|
+I PIELIKUMS Kopīgs vispārīgais ēku energosnieguma aprēķina satvars |
I PIELIKUMS Kopīgs vispārīgais ēku energosnieguma aprēķina satvars
I PIELIKUMS Kopīgs vispārīgais ēku energosnieguma aprēķina satvars (minēts 4. pantā) 1. Ēkas energosniegumu nosaka, pamatojoties uz aprēķināto vai uzskaitīto enerģijas izmantojumu, un tas atspoguļo tipisko enerģijas izmantojumu telpu apkurei, telpu dzesēšanai, mājsaimniecības karstā ūdens apgādei, ventilācijai, iebūvētam apgaismojumam un citām ēkas inženiertehniskām sistēmām. Dalībvalstis nodrošina, ka tipiskais enerģijas izmantojums ir reprezentatīvs attiecībā uz katras relevantās tipoloģijas ekspluatācijas apstākļiem un atspoguļo tipiskos izmantotāja paradumus. Ja iespējams, tipisku enerģijas izmantojumu un tipiskus izmantotāja paradumus balsta uz pieejamo nacionālo statistiku, būvnormatīviem un uzskaites datiem. Ja ēku energosnieguma aprēķina pamatā ir uzskaitītais enerģijas izmantojums, aprēķina metodoloģijai jāspēj identificēt iemītnieku paradumu un vietējā klimata ietekmi, ko aprēķina rezultātos neatspoguļo. Lai aprēķinātu ēku energosniegumu, pamatojoties uz uzskaitīto enerģijas izmantojumu, ir vajadzīgi vismaz mēneša intervāla nolasījumi un ir jānošķir energonesēji. Dalībvalstis uzskaitīto enerģijas patēriņu tipiskos ekspluatācijas apstākļos var izmantot, lai verificētu aprēķinātā enerģijas izmantojuma pareizību un salīdzinātu aprēķināto un faktisko sniegumu. Uzskaitīto enerģijas patēriņu verifikācijas un salīdzināšanas vajadzībām var balstīt uz mēneša nolasījumiem. Ēkas energosniegumu izsaka ar skaitlisku norādi par primārās enerģijas izmantošanu uz references grīdas platības vienību gadā (kWh/(m2/gadā)) gan energosnieguma sertifikācijas vajadzībām, gan nolūkā izpildīt minimālās energosnieguma prasības. Ēkas energosnieguma noteikšanai izmantotā metodoloģija ir pārredzama un atvērta inovācijai. Dalībvalstis savu valsts aprēķina metodoloģiju apraksta, balstoties uz A pielikumu galvenajos Eiropas standartos par ēku energosniegumu, proti, (EN) ISO 52000-1, (EN) ISO 52003-1, (EN) ISO 52010-1, (EN) ISO 52016-1, (EN) ISO 52018-1, (EN) ISO 52120-1, EN 16798-1 un EN 17423 vai aizstājošos dokumentos. Šis noteikums nav uzskatāms par minēto standartu juridisku kodifikāciju. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad ēkas apgādā centralizētas siltumapgādes vai aukstumapgādes sistēmas, aprēķina metodoloģijā šādas apgādes priekšrocības, jo īpaši atjaunīgās enerģijas īpatsvars, tiek atzītas un ņemtas vērā, izmantojot individuāli sertificētus vai atzītus primārās enerģijas faktorus. 2. Enerģētiskās vajadzības un enerģijas izmantojumu telpu apkurei, telpu dzesēšanai, mājsaimniecības karstā ūdens apgādei, ventilācijai, apgaismojumam un citām ēkas inženiertehniskajām sistēmām aprēķina, izmantojot mēnešu, stundu vai par stundu īsākus laika aprēķina intervālus, lai ņemtu vērā dažādus apstākļus, kas būtiski ietekmē sistēmas darbību un sniegumu, un iekštelpu apstākļus un optimizētu veselības, telpu gaisa kvalitātes, tostarp komforta līmeņus, ko dalībvalstis noteikušas valsts vai reģionālā līmenī. Ja ar enerģiju saistītiem ražojumiem ir piemērojami konkrētiem ražojumiem piemērojami noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK, un tie energosnieguma un dzīves cikla GSP aprēķināšanas vajadzībām saskaņā ar šo direktīvu ietver īpašas prasības par ražojuma informāciju, nacionālās aprēķina metodes neprasa papildu informāciju. Primārās enerģijas aprēķina pamatā ir regulāri atjaunināti un uz nākotni vērsti katra energonesēja primārās enerģijas faktori (izšķir neatjaunīgās primārās enerģijas, atjaunīgās primārās enerģijas un kopējo faktoru) vai svēruma faktori, kuriem ir jābūt valstu iestāžu atzītiem un kuros jāņem vērā paredzamā energoresursu struktūra, par pamatu ņemot nacionālo enerģētikas un klimata plānu. Minēto primārās enerģijas faktoru vai svēruma faktoru pamatā var būt valsts, reģionālā vai vietējā informācija. Primārās enerģijas faktorus vai svēruma faktorus var noteikt uz gada, sezonas, mēneša, dienas vai stundas bāzes vai to pamatā var būt cita specifiskāka informācija, kas darīta pieejama par atsevišķām centralizētām sistēmām. Primārās enerģijas faktorus vai svēruma faktorus nosaka dalībvalstis. Par izdarītajām izvēlēm un datu avotiem ziņo saskaņā ar EN 17423 vai jebkuru citu dokumentu, kas to aizstāj. Tā vietā, lai izmantotu primārās enerģijas faktoru, kas atspoguļo valstī esošo elektroenerģijas struktūru, dalībvalstis var izvēlēties izmantot elektroenerģijas vidējo Savienības primārās enerģijas faktoru, kas noteikts saskaņā ar Direktīvu (ES) 2023/1791. 3. Lai izteiktu ēkas energosniegumu, dalībvalstis nosaka papildu skaitliskus rādītājus par kopējo, neatjaunīgās un atjaunīgās primārās enerģijas izmantojumu un par radītajām ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijām CO2 ekvivalenta kilogramos (m2/gadā). 4. Metodoloģiju nosaka, ņemot vērā vismaz šādus aspektus:
a)
šādi faktiskie ēkas siltuma rādītāji (tostarp tās iekšējās šķērssienas):
i)
siltumvadītspēja;
ii)
izolācija;
iii)
pasīvā apkure;
iv)
dzesēšanas elementi;
v)
termiskie tilti;
b)
apkures iekārtas un mājsaimniecības apgāde ar karsto ūdeni, tostarp to siltumizolācijas rādītāji;
c)
objektā uz vietas uzstādītās atjaunīgās enerģijas ražošanas un enerģijas uzkrāšanas jauda;
d)
gaisa kondicionēšanas iekārtas;
e)
dabīgā un mehāniskā ventilācija, kas var ietvert gaisnecaurlaidību un siltuma atgūšanu;
f)
iebūvētās apgaismes iekārtas (galvenokārt nedzīvojamo ēku sektorā);
g)
ēkas projekts, atrašanās vieta un orientācija, tostarp āra klimats;
h)
pasīvas solārās sistēmas un aizsardzība pret sauli;
i)
telpu mikroklimatiskie nosacījumi, tostarp projektētie;
j)
iekšējās slodzes;
k)
ēku automatizācijas un vadības sistēmas un to spējas uzraudzīt, kontrolēt un optimizēt energosniegumu. 5. Ņem vērā šādu aspektu pozitīvo ietekmi:
a)
vietējie saules iedarbības apstākļi, aktīvas solārās sistēmas un citas siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas sistēmas, kuru pamatā ir atjaunīgo energoresursu enerģija;
b)
elektroenerģija, kas iegūta koģenerācijas procesā;
c)
centralizētas vai kopīgas apkures un dzesēšanas sistēmas;
d)
dabiskais apgaismojums;
e)
elektroenerģijas uzkrāšanas sistēmas;
f)
siltumenerģijas uzkrāšanas sistēmas. 6. Lai aprēķinātu ēku energosniegumu, ēkas būtu atbilstīgi jāklasificē šādās kategorijās:
a)
dažāda tipa vienģimenes mājas;
b)
daudzdzīvokļu mājas;
c)
biroji;
d)
izglītības iestāžu ēkas;
e)
slimnīcas;
f)
viesnīcas un restorāni;
g)
sporta kompleksi;
h)
vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumu ēkas;
i)
citu tipu enerģijas patērētājas ēkas. 1. Pārskats
1.1 Atsauces1.2 Identificētās prasības1.3 Saistītie standarti2. Identificētās prasības
3. Saistītie standarti
|