|
+II PIELIKUMS ATKRITUMU PIEŅEMŠANAS KRITĒRIJI UN PROCEDŪRAS |
II PIELIKUMS ATKRITUMU PIEŅEMŠANAS KRITĒRIJI UN PROCEDŪRAS
II PIELIKUMS ATKRITUMU PIEŅEMŠANAS KRITĒRIJI UN PROCEDŪRAS 1. Ievads Šajā pielikumā izklāstīti:
—
atkritumu pieņemšanas vispārīgie principi dažādu klašu poligonos. Nākotnē atkritumu klasifikācijas procedūrai būtu jābalstās uz šiem principiem,
—
nostādnes, kas nosaka atkritumu pieņemšanas pagaidu procedūras, pēc kurām jāvadās līdz vienotas atkritumu klasifikācijas un pieņemšanas procedūras izstrādei. Šo procedūru kopā ar attiecīgajām paraugu ņemšanas procedūrām izstrādās šīs direktīvas 16. pantā minētā tehniskā komiteja. Tehniskā komiteja izstrādā kritērijus konkrētu bīstamo atkritumu pieņemšanai poligonos, kas paredzēti nebīstamiem atkritumiem. Šo kritēriju izstrādē īpaši būtu jāņem vērā attiecīgo atkritumu iespējamais izskalojums īsā, vidēji ilgā un ilgā laikā. Šos kritērijus izstrādā divos gados pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā. Tehniskā komiteja izstrādā arī kritērijus atkritumu pieņemšanai pazemes krātuvēs. Šo kritēriju izstrādē īpaši jāņem vērā, ka atkritumiem nevajadzētu reaģēt nedz savstarpēji, nedz ar iežiem.
Tehniskā komiteja šo darbu izpilda trīs gados pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, izņemot šīs direktīvas pielikumos paredzētās kontroles, paraugu ņemšanas un analīzes metožu standartizācijas priekšlikumus, kas jāizstrādā divos gados pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, un minētais darbs jāizpilda, ievērojot šīs direktīvas 1. pantā noteiktos mērķus. 2. Vispārīgi principi Poligonā apglabājamo atkritumu sastāvs, izskalojuma veidošanās iespējas, pārmaiņas ilgā laikā un vispārīgās īpašības jāzina, cik precīzi vien iespējams. Atkritumus poligonā var pieņemt, pamatojoties uz pieņemamo vai nepieņemamo atkritumu sarakstiem pēc to īpašībām un izcelsmes, kā arī uz atkritumu analīzes metodēm un pieņemamo atkritumu īpašību robežvērtībām. Nākotnē šajā direktīvā aprakstītās atkritumu pieņemšanas procedūras cik iespējams balstīsies uz standartizētām atkritumu analīzes metodēm un pieņemamo atkritumu īpašību robežvērtībām. Līdz minēto analīzes metožu un robežvērtību noteikšanai dalībvalstīm būtu vismaz jāizveido konkrētas kategorijas poligonos pieņemamo vai nepieņemamo atkritumu valsts saraksti vai jānosaka kritēriji, pēc kuriem atkritumus iekļauj vienā vai otrā sarakstā. Lai atkritumus pieņemtu konkrētas kategorijas poligonā, šo atkritumu veidam jābūt iekļautam attiecīgajā valsts sarakstā vai jāatbilst kritērijiem, kuri ir līdzīgi tiem, pēc kuriem atkritumu veidu iekļauj sarakstā. Šos sarakstus vai tiem līdzvērtīgos kritērijus nosūta Komisijai sešos mēnešos pēc šīs direktīvas transponēšanas vai pēc sarakstu pieņemšanas valsts līmenī. Šie saraksti vai pieņemšanas kritēriji būtu jālieto, lai pieņemamo atkritumu sarakstu sastādītu katram poligonam saskaņā ar atļauju, kas paredzēta šīs direktīvas 9. pantā. Kritēriji, pēc kuriem atkritumus iekļauj sarakstos vai sadalījumā pa dažādu klašu poligoniem, var balstīties uz citiem likumdošanas aktiem un/vai atkritumu īpašībām. Kritērijiem, pēc kuriem atkritumus pieņem konkrētas klases poligonos, jāizriet no apsvērumiem, kas attiecas uz:
—
apkārtējās vides, galvenokārt gruntsūdens un virszemes ūdeņu aizsardzību,
—
vides aizsardzības sistēmu, piemēram, izolācijas un izskalojuma attīrīšanas sistēmu, aizsardzību,
—
vēlamo atkritumu nostiprināšanas procesu aizsardzību poligonā,
—
aizsardzību pret draudiem cilvēku veselībai.
Uz atkritumu īpašībām balstītu kritēriju piemēri ir šādi:
—
prasības informācijai par kopīgo sastāvu,
—
organisko vielu daudzuma ierobežojumi atkritumos,
—
prasības vai ierobežojumi, kas attiecas uz atkritumu organisko sastāvdaļu bioloģisko sadalīšanos,
—
noteiktu iespējami kaitīgu/bīstamu sastāvdaļu daudzuma ierobežojumi (attiecībā uz iepriekšminētajiem aizsardzības kritērijiem),
—
atkritumu ekotoksikoloģiskās īpašības un izskalojums.
Parasti uz īpašībām balstītajiem atkritumu pieņemšanas kritērijiem jābūt visplašākajiem inerto atkritumu poligoniem, konkrētākiem atkritumu poligoniem, kas paredzēti nebīstamiem atkritumiem, un viskonkrētākajiem bīstamo atkritumu poligoniem sakarā ar paaugstinātu vides aizsardzības līmeni pēdējo divu kategoriju poligonos. 3. Vispārīgās atkritumu pieņemšanas un testēšanas procedūras Atkritumu vispārīgajai raksturošanai un testēšanai jābalstās uz šādu trīs līmeņu hierarhiju:
Lai konkrēta veida atkritumus iekļautu sarakstā, parasti tie jāraksturo 1. līmenī, un tiem jāatbilst attiecīgajiem kritērijiem. Lai paliktu konkrēta poligona sarakstā, attiecīgā veida atkritumi pēc noteikta laika regulāri, piemēram, reizi gadā, jātestē 2. līmenī, un tiem jāatbilst attiecīgajiem kritērijiem. Katrai atkritumu kravai, kas nonāk pie poligona vārtiem, jāveic 3. līmeņa pārbaude. Uz noteiktu veidu atkritumiem pastāvīgi vai uz laiku var neattiecināt 1. līmeņa testēšanu. Tas ir pieļaujams, ja šādi testi nav lietderīgi, nav pieejamas attiecīgas testēšanas procedūras un pieņemšanas kritēriji, vai arī ja to nosaka tiesību akti ar augstāku spēku. 4. Atkritumu pieņemšanas pagaidu procedūru nostādnes Līdz šā pielikuma pilnīgai pabeigšanai obligāti izpildāms ir tikai 3. līmenis, bet 1. un 2. līmeni piemēro pēc iespējām. Šajā pārejas periodā konkrētas kategorijas poligonā pieņemamajiem atkritumiem jābūt valsts vai konkrēta poligona sarakstā vai jāatbilst kritērijiem, kuri ir līdzīgi tiem, pēc kuriem atkritumus iekļauj sarakstā. Pagaidu kritēriju izstrādē atkritumu pieņemšanai, pamatojoties uz trim galvenajām poligonu kategorijām vai attiecīgajiem sarakstiem, var izmantot šādas vispārīgās nostādnes. Attiecībā uz inerto atkritumu poligoniem : sarakstā var iekļaut tikai inertos atkritumus, ievērojot 2. panta e) punktā noteikto definīciju. Attiecībā uz nebīstamo atkritumu poligoniem : sarakstā var iekļaut tikai tos atkritumu veidus, uz kuriem neattiecas Direktīva 91/689/EEK. Attiecībā uz bīstamo atkritumu poligoniem : saraksta pagaidu projektā būtu iekļaujami tikai tie atkritumu veidi, uz kuriem attiecas Direktīva 91/689/EEK. Iekļaujot minētos atkritumu veidus sarakstā, būtu tomēr jāparedz attiecīgo atkritumu iepriekšēja apstrāde, ja tie satur pietiekami daudz sastāvdaļu, kas īsā laikā var radīt izskalojumu vai profesionālo slimību risku vai draudus videi, vai traucēt atkritumu nostiprināšanu poligonā tā plānotajā mūžā. ▼M4 ————— 6. Īpašas prasības attiecībā uz metālisko dzīvsudrabu Attiecībā uz metāliskā dzīvsudraba pagaidu glabāšanu, kas ir ilgāka par vienu gadu, ievēro šādas prasības:
A.
Dzīvsudraba sastāvs Metāliskais dzīvsudrabs atbilst šādām specifikācijām:
—
dzīvsudraba saturs ir lielāks par 99,9 % masas,
—
tas nesatur piemaisījumus, kas var izraisīt oglekļa tērauda vai nerūsējošā tērauda koroziju (piemēram, slāpekļskābes šķīdumu, hlorīdu sāļu šķīdumus).
B.
Konteineri Metāliskā dzīvsudraba glabāšanai izmantotie konteineri ir izturīgi pret koroziju un triecienizturīgi. Tāpēc tiem nav metinātu šuvju. Konteineri atbilst šādām konkrētām specifikācijām:
—
konteineru materiāls: oglekļa tērauds (vismaz ASTM A36) vai nerūsējošais tērauds (AISI 304, 316L),
—
konteineri ir hermētiski, gāzu un šķidrumu necaurlaidīgi,
—
konteineru ārējā virsma ir izturīga pret glabāšanas apstākļu iedarbību,
—
konteineru konstrukcijas tips iztur krišanas testu un hermētiskuma testu, kas aprakstīti testu un kritēriju rokasgrāmatas 6.1.5.3. un 6.1.5.4. nodaļā ANO rekomendācijās par bīstamo kravu pārvadājumiem (UN Recommendations on the Transport of Dangerous Goods, Manual of Tests and Criteria).
Lai pastāvīgi nodrošinātu pietiekamu neaizpildīto tilpumu un lai, šķidrumam izplešoties līdz ar temperatūras paaugstināšanos, nerastos noplūdes vai konteinera neatgriezeniski bojājumi, maksimāli pieļaujamais konteinera tilpuma pildījuma koeficients ir 80 %.
C.
Pieņemšanas procedūras Glabāšanā pieņem tikai konteinerus, kas atbilst šajā iedaļā noteiktajām prasībām. Pieņemšanas procedūras atbilst šādām prasībām:
—
pieņem tikai iepriekš noteiktajiem minimālajiem pieņemšanas kritērijiem atbilstošu metālisko dzīvsudrabu,
—
pirms novietošanas glabāšanā konteineriem veic vizuālu pārbaudi. Glabāšanā nepieņem bojātus, nehermētiskus vai korodējušus konteinerus,
—
uz konteinera ir materiālā iekalts pastāvīgs marķējums, kurā norādīts konteinera identifikācijas numurs, konstrukcijas materiāls, taras masa, ražotājs un ražošanas datums,
—
uz konteineriem ir pastāvīgi piestiprināta uzraksta plāksne, kurā norādīts tā sertifikāta identifikācijas numurs.
D.
Sertifikāts Iepriekš C iedaļā minētajā sertifikātā ir šādi elementi:
—
tā uzņēmuma nosaukums un adrese, kurā atkritumi radušies,
—
par konteinera piepildīšanu atbildīgās personas nosaukums un adrese,
—
piepildīšanas vieta un datums,
—
dzīvsudraba daudzums,
—
dzīvsudraba tīrības pakāpe un attiecīgos gadījumos piemaisījumu apraksts, pievienojot analīzes protokolu,
—
apliecinājums, ka konteinerus lieto tikai dzīvsudraba transportam/glabāšanai,
—
konteineru identifikācijas numuri,
—
īpašas piezīmes, ja ir.
Sertifikātus izdod uzņēmums, kurā atkritumi radušies, bet, ja to nav, persona, kas ir atbildīga par to apsaimniekošanu. 1. Pārskats
1.1 Atsauces1.2 Identificētās prasības1.3 Saistītie standarti2. Identificētās prasības
3. Saistītie standarti
|