43. pants Iepakojuma atkritumu rašanās novēršana

1.   Katra dalībvalsts iepakojuma atkritumu apjomu uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar iepakojuma atkritumu apjomu uz vienu iedzīvotāju 2018. gadā, par ko Komisijai ziņots saskaņā ar Lēmumu 2005/270/EK, samazina vismaz šādā apmērā:

2.   Lai dalībvalstīm palīdzētu sasniegt šā panta 1. punktā noteiktos iepakojuma atkritumu novēršanas mērķrādītājus, Komisija līdz 2027. gada 12. februārim ar īstenošanas aktiem, ko pieņem, ievērojot 56. panta 7. punkta c) apakšpunktu, nosaka korekcijas koeficientu, lai ņemtu vērā tūrisma pieaugumu vai samazināšanos salīdzinājumā ar 2018. bāzes gadu. Minēto korekcijas koeficientu nosaka, pamatojoties uz iepakojuma atkritumu apjomu uz vienu tūristu un tūristu skaita atšķirībām salīdzinājumā ar 2018. bāzes gadu, un ņem vērā iepakojuma atkritumu samazināšanas potenciālu tūrismā.

3.   Neskarot 1. un 4. punktu, dalībvalstis, kuras jau ir izveidojušas atsevišķas iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas sistēmas, proti, vienu sistēmu mājsaimniecību iepakojuma atkritumiem un otru – rūpnieciskajiem un komerciālajiem iepakojuma atkritumiem, var saglabāt šīs sistēmas.

4.   Lai sasniegtu 1. punktā noteiktos mērķrādītājus, katra dalībvalsts cenšas samazināt radīto plastmasas iepakojuma atkritumu daudzumu.

5.   Papildus tiem pasākumiem, kas paredzēti šajā regulā, dalībvalstis, atbilstoši Savienības atkritumu politikas vispārējiem mērķiem un lai sasniegtu šajā pantā noteiktos mērķrādītājus, īsteno pasākumus, kuru mērķis ir novērst iepakojuma atkritumu rašanos un minimalizēt iepakojuma ietekmi uz vidi. Šādi pasākumi var ietvert ekonomisku instrumentu izmantošanu un citus pasākumus, kas stimulē piemērot atkritumu hierarhiju, piemēram, pasākumi, kas minēti Direktīvas 2008/98/EK IV un IVa pielikumā, vai citi piemēroti instrumenti un pasākumi, arī stimuli, kas paredzēti paplašinātās ražotāju atbildības shēmās, un pienākumi ražotājiem vai ražotāju atbildības organizācijām pieņemt atkritumu rašanās novēršanas plānus. Pasākumi ir samērīgi un nediskriminējoši, un tiek izstrādāti tā, lai nepieļautu šķēršļus tirdzniecībai vai konkurences izkropļojumus. Šādi pasākumi neizraisa pāreju uz vieglāku iepakojuma materiālu, ko izmanto, lai izpildītu iepakojuma atkritumu samazināšanas mērķrādītāju.

6.   Šā panta 4. punktā nolūkā un neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2020/2184 (73) 16. panta 2. punktu, dalībvalstis paredz stimulus restorāniem, ēdnīcām, bāriem, kafejnīcām un ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem, lai tie saviem klientiem bez maksas vai par nelielu pakalpojuma maksu pasniegtu ūdensvada ūdeni, ja tas ir pieejams, atkalizmantojamā vai atkārtoti uzpildāmā formātā.

7.   Šā panta 5. punkta nolūkā dalībvalstis var ieviest iepakojuma atkritumu rašanās novēršanas pasākumus, kas pārsniedz 1. punktā noteiktos minimālos mērķrādītājus, rīkojoties saskaņā ar šo regulu.

8.   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var līdz 2025. gada 31. decembrim pieprasīt Komisijai 1. punktā noteikto mērķrādītāju aprēķināšanai izmantot citu bāzes gadu, nevis 2018. gadu. Ja dalībvalsts to prasa, Komisija, neskarot 5. un 7. punktu, var atļaut dalībvalstij, aprēķinot 1. punktā noteiktos mērķrādītājus, izmantot pieprasīto bāzes gadu ar nosacījumu, ka dalībvalsts iesniedz pamatotus pierādījumus:

9.   Līdz 2032. gada 12. februārim Komisija izskata šā panta 1. punktā noteiktos mērķrādītājus un novērtē vajadzību iekļaut konkrētus mērķrādītājus attiecībā uz noteiktiem iepakojuma materiāliem. Minētajā nolūkā Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, pievienojot leģislatīvā akta priekšlikumu, ja Komisija to uzskata par lietderīgu.