IV PIELIKUMS Gaisa kvalitātes novērtēšana un paraugu ņemšanas punktu izvietošana

1.

Gaisa kvalitāti novērtē visās vietās, izņemot tās, kas uzskaitītas 2. punktā.

Uz paraugu ņemšanas vietu atrašanās vietu attiecas B un C punkts. Piemērojami arī B un C punktā noteiktie principi, ciktāl tie ir būtiski, lai apzinātu konkrētas vietas, kurās nosaka attiecīgo piesārņotāju koncentrācijas, ja gaisa kvalitāti novērtē ar indikatīviem mērījumiem vai modelēšanas lietotnēm.

2.

Atbilstību cilvēka veselības aizsardzībai noteiktajām robežvērtībām un mērķvērtībām nenovērtē šādās vietās:

a)

Uz cilvēka veselības aizsardzību vērstos paraugu ņemšanas punktus izvieto tā, lai iegūtu uzticamus datus par visiem šiem elementiem:

b)

paraugu ņemšanas punktus parasti izvieto tā, lai netiktu mērīta tiešā paraugu ņemšanas punkta tuvumā esošā mikrovide, proti, paraugu ņemšanas punkts, ja vien iespējams, jānovieto tā, lai ņemtais gaisa paraugs reprezentētu gaisa kvalitāti ne mazāk kā 100 m garā ielas segmentā vietās, kurās mēra ceļu satiksmes pienesumu, vismaz 25 m × 25 m platībā vietās, kurās mēra pienesumu no mājsaimniecību apkures, un vismaz 250 m × 250 m platībā vietās, kurās mēra pienesumu no rūpnieciskiem objektiem vai citiem avotiem, piemēram, ostām vai lidostām;

c)

ja mērķis ir novērtēt gaisa kvalitāti gaisa piesārņojuma karstajos punktos, paraugu ņemšanas punktus attiecīgajās zonās izvieto vietās ar visaugstākajiem koncentrācijas līmeņiem, kādiem iedzīvotāji varētu tikt tieši vai netieši pakļauti laikposmā, kas ir būtisks konkrētajā robežvērtību vai mērķvērtību vidējās vērtības aprēķināšanas periodā; attiecīgā gadījumā un ja vien iespējams šādus paraugu ņemšanas punktus izvieto vietās, kurās jutīgi iedzīvotāji un mazaizsargātas grupas varētu tikt tieši vai netieši pakļauti laikposmā, kas ir būtisks konkrētajā robežvērtību vai mērķvērtību vidējās vērtības aprēķināšanas periodā, tostarp, bet ne tikai, dzīvojamās zonās, skolās, slimnīcās, aprūpes namos vai biroju telpās;

d)

paraugu ņemšanas punktu novietojums pilsētas fona teritorijās ir tāds, lai piesārņojuma līmeni tajās ietekmētu integrēts pienesums no visiem attiecīgajiem avotiem; piesārņojuma līmenī nedominē viens avots, ja vien šāds stāvoklis nav tipisks kādai lielākai pilsētas teritorijai; minētie paraugu ņemšanas punkti parasti reprezentē vairāku kvadrātkilometru lielu platību;

e)

paraugu ņemšanas punktus lauku fona teritorijās izvieto tā, lai to piesārņojuma līmeni ietekmētu integrētais pienesums no attiecīgajiem avotiem, bet ne no pilsētu teritorijām, galvenajiem ceļiem vai to tuvumā esošiem rūpnieciskie objektiem, t. i., tuvāk par 5 km;

f)

ja mērķis ir novērtēt ceļu satiksmes pienesumu, paraugu ņemšanas punktus izvieto tā, lai iegūtu datus no ielām ar augstāko koncentrācijas līmeni, ņemot vērā satiksmes intensitāti (kas atbilst lielākajam satiksmes blīvumam konkrētajā zonā), vietējās dispersijas īpatnības un telpisko zemes izmantojumu (piemēram, kanjona tipa ielas);

g)

ja mērķis ir novērtēt mājsaimniecību apkures pienesumu, paraugu ņemšanas punktus izvieto pa vējam no galvenajiem avotiem attiecīgajā valdošā vēja virzienā no šiem avotiem;

h)

ja mērķis ir novērtēt rūpniecisko avotu, ostu vai lidostu pienesumu, izvieto vismaz vienu paraugu ņemšanas punktu tuvākajā dzīvojamā zonā pa vējam no galvenā avota attiecīgajā valdošā vēja virzienā; ja fona koncentrācija nav zināma, papildu paraugu ņemšanas punktu izvieto pret vēju no galvenā avota, atkarībā no attiecīgā valdošā vēja virziena; paraugu ņemšanas punktus var izvietot tā, lai varētu uzraudzīt, kā tiek piemēroti LPTP;

i)

ja iespējams, paraugu ņemšanas punkti arī reprezentē līdzīgas vietas, kuras neatrodas paraugu ņemšanas punktu tiešā tuvumā; zonās, kurās gaisa piesārņotāju līmenis pārsniedz novērtēšanas slieksni, skaidri definē teritoriju, kuru reprezentē katrs paraugu ņemšanas punkts; ja iespējams, visu zonu aptver dažādās reprezentativitātes teritorijas, kas definētas konkrētajam paraugu ņemšanas punktam; koncentrāciju attiecīgās zonas vietās, uz kurām neattiecas minētās zonas paraugu ņemšanas punkti, novērtē ar piemērotām metodēm;

j)

ņem vērā vajadzība paraugu ņemšanas punktus izvietot uz salām, ja tas nepieciešams cilvēka veselības aizsardzībai;

k)

ja iespējams, paraugu ņemšanas punktus, kuros mēra arsēnu, kadmiju, svinu, dzīvsudrabu, niķeli un policikliskos aromātiskos ogļūdeņražus, izvieto vienuviet ar PM10 paraugu ņemšanas punktiem.

a)

ģeogrāfiskais apgabals var ietvert kaimiņos neesošus apakšapgabalus, taču paplašinājums nedrīkst pārsniegt attiecīgās zonas robežas;

b)

ja novērtēšana tiek veikta ar modelēšanas lietotnēm, izmanto mērķim atbilstošu modelēšanas sistēmu un modelētas koncentrācijas izmanto paraugu ņemšanas punkta atrašanās vietā, lai novērtējumu nekropļotu sistemātiska modelētā mērījuma neobjektivitāte;

c)

var ņemt vērā citus rādītājus, kas nav absolūtās koncentrācijas (piemēram, procentiles);

d)

dažādo piesārņotāju pielaides līmeņi un iespējamās izslēgšanas vērtības var mainīties atkarībā no paraugu ņemšanas punkta raksturlielumiem;

e)

par gaisa kvalitātes rādītāju konkrētam gadam izmanto novērotā piesārņotāja gada vidējo koncentrāciju.

a)

gaisa plūsmai ap paraugu ņemšanas punkta ieplūdes atveri jābūt netraucētai (parasti tai jābūt brīvai vismaz 270o leņķī vai paraugu ņemšanas punktos uz apbūves līnijas – vismaz 180o leņķī), bez šķēršļiem, kas ietekmē gaisa plūsmu ieplūdes atveres tuvumā (vismaz 1,5 m attālumā no ēkām, balkoniem, kokiem un citiem šķēršļiem un vismaz 0,5 m attālumā no tuvākās ēkas, ja paraugu ņemšanas punkts reprezentē gaisa kvalitāti uz apbūves līnijas);

b)

parasti paraugu ņemšanas punkta ieplūdes atveri novieto 0,5 m (elpošanas zona) līdz 4 m augstumā virs zemes; augstāks novietojums arī var būt piemērots, ja paraugu ņemšanas punkts atrodas fona teritorijās; lēmumu izmantot šādu augstāku novietojumu sīki dokumentē;

c)

paraugu ņemšanas ierīces ieplūdes atveri nenovieto tiešā piesārņojuma avotu tuvumā, lai nepieļautu tādu emisiju tiešu ieplūdi, kuras nav sajaukušās ar gaisu un kurām sabiedrības locekļi nevarētu būt pakļauti;

d)

paraugu ņemšanas ierīces izplūdes atveri novieto tā, lai novērstu no tās izvadītā gaisa atkārtotu pieplūdi ieplūdes atverei;

e)

attiecībā uz visiem piesārņotājiem paraugu ņemšanas ierīces, ar ko mēra ceļu satiksmes pienesumu, novieto vismaz 25 m attālumā no lielu krustojumu malas un ne tālāk kā 10 m no brauktuves malas; šajā punktā “brauktuves mala” ir līnija, kas motorizēto satiksmi atdala no citām zonām; termins “liels krustojums” ir krustojums, kas aptur satiksmes plūsmu un rada atšķirīgas emisijas (apstāšanās un kustības atsākšana) salīdzinājumā ar pārējo ceļu.

f)

nosēdumu mērījumiem fona teritorijās piemēro EMEP vadlīnijas un kritērijus;

g)

attiecībā uz ozona mērījumiem dalībvalstis nodrošina, ka paraugu ņemšanas punkts atrodas tālu no tādiem avotiem kā krāsnis un incinerācijas dūmvadi un tālāk par 10 m no tuvākā autoceļa, attālumam palielinoties atkarībā no satiksmes intensitātes;

h)

var ņemt vērā arī šādus faktorus:

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.