II NODAĻA

7. pants

Ierobežojumi

1.  Invazīvas svešzemju sugas, kas rada bažas Savienībai, apzināti:

2.  Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu invazīvu svešzemju sugu, kas rada bažas Savienībai, neapzinātu introdukciju vai izplatīšanos, tostarp attiecīgos gadījumos – rupjas nolaidības dēļ.

8. pants

Dalībvalstu izdotas atļaujas

1.  Atkāpjoties no 7. panta 1. punkta a), b), c), d), f) un g) apakšpunktā noteiktajiem ierobežojumiem un ievērojot šā panta 2. punktu, dalībvalstis izveido atļauju sistēmu, kas ļauj iestādēm veikt pētniecību vai ex situ saglabāšanu attiecībā uz invazīvām svešzemju sugām, kas rada bažas Savienībai. Ja nolūkā veicināt cilvēku veselību nav iespējams izvairīties no tādu produktu izmantošanas, kuri iegūti no invazīvām svešzemju sugām, kas rada bažas Savienībai, dalībvalstis var savā atļauju sistēmā iekļaut arī ražošanu zinātnes vajadzībām un turpmāku izmantošanu medicīnā.

2.  Dalībvalstis pilnvaro savas kompetentās iestādes izdot 1. punktā minētās atļaujas darbībām, kas tiek veiktas ierobežotos turēšanas apstākļos un atbilst visiem šiem nosacījumiem:

Atļauja, kas minēta 1. punktā, attiecas tikai uz tādu invazīvu svešzemju sugu un īpatņu skaitu, kas nepārsniedz ierobežoto turēšanas apstākļu kapacitāti. Tajā paredz ierobežojumus, kas nepieciešami, lai mazinātu attiecīgās sugas izbēgšanas vai izplatīšanās risku. Dalībvalsts izdotā atļauja paliek kopā ar attiecīgo invazīvo svešzemju sugu visu laiku, kamēr minētā suga tiek turēta, ievesta vai pārvadāta Savienībā.

3.  Īpatņus uzskata par turētiem ierobežotos apstākļos, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

4.  Pieprasot dalībvalsts izdotu atļauju, pieprasītājs iesniedz visus nepieciešamos pierādījumus, kas ļauj kompetentajai iestādei novērtēt, vai 2. un 3. punktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti.

5.  Dalībvalstis pilnvaro savas kompetentās iestādes jebkurā brīdī uz laiku vai pavisam anulēt dalībvalsts izdotu atļauju, ja notiek neparedzēti notikumi ar kaitīgu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību vai attiecīgajiem ekosistēmu pakalpojumiem. Jebkuru dalībvalsts izdotas atļaujas anulēšanu zinātniski pamato, un, ja zinātniskā informācija ir nepietiekama, to pamato, atsaucoties uz piesardzības principu un pienācīgi ņemot vērā valsts administratīvos noteikumus.

6.  Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, pieņem formātu dokumentam, kas kalpo par pierādījumu dalībvalsts kompetento iestāžu izdotai atļaujai. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 27. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru. Dalībvalstis minēto formātu izmanto dokumentam, ko pievieno atļaujai.

7.  Attiecībā uz visām atļaujām, kas izdotas saskaņā ar šā panta 1. punktu, dalībvalstis nekavējoties dara publiski pieejamu internetā vismaz šādu informāciju:

8.  Dalībvalstis nodrošina, ka to kompetentās iestādes veic pārbaudes, lai nodrošinātu, ka iestādes atbilst nosacījumiem, kas paredzēti minētajās izdotajās atļaujās.

9. pants

Komisijas izdotas atļaujas

1.  Izņēmuma gadījumos neatliekamu sabiedrības interešu labā, tostarp sociāla vai ekonomiska rakstura interešu labā, ja ir saņemta Komisijas atļauja, saskaņā ar šajā pantā paredzēto procedūru un ievērojot 8. panta 2. un 3. punktā paredzētos nosacījumus, dalībvalstis var izsniegt iestādēm atļaujas veikt darbības, kas nav 8. panta 1. punktā paredzētās darbības.

2.  Komisija izveido un uztur elektronisku atļauju piešķiršanas sistēmu un 60 dienās no atļaujas pieteikuma saņemšanas pieņem lēmumu par to.

3.  Komisijas izdotas atļaujas pieteikumus dalībvalstis iesniedz, izmantojot 2. punktā minēto sistēmu.

4.  Komisijas izdotas atļaujas pieteikumā iekļauj šādas ziņas:

5.  Par Komisijas piešķirtajām atļaujām paziņo attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei. Atļaujā norāda konkrētu iestādi neatkarīgi no pieteikšanās procedūras, ko ievēro saskaņā ar 4. punkta a) apakšpunktu, un iekļauj 4. punktā minēto informāciju un atļaujas derīguma termiņu. Atļaujā iekļauj arī noteikumus par papildu vai aizvietošanas īpatņu piegādi iestādei, kas paredzēti izmantošanai darbībā, kam tiek prasīta atļauja.

6.  Kad Komisija ir izdevusi atļauju, kompetentā iestāde var saskaņā ar 8. panta 4. līdz 8. punktu izdot šā panta 1. punktā minēto dalībvalsts izdoto atļauju. Atļaujā norāda visus noteikumus, kas paredzēti Komisijas izdotajā atļaujā.

7.  Ja nav izpildīti šajā regulā paredzēti attiecīgi pienākumi, Komisija noraida atļaujas pieteikumu.

8.  Komisija iespējami īsā laikā informē attiecīgo dalībvalsti par jebkuru atļaujas pieteikuma noraidīšanu, ievērojot 7. punktu, un norāda noraidīšanas iemeslu.

10. pants

Ārkārtas pasākumi

1.  Ja dalībvalstij ir pierādījumi par tādas invazīvas svešzemju sugas klātbūtni vai nenovēršamu introdukcijas risku tās teritorijā, kura nav iekļauta Savienības sarakstā, bet par kuru kompetentās iestādes, pamatojoties uz provizoriskiem zinātniskiem pierādījumiem, ir konstatējušas, ka tā, iespējams, atbilst 4. panta 3. punktā noteiktajiem kritērijiem, dalībvalsts var nekavējoties veikt ārkārtas pasākumus, nosakot jebkuru no 7. panta 1. punktā paredzētajiem ierobežojumiem.

2.  Dalībvalsts, kas savas valsts teritorijā ievieš ārkārtas pasākumus, kuri ietver 7. panta 1. punkta a), d) vai e) apakšpunkta piemērošanu, nekavējoties paziņo Komisijai un visām pārējām dalībvalstīm par veiktajiem pasākumiem un pierādījumiem, kas pamato šos pasākumus.

3.  Attiecīgā dalībvalsts, ņemot vērā pieejamo tehnisko un zinātnisko informāciju, nekavējoties un jebkurā gadījumā 24 mēnešu laikā no dienas, kad pieņemts lēmums ieviest ārkārtas pasākumus, veic riska novērtējumu, ievērojot 5. pantu, attiecībā uz ārkārtas pasākumiem pakļautajām invazīvajām svešzemju sugām, lai iekļautu minētās sugas Savienības sarakstā.

4.  Ja Komisija saņem šā panta 2. punktā minēto paziņojumu vai ja tai ir citi pierādījumi par tādas invazīvas svešzemju sugas klātbūtni vai nenovēršamu introdukcijas risku Savienībā, kura nav iekļauta Savienības sarakstā, bet kura, iespējams, atbilst 4. panta 3. punktā noteiktajiem kritērijiem, tā, izmantojot īstenošanas aktus, balstīdamās uz provizoriskiem zinātniskiem pierādījumiem, izvērtē, vai ir domājams, ka šī suga atbilst minētajiem kritērijiem, un pieņem Savienības ārkārtas pasākumus, ar kuriem attiecībā uz šīs sugas radītajiem riskiem uz noteiktu laiku piemēro jebkurus no 7. panta 1. punktā minētajiem ierobežojumiem, ja tā secina, ka kritēriji, kas noteikti 4. panta 3. punktā, visdrīzāk tiks izpildīti. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 27. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

5.  Ja Komisija pieņem 4. punktā minēto īstenošanas aktu, dalībvalstis attiecīgi atceļ vai groza jebkurus ārkārtas pasākumus, ko tās ir veikušas.

6.  Ja Komisija invazīvo svešzemju sugu iekļauj Savienības sarakstā, dalībvalstis arī atceļ vai groza savus ārkārtas pasākumus.

7.  Ja pēc riska novērtējuma, kas veikts, ievērojot šā panta 3. punktu, Komisija invazīvo svešzemju sugu neiekļauj Savienības sarakstā, dalībvalstis atceļ ārkārtas pasākumus, ko tās veic, ievērojot šā panta 1. punktu, un, ievērojot 12. panta 1. punktu, minēto sugu var iekļaut valsts sarakstā ar invazīvām svešzemju sugām, kas rada bažas dalībvalstij, kā arī apsvērt iespēju īstenot pastiprinātu reģionālu sadarbību saskaņā ar 11. pantu.

11. pants

Invazīvas svešzemju sugas, kas rada bažas reģioniem, un Savienībā vietējas sugas

1.  Dalībvalstis savos saskaņā ar 12. pantu izveidotajos valstu sarakstos ar invazīvām svešzemju sugām, kas rada bažas dalībvalstij, var norādīt sugas – kas Savienībā ir vai nav vietējas –, attiecībā uz kurām ir vajadzīga pastiprināta reģionāla sadarbība.

2.  Pēc iesaistīto dalībvalstu lūguma Komisija veic darbības, lai saskaņā ar 22. panta 1. punktu sekmētu sadarbību un koordināciju starp minētajām iesaistītajām dalībvalstīm. Vajadzības gadījumā, pamatojoties uz konkrētu invazīvu svešzemju sugu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un attiecīgajiem ekosistēmu pakalpojumiem, kā arī cilvēku veselību un ekonomiku, un ar noteikumu, ka tas ir rūpīgi attaisnots ar pastiprinātas reģionālas sadarbības pamatojuma vispusīgu analīzi, ko veikušas lūgumu iesniegušās dalībvalstis, Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, iesaistītajām dalībvalstīm var uzlikt pienākumu savā teritorijā vai tās daļā pēc vajadzības mutatis mutandis piemērot 13., 14. un 16. pantu, 17. pantu neatkarīgi no 18. panta, kā arī 19. un 20. pantu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 27. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.  Invazīvām svešzemju sugām, kas rada bažas reģionam un ir kādas dalībvalsts vietējās sugas, attiecīgās dalībvalsts teritorijā nepiemēro 13., 14., 16., 17., 19., 20. un 24. panta noteikumus. Dalībvalstis, kurās minētās sugas ir vietējās sugas, sadarbojas ar attiecīgajām dalībvalstīm, lai saskaņā ar 13. pantu novērtētu izplatības ceļus, un, apspriežoties ar pārējām dalībvalstīm, saskaņā ar 22. panta 1. punktā minēto procedūru var pieņemt attiecīgus pasākumus, lai novērstu minēto sugu tālāku izplatīšanos.

12. pants

Invazīvas svešzemju sugas, kas rada bažas dalībvalstīm

1.  Dalībvalstis var izveidot valsts sarakstu ar invazīvām svešzemju sugām, kas rada bažas dalībvalstij. Attiecībā uz minētajām invazīvajām svešzemju sugām dalībvalstis savā teritorijā pēc vajadzības var piemērot tādus pasākumus, kas paredzēti 7., 8., 13. līdz 17., 19. un 20. pantā. Minētie pasākumi atbilst LESD, un par tiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem paziņo Komisijai.

2.  Dalībvalstis informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par sugām, kuras tās uzskata par invazīvām svešzemju sugām, kas rada bažas dalībvalstij, un par pasākumiem, ko piemēro saskaņā ar 1. punktu.

13. pants

Rīcības plāni par invazīvu svešzemju sugu izplatības ceļiem

1.  Dalībvalstis 18 mēnešos no dienas, kad pieņemts Savienības saraksts, veic visaptverošu analīzi par invazīvu svešzemju sugu, kas rada bažas Savienībai, neapzinātas introdukcijas un izplatīšanās ceļiem vismaz savā teritorijā, kā arī savos jūras ūdeņos, kā definēts Direktīvas 2008/56/EK 3. panta 1. punktā, un nosaka tos izplatības ceļus, attiecībā uz kuriem vajadzīga prioritāra rīcība (“prioritāri izplatības ceļi”) sakarā ar sugu, kas pa šiem izplatīšanās ceļiem ienāk Savienībā, daudzumu vai iespējamo kaitējumu.

2.  Trīs gadu laikā no Savienības saraksta pieņemšanas katra dalībvalsts izstrādā un īsteno vienu rīcības plānu vai rīcības plānu kopumu saistībā ar prioritārajiem izplatības ceļiem, kurus tā ir noteikusi saskaņā ar 1. punktu. Rīcības plānos iekļauj rīcības grafiku un apraksta pasākumus, kas jāpieņem, un attiecīgā gadījumā brīvprātīgas darbības un paraugprakses kodeksus saistībā ar prioritārajiem izplatības ceļiem un lai novērstu invazīvu svešzemju sugu neapzinātu introdukciju Savienībā vai izplatīšanos tās teritorijā.

3.  Dalībvalstis nodrošina koordināciju ar mērķi izstrādāt vienu rīcības plānu vai rīcības plānu kopumu, kas koordinēts attiecīgajā reģionālajā līmenī saskaņā ar 22. panta 1. punktu. Ja šādi reģionālie rīcības plāni nav izstrādāti, dalībvalstis izstrādā un īsteno rīcības plānus, kas attiecas uz valsts teritoriju, pēc iespējas veicot koordināciju attiecīgajā reģionālajā līmenī.

4.  Rīcības plānos, kas minēti šā panta 2. punktā, jo īpaši iekļauj pasākumus, kas izstrādāti, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi, un kas paredzēti, lai:

5.  Rīcības plānus, kas izstrādāti saskaņā ar 2. punktu, nekavējoties nosūta Komisijai. Vismaz reizi sešos gados pēc pēdējās nosūtīšanas dalībvalstis pārskata savus rīcības plānus un nosūta tos Komisijai.