|
+9. pants 2. |
9. pants 2.Līdz 2026. gada 29. maijam katra dalībvalsts nosaka nacionālo trajektoriju pakāpeniskai dzīvojamo ēku fonda renovācijai saskaņā ar nacionālo ceļvedi un 2030., 2040. un 2050. gada mērķrādītājiem, kas iekļauti dalībvalsts nacionālajā ēku renovācijas plānā, un saskaņā ar mērķi līdz 2050. gadam pārveidot nacionālo ēku fondu par bezemisiju ēku fondu. Nacionālo trajektoriju pakāpeniskai dzīvojamo ēku fonda renovācijai izsaka kā visa dzīvojamo ēku fonda vidējā primārās enerģijas izmantojuma kWh/(m2/gadā) samazinājumu laikposmā no 2020. līdz 2050. gadam, un tajā identificē to dzīvojamo ēku un dzīvojamo ēku vienību skaitu vai grīdas platību, kas ik gadus renovējama, tostarp 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku un dzīvojamo ēku vienību skaitu vai grīdas platību. Dalībvalstis nodrošina, ka visa dzīvojamo ēku fonda vidējais primārās enerģijas izmantojums kWh/(m2/gadā):
a)
līdz 2030. gadam samazinās vismaz par 16 %, salīdzinājumā ar 2020. gadu;
b)
līdz 2035. gadam samazinās vismaz par 20–22 %, salīdzinājumā ar 2020. gadu;
c)
līdz 2040. gadam un pēc tam ik pēc pieciem gadiem – ir vienāds vai zemāks par nacionāli noteikto vērtību, ko iegūst, pakāpeniski samazinot vidējo primārās enerģijas izmantojumu laikposmā no 2030. līdz 2050. gadam saskaņā ar dzīvojamo ēku fonda pārveidi par bezemisiju ēku fondu. Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz 55 % no trešajā daļā minētā vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājuma tiek sasniegti, renovējot 43 % vājākā snieguma dzīvojamās ēkas. Vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājumu, kas panākts, renovējot dzīvojamās ēkas, kuras cietušas no dabas katastrofas, piemēram, zemestrīces un plūdiem, dalībvalstis var ieskaitīt rādītājā, kas panākts, renovējot 43 % vājākā snieguma dzīvojamās ēkas. Savos renovācijas centienos panākt visa dzīvojamo ēku fonda vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājumu dalībvalstis nosaka tādus pasākumus kā minimālie energosnieguma standarti, tehniskā palīdzība un finansiālā atbalsta pasākumi. Savos renovācijas centienos dalībvalstis neparedz nesamērīgus atbrīvojumus īres dzīvojamām ēkām vai ēku vienībām. Dalībvalstis nacionālajos ēku renovācijas plānos norāda metodiku, kas izmantota, un datus, kas ievākti, lai aplēstu otrajā un trešajā daļā minētās vērtības. Novērtējot nacionālos ēku renovācijas plānus, Komisija uzrauga otrajā un trešajā daļā minēto vērtību sasniegšanas gaitu, tostarp 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku skaitu un ēku vienību skaitu vai grīdas platību, un vajadzības gadījumā sniedz ieteikumus. Minētie ieteikumi citstarp var paredzēt plašāku minimālo energosnieguma standartu izmantošanu. Nacionālā trajektorija pakāpeniskai dzīvojamo ēku fonda renovācijai attiecas uz datiem par nacionālo dzīvojamo ēku fondu, balstoties – attiecīgā gadījumā – uz statistikas izlasi un energosnieguma sertifikātiem. Ja vidējais fosilās enerģijas izmantojuma īpatsvars dzīvojamās ēkās ir mazāks par 15 %, dalībvalstis var koriģēt trešās daļas a) un b) apakšpunktā noteiktos līmeņus, lai nodrošinātu, ka visa dzīvojamo ēku fonda vidējais primārās enerģijas izmantojums kWh/(m2/gadā) līdz 2030. gadam un pēc tam ik pēc pieciem gadiem ir vienāds vai zemāks par nacionāli noteikto vērtību, ko iegūst, lineāri samazinot vidējo primārās enerģijas izmantojumu laikposmā no 2020. līdz 2050. gadam saskaņā ar dzīvojamo ēku fonda pārveidi par bezemisiju ēku fondu. 1. Pārskats
1.1 Atsauces1.2 Identificētās prasības1.3 Saistītie standarti2. Identificētās prasības
3. Saistītie standarti
|