II sadaļa. Pamatnostādnes par privātpersonu vai MVU noguldījumu produktu, uz kuriem attiecas augstāka izejošās naudas plūsma, identificēšan u

1. daļa. Vispārīgi apsvērumi

Likviditātes pārskatu nolūkos privātpersonas noguldījums ir uzskatāms par iedibinātu attiecību daļu apvienotā iestāžu un tirgus mēroga stresa scenārijā, ja noguldītājs atbilst vismaz vienam no šādiem kritērijiem:

• a) noguldītājam ir aktīvas līgumattiecības ar iestādi uz minimālu laiku;
• b) noguldītājam ir aizņēmuma līgumattiecības ar iestādi par hipotekāro aizdevumu vai citiem ilg termiņa aizdevumiem; vai
• c) noguldītājam ir minimāls aktīvu produktu (kas nav aizdevumi) skaits iestādē.

Privātpersonas noguldījumu uzskata par turētu darījumu kontā, ja algas, ienākumi vai darījumi tiek regulāri attiecīgi kreditēti un debitēti konkrētajā kontā.

3. Attiecībā uz abiem II sadaļas 1. daļas 1. un 2. punkta apsvērumiem iestādēm ir jābūt pieejamai datu vēsturei, tostarp par noguldītāju rīcību, lai pamatotu viņu noguldījumu klasifikāciju.

5. lapa no 10 4. Metodoloģija privātpersonu vai MVU noguldījumu produktu, uz kuriem attiecas augstāka izejošās naudas plūsma, identificēšanai

4.1. Privātpersonu noguldījumi ir jāgrupē trīs noguldījumu, uz kuriem attiecas augstāka izejošās naudas plūsma, grupās, pamatojoties uz tiem raksturīgo riska faktoru skaitu un risku, kas minēti Pamatn ostādņu 2. daļā. Tomēr minēto riska faktoru saraksts nav izsmeļošs un iestādēm, kuras konstatē papildu kritērijus, kuri saistīti ar augstākām izejošās naudas plūsmām, tie ir jāiekļauj savās analīzēs.

4.2. Iestādēm likviditātes ziņošanas nolūkos jānovērtē atbilstošas augstākās izejošās naudas plūsmas katrā no trīs grupām saskaņā ar turpmāk izklāstīto pamatnostādņu 3. daļu.

2. daļa. Faktori, kas ietekmē privātpersonu noguldījumu produktu stabilitāti

5.1. Iestādēm par augstas vērtības noguldījumiem jāuzskata noguldījumi, kas atbilst visām turpmāk minētajām prasībām:

• a) noguldījumi pārsniedz zemāko no divām šādām summām:
• i) EUR 100 000 vai
• ii) vietējās noguldījumu garantijas shēmas summu;
• b) tie ir zemāki par EUR 500 000.

5.2. Iestādēm par ļoti augstas vērtības noguldījumiem jāuzskata noguldījumi, kas sasniedz vismaz EUR 500 000.

5.3. Klienta noguldījumu vērtības aprēķināšanas nolūkos iestādes iekļauj aprēķinā visus klienta noguldījumu kontus attiecīgajā iestādē.

5.4. Turklāt iestādes veic savas noguldījumu bāzes koncentrācijas analīzi; iekšēju mērķu nolūkā ir jāievieš pietiekoši sliekšņi un/vai robežas, lai noteiktu augstas vērtības privātpersonu noguldījumus.

5.5. Noguldījumu bāzes koncentrācijas noteikšanai var izmantot vairākas metodes. Piemēram, iestādes var noteikt „konkrētu daudzumu” lieliem privātpersonu noguldījumiem vai noteikt „lielāko privātpersonu noguldījumu daudzumu”, kas atbilst noteiktai privātpersonu noguldījumu bāzes procentuālajai daļai. Lai noteiktu augstas vērtības privātpersonu noguldījumus, iestādes var izmantot vietējam tirgum pielāgotu noguldījumu garantijas summas slieksni, virs kura procentu likmi pārrunā ar noguldītāju vai vienojas par jebkādiem citiem īpašiem mehānismiem, kas var ierobežot izejošās naudas plūsmas risku.

6.1. Depozītu uzskata par atkarīgu no likmes, ja iestāde piedāvā procentu likmi, kas:

• a) ievērojami pārsniedz vidējo likmi līdzīgiem privātpersonām paredzētiem produktiem, kurus pied āvā līdzbiedri, ņemot vērā vietējā noguldījumu tirgus īpatnības;

6. lapa no 10

• b) vai kuras ienesīgumu iegūst no tirgus indeksa vai indeksu kopuma;
• c) vai kuras ienesīgumu iegūst no jebkāda tirgus mainīgā lieluma, kas nav mainīga procentu likme.

6.2. Iestādes var konstatēt no likmes atkarīgus produktus, salīdzinot katram noguldījumam piemēroto likmi ar vidējo likmi, ko par līdzīgiem produktiem maksā līdzbiedri. Ar vārdu ’’līdzbiedri” ir saprotamas iestādes ar salīdzināmu uzņēmējdarbības modeli un lielumu, ko nosaka iestāde un vajadzības gadījumā pārbauda kompetentā iestāde.

Iestādes nošķir privātpersonu noguldījumus vietējā un ārvalstu valūtā.

7. lapa no 10

Iestādes nošķir rezidentu un nerezidentu privātpersonu vai MVU noguldījumus. Šāds nošķīrums jānosaka starp ES rezidentu un ES nerezidentu noguldījumiem attiecībā uz noguldījumiem iestādēs, kuru galvenais birojs atrodas Eiropas Savienībā. Rezidenta definīciju likviditātes seguma prasības nolūkos parasti nosaka, izmantojot piemērojamo statistikas vai nodokļu sistēmas definīciju.

Iestādēm jānosaka noguldītāja uzturēšanās vieta indiv iduāli .

Iestādēm jānosaka privātpersonu noguldījumu produkti, kuri piesaistīti citiem faktoriem, kas var mainīties 30 dienu perioda laikā un izraisīt augstāku izejošās naudas plūsmas risku.

12.1. I estādēm jāpārdomā sava privātpersonu vai MVU noguldījumu bāze, lai noteiktu jebkādas citas iezīmes, kas norāda vai var norādīt uz privātpersonu noguldījumu veidu ar augstākām izejošās naudas plūsmas likmēm un nav minētas KPR 421. panta 1. un 2. punktā. Citu iezīmju konstatēšana vai neesamība ir jādokumentē.

12.2. Lai noteiktu šādas iezīmes, iestādēm jānovērtē novērotā (vēsturiskā) un gaidāmā stabilitāte/svārstīgums konkrētajiem piedāvātajiem privātpersonu vai MVU noguldījumu produktiem un jānosaka produktu veidi, kas ir izrādījušies vai varētu izrādīties nestabili.

12.3. Šajā nolūkā iestādēm jāizmanto stresa testa scenārijs, pieņemot, ka ir spēkā apvienots spēcīgs sistēmisks un tirgu aptverošs notikums. Lai novērtētu privātpersonu vai MVU noguldījumu produktu svārstīgumu, var izmantot iekšējus statistiskus un matemātiskus modeļus. Materiālu šādām metodēm galvenokārt veido dati, kas iegūti no iepriekšēj ie m noguldījum iem situācijām un no hipotētiskiem pieņēmumiem, kuru pamatā ir stresa scenāriji.

12.4. Mazas un ne tik plaša profila iestādes var izmantot vienkāršotas metodes, kuru pamatā ir statistikas modeļi, piemēram, modeļi, ar kuriem nosaka maksimālo samazinājumu, kas 30 dienu perioda laikā novērots attiecībā uz konkrētu noguldījumu konkrētā laika posmā, tostarp spriedzes periodā.

12.5. Ir ieteicams izmantot ekspertu slēdzienus, lai iekļautu faktorus, kas modelī nav ņemti vērā, jo īpaši attiecībā uz inovatīviem produktiem, kuru vēsture nav sena.

12.6. Ļoti vērtīgs rīks analīzē ir privātpersonu noguldījumu produktu kārtošana pēc to svārstīguma vai šķietamā svārstīguma. Tas palīdzētu veikt konsekventu īstenošanu attiecībā uz visiem iestādes privātpersonu vai MVU noguldījumu produktiem. Rezultātu, kas iegūti par dažādiem produktiem, salīdzināšana un izlecošo vērtību noteikšana var palīdzēt konstatēt mazāk stabilus noguldījumus.

8. lapa no 10 12.7. Pieņēmumos, kas ir šo metožu pamatā, ir jāiekļauj 30 dienu prognoze, un tie ir regulāri jāpārskata, jo īpaši, lai pamanītu jebkādas būtiskas izmaiņas tirgus apstākļos. Turklāt iestādēm, lai uzlabotu minētā novērtējuma kvalitāti, ir jāapsver korelācija, kaitīga ietekme un sezonāli apstākļi.

3. daļa

13.1. Iestādēm, lai kategorizētu noguldījumus, uz kuriem attiecas augstākas izejošās naudas plūsmas, jāpiemēro tālāk norādītā metodoloģija.

13.2. Šo pamatnostādņu 2. daļā minētie faktori ir jāiedala divās kategorijās.

• a) Augsts risks, kas ietver šādus riska faktorus:
• i) noguldījumu valūta;
• ii) ar produktiem saistīti noguldījumi;
• iii) no likmes atkarīgi produkti vai produkti ar īpaši labiem nosacījumiem;
• iv) augsta riska izplatīšanas kanāli, tostarp bankas, kuras pieejamas tikai tiešsaistē, un starpnieku noguldījumi;
• v) augstas vērtības noguldījumi;
• vi) citas iezīmes, kuras iestāde uzskata par augsta riska iezīmēm saskaņā ar šo pamatnostādņu 13. punktu.
• b) Ļoti augsts risks, kas ietver šādus riska faktorus:
• i) fiksēta termiņa noguldījumi, kuriem tuvojas maksājumu termiņš, vai noguldījumi ar brīdinājuma termiņu ;
• ii) nerezidentu noguldījumi;
• iii) ļoti augstas apjoma noguldījumi.

13.3. Iestādēm ir jānovērtē privātpersonu vai MVU noguldījumi atbilstoši iepriekš minētajiem faktoru kopumiem.

13.4. Iestādēm jāpieskaita privātpersonu vai MVU noguldījumi vienai no šādām trijām grupām, pamatojoties uz pamatā esošajam noguldījumam noteikto riska faktoru skaitu:

• a) noguldījumi, kuriem raksturīgi divi 1. kategorijas riska faktori;
• b) noguldījumi, kuriem raksturīgi trīs 1. kategorijas riska faktori vai viens 1. kategorijas riska faktors un viens 2. kategorijas riska faktors;
• c) noguldījumi, kuriem raksturīgi divi 2. kategorijas riska faktori vai divi 1. kategorijas riska faktori un viens 2. kategorijas riska faktors, vai jebkāda cita faktoru kombinācija.

9. lapa no 10 13.5. Iestādēm jānovērtē atbilstošās augstākās izejošās naudas plūsmas likmes katrai grupai saskaņā ar vēsturisko un gaidāmo svārstību novērtējumu.

13.1. Institutions should apply the following methodology in categorising deposits subject to higher outflows:

Page 14 of 29 13.2. Factors described above in Part 2 of these Guidelines should be divided into two categories:

• (a) High Risk, comprising the following risk factors:
• (i) the currency of deposits;
• (ii) product-linked deposits;
• (iii) products that are rate-driven or have preferential conditions;
• (iv) high-risk distribution channels, including Internet only access and brokered deposits;
• (v) high value deposits;
• (vi) other characteristics that the institution considers of high risk in accordance with paragraph 13 of the Guidelines above.
• (b) Very High Risk, comprising the following risk factors:
• (i) maturing fixed-term or notice period deposits;
• (ii) non-resident deposits;
• (iii) very high value of the deposit.

13.3. Institutions should assess retail deposits against the set of factors described above.

13.4. Institutions should assign retail deposits to one of the three following tiered buckets defined on the basis of the number of risk factors attributed to the underlying deposit:

• (a) deposits with two factors from category 1;
• (b) deposits with three factors from category 1, or with one factor from category 1 and one factor from category 2;
• (c) deposits with two factors from category 2, or with two factors from category 1 and one factor from category 2, or with any other mix of factors.

13.5. Institutions should estimate the corresponding higher outflow rates for each bucket according to the historical and expected volatility assessment.