b) Uzvedības pieņēmumi par klientu kontiem bez noteiktiem pārcenošanas datumiem

Izsakot uzvedības pieņēmumus par kontiem bez noteiktiem pārcenošanas datumiem saistībā ar procentu likmju riska pārvaldību, iestādēm ir:

• (a) jāspēj identificēt “pamata” bilance, proti, noguldījumi, kuri ir stabili un kuru pārcenošana ir mazticama arī tad, ja procentu likmju vide būtiski mainītos, un/vai citi noguldījumi, kuru ierobežoto elastīgumu pret procentu likmes izmaiņām varētu modelēt bankas;
• (b) šo depozītu modelēšanas pieņēmumiem ir jāatspoguļo noguldītāju (piem., privātpersonu vai MVU, korporatīvo) un kontu īpašības (piem., darījumu vai nedarījumu). Minēto kategoriju vispārējs apraksts ir atrodams zemāk:
• i. privātpersonu un MVU darījumu noguldījumi ietver bezprocentu un citus privātpersonu noguldījumus, kuros atlīdzības komponents neietekmē klienta lēmumu turēt kontā naudas līdzekļus;
• ii. privātpersonu un MVU nedarījumu noguldījumi ietver privātpersonu noguldījumus (tostarp regulētos), kuros atlīdzības komponents ietekmē klienta lēmumu turēt kontā naudas līdzekļus;
• iii. korporatīvie noguldījumi ietver korporatīvo un citu klientu kontus, izņemot starpbanku kontus vai citus pilnībā cenjutīgus kontus;
• (c) jāizvērtē iespējamā migrācija starp noguldījumiem bez konkrēta pārcenošanas datuma un citiem noguldījumiem, kas pie dažādiem procentu likmes scenārijiem varētu grozīt galvenos uzvedības modelēšanas pieņēmumus;
• (d) jāizvērtē iespējamie privātpersonu vai MVU noguldījumu pārcenošanas ierobežojumi zemu vai negatīvu procentu likmju vidē;
• (e) jānodrošina, ka pieņēmumi par pamata un citu modelēto bilanču samazinājumu ir saprātīgi un atbilstoši, sabalansējot peļņas priekšrocības pret papildu ekonomiskās vērtības risku, kas saistīts ar nākotnes procentu likmes aktīvu, ko finansē šie atlikumi, atdeves fiksēšanu, un iespējamiem negūtiem ieņēmumiem pieaugošu procentu likmju vidē;
• (f) aizliegts paļauties tikai uz statistikas vai kvantitatīvām metodēm, lai noteiktu uzvedības pārcenošanas datumus un NMD naudas plūsmas profilu. Turklāt attiecīgu NMD modelēšanas pieņēmumu noteikšanai var būt nepieciešama dažādu iestādes ekspertu (piem., riska pārvaldības un riska kontroles nodaļa, pārdošanas un finanšu nodaļas) sadarbība;
• (g) jāuztur attiecīga šo pieņēmumu dokumentācija to politikā un procedūrās, un jānodrošina iespēja sekot tiem līdzi;
• (h) jāsaprot, kāda ir pieņēmumu ietekme uz iestādes pašas izvēlētajiem riska rādītāju izvaddatiem un iekšējā kapitāla sadales lēmumiem, tostarp periodiski veicot jutīguma analīzes aprēķinus attiecībā uz galvenajiem parametriem (piem., pamatbilances procentu un termiņa — uz kontiem un tālāknodošanas rādītājiem) un rādītājiem, kas izmanto līguma noteikumus, nevis uzvedības pieņēmumus, lai izolētu pieņēmumu ietekmi gan uz ekonomisko vērtību, gan peļņu;
• (i) jāveic spriedzes testi, lai saprastu izvēlēto riska rādītāju jutību uz izmaiņām pamata pieņēmumos, šādu testu rezultātus izmantojot iekšējā kapitāla piešķiršanas lēmumos.