|
+9. pants 1. |
9. pants 1.Dalībvalstis nosaka minimālos energosnieguma standartus nedzīvojamām ēkām, ar kuriem tiek nodrošināts, ka minētās ēkas nepārsniedz trešajā daļā minēto konkrēto maksimālo energosnieguma robežvērtību, kas izteikta ar primārās enerģijas izmantojuma vai enerģijas galaizmantojuma skaitlisku rādītāju kWh/(m2/gadā), līdz piektajā daļā norādītajiem datumiem. Maksimālās energosnieguma robežvērtības nosaka, pamatojoties uz nedzīvojamo ēku fondu, kāds tas ir 2020. gada 1. janvārī, balstoties uz pieejamo informāciju un – attiecīgā gadījumā – statistisko izlasi. Dalībvalstis pamatscenārijā neiekļauj nedzīvojamās ēkas, kurām tās piemēro atbrīvojumu, ievērojot 6. punktu. Katra dalībvalsts nosaka maksimālo energosnieguma robežvērtību tā, ka 16 % no tās nacionālā nedzīvojamo ēku fonda ir virs minētās robežvērtības (“16 % robežvērtība”). Katra dalībvalsts arī nosaka maksimālo energosnieguma robežvērtību nosaka tā, ka 26 % no tās nacionālā nedzīvojamo ēku fonda ir virs minētās robežvērtības (“26 % robežvērtība”). Dalībvalstis var noteikt maksimālās energosnieguma robežvērtības attiecībā uz visu valsts nedzīvojamo ēku fondu vai atsevišķam ēku tipam vai ēku kategorijai. Dalībvalstis robežvērtības var noteikt tādā līmenī, kas atbilst konkrētai energosnieguma klasei, ar noteikumu, ka tās atbilst trešās daļas prasībām. Ar minimālajiem energosnieguma standartiem nodrošina vismaz to, ka visas nedzīvojamās ēkas ir zem:
a)
16 % robežvērtības, no 2030. gada; un
b)
26 % robežvērtības, no 2033. gada. Atsevišķu nedzīvojamo ēku atbilstību robežvērtībām pārbauda, balstoties uz energosnieguma sertifikātiem vai – attiecīgā gadījumā – citiem pieejamajiem līdzekļiem. Savos ceļvežos, kas minēti 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā, dalībvalstis saskaņā ar virzību uz nacionālā ēku fonda pārveidošanu par bezemisiju ēkām nosaka konkrētus termiņus, kādos nedzīvojamām ēkām līdz 2040. un 2050. gadam jāpanāk atbilstība zemākām maksimālajām energosnieguma robežvērtībām. Dalībvalstis var noteikt un publicēt kritērijus, saskaņā ar kuriem atsevišķas nedzīvojamās ēkas, ņemot vērā minēto ēku paredzamo izmantošanu nākotnē, ņemot vērā nopietnas grūtības vai nelabvēlīga izmaksu un ieguvumu novērtējuma gadījumā, tiek atbrīvotas no šajā punktā noteiktajām prasībām. Visi šādi kritēriji ir skaidri, precīzi un stingri un tie nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret visām nedzīvojamām ēkām. Nosakot minētos kritērijus, dalībvalstis ļauj ex ante novērtēt aptverto nedzīvojamo ēku potenciālo īpatsvaru un gādā par to, lai no noteiktajām prasībām netiktu atbrīvots nesamērīgs skaits nedzīvojamo ēku. Dalībvalstis par kritērijiem ziņo arī savos nacionālo ēku renovācijas plānos, ko iesniedz Komisijai, ievērojot 3. pantu. Ja dalībvalstis nosaka kritērijus atbrīvojumiem, ievērojot astoto daļu, tās panāk līdzvērtīgus energosnieguma uzlabojumus citās nedzīvojamo ēku fonda daļās. Ja saistībā ar vispārējo renovāciju, kas vajadzīga, lai sasniegtu šajā punktā noteiktās energosnieguma robežvērtības, konkrētai nedzīvojamai ēkai ir nelabvēlīgs izmaksu un ieguvumu novērtējums, dalībvalstis pieprasa, lai attiecībā uz konkrēto nedzīvojamo ēku tiktu īstenoti vismaz tie individuālie renovācijas pasākumi, kuriem ir labvēlīgs izmaksu un ieguvumu novērtējums. Ja dabas katastrofa ir nopietni bojājusi nacionālo nedzīvojamo ēku fondu vai tā daļu, dalībvalsts var uz laiku koriģēt maksimālo energosnieguma robežvērtību, lai citu vājākā snieguma nedzīvojamo ēku energorenovāciju aizstātu ar bojāto nedzīvojamo ēku energorenovāciju, vienlaikus nodrošinot, ka energorenovācija tiek veikta procentuālā izteiksmē līdzīgai nedzīvojamo ēku fonda daļai. Šādā gadījumā par korekciju un tās prognozēto ilgumu dalībvalsts ziņo savā nacionālajā ēku renovācijas plānā. 1. Pārskats
1.1 Atsauces1.2 Identificētās prasības1.3 Saistītie standarti2. Identificētās prasības
3. Saistītie standarti
|