9. pants Nedzīvojamo ēku minimālie energosnieguma standarti un dzīvojoamo ēku fonda pakāpeniskas renovācijas trajektorijas

Maksimālās energosnieguma robežvērtības nosaka, pamatojoties uz nedzīvojamo ēku fondu, kāds tas ir 2020. gada 1. janvārī, balstoties uz pieejamo informāciju un – attiecīgā gadījumā – statistisko izlasi. Dalībvalstis pamatscenārijā neiekļauj nedzīvojamās ēkas, kurām tās piemēro atbrīvojumu, ievērojot 6. punktu.

Katra dalībvalsts nosaka maksimālo energosnieguma robežvērtību tā, ka 16 % no tās nacionālā nedzīvojamo ēku fonda ir virs minētās robežvērtības (“16 % robežvērtība”). Katra dalībvalsts arī nosaka maksimālo energosnieguma robežvērtību nosaka tā, ka 26 % no tās nacionālā nedzīvojamo ēku fonda ir virs minētās robežvērtības (“26 % robežvērtība”). Dalībvalstis var noteikt maksimālās energosnieguma robežvērtības attiecībā uz visu valsts nedzīvojamo ēku fondu vai atsevišķam ēku tipam vai ēku kategorijai.

Dalībvalstis robežvērtības var noteikt tādā līmenī, kas atbilst konkrētai energosnieguma klasei, ar noteikumu, ka tās atbilst trešās daļas prasībām.

Ar minimālajiem energosnieguma standartiem nodrošina vismaz to, ka visas nedzīvojamās ēkas ir zem:

Atsevišķu nedzīvojamo ēku atbilstību robežvērtībām pārbauda, balstoties uz energosnieguma sertifikātiem vai – attiecīgā gadījumā – citiem pieejamajiem līdzekļiem.

Savos ceļvežos, kas minēti 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā, dalībvalstis saskaņā ar virzību uz nacionālā ēku fonda pārveidošanu par bezemisiju ēkām nosaka konkrētus termiņus, kādos nedzīvojamām ēkām līdz 2040. un 2050. gadam jāpanāk atbilstība zemākām maksimālajām energosnieguma robežvērtībām.

Dalībvalstis var noteikt un publicēt kritērijus, saskaņā ar kuriem atsevišķas nedzīvojamās ēkas, ņemot vērā minēto ēku paredzamo izmantošanu nākotnē, ņemot vērā nopietnas grūtības vai nelabvēlīga izmaksu un ieguvumu novērtējuma gadījumā, tiek atbrīvotas no šajā punktā noteiktajām prasībām. Visi šādi kritēriji ir skaidri, precīzi un stingri un tie nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret visām nedzīvojamām ēkām. Nosakot minētos kritērijus, dalībvalstis ļauj ex ante novērtēt aptverto nedzīvojamo ēku potenciālo īpatsvaru un gādā par to, lai no noteiktajām prasībām netiktu atbrīvots nesamērīgs skaits nedzīvojamo ēku. Dalībvalstis par kritērijiem ziņo arī savos nacionālo ēku renovācijas plānos, ko iesniedz Komisijai, ievērojot 3. pantu.

Ja dalībvalstis nosaka kritērijus atbrīvojumiem, ievērojot astoto daļu, tās panāk līdzvērtīgus energosnieguma uzlabojumus citās nedzīvojamo ēku fonda daļās.

Ja saistībā ar vispārējo renovāciju, kas vajadzīga, lai sasniegtu šajā punktā noteiktās energosnieguma robežvērtības, konkrētai nedzīvojamai ēkai ir nelabvēlīgs izmaksu un ieguvumu novērtējums, dalībvalstis pieprasa, lai attiecībā uz konkrēto nedzīvojamo ēku tiktu īstenoti vismaz tie individuālie renovācijas pasākumi, kuriem ir labvēlīgs izmaksu un ieguvumu novērtējums.

Ja dabas katastrofa ir nopietni bojājusi nacionālo nedzīvojamo ēku fondu vai tā daļu, dalībvalsts var uz laiku koriģēt maksimālo energosnieguma robežvērtību, lai citu vājākā snieguma nedzīvojamo ēku energorenovāciju aizstātu ar bojāto nedzīvojamo ēku energorenovāciju, vienlaikus nodrošinot, ka energorenovācija tiek veikta procentuālā izteiksmē līdzīgai nedzīvojamo ēku fonda daļai. Šādā gadījumā par korekciju un tās prognozēto ilgumu dalībvalsts ziņo savā nacionālajā ēku renovācijas plānā.

Dalībvalstis nodrošina, ka visa dzīvojamo ēku fonda vidējais primārās enerģijas izmantojums kWh/(m2/gadā):

Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz 55 % no trešajā daļā minētā vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājuma tiek sasniegti, renovējot 43 % vājākā snieguma dzīvojamās ēkas. Vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājumu, kas panākts, renovējot dzīvojamās ēkas, kuras cietušas no dabas katastrofas, piemēram, zemestrīces un plūdiem, dalībvalstis var ieskaitīt rādītājā, kas panākts, renovējot 43 % vājākā snieguma dzīvojamās ēkas.

Savos renovācijas centienos panākt visa dzīvojamo ēku fonda vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājumu dalībvalstis nosaka tādus pasākumus kā minimālie energosnieguma standarti, tehniskā palīdzība un finansiālā atbalsta pasākumi.

Savos renovācijas centienos dalībvalstis neparedz nesamērīgus atbrīvojumus īres dzīvojamām ēkām vai ēku vienībām.

Dalībvalstis nacionālajos ēku renovācijas plānos norāda metodiku, kas izmantota, un datus, kas ievākti, lai aplēstu otrajā un trešajā daļā minētās vērtības. Novērtējot nacionālos ēku renovācijas plānus, Komisija uzrauga otrajā un trešajā daļā minēto vērtību sasniegšanas gaitu, tostarp 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku skaitu un ēku vienību skaitu vai grīdas platību, un vajadzības gadījumā sniedz ieteikumus. Minētie ieteikumi citstarp var paredzēt plašāku minimālo energosnieguma standartu izmantošanu.

Nacionālā trajektorija pakāpeniskai dzīvojamo ēku fonda renovācijai attiecas uz datiem par nacionālo dzīvojamo ēku fondu, balstoties – attiecīgā gadījumā – uz statistikas izlasi un energosnieguma sertifikātiem.

Ja vidējais fosilās enerģijas izmantojuma īpatsvars dzīvojamās ēkās ir mazāks par 15 %, dalībvalstis var koriģēt trešās daļas a) un b) apakšpunktā noteiktos līmeņus, lai nodrošinātu, ka visa dzīvojamo ēku fonda vidējais primārās enerģijas izmantojums kWh/(m2/gadā) līdz 2030. gadam un pēc tam ik pēc pieciem gadiem ir vienāds vai zemāks par nacionāli noteikto vērtību, ko iegūst, lineāri samazinot vidējo primārās enerģijas izmantojumu laikposmā no 2020. līdz 2050. gadam saskaņā ar dzīvojamo ēku fonda pārveidi par bezemisiju ēku fondu.

Nosakot noteikumus par sankcijām, dalībvalstis ņem vērā mājokļu īpašnieku finansiālo stāvokli un piekļuvi pienācīgam finansiālajam atbalstam, jo īpaši mazaizsargātām mājsaimniecībām.

Pamatojoties uz minēto analīzi, Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par finanšu instrumentu efektivitāti un piemērotību attiecībā uz ēku energosnieguma uzlabošanu, jo īpaši attiecībā uz vājākā snieguma ēkām.