem apdrošināšanas un pārapdrošināšanas noregulējuma iestādēm un banku noregulējuma iestādēm būs katrai savs noregulējuma regulējums, kas ir pielāgots apdrošināšanas un pārapdrošināšanas nozaru, kā arī banku nozares specifikai. Noregulējuma grafiks apdrošināšanas un pārapdrošināšanas kontekstā atšķiras no noregulējuma banku darbības kontekstā. Lai novērstu masveidīgu līdzekļu izņemšanu no bankām, parasti Vienotajai noregulējuma valdei un valstu banku noregulējuma iestādēm ir jārīkojas ātri. No otras puses, apdrošināšanas un pārapdrošināšanas noregulējuma iestādēm bieži vien ir vairāk laika, lai rastu īstos risinājumus, kas ir vislabvēlīgākie apdrošinājuma ņēmējiem. Tas, ka apdrošināšanas un pārapdrošināšanas nozarē notiks kaut kas līdzīgs masveidīgai līdzekļu izņemšanai no bankām, ir mazāk ticams, un šāda notikuma sekas atšķirtos no sekām banku sektorā.

(15)

Tiesiskie regulējumi abās nozarēs attiecīgajām iestādēm ir radījuši neatkarīgas lēmumu pieņemšanas pilnvaras. Tāpēc apdrošināšanas un pārapdrošināšanas noregulējuma iestādēm un banku noregulējuma iestādēm būtu jārīkojas vienlīdzīgos apstākļos. Lai veiktu noregulējuma uzdevumus, ir ārkārtīgi svarīgi, lai apdrošināšanas un pārapdrošināšanas noregulējuma iestādes un banku noregulējuma iestādes informētu viena otru un godprātīgi sadarbotos. Informācijas apmaiņas prasībām, ko izvirzījusi šī direktīva, būtu jāveicina minētā sadarbība. Tādēļ apdrošināšanas un pārapdrošināšanas un banku noregulējuma iestādēm, kā arī attiecīgajām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas un banku uzraudzības iestādēm būtu nekavējoties jāapmainās ar informāciju, ko tās uzskata par nepieciešamu attiecīgi savu uzdevumu veikšanai.

(16)

Lai nodrošinātu, ka noregulējuma iestādes tiek pastāvīgi informētas un ar tām apspriežas pietiekami agri un strukturēti, kas ļauj tām ar pietiekamu informāciju un konsekventi īstenot savas pilnvaras, apdrošināšanas un pārapdrošināšanas un banku noregulējuma iestādes būtu savstarpēji jāuzaicina piedalīties noregulējuma kolēģijās novērotāja statusā. Tas ir īpaši svarīgi saistībā ar preventīvas atveseļošanas plānošanu un noregulējuma plānošanu, kā arī, lai novērtētu, vai ir izpildīti noregulējuma nosacījumi, un, visbeidzot, veicot noregulējuma darbības attiecībā uz vienu vai vairākām vienībām, kas ir daļa no finanšu konglomerātiem. Lai izmantotu gūto pieredzi, Komisijai būtu jāpārskata attiecīgie šīs direktīvas noteikumi laikā līdz pieciem gadiem pēc tās stāšanās spēkā.

(17)

Jānodrošina atveseļošanas un noregulējuma režīma piemērotība un efektivitāte, vienlaikus izvairoties no nevajadzīga administratīvā sloga un izmaksām sabiedrībām un iestādēm. Tāpēc šāda atveseļošanas un noregulējuma režīma īstenošanai vajadzētu būt samērīgai ar attiecīgās sabiedrības un tās darbību un pakalpojumu būtību, apjomu un sarežģītību. Turklāt būtu jāņem vērā atšķirības starp atveseļošanu, no vienas puses, un noregulējumu, no otras puses. Attiecībā uz atveseļošanas un noregulējuma plānošanas prasību darbības jomu iestādēm, pamatojoties uz kritēriju kopumiem, kuri ir balstīti uz risku, būtu jānosaka, uz kurām sabiedrībām attiecas pilnapjoma vai vienkāršotās plānošanas prasības. Lai veicinātu uzticēšanos vienotajam apdrošināšanas un pārapdrošināšanas tirgum un veicinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, – nosakot minimālo tirgus seguma līmeni, būtu jāsasniedz minimālā sagatavotības pakāpe dzīvības apdrošināšanas un pārapdrošināšanas tirgum un nedzīvības apdrošināšanas un pārapdrošināšanas tirgum. Attiecībā uz noregulējuma plānošanas prasību darbības jomu iestādēm būtu jānosaka, kuru to kompetencē esošo sabiedrību noregulējuma darbība maksātnespējas gadījumā, visticamāk, būtu sabiedrības interesēs salīdzinājumā ar citām sabiedrībām vai kuras no sabiedrībām veic kritiskas funkcijas.

(18)

Tā paša iemesla dēļ iestādēm vajadzības gadījumā būtu jāpiemēro atšķirīgas vai samazinātas preventīvās atveseļošanas un noregulējuma plānošanas un informēšanas prasības, pamatojoties uz konkrētām sabiedrībām, un jāprasa mazāks atjaunināšanas biežums. Piemērojot šādus vienkāršotus pienākumus, iestādēm būtu jāņem vērā sabiedrības darbības veids, lielums, sarežģītība un aizstājamība, tās akcionāru struktūra un juridiskā forma, riska profils un tās savstarpējā saistība ar citām regulētām sabiedrībām vai finanšu sistēmu kopumā. Iestādēm būtu jāņem vērā arī tas, vai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības maksātnespēja un vēlāk tās likvidācija saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru varētu būtiski negatīvi ietekmēt apdrošinājuma ņēmējus, finanšu tirgus, citas sabiedrības vai ekonomiku kopumā. Iestādēm katru gadu būtu jāziņo Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādei) (EAAPI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1094/2010 (6), par šādu vienkāršotu pienākumu piemērošanu.

(19)

Lai nodrošinātu sakārtotu noregulējuma procesu un izvairītos no interešu konfliktiem, dalībvalstīm būtu jāieceļ publiskas pārvaldes iestādes vai iestādes, kam uzticētas publiskas pārvaldes pilnvaras un kas veiks funkcijas un uzdevumus saistībā ar atveseļošanas un noregulējuma režīmu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina tas, ka minētajām noregulējuma iestādēm tiek piešķirti pienācīgi resursi. Ja dalībvalsts izraugās noregulējuma iestādi, kurai ir citas funkcijas, būtu jāievieš pienācīgi strukturālie pasākumi, lai nošķirtu šīs funkcijas no funkcijām, kas saistītas ar noregulējumu, un nodrošinātu darbības neatkarību. Šādai nošķiršanai nebūtu jāliedz noregulējuma funkcijai piekļūt jebkādai informācijai, kas tai vajadzīga pienākumu izpildei saskaņā ar atveseļošanas un noregulējuma režīmu vai sadarbībai starp dažādām iestādēm, kas iesaistītas atveseļošanas un noregulējuma režīma piemērošanā.

(20)

Ņemot vērā sekas, ko apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības maksātnespēja varētu radīt dalībvalsts apdrošinājuma ņēmējiem, finanšu sistēmai un ekonomikai, un ņemot vērā iespējamo nepieciešamību izmantot publiskā sektora līdzekļus maksātnespējas nepieļaušanai, krīzes pārvarēšanā un noregulējumā jau no paša sākuma būtu cieši jāiesaista dalībvalstu finanšu ministrijas vai citas attiecīgās ministrijas.

(21)

Ir būtiski, lai grupas vai attiecīgā gadījumā atsevišķas sabiedrības sagatavotu un regulāri atjauninātu preventīvos atveseļošanas plānus, kuros izklāstītas darbības, kas minētajām grupām vai sabiedrībām jāveic, lai atjaunotu savu finansiālo stāvokli pēc būtiskas stāvokļa pasliktināšanās, kas varētu apdraudēt to dzīvotspēju. Tāpēc apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām būtu jānosaka kvantitatīvu un kvalitatīvu rādītāju kopums, kas varētu iedarbināt šādos preventīvos atveseļošanas plānos paredzētos korektīvos pasākumus. Šādiem rādītājiem būtu jāpalīdz apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, ievērojot sabiedrību riska pārvaldības sistēmas, veikt korektīvus pasākumus savu apdrošinājuma ņēmēju interesēs, un tiem nevajadzētu noteikt jaunas regulatīvās prudenciālās prasības. Tādēļ šai direktīvai nebūtu nedz jāliedz sabiedrībām savos preventīvajos atveseļošanas plānos iekļaut kapitāla pozīcijas pasliktināšanās punktus, kura rastos pirms neatbilstības Direktīvas 2009/138/EK I sadaļas VI nodaļas 4. iedaļā noteiktajai maksātspējas kapitāla prasībai, nedz arī prasīt, lai sabiedrības savos preventīvajos atveseļošanas plānos tos iekļautu. Preventīvi atveseļošanas plāni, kas attiecas uz visām būtiskajām juridiskajām personām grupā, būtu sīki jāizklāsta, un tiem būtu jābalstās uz reālistiskiem pieņēmumiem, kas ir piemērojami dažādos robustos un smagos scenārijos. Šiem preventīvajiem atveseļošanas plāniem vajadzētu būt neatņemamai sabiedrības pārvaldības sistēmas sastāvdaļai. Sagatavojot šādus preventīvus atveseļošanas plānus, var ņemt vērā esošos instrumentus, tostarp pašu riska un maksātspējas novērtējumus, ārkārtas situāciju plānus vai likviditātes riska pārvaldības plānus. Tomēr prasība sagatavot preventīvu atveseļošanas plānu būtu jāpiemēro samērīgi, un tai nebūtu jāskar reālistiska atveseļošanas plāna izstrāde un iesniegšana, kā prasīts Direktīvas 2009/138/EK 138. panta 2. punktā. Attiecīgā gadījumā preventīvā atveseļošanas plāna elementi varētu sniegt informāciju vai kalpot par pamatu atveseļošanas plāna izstrādei, kā paredzēts Direktīvas 2009/138/EK 138. panta 2. punktā.

(22)

Jānodrošina pienācīgs sagatavotības līmenis krīzes situācijām. Tāpēc no galvenajiem mātesuzņēmumiem vai atsevišķām apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām būtu jāprasa, lai tie uzraudzības iestādēm iesniegtu preventīvos atveseļošanas plānus pilnīga novērtējuma veikšanai, tostarp novērtējumam par to, vai šie plāni ir visaptveroši un vai tie varētu laikus atjaunot sabiedrības vai grupas dzīvotspēju pat smagas finansiālas spriedzes laikos. Ja sabiedrība iesniedz preventīvu atveseļošanas plānu, kas nav pienācīgs, uzraudzības iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām pieprasīt, lai šī sabiedrība veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu būtiskās plāna nepilnības.

(23)

Noregulējuma plānošana ir būtisks elements efektīvā noregulējuma procesā. Tādēļ noregulējuma iestāžu rīcībā vajadzētu būt visai informācijai, kas nepieciešama, lai noteiktu kritiskās funkcijas un nodrošinātu to nepārtrauktību. Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām ir konfidenciālas zināšanas par savu darbību un ar to saistītajām problēmām, un tādēļ noregulējuma iestādēm būtu jāizstrādā noregulējuma plāni, inter alia pamatojoties uz attiecīgo sabiedrību sniegto informāciju. Lai izvairītos no nevajadzīga administratīvā sloga, noregulējuma iestādēm nepieciešamā informācija vispirms būtu jāsaņem no uzraudzības iestādēm.

(24)

Mazām un nesarežģītām sabiedrībām nevajadzētu uzlikt pienākumu izstrādāt atsevišķus preventīvus atveseļošanas plānus, nedz arī piemērot noregulējuma plānošanu, izņēmums ir gadījumi, kad šāda sabiedrība rada īpašu risku valsts vai reģionālā līmenī.

(25)

Lai paredzētu varbūtēju korektīvo un noregulējuma pasākumu mijiedarbību un uzlabotu sagatavotību krīzēm un grupu noregulējamību, visām grupas vienībām, uz kurām attiecas grupas uzraudzība, būtu jāpiemēro kāds grupas režīms attiecībā uz preventīvu atveseļošanas un noregulējuma plānošanu. Preventīvajos atveseļošanas un noregulējuma plānos būtu jāņem vērā attiecīgās grupas finansiālā, tehniskā un darbības struktūra un tās iekšējas savstarpējās saistības pakāpe.

(26)

Preventīvie grupas atveseļošanas un noregulējuma plāni būtu jāsagatavo visai grupai, un tajos būtu jānosaka pasākumi gan attiecībā uz galveno mātesuzņēmumu, gan atsevišķiem meitasuzņēmumiem, kas ietilpst minētajā grupā. Tomēr tam, cik lielā mērā preventīvajos grupas atveseļošanas un noregulējuma plānos tiek ņemti vērā meitasuzņēmumi, vajadzētu būt samērīgam ar to nozīmīgumu grupai un apdrošinājuma ņēmējiem, reālai ekonomikai un finanšu sistēmai dalībvalstīs, kurās šie meitasuzņēmumi darbojas. Noregulējuma plānu izstrādē būtu jāiesaista to dalībvalstu noregulējuma iestādes, kurās attiecīgajai grupai ir meitasuzņēmumi. Attiecīgajām iestādēm, darbojoties uzraudzības vai noregulējuma kolēģijās, būtu jādara viss iespējamais, lai pieņemtu kopīgu lēmumu par minēto plānu novērtēšanu un pieņemšanu. Tomēr pienācīgu gatavību krīzēm nedrīkstētu ietekmēt tas, ka uzraudzības vai noregulējuma kolēģijās nav kopīga lēmuma. Šādos gadījumos katrai uzraudzības iestādei, kas ir atbildīga par meitasuzņēmumu, vajadzētu spēt pieprasīt preventīvu atveseļošanas plānu attiecībā uz tās jurisdikcijā esošajiem meitasuzņēmumiem un pašai novērtēt preventīvo atveseļošanas plānu. To pašu iemeslu dēļ katrai noregulējuma iestādei, kas ir atbildīga par meitasuzņēmumu, attiecībā uz tās jurisdikcijā esošajiem meitasuzņēmumiem būtu jāizstrādā un jāatjaunina noregulējuma plāns. Individuālus preventīvos atveseļošanas un noregulējuma plānus sabiedrībām, kas ietilpst grupā, arī turpmāk būtu jāizstrādā izņēmuma kārtā, pienācīgi pamatoti un jāpiemēro tādi paši standarti, kādus piemēro salīdzināmām sabiedrībām attiecīgajā dalībvalstī. Sagatavojot individuālus preventīvos atveseļošanas un noregulējuma plānus sabiedrībām, kas ietilpst grupā, attiecīgajām iestādēm būtu jācenšas pēc iespējas nodrošināt to konsekvenci ar preventīvajiem pārējās grupas atveseļošanas un noregulējuma plāniem.

(27)

Noregulējuma iestādes, kas neiebilst pret kopīgu lēmumu, var savstarpēji pieņemt kopīgu lēmumu par grupas noregulējuma plānu, kā arī par būtisku šķēršļu apzināšanu un vajadzības gadījumā par to pasākumu novērtējumu, kurus šķēršļu pārvarēšanai vai novēršanai ierosinājis galvenais mātesuzņēmums un kurus pieprasījušas iestādes.

(28)

Lai pilnībā un pastāvīgi informētu visas attiecīgās iestādes, uzraudzības iestādēm visi preventīvie atveseļošanas plāni un visas to izmaiņas būtu jānosūta attiecīgajām noregulējuma iestādēm, un noregulējuma iestādēm visi noregulējuma plāni un visas to izmaiņas būtu jānosūta attiecīgajām uzraudzības iestādēm.

(29)

Pamatojoties uz apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību noregulējamības novērtējumu, noregulējuma iestādēm vajadzētu būt pilnvarām tieši vai netieši ar uzraudzības iestādes starpniecību pieprasīt, lai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības mainītu savu struktūru un organizāciju. Noregulējuma iestādēm vajadzētu būt arī iespējai veikt nepieciešamus, bet samērīgus pasākumus, lai samazinātu vai novērstu jebkādus būtiskus šķēršļus noregulējuma instrumentu piemērošanai un nodrošinātu attiecīgo vienību noregulējamību. Noregulējuma iestādēm būtu jānovērtē apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību noregulējamība minēto sabiedrību līmenī, ja ir sagaidāms, ka saskaņā ar grupas noregulējuma plānu tiks veiktas noregulējuma darbības. Noregulējuma iestāžu spēja pieprasīt izmaiņas kādas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības struktūrā un organizācijā vai veikt pasākumus, lai samazinātu vai novērstu jebkādus būtiskus šķēršļus noregulējuma instrumentu piemērošanai un nodrošinātu attiecīgo sabiedrību noregulējamību, nedrīkstētu pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai vienkāršotu attiecīgās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības struktūru un darījumus nolūkā uzlabot minētās sabiedrības noregulējamību.

(30)

Preventīvā atveseļošanas plānā vai noregulējuma plānā izklāstīto darbību īstenošana varētu ietekmēt apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību darbiniekus. Attiecīgajā gadījumā minētajos plānos būtu jāiekļauj procedūras, kas jāizmanto, lai informētu darba ņēmēju pārstāvjus un apspriestos ar tiem atveseļošanas un noregulējuma procesos. Šajās procedūrās būtu jāņem vērā koplīgumi, citi sociālo partneru paredzēti nolīgumi un valsts un Savienības tiesību akti par arodbiedrību un darba ņēmēju pārstāvju iesaistīšanu uzņēmuma pārstrukturēšanas procesos.

(31)

Efektīvai tādu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību vai grupu atveseļošanai un noregulējumam, kuras darbojas visā Savienībā, ir nepieciešama uzraudzības iestāžu un noregulējuma iestāžu sadarbība uzraudzības iestāžu kolēģijās un noregulējuma kolēģijās visos procesa posmos: no preventīvu atveseļošanas un noregulējuma plānu sagatavošanas līdz faktiskam sabiedrības noregulējumam. Ja iestādes nepiekrīt lēmumiem, kas jāpieņem attiecībā uz grupām un sabiedrībām, tad kā galējais līdzeklis starpnieka loma būtu jāuzņemas EAAPI.

(32)

Atveseļošanas posmā un preventīvajos posmos akcionāriem būtu jāsaglabā pilnīga atbildība un kontrole pār apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību. Tiem vairs nebūtu jāsaglabā šāda atbildība, tiklīdz sākas sabiedrības noregulējuma process. Tāpēc noregulējuma regulējumā būtu jāparedz savlaicīga noregulējuma sākšana, t. i., pirms apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība kļūst maksātnespējīga atbilstīgi bilancei vai naudas plūsmai, pirms viss pašu kapitāls ir pilnībā dzēsts vai pirms apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība nespēj izpildīt savas maksājumu saistības noteiktajā termiņā. Noregulējums būtu jāsāk, ja uzraudzības iestāde, apspriedusies ar noregulējuma iestādi, vai noregulējuma iestāde, apspriedusies ar uzraudzības iestādi, konstatē, ka apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, un ka alternatīvi pasākumi šādu maksātnespēju nenovērstu pieņemamā laikposmā. Būtu jāuzskata, ka apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, jebkurā no šādiem gadījumiem: i) ja sabiedrība neizpilda vai, iespējams, neizpildīs minimālā kapitāla prasību, kas noteikta Direktīvas 2009/138/EK I sadaļas VI nodaļas 5. iedaļā, un ja nav pamatotu izredžu atjaunot atbilstību; ii) ja sabiedrība vairs neatbilst atļaujas piešķiršanas nosacījumiem vai ja sabiedrība nopietni nepilda savas juridiskās saistības saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas uz to attiecas, vai tuvākajā nākotnē, iespējams, nopietni nepildīs savas juridiskās saistības saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas uz to attiecas, tādā veidā, kas pamatotu atļaujas atsaukšanu; iii) ja apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības aktīvi ir mazāki par tās saistībām, vai pastāv objektīvi fakti, kas apstiprina konstatējumu, ka sabiedrības aktīvi tuvākajā laikā būs mazāki par tās saistībām; iv) ja apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība nespēj vai tuvākajā nākotnē, iespējams, nespēs samaksāt savus parādus vai citas saistības, tostarp maksājumus apdrošinājuma ņēmējiem vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem noteiktajā termiņā; vai v) ja apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai ir vajadzīgs ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem.

(33)

Lai skaidri nodalītu uzraudzības un noregulējuma iestāžu pienākumus, būtu jāprecizē, ka, tiklīdz noregulējuma iestāde ir veikusi noregulējuma darbību, galīgo atbildību par efektīvu šādas noregulējuma darbības īstenošanu uzņemas noregulējuma iestāde. Tāpēc no minētā brīža uzraudzības iestādei būtu jāatturas no jebkādu pasākumu pieņemšanas attiecībā uz noregulējamo sabiedrību bez noregulējuma iestādes iepriekš sniegtas piekrišanas. Tāpat noregulējuma iestādei vajadzētu būt pilnvarotai izbeigt jebkādu uzraudzības iestādes veiktu pasākumu saistībā ar noregulējuma darbību, ja minētā pasākuma turpināšana kavētu noregulējuma instrumentu piemērošanu.

(34)

Noregulējuma instrumentu un pilnvaru izmantošana varētu apdraudēt apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību akcionāru un kreditoru tiesības. Akcionāru īpašumtiesības jo īpaši ietekmē noregulējuma iestāžu pilnvaras bez akcionāru piekrišanas pārvest apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības akcijas vai visus tās aktīvus vai daļu no tiem privātam pircējam. Turklāt tiesības izlemt, kuras saistības pārvest no maksātnespējīgas sabiedrības, lai nodrošinātu pakalpojumu nepārtrauktību un izvairītos no nelabvēlīgas ietekmes uz apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un cietušajām personām, reālo ekonomiku vai finanšu stabilitāti kopumā, varētu ietekmēt vienlīdzīgu attieksmi pret kreditoriem. Tādēļ noregulējuma instrumenti būtu jāpiemēro tikai tām apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām, kuras kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas, un tikai tad, ja tas ir nepieciešami un samērīgi, lai sasniegtu noregulējuma mērķus, kas ir sabiedrības interesēs, ņemot vērā mērķi – aizsargāt kolektīvās apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju un prasītāju intereses. Atsevišķām kādas konkrētas personas vai grupas interesēm nevajadzētu gūt pārsvaru pār kolektīvajām attiecīgās sabiedrības apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju un prasītāju interesēm..

(35)

Konkrētāk, noregulējuma instrumenti būtu jāpiemēro tikai tad, ja apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību nevar likvidēt saskaņā ar parastajām maksātnespējas procedūrām, lieki neietekmējot apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju un prasītāju aizsardzību, nedestabilizējot finanšu sistēmu vai neliedzot ātri pārvest un turpināt kritiskas funkcijas, un ja nav saprātīgu izredžu rast alternatīvu privāto risinājumu, tostarp izredžu, ka jau esošie akcionāri vai kāda trešā persona pietiekami palielinās kapitālu, lai pilnībā atjaunotu vienības dzīvotspēju, neietekmējot apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas prasības. Nosakot, vai sabiedrības interesēm ir nepieciešama noregulējuma instrumentu piemērošana, būtu jāņem vērā apdrošināšanas garantiju shēmas, kas piemērojamas sabiedrībai, kura atbilst maksātnespējas procedūras vai noregulējuma nosacījumiem. Jebkādiem akcionāru un kreditoru tiesību aizskārumiem, ko rada noregulējuma darbība, vajadzētu būt saderīgiem ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”). Jo īpaši tad, ja saistībā ar noregulējuma darbību vienas kategorijas kreditoriem piemēro atšķirīgu attieksmi, šādām atšķirībām vajadzētu būt attaisnojamām ar sabiedrības interesēm un samērīgām ar risku, pret ko vēršas, kā arī tām nevajadzētu būt nedz tieši, nedz netieši diskriminējošām valstspiederības dēļ.

(36)

Noregulējuma iestādēm vajadzētu būt zināmai elastībai, lai panāktu līdzsvaru starp noregulējuma mērķiem, attiecīgā gadījumā ņemot vērā katra gadījuma būtību un apstākļus.

(37)

Īstenojot noregulējuma mērķus, noregulējuma iestādēm būtu jānovērtē vispiemērotākais veids, kā līdz minimumam samazināt noregulējuma izmaksas. Noregulējuma mērķis ir līdz minimumam samazināt paļaušanos uz ārkārtas finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem, taču noregulējuma izmaksās arī ir šāda atbalsta izmantošana. Tomēr izmaksu samazināšana nebūtu jāuzskata par atsevišķu noregulējuma mērķi, bet drīzāk par principu, pēc kura noregulējuma iestādēm būtu jāvadās, lemjot par to, kā vislabāk sasniegt noregulējuma mērķus.

(38)

Piemērojot noregulējuma instrumentus un īstenojot noregulējuma pilnvaras, noregulējuma iestādēm būtu jāveic visi piemērotie pasākumi, lai nodrošinātu, ka noregulējuma darbība tiek veikta saskaņā ar principu, ka apdrošināšanas un pārapdrošināšanas atlīdzības prasības tiek skartas pēc tam, kad akcionāri un citi kreditori ir uzņēmušies savu daļu no zaudējumiem. Turklāt noregulējuma iestādēm būtu arī jānodrošina, lai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību noregulējuma izmaksas tiktu samazinātas līdz minimumam un lai vienas un tās pašas kategorijas kreditoriem piemērotu vienlīdzīgu attieksmi.

(39)

Kapitāla instrumentu, parāda instrumentu un citu atbilstīgo saistību norakstīšanai vai konvertācijai būtu jānodrošina iekšējais zaudējumu absorbcijas mehānisms. Minētajam mehānismam kopā ar pārveduma instrumentiem, kuru mērķis ir saglabāt apdrošināšanas seguma nepārtrauktību apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju un cietušo personu labā, būtu jāļauj sasniegt noregulējuma mērķus un lielā mērā būtu jāierobežo apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas ietekme uz apdrošinājuma ņēmējiem. Tomēr varētu būt ārkārtēji gadījumi, kad apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības noregulējums var prasīt konkrētu valsts shēmu, jo īpaši apdrošināšanas garantiju sistēmas vai noregulējuma fonda, iesaistīšanos, lai nodrošinātu papildu zaudējumu absorbciju un pārstrukturēšanas resursus vai kā galējo līdzekli – ārkārtas finansējumu no publiskajiem līdzekļiem. Aizsardzības pasākumiem, kuri nepieciešami, lai aizsargātu kreditorus, būtu jāatspoguļo arī šādu konkrētu valsts shēmu pastāvēšana, kurām savukārt ir jāatbilst Savienības valsts atbalsta regulējumam. Norakstīšanas vai konvertācijas instruments būtu jāpiemēro, pirms tiek izmantots jebkāds ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem.

(40)

Īpašumtiesību aizskārumiem nevajadzētu būt nesamērīgiem. Tāpēc skartajiem apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību akcionāriem, apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem, prasītājiem un citiem kreditoriem nevajadzētu rasties lielākiem zaudējumiem par tiem, kas būtu radušies, ja apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība būtu likvidēta laikā, kad tika pieņemts lēmums par noregulējumu. Princips “neviens kreditors nav sliktākā situācijā” atspoguļo Hartas 17. pantā aizsargātās pamattiesības uz īpašumu. Minētās tiesības būtu jāaizsargā administratīvajā noregulējuma procedūrā, nodrošinot, lai neviens skartais akcionārs, apdrošinājuma ņēmējs, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs, prasītājs vai cits kreditors nebūtu sliktākā situācijā, kā būtu bijis parastā maksātnespējas procedūrā. Vērtējot attieksmi pret apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un cietušajām personām šādā gadījumā, būtu jāņem vērā visi maksājumi, ko apdrošinājuma ņēmēji, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēji un cietušās personas attiecīgā gadījumā būtu saņēmuši no apdrošināšanas garantiju sistēmām un no kompensācijas struktūrām saskaņā ar Direktīvu 2009/103/EK. Ja noregulējamās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības aktīvi un saistības tiek daļēji pārvesti privātam pircējam vai pagaidu sabiedrībai, noregulējamās sabiedrības atlikusī daļa būtu jālikvidē saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Likvidējamā apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībā atlikušajiem akcionāriem un kreditoriem vajadzētu būt tiesībām likvidācijas procesā saņemt prasījumu apmaksu vai kompensāciju tādā apmērā, kas nav mazāka par summu, kuru tie būtu atguvuši, ja visa apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība būtu tikusi likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru.

(41)

Lai aizsargātu akcionāru un kreditoru, tostarp apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju un prasītāju, tiesības, ir jānosaka skaidri pienākumi attiecībā uz noregulējamās sabiedrības aktīvu un saistību novērtēšanu un to vērtējumu, kāda būtu bijusi attieksme pret akcionāriem un kreditori, tostarp apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un prasītājiem gadījumā, ja sabiedrība būtu tikusi likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Tādēļ ir jāparedz, ka pirms jebkādas noregulējuma darbības veikšanas tiek taisnīgi un reālistiski novērtēti apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības aktīvi un saistības. Uz šādu novērtējumu būtu jāattiecas pārsūdzības tiesībām. Tomēr, ņemot vērā noregulējuma darbības būtību un tās ciešo saikni ar novērtējumu, šādai pārsūdzībai vajadzētu būt iespējamai tikai tad, ja tā vienlaikus ir vērsta pret noregulējuma lēmumu. Turklāt ir jānosaka, ka pēc noregulējuma instrumentu piemērošanas tiek salīdzināta attieksme, kāda pret akcionāriem un kreditoriem, tostarp apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un prasītājiem faktiski ir bijusi, un tā attieksme, kāda pret tiem būtu bijusi parastā maksātnespējas procedūrā. Minētajam ex post salīdzinājumam vajadzētu būt apstrīdamam, izņemot noregulējuma lēmumu. Akcionāriem un kreditoriem, kas saņēmuši mazāk par summu, ko tie būtu saņēmuši parastā maksātnespējas procedūrā, vajadzētu būt tiesībām uz starpības samaksu.

(42)

Kad tiek veiktas noregulējuma darbības, apdrošinājuma ņēmēji varētu paturēt dažus vai visus labumus, kas paredzēti to līgumos, un tiem nebūtu obligāti jānoslēdz jauns apdrošināšanas līgums. Gadījumos, kad sabiedrība tiek likvidēta parastā maksātnespējas procedūrā, līguma maiņa apdrošinājuma ņēmējiem varētu radīt aizstāšanas izmaksas. Īpaši attiecībā uz ilgtermiņa apdrošināšanas līgumiem tirgus nosacījumi un pašu apdrošinājuma ņēmēju iezīmes, kā arī papildu izmaksas, piemēram, starpniecības un slēgšanas maksas, varētu radīt ievērojamas izmaksas apdrošinājuma ņēmējiem, kuriem ir jāaizstāj savi līgumi. Aplēšot šādas aizstāšanas izmaksas saistībā ar principu “neviens kreditors nav sliktākā situācijā”, ir jāpieņem, ka jauna apdrošināšanas līguma noslēgšana ar salīdzināmu segumu, kas ir pieejams tirgū par dominējošām tirgus likmēm, notiek saprātīgā termiņā no apdrošināšanas polises noregulējuma darbības dienas.

(43)

Ir svarīgi, lai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījuma tiktu atzīti zaudējumi. Maksātnespējīgu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību aktīvu un saistību novērtēšanai būtu jābalstās uz godīgiem, piesardzīgiem un reālistiskiem pieņēmumiem noregulējuma instrumentu piemērošanas brīdī. Tomēr, kad tiek veikta novērtēšana, apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības finansiālajam stāvoklim nevajadzētu ietekmēt saistību vērtību. Vērtējumiem, kuru mērķis ir nodrošināt informāciju noregulējuma darbību izvēlei un izstrādei, vajadzētu būt saskanīgiem ar piemērojamo prudenciālo tiesisko regulējumu, taču noregulējuma kontekstā varētu mērķtiecīgi mainīt šā regulējuma pamatā esošos principus, jo īpaši tad, ja neapstiprinās pieņēmums, ka sabiedrība turpinās savu darbību kā darbībā esošs uzņēmums. Ārkārtas steidzamības gadījumos vajadzētu būt iespējai, ka noregulējuma iestādes ātri novērtē maksātnespējīgas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības aktīvus un saistības. Šai vērtēšanai vajadzētu būt provizoriskai, un tā būtu jāpiemēro līdz brīdim, kad tiek veikta neatkarīga vērtēšana. EAAPI būtu jānosaka pamatprincipi, kas jāizmanto šādu vērtēšanu veikšanā, un attiecīgā gadījumā būtu jāļauj noregulējuma iestādēm un neatkarīgajiem vērtētājiem izmantot atšķirīgas, tiem specifiskas metodikas.

(44)

Veicot noregulējuma darbības, noregulējuma iestādēm būtu jāņem vērā noregulējuma plānos paredzētie pasākumi un tie jāievēro, ja vien noregulējuma iestādes, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, neuzskata, ka noregulējuma mērķi tiks sasniegti efektīvāk, veicot darbības, kas nav paredzētas noregulējuma plānos.

(45)

Noregulējuma instrumenti būtu jāizstrādā tā, lai tos varētu izmantot dažādos lielā mērā neparedzamos scenārijos, ņemot vērā iespējamo atšķirību starp krīzes situācijā nokļuvušu vienu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību un plašāku sistēmisku krīzi. Tādēļ noregulējuma instrumentiem būtu jāattiecas uz katru no minētajiem scenārijiem, tostarp uz maksātspējīgu saistību izpildi, kas noregulējamajai sabiedrībai ir atlikušas līdz savas darbības izbeigšanai, uz noregulējamās sabiedrības uzņēmējdarbības vai akciju pārdošanu, uz pagaidu sabiedrības izveidi, uz aktīvu un saistību nodalīšanu no maksātnespējīgās sabiedrības portfeļiem ar samazinātu vai nepietiekamu ienesīgumu un uz maksātnespējīgās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības kapitāla instrumentu un citu atbilstīgo saistību norakstīšanu vai konvertāciju.

(46)

Īpašos gadījumos, kad dažas no grupas vienībām sniedz noregulējamai sabiedrībai pakalpojumus, kas ir būtiski, lai nodrošinātu apdrošināšanas seguma nepārtrauktību, noregulējuma iestādei vajadzētu būt pilnvarām nodrošināt, lai šāda pamatpakalpojumu sniedzēja piegādātās preces un sniegtie pakalpojumi arī turpmāk tiktu nodrošināti gadījumos, kad tā finansiālais stāvoklis pasliktinās tāpēc, ka kļūst maksātnespējīga kāda apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība tajā pašā grupā, un ja šādu pilnvaru izmantošana ir nepieciešama, lai saglabātu citu grupas vienību nodrošinātā apdrošināšanas seguma nepārtrauktību. Minētās pilnvaras varētu ietvert noregulējuma pilnvaru izmantošanu un noregulējuma instrumentu piemērošanu pamatpakalpojumu sniedzējam.

(47)

Ja ir izmantoti noregulējuma instrumenti, lai pārvestu apdrošināšanas portfeļus stabilai vienībai, kas varētu būt privātā sektora pircējs vai pagaidu sabiedrība, atlikusī sabiedrības daļa būtu jālikvidē piemērotā termiņā. Minētā termiņa ilgumam vajadzētu būt balstītam uz to, ka maksātnespējīgajai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai ir jāsniedz pakalpojumi vai atbalsts, lai privātā sektora pircējs vai pagaidu sabiedrība varētu veikt darbības vai sniegt pakalpojumus, kas iegūti minētās pārvešanas rezultātā.

(48)

Katrā dalībvalstī būtu jāizveido finansēšanas mehānismi, lai izmaksātu kompensāciju šajā dalībvalstī licencētu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un prasītājiem. Vajadzētu būt pieejamiem finansēšanas mehānismiem, lai apmierinātu citu kreditoru un akcionāru prasījumus saskaņā ar principu “neviens kreditors nav sliktākā situācijā”, ja tas ir nepieciešams, lai izvairītos no paļaušanās uz publiskajiem līdzekļiem. Minētie prasījumi būtu jāaprēķina saskaņā ar kreditoru hierarhiju parastajā maksātnespējas procedūrā, lai novērstu to, ka akcionāriem vai citiem kreditoriem kompensācija tiek izmaksāta, pirms pilnu kompensāciju saņem apdrošinājuma ņēmēji, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēji vai prasītāji. Lai gan būtu jāizvairās tieši absorbēt apdrošināšanas sabiedrības zaudējumus, tomēr vajadzētu būt iespējai izmantot šādus finansēšanas mehānismus, lai finansētu citas izmaksas, kas saistītas ar noregulējuma instrumentu izmantošanu kā galējo līdzekli tādā mērā, kāds ir nepieciešams noregulējuma mērķu sasniegšanai, un ciktāl tiek pilnībā ievēroti noregulējuma principi. Dalībvalstīm vajadzētu varēt pieņemt lēmumu, ka finansēšanas mehānismus varētu izmantot, lai absorbētu apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju un prasītāju zaudējumus. Šādā gadījumā maksātnespējīgā sabiedrība atstātu tirgu un visi apdrošināšanas līgumu portfeļi vai to daļa vai nu tiktu pārvesti uzņēmuma pārdošanas instrumenta ietvaros vai pārvesti pagaidu sabiedrībai, vai arī saglabāti noregulējamajā sabiedrībā, ja tai tiktu piemērota atlikušo saistību maksātspējīga izpilde. Jebkurā gadījumā, pirms zaudējumu absorbcijai varētu izmantot finansēšanas mehānismus, akcionāriem vajadzētu būt norakstītiem. Ņemot vērā apdrošināšanas tirgu daudzveidību, dalībvalstīm būtu jādod zināma elastība attiecībā uz precīzu ārējā finansējuma kārtību, kamēr vien tiek nodrošināts, ka pieejamā likviditāte ir pietiekama, lai garantētu kompensāciju saprātīgā termiņā. Dalībvalstij pienākums iemaksāt būtu jāuzliek tikai tām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, kas ir licencētas minētajā dalībvalstī, un tām trešās valsts sabiedrības filiālēm Savienībā, kuras ir iedibinātas tās teritorijā.

(49)

Uzņēmuma pārdošanas instrumentam būtu jāļauj noregulējuma iestādēm bez akcionāru piekrišanas pārdot apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību vai tās darbības daļas vienam vai vairākiem pircējiem. Piemērojot uzņēmuma pārdošanas instrumentu, iestādēm vajadzētu veikt mārketinga pasākumus attiecīgās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības vai tās darbības daļas pārdošanai atklātā, pārredzamā un nediskriminējošā veidā, cenšoties panākt pēc iespējas augstāku pārdošanas cenu. Ja steidzamības apsvērumu dēļ šāds process nav iespējams, attiecīgajām iestādēm būtu jāveic pasākumi, lai novērstu kaitīgo ietekmi uz konkurenci un iekšējo tirgu.

(50)

Kad tiek piemērots uzņēmuma pārdošanas instruments, jebkādi neto ieņēmumi no noregulējamās sabiedrības aktīvu vai saistību pārvešanas būtu jāsaņem likvidējamajai sabiedrībai. Kad tiek piemērots uzņēmuma pārdošanas instruments, jebkādiem neto ieņēmumiem no noregulējamās sabiedrības emitēto akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu pārvešanas būtu jānāk par labu minēto akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu īpašniekiem, ar noteikumu, ka vispirms kompensāciju saņem apdrošinājuma ņēmēji un citi kreditori tādā mērā, kādā to prasījumi ir norakstīti bez pilnīgas kompensācijas. Aprēķinot ieņēmumus, būtu jāatskaita apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas un noregulēšanas radītās izmaksas.

(51)

Informācija par maksātnespējīgas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības tirdzniecību un sarunas ar potenciālajiem pircējiem pirms uzņēmuma pārdošanas instrumenta piemērošanas, iespējams, būs sensitīvas un varētu radīt riskus attiecībā uz uzticēšanos apdrošināšanas tirgum. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt, ka šādas informācijas atklāšanu sabiedrībai, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 596/2014 (7), var atlikt uz laiku, kas nepieciešams, lai plānotu un strukturētu attiecīgo apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības noregulējumu.

(52)

Pagaidu sabiedrība ir apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība, kas pilnībā vai daļēji pieder vienai vai vairākām publiskām iestādēm vai ko kontrolē noregulējuma iestāde. Galvenais pagaidu sabiedrības mērķis ir nodrošināt, lai maksātnespējīgās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības apdrošinājuma ņēmējiem arī turpmāk tiktu nodrošinātas kritiskas funkcijas. Tādēļ pagaidu sabiedrībai būtu jādarbojas kā dzīvotspējīgai, darbībā esošai sabiedrībai, un tā būtu jālaiž tirgū, tiklīdz apstākļi ir piemēroti, vai jālikvidē, ja tā nav dzīvotspējīga.

(53)

Aktīvu un saistību nodalīšanas instrumentam būtu jāļauj iestādēm pārvest noregulējamās sabiedrības aktīvus, tiesības vai saistības uz atsevišķu struktūru, lai atceltu, pārvaldītu un likvidētu šādus aktīvus, tiesības vai saistības. Lai maksātnespējīgajai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai novērstu nepamatotas konkurences priekšrocības, aktīvu un saistību nodalīšanas instruments, kura galvenais mērķis ir vienkāršot portfeļa nodošanu, būtu jāizmanto tikai kopā ar citiem instrumentiem.

(54)

Efektīvam noregulējuma režīmam būtu jānodrošina iespēja noregulēt apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības tā, lai līdz minimumam samazinātu maksātnespējas negatīvo ietekmi uz apdrošinājuma ņēmējiem, nodokļu maksātājiem, reālo ekonomiku un finanšu stabilitāti. Norakstīšanai vai konvertācijai būtu jānodrošina, ka, pirms tiek skartas apdrošināšanas un pārapdrošināšanas atlīdzības prasības, maksātnespējīgas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības akcionāri un kreditori cieš zaudējumus vispirms un sedz attiecīgo daļu izmaksu, kas rodas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas rezultātā, tiklīdz tiek izmantotas noregulējuma pilnvaras. Tādējādi norakstīšanas vai konvertācijas instrumentam būtu jādod lielāks stimuls apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību akcionāriem un kreditoriem un zināmā mērā arī apdrošinājuma ņēmējiem parastos apstākļos uzraudzīt apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības veselību.

(55)

Ir svarīgi nodrošināt, lai noregulējuma iestādēm dažādos apstākļos būtu nepieciešamā elastība panākt noregulējamās sabiedrības maksātspēju, pārvest tās aktīvus, tiesības un saistības atbilstoši labākajiem nosacījumiem apdrošinājuma ņēmējiem vai sadalīt atlikušos zaudējumus. Tādēļ ir lietderīgi noteikt, ka noregulējuma iestādēm vajadzētu būt iespējai piemērot norakstīšanas vai konvertācijas instrumentu gan tad, ja mērķis ir noregulēt maksātnespējīgo apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību kā maksātspējīgu sabiedrību, gan tad, ja kritiski apdrošināšanas pakalpojumi tiek nodoti, bet apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības atlikusī daļa beidz darbību un tiek likvidēta. Šajā kontekstā apdrošināšanas saistību pārstrukturēšana varētu būt pamatota, lai nodrošinātu, ka tiek turpināta būtiska apdrošināšanas seguma daļa, un tad, ja uzskata, ka tas ir apdrošinājuma ņēmēju interesēs.

(56)

Ja ir reālas izredzes atjaunot sabiedrības dzīvotspēju un apdrošinājuma ņēmējiem noregulējuma procesā nerodas nekādi zaudējumi, norakstīšanas vai konvertācijas instrumentu varētu izmantot, lai noregulējamo sabiedrību atjaunotu līdz darbībā esošai sabiedrībai. Šādā gadījumā noregulējums, veicot norakstīšanu vai konvertāciju, būtu jāpapildina ar vadības aizstāšanu, izņemot gadījumus, kad vadības saglabāšana ir piemērota un nepieciešama noregulējuma mērķu sasniegšanai.

(57)

Nav lietderīgi norakstīšanas vai konvertācijas instrumentu piemērot prasījumiem, ja tie ir nodrošināti vai citādi garantēti, jo šāda norakstīšana vai konvertācija varētu būt neefektīva vai šāda norakstīšana vai konvertācija var negatīvi ietekmēt finanšu stabilitāti. Tomēr, lai nodrošinātu norakstīšanas vai konvertācijas instrumenta efektivitāti un tā mērķu sasniegšanu, vēlams, lai to varētu piemērot pēc iespējas plašākam maksātnespējīgas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības nenodrošināto saistību klāstam. Neraugoties uz iepriekš minēto, no norakstīšanas vai konvertācijas instrumenta piemērošanas jomas ir lietderīgi izslēgt atsevišķus nenodrošināto saistību veidus. Tādējādi, lai nodrošinātu kritisko funkciju nepārtrauktību, norakstīšanas vai konvertācijas instrumentu nevajadzētu piemērot atsevišķām saistībām pret maksātnespējīgās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības darbiniekiem vai komercprasījumiem, kuri attiecas uz precēm un pakalpojumiem, kas ir kritiski apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības ikdienas darbībai. Lai ievērotu tiesības uz pensiju un pensiju summas, kas pienākas pensiju ieguldījumu fondiem un to pārvaldītājiem, norakstīšanas vai konvertācijas instrumentu nevajadzētu piemērot maksātnespējīgas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības saistībām pret pensiju shēmu. Lai mazinātu risku, ka kaitīgā ietekmes sistēmiski izplatīsies, norakstīšanas vai konvertācijas instrumentu nevajadzētu piemērot saistībām, kas izriet no dalības maksājumu sistēmās, kuru atlikušais termiņš nepārsniedz septiņas dienas, vai saistībām pret apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām, kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, kuru sākotnējais termiņš nepārsniedz septiņas dienas, izņēmums ir vienības, kas ietilpst tajā pašā grupā.

(58)

Viens no galvenajiem noregulējuma mērķiem ir kolektīvo apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju un prasītāju interešu aizsardzība. Tāpēc apdrošināšanas un pārapdrošināšanas atlīdzības prasībām norakstīšanas vai konvertācijas instruments būtu jāpiemēro tikai kā galējais līdzeklis, un noregulējuma iestādēm būtu rūpīgi jāapsver sekas, ko rada iespējama to apdrošināšanas atlīdzības prasību norakstīšana, kuras izriet no fizisku personu un mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu apdrošināšanas līgumiem.

(59)

Noregulējuma iestādēm vajadzētu būt iespējai izslēgt vai daļēji izslēgt saistības vairākos gadījumos, ja saprātīgā laikposmā nav iespējams norakstīt vai konvertēt šādas saistības, ja izslēgšana ir noteikti nepieciešama un ir samērīga, lai sasniegtu noregulējuma mērķus, vai ja norakstīšanas vai konvertācijas instrumenta piemērošana izraisītu tādu vērtības iznīcināšanu, ka citiem kreditoriem radušies zaudējumi būtu lielāki nekā tad, ja minētās saistības nebūtu izslēgtas. Ja tiek piemērota minētā izslēgšana, var palielināt citu atbilstīgo saistību norakstīšanas vai konvertācijas līmeni, lai ņemtu vērā šādu izslēgšanu, ja vien tiek ievērots princips “neviens kreditors nav sliktākā situācijā”. Tajā pašā laikā no dalībvalstīm nebūtu jāprasa finansēt noregulējumu no sava vispārējā budžeta.

(60)

Piemērojot norakstīšanas vai konvertācijas instrumentu apdrošināšanas līgumiem, noregulējuma iestādēm būtu jāņem vērā tas, lai pēc līguma pārstrukturēšanas būtu sasniegti piemērojamajos tiesību aktos paredzētie obligātie minimālie seguma līmeņi. Tas nedrīkstētu liegt noregulējuma iestādei piemērot norakstīšanas vai konvertācijas instrumentu apdrošināšanas prasījumiem, kas radušies pirms noregulējuma darbības dienas.

(61)

Parasti noregulējuma iestādēm norakstīšanas vai konvertācijas instruments būtu jāpiemēro tā, lai ievērotu līdzvērtīgu attieksmi pret kreditoriem un prasījumu likumisko klasifikāciju atbilstoši maksātnespējas jomā piemērojamiem tiesību aktiem. Tāpēc zaudējumi vispirms būtu jāabsorbē, izmantojot regulējošām prasībām atbilstošā kapitāla instrumentus, un būtu jāsadala starp akcionāriem, vai nu anulējot vai pārvedot akcijas, vai arī būtiski samazinot kapitāla vērtību. Ja ar to nepietiek, būtu jākonvertē vai jānoraksta pakārtotais parāds. Ja pakārtotais parāds ir pilnībā konvertēts vai norakstīts, tikai tad būtu jākonvertē vai jānoraksta augstākās prioritātes saistības. Iespējai apstrīdēt instrumenta vai saistību pamatsummas samazināšanu vai konvertāciju, kas izriet no norakstīšanas vai konvertācijas pilnvaru īstenošanas, vajadzētu būt tikai saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras noregulējuma iestāde īstenoja norakstīšanas vai konvertācijas pilnvaras.

(62)

Atbrīvojumi no saistībām, inter alia attiecībā uz maksājumu un norēķinu sistēmām, darbiniekiem vai tirdzniecības kreditoriem, vai prioritāru rangu, būtu vienlīdz jāpiemēro trešās valstīs un Savienībā. Lai nodrošinātu, ka saistības var norakstīt vai konvertēt trešās valstīs, ir jāparedz, ka līguma noteikumos, ko reglamentē trešo valstu tiesību akti, minētā iespēja tiek atzīta. Šādus līguma noteikumus nevajadzētu prasīt attiecībā uz saistībām, kas ir atbrīvotas no norakstīšanas vai konvertācijas instrumenta piemērošanas vai gadījumos, kad atbilstoši attiecīgās trešās valsts tiesību aktiem vai ar trešo valsti noslēgtam saistošam nolīgumam attiecīgās dalībvalsts noregulējuma iestāde drīkst piemērot norakstīšanas vai konvertācijas instrumentu.

(63)

Akcionāriem un kreditoriem, cik tas ir nepieciešams, būtu jāpiedalās maksātnespējīgas sabiedrības zaudējumu sadales mehānismā. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka brīdī, kad konstatē, ka emitējošā apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība nav dzīvotspējīga, zaudējumus pilnībā absorbē, izmantojot pirmā, otrā un trešā līmeņa kapitāla instrumentus. Attiecīgi būtu jāprasa, lai noregulējuma iestādes brīdī, kad konstatē, ka attiecīgā sabiedrība nav dzīvotspējīga, un pirms noregulējuma darbības veikšanas pilnībā noraksta minētos instrumentus vai attiecīgā gadījumā tos konvertē pirmā līmeņa kapitāla instrumentos. Minētajā nolūkā par brīdi, kad konstatē, ka attiecīgā sabiedrība nav dzīvotspējīga, būtu jāuzskata brīdis, kad attiecīgā noregulējuma iestāde konstatē, ka apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība atbilst noregulējuma nosacījumiem, vai brīdis, kad attiecīgā noregulējuma iestāde nolemj, ka apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība vairs nebūs dzīvotspējīga, ja netiks norakstīti vai konvertēti minētie kapitāla instrumenti. Šīs prasības būtu jāatzīst instrumenta noteikumos un visos prospektos vai piedāvājuma dokumentos, kas publicēti vai sniegti saistībā ar instrumentiem.

(64)

Lai nodrošinātu noregulējuma efektīvu īstenošanu, noregulējuma iestādēm vajadzētu būt visām nepieciešamajām juridiskajām pilnvarām, kuras dažādās kombinācijās var izmantot, piemērojot noregulējuma instrumentus. Minētajām juridiskajām pilnvarām būtu jāietver tiesības pārvest maksātnespējīgas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības akcijas vai aktīvus un tiesības vai saistības citai vienībai, tostarp citai sabiedrībai vai pagaidu sabiedrībai, pilnvaras norakstīt vai anulēt akcijas vai norakstīt vai konvertēt maksātnespējīgas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības saistības, pilnvaras nomainīt vadību un pilnvaras noteikt pagaidu moratoriju prasījumu atlīdzībai. Ir nepieciešamas papildu pilnvaras, tostarp pilnvaras no citām grupas daļām pieprasīt būtisko pakalpojumu nepārtrauktību.

(65)

Nav nepieciešams noteikt precīzus līdzekļus, ar kuru palīdzību noregulējuma iestādēm būtu jāveic intervence maksātnespējīgajā apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībā. Noregulējuma iestādēm vajadzētu būt iespējai izvēlēties, vai pārņemt kontroli ar tiešu intervenci apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībā vai ar izpildrīkojuma palīdzību. Attiecīgais lēmums tām būtu jāpieņem atbilstoši lietas apstākļiem.

(66)

Lai nodrošinātu, ka noregulējuma darbības tiek pienācīgi izziņotas un nodotas atklātībai, jānosaka procesuālas prasības. Tomēr informācija, ko noregulējuma procesā ieguvušas noregulējuma iestādes un to profesionālie konsultanti, iespējams, ir sensitīva, un tāpēc uz to būtu jāattiecina efektīvs konfidencialitātes režīms, pirms noregulējuma lēmums tiek publiskots. Jebkāda informācija, kas tiek sniegta attiecībā uz lēmumu pirms tā pieņemšanas – vai nu par noregulējuma nosacījumu izpildi, vai par konkrēta instrumenta vai darbības izmantošanu noregulējuma laikā –, ir jāuzskata par tādu, kas ietekmē attiecīgās darbības skartās sabiedrības un privātās intereses. Tādēļ ir jānodrošina, ka pastāv atbilstoši mehānismi šādas informācijas, tostarp atveseļošanas un noregulējuma plānu satura un sīkāka izklāsta un šajā sakarībā veikto novērtēšanu rezultātu, konfidencialitātes saglabāšanai.

(67)

Nevajadzētu kavēt informācijas apmaiņu starp noregulējuma iestādēm un nodokļu iestādēm. Šādai informācijas apmaiņai būtu jāatbilst valsts tiesību aktiem, un, ja informācijas izcelsme ir citā dalībvalstī, ar to būtu jāapmainās tikai ar tās attiecīgās kompetentās iestādes nepārprotamu piekrišanu, kas ir informācijas avots.

(68)

Noregulējuma iestādēm vajadzētu būt papildu pilnvarām, lai nodrošinātu akciju vai parāda instrumentu un aktīvu, tiesību un saistību efektīvu pārvešanu trešās personas pircējam vai pagaidu sabiedrībai. Jo īpaši, lai veicinātu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas atlīdzības prasību pārvešanu, neietekmējot attiecīgā portfeļa un ar to saistīto tehnisko rezervju un kapitāla prasību vispārējo riska profilu, būtu jāsaglabā pārapdrošināšanas līgumu nodrošinātie saimnieciskie labumi. Tādēļ noregulējuma iestādēm vajadzētu būt iespējai pārvest apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas atlīdzības prasības kopā ar to attiecīgajām pārapdrošināšanas tiesībām. Minētajā iespējā būtu jāiekļauj arī pilnvaras atcelt trešo personu tiesības uz pārvestajiem instrumentiem vai aktīviem, pilnvaras nodrošināt līgumu izpildi un pilnvaras nodrošināt procedūru nepārtrauktību attiecībā uz pārvesto aktīvu un akciju saņēmēju. Nevajadzētu skart arī pušu tiesības izbeigt līgumu ar noregulējamo sabiedrību vai tās grupas vienību tādu iemeslu dēļ, kuri nav maksātnespējīgās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības noregulējums. Turklāt noregulējuma iestādēm vajadzētu būt arī papildu pilnvarām pieprasīt atlikušajai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai, kas tiek likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru, sniegt pakalpojumus, kuri nepieciešami, lai sabiedrība, kurai ar uzņēmuma pārdošanas instrumenta vai pagaidu sabiedrības instrumenta piemērošanas palīdzību ir pārvesti aktīvi vai akcijas, varētu veikt savu uzņēmējdarbību.

(69)

Saskaņā ar Hartas 47. pantu ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tādēļ noregulējuma iestāžu pieņemtajiem lēmumiem būtu jāpiemēro pārsūdzības tiesības.

(70)

Noregulējuma iestādēm krīzes pārvarēšanas pasākumu veikšanai var būt nepieciešami sarežģīti ekonomiskie novērtējumi un plaša rīcības brīvība. Noregulējuma iestāžu rīcībā ir specializētas zināšanas, kas nepieciešamas, lai veiktu minētos novērtējumus un noteiktu rīcības brīvības atbilstošu lietojumu. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt to, ka valstu tiesas, izskatot attiecīgos krīzes pārvarēšanas pasākumus, par pamatu izmanto noregulējuma iestāžu minētajā sakarībā veiktos sarežģītos ekonomiskos novērtējumus. Tomēr šo novērtējumu sarežģītībai nevajadzētu valsts tiesu atturēt no tā, lai pārbaudītu to, vai pierādījumi, uz kuriem noregulējuma iestāde paļāvusies, ir faktu ziņā precīzi, uzticami un konsekventi, vai šie pierādījumi ietver visu būtisko informāciju, kas būtu jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie ir spējīgi pamatot secinājumus, kuri izdarīti, balstoties uz šiem pierādījumiem.

(71)

Lai risinātu steidzamas situācijas, ir jāparedz, ka pārsūdzības iesniegšana neizraisa apstrīdētā lēmuma seku automātisku apturēšanu un ka noregulējuma iestādes lēmums ir izpildāms nekavējoties, pieņemot, ka tā apturēšana būtu pretrunā sabiedrības interesēm.

(72)

Ir jāaizsargā trešās personas, kas, iestādēm īstenojot noregulējuma pilnvaras, ir labticīgi iegādājušās noregulējamās sabiedrības aktīvus, tiesības un saistības. Tāpat ir jānodrošina finanšu tirgu stabilitāte. Tāpēc tiesībām pārsūdzēt noregulējuma lēmumu nevajadzētu ietekmēt nevienu turpmāku administratīvu aktu vai darījumu, kas noslēgts, pamatojoties uz atceltu lēmumu. Šādos gadījumos tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz nelikumīgu lēmumu būtu jāaprobežojas ar kompensācijas piešķiršanu skartajām personām par tām nodarīto kaitējumu.

(73)

Var būt nepieciešams steidzami veikt krīzes pārvarēšanas pasākumus nopietnu finanšu stabilitātes risku dēļ attiecīgajā dalībvalstī un Savienībā. Tāpēc jebkurai procedūrai saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas attiecas uz pieteikumu par krīzes pārvarēšanas pasākuma ex ante tiesas apstiprinājumu un šāda pieteikuma izskatīšanu tiesā, vajadzētu būt ātrai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka attiecīgā iestāde var pieņemt lēmumu uzreiz pēc tam, kad tiesa ir devusi savu apstiprinājumu. Šai iespējai nebūtu jāskar ieinteresēto personu tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par lēmuma atcelšanu. Tomēr, lai nepamatoti neaizkavētu noregulējuma lēmuma piemērošanu, šāda iespēja būtu jāpiešķir tikai uz ierobežotu laikposmu pēc tam, kad noregulējuma iestāde ir veikusi krīzes pārvarēšanas pasākumu.

(74)

Lai noregulējums būtu efektīvs un lai novērstu jurisdikcijas kolīzijas, būtu jānodrošina, ka tikmēr, kamēr noregulējuma iestāde īsteno savas noregulējuma pilnvaras vai piemēro noregulējuma instrumentus, attiecībā uz maksātnespējīgu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību netiek uzsākta vai turpināta parastā maksātnespējas procedūra, izņemot gadījumus, kad tas notiek pēc noregulējuma iestādes iniciatīvas vai ar tās piekrišanu. Tādēļ ir jānosaka, ka konkrētas līgumsaistības var apturēt uz ierobežotu laiku, lai noregulējuma iestādes varētu piemērot noregulējuma instrumentus. Tomēr minētā iespēja nebūtu jāattiecina attiecībā uz pienākumiem saistībā ar sistēmām, ko dalībvalsts izraudzījusies, kā minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/26/EK (8), tostarp centrālajiem darījumu partneriem. Direktīva 98/26/EK mazina risku, kas saistīts ar dalību maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās, jo īpaši mazinot traucējumus šādas sistēmas dalībnieka maksātnespējas gadījumā. Jānodrošina, ka minēto aizsardzību turpina piemērot krīzes situācijās un ka tiek saglabāta pienācīga noteiktība maksājumu un vērtspapīru sistēmu operatoriem un citiem tirgus dalībniekiem. Tāpēc krīzes novēršanas pasākums vai krīzes pārvarēšanas pasākums pats par sevi nebūtu jāuzskata par maksātnespējas procedūru Direktīvas 98/26/EK nozīmē ar noteikumu, ka joprojām tiek pildītas būtiskās saistības saskaņā ar attiecīgajiem līgumiem.

(75)

Jānodrošina, ka noregulējuma iestādēm, pārvedot aktīvus un saistības privātā sektora pircējam vai pagaidu sabiedrībai, ir pietiekams laiks, lai identificētu pārvedamos līgumus. Tādēļ noregulējuma iestādēm vajadzētu būt iespējai ierobežot darījumu partneru tiesības slēgt, paātrināt vai citādi izbeigt finanšu līgumus pirms pārveduma veikšanas. Šādiem ierobežojumiem būtu jāļauj noregulējuma iestādēm gūt patiesu priekšstatu par maksātnespējīgas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības bilanci, nemainot vērtību un darbības jomu, ko radītu izbeigšanas tiesību plaša izmantošana, un tiem būtu jāpalīdz izvairīties no tirgus nestabilitātes radīšanas. Tomēr iejaukšanās darījumu partneru līgumtiesībās būtu jāierobežo līdz nepieciešamajam minimumam. Tāpēc jebkādi noregulējuma iestāžu noteikti ierobežojumi attiecībā uz izbeigšanas tiesībām būtu jāpiemēro tikai attiecībā uz krīzes pārvarēšanas pasākumiem vai notikumiem, kas ir tieši saistīti ar šādu pasākumu piemērošanu. Tādējādi būtu jāsaglabā tiesības izbeigt līgumu, kas izriet no jebkuras citas saistību neizpildes, tostarp par to, ka nav samaksāta vai piegādāta drošības rezerve.

(76)

Jāsaglabā likumīgi kapitāla tirgus pasākumi gadījumā, ja tiek pārvesti daži, bet ne visi maksātnespējīgas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības aktīvi, tiesības un saistības. Tādēļ ir lietderīgi noteikt aizsardzības pasākumus, lai novērstu saistīto saistību vai saistīto tiesību un līgumu sadalīšanu, tostarp līgumus ar vienu un to pašu darījumu partneri, uz kuriem attiecas nodrošinājuma līgumi, līgumi par finanšu nodrošinājumu īpašumtiesību nodošanas veidā, vienošanās par ieskaitu, savstarpējā ieskaita līgumi un strukturēti finanšu līgumi. Šādu aizsardzības pasākumu piemērošanas gadījumā noregulējuma iestādēm vajadzētu būt pienākumam visus saistītos līgumus pārvest nodrošinājuma līguma ietvaros vai tos visus atstāt atlikušajai maksātnespējīgajai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai. Šiem aizsardzības pasākumiem vajadzētu nodrošināt, ka netiek skarta riska darījumu, uz kuriem attiecas ieskaita līgums, novērtēšana regulējošām prasībām atbilstošā kapitāla noteikšanas vajadzībām Direktīvas 2009/138/EK nolūkā.

(77)

Lai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai nodrošinātu finanšu stabilitāti, būtu jāievieš moratorijs apdrošinājuma ņēmēju atpirkuma tiesībām. Šādam moratorijam un no tā izrietošajai attiecīgās sabiedrības finanšu stabilitātei būtu jādod noregulējuma iestādēm pietiekami daudz laika, lai tās varētu veikt minēto sabiedrību vērtēšanu un novērtēt, kādi noregulējuma instrumenti būtu jāpiemēro. Šādam moratorijam būtu arī jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret apdrošinājuma ņēmējiem un tādējādi jāizvairās no iespējamas nelabvēlīgas finansiālas ietekmes uz apdrošinājuma ņēmējiem, kas nebūtu starp pirmajiem, kuri atsakās no savas polises. Tā kā viens no noregulējuma mērķiem ir apdrošināšanas seguma saglabāšana, apdrošinājuma ņēmējiem būtu jāturpina veikt visus obligātos maksājumus saskaņā ar attiecīgajiem apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas līgumiem, tostarp attiecībā uz ikgadējiem maksājumiem.

(78)

Nodrošinot, ka noregulējuma iestāžu rīcībā ir vieni un tie paši noregulējuma instrumenti un pilnvaras, tiks atvieglota koordinēta rīcība pārrobežu grupas maksātnespējas gadījumā. Tomēr ir vajadzīga turpmāka rīcība, lai veicinātu sadarbību un novērstu sadrumstalotu valstu reakciju. Lai vienotos par grupas noregulējuma shēmu, noregulējot grupas vienības, noregulējuma iestādēm būtu savstarpēji jāapspriežas un jāsadarbojas noregulējuma kolēģijās. Lai nodrošinātu forumu diskusijām un šādas vienošanās panākšanai, noregulējuma kolēģijas būtu jāizveido ap pastāvošo uzraudzības iestāžu kolēģiju kodolu, iekļaujot tajās noregulējuma iestādes un iesaistot kompetentās ministrijas, EAAPI un attiecīgā gadījumā par apdrošināšanas garantiju sistēmām atbildīgās iestādes. Noregulējuma kolēģijām nevajadzētu būt lēmumu pieņemšanas struktūrām, bet gan platformām, kas veicina lēmumu pieņemšanu valstu iestādēs, savukārt kopīgo lēmumu pieņemšanai vajadzētu būt attiecīgo valsts iestāžu ziņā.

(79)

Ņemot vērā regulējuma attīstību, reaģējot uz globālo finanšu krīzi, kā arī pieredzi, kas gūta kopš minētās krīzes, un šīs direktīvas piemērošanu, Komisijai pēc apspriešanās ar EAAPI būtu jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei, kurā būtu novērtēta apdrošināšanas garantiju sistēmu minimālo kopīgo standartu piemērotība Savienībā. Ar minēto ziņojumu vajadzētu veikt vismaz šādas darbības: novērtēt apdrošināšanas garantiju sistēmu pašreizējo stāvokli dalībvalstīs (seguma līmenis, segtie apdrošināšanas veidi, izraisītājfaktori); apspriest politikas risinājumus, tostarp dažādus politikas risinājumus, piemēram, apdrošināšanas garantiju sistēmu izmantošanu apdrošināšanas polišu turpināšanai vai likvidācijai, tādējādi pienācīgi ņemot vērā apdrošināšanas produktu atšķirības dažādās dalībvalstīs; novērtēt nepieciešamību ieviest un attiecīgā gadījumā izklāstīt nepieciešamos pasākumus, lai visā Savienībā ieviestu apdrošināšanas garantiju sistēmu minimālās pamatprasības. Ziņojumam vajadzības gadījumā būtu jāpievieno leģislatīvā akta priekšlikums.

(80)

Pārrobežu grupu noregulējuma gadījumā būtu jāpanāk līdzsvars starp nepieciešamību pēc procedūrām, kurās būtu ņemts vērā situācijas kritiskums un kuras ļautu rast efektīvus, taisnīgus un savlaicīgus risinājumus grupai kopumā, no vienas puses, un nepieciešamību aizsargāt apdrošinājuma ņēmējus, reālo ekonomiku un finanšu stabilitāti visās dalībvalstīs, kurās grupa darbojas, no otras puses. Tāpēc dažādajām noregulējuma iestādēm būtu jāapmainās ar savu viedokli noregulējuma kolēģijā, un grupas līmeņa noregulējuma iestādes ierosinātās noregulējuma darbības būtu jāsagatavo un jāapspriež starp dažādām noregulējuma iestādēm saistībā ar grupas noregulējuma plāniem. Lai pēc iespējas veicinātu ātrus un kopīgus lēmumus, noregulējuma kolēģijām būtu jāņem vērā arī visu to dalībvalstu noregulējuma iestāžu viedokļi, kurās grupa darbojas.

(81)

Grupas līmeņa noregulējuma iestādei veicot noregulējuma darbības, vienmēr būtu jāņem vērā to ietekme uz apdrošinājuma ņēmējiem, reālo ekonomiku un finanšu stabilitāti dalībvalstīs, kurās grupa darbojas. Tāpēc tās dalībvalsts noregulējuma iestādēm, kurā meitasuzņēmums ir iedibināts, vajadzētu spēt pienācīgi pamatotos gadījumos iebilst, izmantojot to kā galējo līdzekli, pret grupas līmeņa noregulējuma iestādes lēmumiem, ja minētās noregulējuma iestādes uzskata, ka noregulējuma darbības un pasākumi nav piemēroti vai nu tāpēc, ka ir jāaizsargā apdrošinājuma ņēmēji, reālā ekonomika un finanšu stabilitāte minētajā dalībvalstī, vai arī tāpēc, ka ir jāpilda pienākumi, kas attiecas uz salīdzināmām sabiedrībām attiecīgajās dalībvalstīs.

(82)

Grupas noregulējuma shēmām būtu jāatvieglo koordinēts noregulējums, kas nodrošinātu lielākas iespējas sasniegt vislabāko rezultātu attiecībā uz visām grupas sabiedrībām. Tāpēc grupas līmeņa noregulējuma iestādēm būtu jāierosina grupas noregulējuma shēmas un jāiesniedz šīs shēmas noregulējuma kolēģijai. Noregulējuma iestādēm, kas nepiekrīt grupas noregulējuma shēmai vai nolemj veikt neatkarīgu noregulējuma darbību, grupas līmeņa noregulējuma iestādei un citām noregulējuma iestādēm, uz kurām attiecas grupas noregulējuma shēma, būtu jāizskaidro domstarpību iemesli un jāpaziņo minētie iemesli kopā ar informāciju par jebkādu neatkarīgu noregulējuma darbību, ko tās plāno veikt. Jebkurai noregulējuma iestādei, kas nolemj neiesaistīties grupas noregulējuma shēmā, būtu pienācīgi jāapsver šādas neiesaistīšanās iespējamā ietekme uz apdrošinājuma ņēmējiem, reālo ekonomiku un finanšu stabilitāti dalībvalstīs, kurās atrodas pārējās noregulējuma iestādes, un šādas neiesaistīšanās iespējamā ietekme uz citām grupas daļām.

(83)

Lai nodrošinātu koordinētu rīcību grupas līmenī, noregulējuma iestādes būtu jāaicina grupas noregulējuma shēmas ietvaros piemērot vienu un to pašu instrumentu vienībām, kas pieder pie grupas un atbilst noregulējuma nosacījumiem. Tādējādi grupas līmeņa noregulējuma iestādēm vajadzētu būt pilnvarām piemērot pagaidu sabiedrības instrumentu grupas līmenī, lai stabilizētu grupu kopumā un nodotu meitasuzņēmumu īpašumtiesības pagaidu sabiedrībai nolūkā turpmāk pārdot šādus meitasuzņēmumus vai nu kā paketi, vai atsevišķi, ja tirgus apstākļi ir piemēroti. Turklāt grupas līmeņa noregulējuma iestādei vajadzētu būt pilnvarām piemērot norakstīšanas vai konvertācijas instrumentu mātesuzņēmuma līmenī.

(84)

Starptautiski aktīvu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību un grupu efektīvam noregulējumam ir nepieciešama sadarbība starp dalībvalstīm un trešo valstu noregulējuma iestādēm. Šajā nolūkā, ja to pamato pašreizējā situācija, EAAPI būtu jāpilnvaro izstrādāt un noslēgt nesaistošus sadarbības pamatnolīgumus ar trešo valstu iestādēm saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1094/2010 33. pantu. Tā paša iemesla dēļ valsts iestādēm būtu jāļauj slēgt divpusējus nolīgumus ar trešo valstu iestādēm saskaņā ar EAAPI sadarbības pamatnolīgumiem. Šādu divpusēju nolīgumu izstrādei būtu jānodrošina efektīva plānošana, lēmumu pieņemšana un koordinācija attiecībā uz šādām starptautiski aktīvām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām. Lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, šādiem divpusējiem nolīgumiem vajadzētu būt abpusējiem, noregulējuma iestādēm savstarpēji atzīstot un īstenojot procedūras, ja vien nav piemērojams kāds izņēmums, kas ļauj noraidīt trešās valsts noregulējuma procedūru atzīšanu.

(85)

Sadarbībai starp noregulējuma iestādēm būtu jānotiek gan attiecībā uz Savienības vai trešo valstu grupu meitasuzņēmumiem, gan attiecībā uz Savienības vai trešo valstu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību filiālēm. Trešo valstu grupu meitasuzņēmumi ir sabiedrības, kas ir iedibinātas Savienībā, un tāpēc uz tiem pilnībā attiecas Savienības tiesību akti, tostarp jebkādu noregulējuma instrumentu piemērošana. Tomēr ir nepieciešams, lai dalībvalstis saglabātu tiesības rīkoties attiecībā uz to apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību filiālēm, kuru galvenie biroji ir trešās valstīs, ja trešās valsts ar filiāli saistīto noregulējuma procedūru atzīšana un piemērošana apdraudētu reālo ekonomiku vai finanšu stabilitāti Savienībā vai ja Savienības apdrošinājuma ņēmējiem netiktu piemērots tāds pats režīms kā trešo valstu apdrošinājuma ņēmējiem. Šādos apstākļos dalībvalstīm vajadzētu būt tiesībām pēc apspriešanās ar savām noregulējuma iestādēm atteikt trešās valsts noregulējuma procedūru atzīšanu.

(86)

Šīs direktīvas īstenošanai nevajadzētu kavēt to, ka valstu apdrošināšanas garantiju sistēmas pastāv līdzās atveseļošanas un noregulējuma režīmam – neatkarīgi no valsts apdrošināšanas garantiju sistēmu finansējuma avota. Noregulējuma instrumentu un pilnvaru izmantošanai attiecībā uz apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību nebūtu jāliedz apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un citiem prasītājiem saņemt kompensāciju, izmantojot šīs valsts apdrošināšanas garantiju sistēmas.

(87)

EAAPI būtu jāveicina noregulējuma iestāžu prakses konverģence, izmantojot pamatnostādnes, kas izdotas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1094/2010 16. pantu. Konkrētāk, EAAPI būtu jāprecizē viss turpmāk minētais: a) sīkāka informācija par kritērijiem, kas attiecas uz vienkāršotu pienākumu piemērošanu konkrētām sabiedrībām; b) virkne preventīvu atveseļošanas plānu scenāriju un kvalitatīvo un kvantitatīvo rādītāju minimālais saraksts; c) kritisko funkciju noteikšanas kritēriji; d) papildu jautājumi un kritēriji attiecībā uz noregulējamības novērtējumu; e) informācija par pasākumiem, kuru mērķis ir pārvarēt vai novērst šķēršļus noregulējamībai, un apstākļiem, kādos var piemērot katru pasākumu; un f) kā informācija jāsniedz kopsavilkuma vai apkopojuma veidā konfidencialitātes prasību ievērošanas nolūkā.

(88)

Finanšu pakalpojumu tehniskajiem standartiem būtu jāatvieglo konsekventa saskaņošana un atbilstoša apdrošinājuma ņēmēju, ieguldītāju un patērētāju aizsardzība visā Savienībā. Būtu lietderīgi un piemēroti uzticēt EAAPI kā iestādei ar augsti specializētām zināšanām izstrādāt un iesniegt Komisijai regulatīvo un īstenošanas tehnisko standartu projektus, kas nav saistīti ar politikas izvēli.

(89)

Ja tas paredzēts šajā direktīvā, Komisijai ar deleģētiem aktiem, ievērojot LESD 290. pantu, būtu jāpieņem EAAPI izstrādātie regulatīvo tehnisko standartu projekti saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1094/2010 10. līdz 14. pantu, lai precizētu šādus elementus: a) kritēriji tam, lai sabiedrību pakļautu preventīvas atveseļošanas plānošanai, metodes, kas jāizmanto, nosakot tirgus daļas atveseļošanas plānošanas nolūkos, un informācija, kas iekļaujama preventīvajos atveseļošanas plānos; b) noregulējuma plānu saturs un grupas noregulējuma plānu saturs; c) dažādi vērtēšanas elementi, tostarp apstākļi, kādos personu uzskata par neatkarīgu vērtēšanas nolūkā, metodika aktīvu un saistību vērtības novērtēšanai noregulējuma kontekstā, dažādu vērtējumu nodalīšana, metodika papildu zaudējumu rezervju aprēķināšanai, kas iekļaujamas provizoriskajos vērtējumos, metodika un principi to saistību vērtēšanai, kuras izriet no atvasinātajiem instrumentiem, un metodika atšķirīgas attieksmes vērtēšanas veikšanai; d) to līguma noteikumu saturs, kas iekļaujami finanšu līgumos, kurus reglamentē trešās valsts tiesību akti; e) noregulējuma kolēģiju operatīvā darbība. Ja tas paredzēts šajā direktīvā, Komisijai ar īstenošanas aktiem būtu jāpieņem EAAPI izstrādātie īstenošanas tehnisko standartu projekti, ievērojot LESD 291. pantu un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1094/2010 15. pantu, lai precizētu procedūras, standarta veidlapu un paraugu saturu un minimālo kopumu informācijas sniegšanai noregulējuma plānu un apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības sadarbības nolūkos.

(90)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/25/EK (9), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2007/36/EK (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2017/1132 (11) ir ietverti noteikumi par to sabiedrību akcionāru un kreditoru aizsardzību, uz kuriem attiecas minēto direktīvu darbības joma. Situācijā, kad noregulējuma iestādēm jārīkojas ātri, minētie noteikumi varētu traucēt efektīvu noregulējuma darbību un noregulējuma iestāžu noregulējuma instrumentu un pilnvaru piemērošanu. Tāpēc atkāpes saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES (12) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/23 (13) būtu jāattiecina arī uz darbībām, kas veiktas saistībā ar apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību noregulējumu. Lai ieinteresētajām personām garantētu maksimālās pakāpes juridisko noteiktību, šādas atkāpes būtu jānosaka skaidri, tām vajadzētu būt ierobežotām un tās jāizmanto tikai sabiedrības interesēs un tad, kad ir izpildīti kritēriji noregulējuma sākšanai.

(91)

Lai nodrošinātu pienācīgu informācijas apmaiņu un piekļuvi visām attiecīgajām iestādēm, ir jānodrošina, ka noregulējuma iestādes ir pārstāvētas visos attiecīgajos forumos un ka EAAPI izmanto speciālās zināšanas, kas vajadzīgas, lai veiktu uzdevumus saistībā ar apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību atveseļošanu un noregulējumu. Tāpēc Regula (ES) Nr. 1094/2010 būtu jāgroza, lai noregulējuma iestādes izraudzītos par kompetentajām iestādēm, kā noteikts minētajā regulā. Šāda noregulējuma iestāžu un kompetento iestāžu pielīdzināšana atbilst funkcijām, kas EAAPI piešķirtas, ievērojot Regulas (ES) Nr. 1094/2010 25. pantu, lai sniegtu ieguldījumu un aktīvi piedalītos atveseļošanas un noregulējuma plānu izstrādē un koordinēšanā.

(92)

Jānodrošina, ka apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības, personas, kas faktiski kontrolē to uzņēmējdarbību, un to pārvaldes, vadības vai uzraudzības struktūra pilda savus pienākumus attiecībā uz šādu sabiedrību noregulējumu. Tāpat ir jānodrošina, ka minētajām sabiedrībām, personām, kas faktiski kontrolē to darbību, un to pārvaldes, vadības vai uzraudzības struktūrai visā Savienībā piemēro līdzīgu režīmu. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāparedz administratīvi sodi un citi administratīvi pasākumi, kas ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši. Šādiem administratīviem sodiem un citiem administratīviem pasākumiem būtu jāatbilst konkrētām pamatprasībām attiecībā uz tiem, kam tie paredzēti, kritērijiem, kuri jāņem vērā, piemērojot administratīvu sodu vai citu administratīvu pasākumu, administratīvu sodu vai citu administratīvu pasākumu publicēšanu, sodu piemērošanas pamatpilnvarām un administratīvā naudas soda apmēru. Stingri ievērojot dienesta noslēpumu, EAAPI būtu jāuztur centralizēta datubāze par visiem administratīviem sodiem vai citiem administratīviem pasākumiem un informāciju par pārsūdzībām, par kurām tai ziņojušas uzraudzības iestādes un noregulējuma iestādes.

(93)

Dalībvalstīm nebūtu jāparedz noteikumi par administratīviem sodiem vai citiem administratīviem pasākumiem par šīs direktīvas pārkāpumiem, uz kuriem attiecas valsts krimināltiesības. Tomēr kriminālsodu saglabāšanai administratīvu sodu vai citu administratīvu pasākumu par pārkāpumiem vietā nevajadzētu mazināt vai citādi ietekmēt noregulējuma iestāžu un uzraudzības iestāžu spēju savlaicīgi sadarboties, piekļūt informācijai un veikt informācijas apmaiņu ar noregulējuma iestādēm un uzraudzības iestādēm citās dalībvalstīs, tostarp pēc ikviena attiecīgā pārkāpuma nodošanas kompetentajām tiesu iestādēm kriminālvajāšanai.

(94)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, saskaņot apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību noregulējuma noteikumus un procesus, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka jebkuras sabiedrības maksātnespējas ietekmes dēļ visā Savienībā šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(95)

Pieņemot lēmumus vai veicot darbības saskaņā ar šo direktīvu, uzraudzības iestādēm un noregulējuma iestādēm vienmēr būtu pienācīgi jāņem vērā to lēmumu un darbību ietekme uz apdrošinājuma ņēmējiem, reālo ekonomiku un finanšu stabilitāti citās dalībvalstīs un jāapsver ikviena meitasuzņēmuma vai pārrobežu darbību nozīme tās dalībvalsts apdrošinājuma ņēmējiem, finanšu sektoram un ekonomikai, kurā šāds meitasuzņēmums ir iedibināts vai šīs darbības tiek veiktas, pat gadījumos, kad attiecīgais meitasuzņēmums vai pārrobežu darbības ir mazāk nozīmīgi grupai.

(96)

Piecus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā Komisijai, pamatojoties uz gūto pieredzi un pēc apspriešanās ar EAAPI, būtu jāveic sīkāks izvērtējums un jāsagatavo ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei, galveno uzmanību pievēršot atsevišķiem šīs direktīvas piemērošanas aspektiem,