Priekšmets un piemērošanas joma

Šajās pamatnostādnēs ir norādītas prasības attiecībā uz atalgojuma politikas un prakses izstrādi un īstenošanu jomā, kas saistīta ar banku produktu piedāvāšanu vai pakalpojumu sniegšanu patērētājiem, ko veic pamatnostādņu 17. punktā definētās iestādes ar mērķi aizsargāt klientus no nevēlama kaitējuma, kas var rasties produktu pārdošanas un pakalpojuma sniegšanas iesaistīto darbinieku atalgojuma dēļ.

Pamatnostādnēs ir aprakstīts, kā finanšu iestādēm būtu jāīsteno noteikumi, kas izklāstīti attiecīgajās ES direktīvās, piemēram: i) Direktīvas 2013/36/ES² 74. panta 3. punktā un 75. panta 2. punktā, ar ko EBI ir uzdots izstrādāt pamatnostādnes par kredītiestāžu pārvaldības pasākumiem, tostarp atalgojuma politiku un praksi; ii) Direktīvas 2014/17/ES³

² Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK. 3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV L 60, 28.2.2014., 34. lpp.). 4 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK, 2013/36/EK un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (OV L 337, 23.12.2015., 35. lpp.). 5 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/110/EK (2009. gada 16. septembris) par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu (OV L 267, 10.10.2009., 7. lpp.). 6 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV L 60, 28.2.2014., 34. lpp.).

panta 2. punktā, ar ko dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, lai kreditoru un kredīta starpnieku noteiktais atalgojuma veids to darbiniekiem veicinātu godīgu, taisnīgu, pārredzamu un profesionālu rīcību, ņemot vērā patērētāju tiesības un intereses, un

• iii) Direktīvas (ES) 2015/2366⁴ 11. panta 4. punktā un Direktīvas 2009/110/EK⁵ 3. panta 1. punktā, ar kuriem attiecīgi maksājumu iestādēm un elektroniskās naudas iestādēm ir noteikts pienākums ieviest stingras pārvaldības pasākumus, tai skaitā arī attiecībā uz atalgojuma politiku un praksi.

7. Šīs pamatnostādnes neattiecas uz atalgojumu, ko iestādes maksā kredīta starpniekiem (bieži sauktas arī par komisijas maksām), un tās neskar Direktīvas 2014/17/ES⁶ prasības un jo īpaši tās 7. panta 2. punktā izklāstītos noteikumus par atalgojumu, kas paredz, ka kreditors nosaka kredīta starpniekiem tādu atalgojumu, kas nekavētu kreditoru, kredīta starpnieku vai iecelto pārstāvi rīkoties godīgi, taisnīgi, pārredzami un profesionāli, ņemot vērā patērētāju tiesības un intereses.

Par atbilstošiem banku produktiem un pakalpojumiem uzskata tos, kuri ietilpst to tiesību aktu piemērošanas jomā, saskaņā ar kuriem iestādēm ir dotas pilnvaras vai tiesības veikt pamatnostādņu 17. punktā noteiktās darbības.

Tāpat šīs pamatnostādnes neskar tādu stingrāku prasību piemērošanu, kas noteiktas piemērojamos nozares tiesību aktos un it īpaši Direktīvas 2014/17/ES 7. panta 4. punkta prasībās, attiecībā uz konsultāciju pakalpojumu sniegšanu par kredītlīgumiem atbilstoši minētās direktīvas 4. panta 21. punktā sniegtajai definīcijai.

Papildus pamatnostādņu 17. punktā definētajām iestādēm kompetentajām iestādēm vajadzētu apsvērt iespēju attiecināt šīs pamatnostādnes arī uz citām struktūrvienībām, it īpaši uz:

• a. starpniekiem, kuri nav kredīta starpnieki, kā definēts Direktīvas 2014/17/ES 4. panta 5. punktā;
• b. ieceltajiem pārstāvjiem, kā definēts Direktīvas 2014/17/ES 4. panta 8. punktā.

Kompetentajām iestādēm vajadzētu apsvērt iespēju piemērot šīs pamatnostādnes arī citām personām, kas nav patērētāji, kā definēts pamatnostādņu 17. punktā, piemēram, mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU).

Kompetentās iestādes varētu apsvērt iespēju attiecināt šo pamatnostādņu atalgojuma prasības arī uz tādu atalgojumu (sauktu arī par komisijas maksām), ko finanšu iestādes maksā kredīta starpniekiem.

Pamatnostādnēs minētos vēlamos rezultātus var sasniegt dažādos veidos. Kompetentajām iestādēm vajadzētu izvērtēt finanšu iestādes izmantoto līdzekļu atbilstību, ņemot vērā tās uzņēmējdarbības modeli, apmēru un sarežģītību.

Šo pamatnostādņu īstenošana neskar kredītiestādēm noteikto pienākumu ievērot EBI pamatnostādnes par pareizu atalgojuma politiku saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 74.panta 3.punktu un 75.panta 2.punktu un atklājamo informāciju saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 450.pantu.