V PIELIKUMS OBJEKTAM RAKSTURĪGĀ RISKA NOVĒRTĒŠANAS POSMI UN PRINCIPI

1.   

Lai piesārņojumu raksturotu, ir jāidentificē objektā esošo piesārņotāju veids (piem., smagie metāli, organiskie piesārņotāji utt.) un jānosaka to avots, koncentrācija, ķīmiskā forma un izplatība augsnē, cilmiezī un pazemes ūdeņos. Piesārņotāju klātbūtni un koncentrāciju dažādajos segmentos nosaka, veicot paraugošanu un izpēti objektā un ārpus tā gadījumā, ja pastāv aizdomas par piesārņotāju pārnesi. Ar potenciāli piesārņojošām darbībām saistītus piesārņotājus paraugo attiecīgajos segmentos, pamatojoties uz vides kontekstu un piesārņotāju fizikālķīmiskajām īpašībām, kas ietekmē to uzvedību vidē. Ņem vērā dabiskos un antropogēnos fona līmeņus.

2.   

Ekspozīcijas novērtējumā ir jānosaka, kādā ceļā augsnes piesārņotāji var sasniegt subjektus. Ekspozīcijas ceļi var ietvert ieelpošanu, norīšanu, saskari ar ādu, uzņemšanu augos, migrāciju uz pazemes ūdeņiem vai citus ceļus. Lai aplēstu dienas ekspozīcijas devu, piesārņotāju koncentrācijas ekspozīcijas segmentā apvieno ar ekspozīcijas parametriem (piem., ekspozīcijas biežumu un ilgumu, augsnes norīšanas ātrumu utt.) un tādām subjektu pazīmēm kā vecums, dzimums un veselības stāvoklis. Avota, ceļa un subjekta saites apkopo grafiskā, shematiskā un vienkāršotā attēlojumā (“teorētiskajā objekta modelī”). Ekspozīciju var novērtēt, veicot tiešu analīzi ekspozīcijas punktā vai modelējot piesārņotāja pārnesi uz ekspozīcijas segmentu.

3.   

Toksiskuma vai bīstamības novērtējumā, balstoties uz devu un ekspozīcijas ilgumu, izvērtē piesārņotāju potenciālo negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību un vidi. Toksiskuma vai bīstamības novērtējumā ņem vērā piesārņotāju iedabisko toksiskumu un dažādu eksponēto subjektu (cilvēku un ekosistēmu) – piemēram, dzīvnieku, mikroorganismu, augu, bērnu, grūtnieču, vecu cilvēku utt. – uzņēmību pret tiem. Toksikoloģisko informāciju izmanto, lai aplēstu atsauces devas vai koncentrācijas, ko izmanto riska raksturošanai.

4.   

Lai, raksturojot risku, novērtētu piesārņotā objekta nelabvēlīgās ietekmes apmēru un varbūtīgumu, ka tam būs šāda ietekme uz cilvēka veselību un vidi, arī sakarā ar piesārņojuma migrāciju uz citiem vides segmentiem, ir jāintegrē informācija no iepriekšējiem posmiem. Riska raksturošana palīdz riska mazināšanas pasākumus un remediācijas pasākumus novērtēt un sakārtot pēc prioritātes un nodrošināt, ka augsnes stāvoklis atbilst esošajam un plānotajam zemes izmantojumam. Tas var arī palīdzēt noteikt objekta augsnes remediācijas vai apsaimniekošanas mērķus, piemēram, sasniegt maksimālās pieņemamās robežvērtības vai konkrētajam objektam specifiskas uz riska izvērtēšanu balstītas skrīninga vērtības. Riska novērtēšana ietver daudzas hipotēzes un nenoteiktību. Tāpēc ir svarīgi minētās hipotēzes un nenoteiktību izvērtēt, lai pilnībā izprastu iegūto rezultātu nozīmi un pieņemtu labi pamatotus lēmumus.