2. Noregulējuma iestādes izstrādā noregulējuma plānus apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, attiecībā uz kurām tās novērtē, ka salīdzinājumā ar citām to kompetencē esošām sabiedrībām ir lielāka varbūtība, ka attiecīgās sabiedrības maksātnespējas gadījumā noregulējuma darbība būtu sabiedrības interesēs, kā minēts 19. panta 5. punktā, vai attiecībā uz kurām iestādes novērtē, ka tās veic kritisku funkciju. Minētajos novērtējumos ņem vērā vismaz nepieciešamību sasniegt noregulējuma mērķus un sabiedrības lielumu, uzņēmējdarbības modeli, riska profilu, savstarpējo saistību, aizstājamību un jo īpaši tās pārrobežu darbību.
Pamatojoties uz pirmajā daļā minētajiem novērtējumiem, noregulējuma iestādes nodrošina, ka vismaz 40 % no dalībvalsts dzīvības apdrošināšanas un pārapdrošināšanas tirgus un vismaz 40 % no tās nedzīvības apdrošināšanas un pārapdrošināšanas tirgus, ja dzīvības apdrošināšanas tirgus daļa ir balstīta uz bruto tehniskajām rezervēm un nedzīvības apdrošināšanas tirgus daļa ir balstīta uz bruto parakstītajām prēmijām, piemēro noregulējuma plānošanu. Aprēķinot tirgus seguma līmeni, var ņemt vērā grupas meitasuzņēmumus, ja šie meitasuzņēmumi ir iekļauti grupas noregulējuma plānā.
Mazām un nesarežģītām sabiedrībām nepiemēro noregulējuma plānošanas prasības, izņemot gadījumus, kad noregulējuma iestāde uzskata, ka šāda sabiedrība rada īpašu risku valsts vai reģionālā līmenī.