|
+15.2 Atlikšanas periods un atalgojuma atliktā daļa |
15.2 Atlikšanas periods un atalgojuma atliktā daļa258.Atlikšanas periods sākas pēc atlīdzības piešķiršanas (piemēram, brīdī, kad ir izmaksāta atalgojuma mainīgā avansa maksājuma daļa). Atlikšana var tikt piemērota abiem mainīgā atalgojuma veidiem — skaidrai naudai un instrumentiem. 259.Nosakot reālo atlikšanas periodu un atliekamo daļu saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 94. panta 1. punkta m) apakšpunktā un 94. panta 3. punktā minētajām minimālajām prasībām, iestādēm būtu jāņem vērā:
260.Iestādēm būtu jānosaka, kādām identificēto darbinieku kategorijām ir jāpiemēro atlikšanas periodi, kas pārsniedz prasīto minimālo vismaz trīs līdz piecu gadu periodu, lai nodrošinātu to, ka atalgojuma mainīgā daļa tiek ilgtermiņā saskaņota ar riska profilu. Ja tiek izmantoti garāki daudzgadu uzkrāšanas periodi un ja garākais uzkrāšanas periods dod lielāku skaidrību par riskiem, kas ir materializējušies kopš uzkrāšanas perioda sākuma, tad iestādēm būtu jāņem šis fakts vērā, nosakot atlikšanas un saglabāšanas periodus, un tās vajadzības gadījumā var ieviest atlikšanas periodus, kas ir īsāki par atlikšanas periodiem, kas būtu atbilstoši, ja tiktu izmantots viena gada uzkrāšanas periods. Jebkurā gadījumā piemēro minimālo prasību par četru gadu atlikšanas periodu un piecu gadu atlikšanas periodu nozīmīgu kredītiestāžu vadības struktūras locekļiem un augstākajai vadībai. 261.Attiecībā uz vadības struktūras locekļiem un augstākā līmeņa vadību nozīmīgām kredītiestādēm, uz kurām neattiecas Direktīvas 2013/36/ES 94. panta 3. punktā paredzētais atbrīvojums, būtu jāatliek ievērojami lielāka daļa nekā 50 % no instrumentos izmaksātā atalgojuma mainīgās daļas izmaksa. 262.Iestādēm būtu jānosaka atbilstoša atalgojuma daļa, kas ir jāatliek identificēto darbinieku kategorijai vai atsevišķam identificētam darbiniekam, minimālās 40 % daļas līmenī. Ja atalgojuma mainīgā daļa ir īpaši liela, šādiem darbiniekiem atalgojuma atliekamajai daļai vajadzētu būt vismaz 60 %. 263.Iestādēm būtu jānosaka, kāds mainīgā atalgojuma līmenis veido īpaši lielu summu, ņemot vērā vidējo iestādē izmaksāto atalgojumu, EBI atalgojuma salīdzinošās vērtēšanas ziņojumu un, vajadzības gadījumā, valsts un citu atalgojuma salīdzinošās vērtēšanas rezultātus un kompetento iestāžu noteiktās robežvērtības. Īstenojot šīs pamatnostādnes, kompetentajām iestādēm būtu jānosaka absolūtā vai relatīvā robežvērtība, ņemot vērā iepriekš minētos kritērijus. Atalgojums, kas ir šīs robežvērtības apmērā vai pārsniedz to, tiek uzskatīts par īpaši lielu summu. 264. Ja iestādes nosaka daļu, kas tiek atlikta ar absolūto summu otrā līmeņa maksājumu (piemēram, daļa starp 0 un 100: 100 % avansa maksājums; daļa starp 100 un 200: 50 % avansa maksājums un pārējā tiek atlika; un daļa virs 200: 25 % avansa maksājums un pārējā tiek atlika), iestādēm būtu jāspēj pierādīt kompetentajai iestādei, ka, balstoties uz katra identificētā darbinieka vidējo svērto daļu, iestāde attiecina 40 % – 60 % minimālo atlikto robežvērtību un ka šī atliktā daļa ir atbilstoša un pareizi saskaņota ar uzņēmējdarbības būtību, tās risku un konkrētā identificētā darbinieka darbībām. 265.Ja valsts līguma un darba tiesību vispārīgie principi liedz būtiski samazināt atalgojuma mainīgo daļu, ja iestādei pasliktinās vai ir negatīvi finanšu rezultāti, tad iestādēm būtu jāpiemēro atlikšanas shēma un jāizmanto atalgojuma mainīgās daļas piešķiršanas instrumenti, lai nodrošinātu to, ka cik vien iespējams plašāk tiek piemērotas ex post riska korekcijas. Tas var ietvert jebkuru no turpmāk minētajiem pasākumiem:
1. Pārskats
1.1 Atsauces1.2 Identificētās prasības1.3 Saistītie standarti2. Identificētās prasības
3. Saistītie standarti
|