14. pants Nacionālo atjaunošanas plānu sagatavošana

1.   Katra dalībvalsts, ņemot vērā jaunākos zinātniskos pierādījumus, sagatavo nacionālo atjaunošanas plānu un, lai sagatavotos, veic monitoringu un izpēti, kas vajadzīga, lai apzinātu atjaunošanas pasākumus, kuri nepieciešami 4. līdz 13. pantā izklāstīto pienākumu izpildei, un lai sniegtu ieguldījumu 1. pantā noteiktajos Savienības virsmērķos un mērķrādītājos.

2.   Dalībvalstis kvantitatīvi nosaka platību, kas jāatjauno, lai sasniegtu 4. un 5. pantā izklāstītos atjaunošanas mērķrādītājus, ņemot vērā dalībvalstu teritorijā sastopamo 4. panta 1. un 4. punktā un 5. panta 1. un 2. punktā minēto dzīvotņu veidu stāvokli un to 4. panta 7. punktā un 5. panta 5. punktā minēto sugu dzīvotņu kvalitāti un kvantitāti, kuras atrodas ekosistēmās, uz ko attiecas 2. pants. Kvantitatīvās noteikšanas pamatā cita starpā ir šāda informācija:

Nolūkā kvantitatīvi noteikt katra dzīvotņu veida platību, kas jāatjauno, lai sasniegtu 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktos atjaunošanas mērķrādītājus, šā punkta pirmās daļas a) apakšpunkta ii) punktā minētā dzīvotņu platība, kuras stāvoklis nav labs, ietver tikai tādas teritorijas, kurās dzīvotņu veida stāvoklis ir zināms.

Nolūkā kvantitatīvi noteikt katra dzīvotņu veida platību, kas jāatjauno, lai sasniegtu 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 5. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktā noteiktos atjaunošanas mērķrādītājus, šā punkta pirmās daļas a) apakšpunkta ii) punktā minētā dzīvotņu platība, kuras stāvoklis nav labs, ietver tikai tādas teritorijas, kurās dzīvotņu veida stāvoklis ir zināms vai būs zināms, ievērojot 4. panta 9. punktu un 5. panta 7. punktu.

Ja dalībvalsts plāno piemērot 4. panta 2. punktā noteikto atkāpi, minētā dalībvalsts nosaka minētajā pantā norādītās procentuālās daļas.

Ja dalībvalsts plāno piemērot 4. panta 5. punktā un 5. panta 3. punktā noteikto atkāpi, minētā dalībvalsts nosaka mazāko procentuālo daļu, kas izvēlēta, ievērojot minētos pantus.

3.   Attiecībā uz II pielikumā uzskaitīto dzīvotņu veidu 7. grupu dalībvalstis nosaka procentuālo daļu, kas minēta 5. panta 1. punkta d) apakšpunktā.

4.   Dalībvalstis nosaka un kartē 8. pantā minētās urbāno ekosistēmu teritorijas visām savām pilsētām un mazpilsētām un piepilsētām.

Pilsētas vai mazpilsētas un piepilsētas urbānās ekosistēmas teritorijā ietilpst:

Dalībvalstis var divu vai vairāku blakus esošu pilsētu vai divu vai vairāku blakus esošu mazpilsētu un piepilsētu – vai abu – urbāno ekosistēmu teritorijas apvienot vienā urbānās ekosistēmas teritorijā, kas ir kopīga, attiecīgi, minētajām pilsētām vai mazpilsētām un piepilsētām.

5.   Līdz 2030. gadam dalībvalstis, izmantojot atklātu un rezultatīvu procesu un novērtējumu, kas balstās uz jaunākajiem zinātniskajiem pierādījumiem, 20. panta 10. punktā minēto orientējošo satvaru un, ja tāds ir pieejams, 20. panta 11. punktā minēto orientējošo satvaru, nosaka apmierinošus līmeņus:

6.   Dalībvalstis identificē un kartē lauksaimniecības un meža teritorijas, kurām vajadzīga atjaunošana, jo īpaši teritorijas, kurām intensifikācijas vai citu apsaimniekošanas faktoru dēļ ir vajadzīga labāka savienotība un lielāka ainaviskā daudzveidība.

7.   Līdz 2025. gada 19. augustam katra dalībvalsts var izstrādāt metodiku IV pielikumā minētās metodikas papildināšanai, lai monitorētu ļoti daudzveidīgas ainavas iezīmes, uz kurām neattiecas kopīgā metodika, kas norādīta minētajā pielikumā iekļautajā aprakstā par ļoti daudzveidīgām ainavas iezīmēm. Komisija līdz 2024. gada 19. septembrim sniedz norādījumus par šādu metodiku izstrādes satvaru.

8.   Dalībvalstis attiecīgā gadījumā lauksaimniecībā izmantotam kūdrājam nosaka hidroloģiskā režīma atjaunošanas apmēra samazinājumu, kā minēts 11. panta 4. punkta piektajā daļā.

9.   Dalībvalstis identificē sinerģiju ar klimata pārmaiņu mazināšanu, pielāgošanos klimata pārmaiņām, zemes degradācijas neitralitāti un katastrofu novēršanu un atjaunošanas pasākumiem attiecīgi nosaka prioritāti. Dalībvalstis ņem vērā arī:

10.   Dalībvalstis apzina sinerģijas ar lauksaimniecību un mežsaimniecību. Tās arī apzina esošo lauksaimniecības un mežsaimniecības praksi, tostarp KLP intervences, kas veicina šīs regulas mērķu sasniegšanu.

11.   Šīs regulas īstenošana neuzliek dalībvalstīm pienākumu pārplānot jebkādu finansējumu saskaņā ar KLP, KZP vai citām lauksaimniecības un zivsaimniecības finansēšanas programmām un instrumentiem saskaņā ar DFS 2021.–2027. gadam.

12.   Dalībvalstis var veicināt privātu vai publisku atbalsta shēmu ieviešanu to ieinteresēto personu labā, kuras īsteno 4. līdz 12. pantā minētos atjaunošanas pasākumus, tostarp zemes īpašnieku un apsaimniekotāju, lauksaimnieku, mežsaimnieku un zvejnieku labā.

13.   Nacionālo atjaunošanas plānu izstrādi dalībvalstis koordinē ar to teritoriju kartēšanu, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu vismaz nacionālo devumu 2030. gada atjaunīgās enerģijas mērķrādītāja sasniegšanā, un attiecīgā gadījumā koordinē ar paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritoriju un īpašu infrastruktūras teritoriju izraudzīšanos. Nacionālo atjaunošanas plānu sagatavošanas laikā dalībvalstis nodrošina sinerģiju ar atjaunīgās enerģijas izvēršanu un enerģijas infrastruktūras izvēršanu, un ar jau izraudzītajām atjaunīgo energoresursu paātrinātas apguves teritorijām un īpašām infrastruktūras teritorijām un nodrošina, ka netiek mainīta minēto teritoriju funkcionēšana, tostarp Direktīvā (ES) 2018/2001 paredzētās atļauju piešķiršanas procedūras, kas piemērojamas minētajām teritorijām, kā arī tīkla projektu funkcionēšana, kas nepieciešami atjaunīgās enerģijas integrēšanai elektroenerģijas sistēmā, un attiecīgās atļauju piešķiršanas procedūras.

14.   Gatavojot nacionālos atjaunošanas plānus, dalībvalstis ņem vērā jo īpaši šādus elementus:

15.   Sagatavojot nacionālos atjaunošanas plānus, dalībvalstis ņem vērā arī stratēģisku kritiski svarīgu izejvielu projektus, ja tie ir atzīti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

16.   Kad dalībvalstis sagatavo nacionālos atjaunošanas plānus, tās:

17.   Kad iespējams, dalībvalstis veicina sinerģiju ar citu dalībvalstu nacionālajiem atjaunošanas plāniem, jo īpaši pārrobežu ekosistēmu gadījumā vai gadījumā, kad dalībvalstīm ir kopīgs jūras reģions vai apakšreģions Direktīvas 2008/56/EK nozīmē.

18.   Lai sagatavotu un īstenotu nacionālos atjaunošanas plānus saistībā ar jūras ekosistēmu atjaunošanu un atkalizveidošanu, dalībvalstis, ja tas ir praktiski iespējams un lietderīgi, var izmantot esošās reģionālās institucionālās sadarbības struktūras.

19.   Ja dalībvalstis konstatē problēmu, kas varētu kavēt jūras ekosistēmu atjaunošanas un atkalizveidošanas pienākumu izpildi un saistībā ar ko ir vajadzīgi tādi pasākumi, attiecībā uz kuriem tās nav kompetentas, tās attiecīgā gadījumā individuāli vai kopīgi vēršas pie dalībvalstīm, Komisijas vai starptautiskām organizācijām, sniedzot aprakstu par konstatēto problēmu un iespējamos pasākumus, lai tos varētu apsvērt un, iespējams, pieņemt.

20.   Dalībvalstis nodrošina, ka atjaunošanas plāna sagatavošana ir atklāta, pārredzama, iekļaujoša un rezultatīva un ka sabiedrībai, tostarp visām attiecīgajām iesaistītajām personām, tiek dotas faktiskas iespējas agrīni piedalīties tā sagatavošanā. Apspriešanās atbilst prasībām, kas izklāstītas Direktīvā 2001/42/EK.