4.7 Atsevišķa riska jomas

Iestādēm būtu jānodrošina, ka atsevišķa riska spriedzes testēšana ir proporcionāla uzņēmējdarbības un risku raksturam, lielumam un sarežģītībai.

Iestādēm spriedzes testos individuālā līmenī būtu jāņem vērā atsevišķa riska sekundāro seku ietekme.

4.7.1 Kredītriski un darījuma partneru riski

Iestādēm būtu jāanalizē vismaz:

• a) aizņēmēja spēja atmaksāt savas saistības, piem., PD ;
• b) atgūšanas likme aizņēmēja saistību nepildīšanas gadījumā, tostarp garantijas devēja nodrošinājuma vērtības vai kredītspējas pasliktināšanās, piem., LGD ; un
• c) kredītriska lielums un dinamika, tostarp aizņēmēju neizmantoto piešķīrumu sekas, piem., riska darījums, kurā netiek pildītas saistības ( EAD ).

Iestādēm būtu jānodrošina, ka iestādes līmenī veiktie kredītriska spriedzes testi aptver visus posteņus, kas ir to netirdzniecības un tirdzniecības portfelī; tostarp riska ierobežošanas posteņus un centrālās mijieskaita iestādes riska darījumus.

Iestādēm būtu jācenšas noteikt īpašus riska faktorus un sākotnēji noteikt, kā šie faktori var ietekmēt to kopējos kredītriska zaudējumus un kapitāla prasības. Iestādēm būtu jācenšas šo noteikšanu veikt katrai riska darījumu klasei (piem., faktori, kas attiecas uz hipotēkām, var atšķirties no faktoriem, kas attiecas uz uzņēmuma aktīvu klasi).

Iestādēm būtu jānodrošina, ka kredītrisks tiek novērtēts dažādos satricinājuma scenārija līmeņos, sākot ar vienkāršu jutīguma analīzi līdz pat spriedzes testiem iestādes vai grupas līmenī, jo īpaši:

• a) visa tirgus satricinājuma scenāriji (piem., ekonomikas strauja lejupslīde, kas visiem kreditoriem ietekmē portfeļa kvalitāti);
• b) konkrēta darījuma partnera un specifiska satricinājuma scenāriji (piem., lielākā bankas kreditora bankrots);
• c) konkrētas nozares un konkrēta reģiona satricinājuma scenāriji; un
• d) iepriekš minēto satricinājumu apvienojums.

Iestādēm būtu jāveic riska faktoru jutīguma analīze, kas savukārt sniedz kvantitatīvu vispārēju informāciju scenārija izstrādei.

Iestādēm, piemērojot savus spriedzes scenārijus, būtu jāizmanto dažādi laika intervāli. Laika intervālam varētu būt viena nakts (vienreizējas sekas) līdz pat ilgākiem periodiem (piem., lēna ekonomiska lejupslīde).

Kad veic finanšu nodrošinājuma vērtību spriedzes testu, iestādēm būtu jāidentificē, kādi apstākļi varētu nelabvēlīgi ietekmēt nodrošinājuma posteņu realizējamo vērtību, tostarp nodrošinājuma izdevēju kredīta kvalitātes pasliktināšanos vai tirgus nelikviditāti.

Izstrādājot scenārijus, iestādēm būtu jāizvērtē, kā spriedzes notikumi ietekmē citus riska veidus, piem., likviditātes risku un tirgus risku un risku iespējamo pārnešanu starp iestādēm.

Iestādēm būtu kvantitatīvi jānosaka scenārija ietekme kredītzaudējumu (t. i., uzkrājumu), riska darījumu, ienākuma un pašu kapitāla prasību izteiksmē. Turklāt iestādēm būtu jāspēj kvantitatīvi noteikt šīs ietekmes ar attiecīgajiem segmentiem/portfeļiem.

Iestādēm iespēju robežās būtu jāizvērtē šādi attiecīgie parametri: PD , LGD , EAD , gaidāmie zaudējumi ( EL ) un riska darījuma summa, kā arī ietekme uz kredītzaudējumiem un pašu kapitāla prasībām.

Lai provizoriski noteiktu nākotnes zaudējumus spriedzes testos, iestādēm attiecīgajā gadījumā būtu jābalstās uz kredītriska parametriem, kas atšķiras no kapitāla prasību aprēķinā izmantotajiem, kuri parasti ir visa cikla parametri vai hibrīdi parametri (visa cikla parametru un laika brīža parametru apvienojums) attiecībā uz PD un lejupslīdes apstākļos attiecībā uz LGD . Proti, lai novērtētu kredītzaudējumus, iestādēm attiecīgajā gadījumā būtu jāpiemēro aplēses, pamatojoties uz laika brīža parametriem saskaņā ar scenārija smaguma pakāpi.

Lai izskaitļotu EAD , iestādei būtu jāizvērtē arī kredīta pārrēķināšanas koeficients ( CCF ) un jo īpaši sekas, ko rada iestādes juridiskā rīcībspēja vienpusēji anulēt uzņemto kredītiespēju neizmantotās summas, jo īpaši spriedzes apstākļos.

Iestādēm iespēju robežās būtu jāpiemēro kredītriska iekšējā modeļa pieejas, kas pārbauda vēsturiskās attiecības un datus, kā arī modelē kredīta kvalitātes pārbīdes starp riska darījumu kategorijām, lai sniegtu zaudējumu aplēsi.

Kad iestādes novērtē savu risku attiecībā pret darījuma partneriem, kuriem ir augsta riska darījumu attiecība pret pašu kapitālu, vai pret ēnu banku sistēmas vienībām, tām būtu jāņem vērā riska koncentrācija, un tām nevajadzētu paļauties uz nodrošinājuma vai pastāvīgiem drošības rezerves pārskatīšanas līgumiem, kuri var nebūt pieejami smagu tirgus satricinājumu gadījumā. Iestādēm būtu jācenšas pienācīgi ietvert šādus korelētos mazas varbūtības notikuma riskus.

4.7.2 Vērtspapīrošana

Iestādēm būtu jāņem vērā vērtspapīrošanas riski, ko rada strukturēti kredītprodukti, kurus parasti izveido, pārstrukturējot naudas plūsmu no aktīvu portfeļa dažādos laidienos vai ar aktīviem nodrošinātos vērtspapīros, ņemot vērā, ka iestādes vērtspapīrošanas procesā var darboties dažādās lomās, t. i., kā iniciators, kā sponsors vai kā ieguldītājs.

Iestādēm būtu jānodrošina, ka vērtspapīroto aktīvu spriedzes testā tiek skatīts pamatā esoša aktīvu portfeļa kredītrisks, tostarp saistību neizpildes risks, iespējamās nelineārās un dinamiskās saistību nepildīšanas korelācijas, kā arī nodrošinājuma vērtību izmaiņas. Iestādēm būtu jāņem vērā visa būtiskā informācija, kas attiecas uz katras vērtspapīrošanas īpašo struktūru, piemēram, laidiena prioritāte, laidiena apmērs, kredīta nodrošinājums un granularitāte, ko izsaka riska darījumu faktiskā skaita izteiksmē.

Jutīgums pret sistēmiskām tirgus sekām, kas ietekmē, piemēram, likviditātes izsīkšanu vai palielina aktīvu korelāciju, būtu jāņem vērā visos strukturētā produkta līmeņos. Turklāt būtu jānovērtē reputācijas risku sekas, kas rada, piemēram, finansējuma problēmas.

Spriedzes testos būtu jāskata visas attiecīgās vienošanās, ietverto izraisītāju (piem., priekšlaicīgas amortizācijas procedūras) iespējamā ietekme, vērtspapīrošanas struktūras svira un likviditātes/finansējuma riski, kas izriet no struktūras (t. i., naudas plūsmas nesakritības un priekšapmaksas nosacījumi, tostarp saistībā ar procentu likmes izmaiņām).

Scenārijos būtu arī jāizvērtē viena vai vairāku vērtspapīrošanas struktūrā iesaistītu līgumisko darījuma partneru saistību nepildīšana, jo īpaši to, kuri darbojas kā noteiktu laidienu galvotāji.

Ja iestāde, lai novērtētu vērtspapīroto produktu risku, balstās uz ārējiem reitingiem, šie ārējie reitingi būtu kritiski jāpārskata un būtu jānovērtē reitingu spriedzes scenāriji, tostarp reitinga klašu konkrētu vērtības samazināšanās likmju spriedzes scenāriji, piem., veicot (vēsturisko) reitinga pārejas matricu spriedzes testu.

Izstrādājot spriedzes testēšanas pieeju, iestādēm būtu jāizvērtē šādi aspekti:

• a) strukturēto kredītproduktu spriedzes testu ietekme aktīvu portfeļa līmenī materializēsies kā saistību neizpildes pieaugums (vai attiecīgajā gadījumā PD un LGD ) un tādējādi satricinājumu laikā ir gaidāmas augstākas gaidāmās zaudējumu/vērtības samazināšanās likmes un reglamentējošās kapitāla prasības (kā arī lielāka pazemināšanas varbūtība); un
• b) neto naudas plūsmas samazināšanās, tirdzniecības zudumu pieaugums un vērtības korekcijas vai reglamentējošās metrikas pasliktinājums, piemēram, neto stabila finansējuma rādītāja pasliktinājums, var izraisīt turpmāku ietekmi.

4.7.3 Tirgus risks

Iestādēm būtu jāņem vērā tirgus risks, jo īpaši riski, ko rada zaudējumi, kas rodas pozīciju vērtības nelabvēlīgu izmaiņu dēļ, ko savukārt izraisa preču, kredīta, kapitāla, ārvalsts valūtas un procentu likmes tirgus cenu izmaiņu riska faktori. Tirdzniecības portfeļa pozīciju procentu likmes riski iestādēm būtu jāizvērtē kā tirgus riska komponente.

Iestādēm būtu jāveic spriedzes testi savām finanšu instrumentu pozīcijām, kas izteiktas ar tirdzniecības un patieso vērtību un kas ziņotas citos visaptverošos ienākuma ( FVOCI ) portfeļos (t. i., grāmatvedības termini finanšu aktīvu klasificēšanai), tostarp vērtspapīrošanas instrumentiem/pozīcijām un segtajām obligācijām. Šie spriedzes testi būtu jāveic kā visas iestādes spriedzes testēšanas sastāvdaļa, kā arī tirgus riska pārvaldības un aprēķināšanas vajadzībām.

Iestādēm būtu jāpiemēro vairāki smagi, bet ticami scenāriji visām iepriekšējā punktā minētajām pozīcijām, piem., tirgus cenu ārkārtas izmaiņas, likviditātes trūkums tirgos un lielu tirgus dalībnieku saistību neizpildes iestāšanās. Attiecīgajā gadījumā būtu jāņem vērā arī dažādu tirgu savstarpējā atkarība un korelācijas un attiecīgi korelāciju negatīvās izmaiņas. Tāpat spriedzes testos būtu jāņem vērā ietekme uz uzskaites kredīta vērtības korekciju ( CVA ) un uz rezervēm, kas attiecas uz iestādes portfeļiem (piem., rezervēm likviditātes un modelēšanas nenoteiktību nodrošināšanai). Tirgus riska rezervju spriedzes testēšana būtu jāpamato.

Kalibrējot šos spriedzes testus, iestādēm būtu jāņem vērā vismaz savu portfeļu un saistīto finanšu instrumentu (piem., iespēju līgumi/eksotiski produkti, likviditāte, maksājuma termiņš) raksturs un raksturlielumi, to tirdzniecības stratēģijas un iespēja ierobežot vai pārvaldīt riskus smagos tirgus apstākļos un ar to saistītās izmaksas un tam nepieciešamais laiks.

Tā kā instrumenti un tirdzniecības stratēģijas mainās laika gaitā, iestādēm būtu jānodrošina, ka atbilstoši šīm izmaiņām attīstās arī spriedzes testi.

Iestādēm būtu jāizstrādā atbilstoša pieeja, lai attiecīgajā gadījumā tiktu ņemts vērā tas, ka ar vēsturiskiem datiem dažkārt par zemu tiek novērtēts mazas varbūtības notikuma risks (samērā ekstrēmi notikumi, kuru iestāšanās varbūtība ir lielāka, nekā bija gaidīts), piem., piemērojot smagus hipotētiskus scenārijus, un ja risku novērtē attiecībā pret procentiles ticamības līmeņiem, būtu jāizvērtē mazas varbūtības notikumi ārpus šiem ticamības līmeņiem.

Iestādēm būtu jo īpaši:

• a) jānovērtē būtisku tirgus traucējumu sekas un jāidentificē ticamas situācijas, kurās varētu rasties neparasti lieli zaudējumi un kas attiecīgajā gadījumā ietvertu arī notikumus, kuru iestāšanās varbūtība ir zema attiecībā uz visiem galvenajiem riska veidiem, jo īpaši dažādās tirgus risku komponentes; attiecībā uz portfeļa līmenī veicamiem spriedzes testiem jāizpēta korelāciju nelabvēlīgu izmaiņu sekas; un varētu ņemt vērā seku mazināšanu, kas tiek panākta ar vadības rīcību, ja tā balstās uz ticamiem pieņēmumiem par tirgus likviditāti; un
• b) jāizstrādā pasākumu saraksts, kurā ietverti ierobežojumi un citas iespējamas darbības, kas tiek veiktas, lai mazinātu riskus un pasargātu pašu kapitālu; jo īpaši attiecīgajā gadījumā būtu jāņem vērā iestāžu noteiktie valūtas maiņas kursa, procentu likmes, akciju cenas un preču cenas risku ierobežojumi, ņemot vērā spriedzes testa aprēķinu rezultātus.

4.7.4 Operacionālais risks

Iestādēm būtu jāapzinās, ka attiecīgos ar operacionālo risku saistītos riska parametrus, tostarp juridiskos riskus, var iegūt no iekšējo procesu, cilvēku rīcības vai sistēmu neatbilstībām vai kļūmēm vai no ārējiem notikumiem, un tie var skart visus iestādes produktus un darbības.

Lai veiktu attiecīgo riska parametru spriedzes testu, iestādēm kā galvenā metrika būtu jāizmanto operacionālo zaudējumu peļņas un zaudējumu ( P&L ) sekas. Jebkāda raksturīgā ietekme, ko rada operacionālā riska notikums, būtu jāaplūko kā operacionālā riska zaudējumi (piem., neplānoto izmaksu vai iekšējo izmaksu, piemēram, virsstundu darba izmaksu/bonusu utt., raksturīgā ietekme, ja tā attiecas uz operacionālā riska notikumu). Turklāt un vienīgi spriedzes testa vajadzībām būtu jāietver visi nākotnes ieņēmumu zaudējumi, ko radījuši operacionālā riska notikumi (izņemot sekundāro ietekmi uz makroekonomisko vidi). Ja iestādes izmanto uzlaboto rādītāju pieeju ( AMA ), tām būtu jāņem vērā šie zaudējumi, tiklīdz tie tiek iekļauti iekšējā zaudējumu datubāzē, arī lai aprēķinātu papildu kapitāla prasības. Ja izmanto vēsturiskos datus, ārējos datus vai scenārijus kā ievaddatus P&L un RWA prognozēm, iestādēm būtu jāņem vērā un jānovērš iespējamās dubultās uzskaites sekas ielaides pusē.

Tā kā operacionālie zaudējumi var ierosināt sekundārās sekas (t. i., reputācijas risku), lai ņemtu vērā šīs sekas, operacionālā riska spriedzes testu programma būtu pilnībā jāiekļauj visas iestādes spriedzes testā un jāiekļauj savstarpējā saikne ar likviditāti un pašu kapitāla prasībām. Iestādēm būtu jāanalizē vismaz:

• a) iestādes atvērtība darbībām un ar to saistītā risku kultūra un iepriekšējo periodu operacionālo zaudējumu pieraksti, vēršot uzmanību uz zaudējumu un bruto ienākumu līmeni un izmaiņām pēdējos gados;
• b) uzņēmējdarbības vide, tostarp ģeogrāfiskā atrašanās vieta, kur iestāde darbojas, un makroekonomiskie apstākļi;
• c) darbinieku skaita un bilances lieluma un sarežģītības izmaiņas pēdējos gados, tostarp strukturālās izmaiņas tādu notikumu dēļ kā uzņēmumu apvienošanās un iegādes;
• d) informācijas tehnoloģiju infrastruktūras būtisku elementu izmaiņas;
• e) stimulēšanas pakāpe un virziens kompensāciju shēmās;
• f) procesu un procedūru, produktu un informācijas tehnoloģijas sistēmu sarežģītība;
• g) ārpakalpojumu apmērs, ņemot vērā koncentrācijas risku saistībā ar visiem ārpakalpojumu nolīgumiem un ārējā tirgus infrastruktūrām; un
• h) riska modelēšanas neaizsargātība, jo īpaši jomās, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirdzniecību, riska mērījumiem un vadību un kapitāla sadali.

Izstrādājot scenāriju, būtu jāizpēta un jāizmanto kā ievaddati arī specifiskie riska faktori. Indikatīvi iestādēm, kas izmanto AMA , būtu jāveic savas uzņēmējdarbības vides un iekšējās kontroles faktoru ( BEICF ) spriedzes tests.

Iestādēm, nosakot, cik pakļautas tās ir operacionālajam riskam, būtu jāizvērtē šādu specifisko riska faktoru mijiedarbība un pakļautība šiem atsevišķiem riska faktoriem.

Iestādēm būtu rūpīgi jāanalizē operacionālā riska zaudējumu iespējamā mijiedarbība ar kredītriskiem un tirgus riskiem.

Spriedzes testa notikumu analīzē būtu jāiekļauj ekspertu slēdziens, lai vismaz tiktu ietverti reti, bet ļoti smagi notikumi.

Iestādēm būtu jāizstrādā smagi, bet ticami spriedzes notikumi. Pieņēmumi var atšķirties no tiem, kas tika izmantoti kredītriska un tirgus riska spriedzes scenārijos. Ja iestāde paplašina savu uzņēmējdarbību vietējos vai starptautiskos tirgos, īstenojot uzņēmumu apvienošanos vai iegādi, lai pārvarētu vēsturiskas informācijas iespējamo trūkumu, izstrādājot jaunu produktu vai jaunu darbības veidu, izmanto smagu, bet ticamu spriedzes testa scenāriju, balstoties uz ekspertu slēdzienu.

Iestādēm būtu jāveido sava spriedzes testu programma, pamatojoties uz iekšējiem un ārējiem datiem, vienlaikus rūpīgi izanalizējot:

• a) mērogošanas koeficientu izmantošanu (piem., gadījumos, kad ārējie dati tika mērogoti uz leju, mērogu var reducēt) un iespējamo vajadzību aplūkot papildu ietekmi, ko izraisa mainīgi mērogošanas koeficienti spriedzes situācijā; un
• b) kritērijus datu samērīguma noteikšanai (piem., papildus prasībām, kas noteiktas Kapitāla prasību regulā ( CRR ), spriedzes testā var izmantot datus par lieliem zaudējumiem, kas tika uzskatīti par nebūtiskiem).

4.7.5 Ar rīcību saistītais risks un ar to saistītās tiesāšanās izmaksas

Iestādēm būtu jāņem vērā, ka operacionālā riska ietvaros kā juridiskā riska sastāvdaļa pastāv ar rīcību saistītais risks, ko rada pašreizējais vai prognozētais ar finanšu pakalpojumu nepienācīgu sniegšanu saistīto zaudējumu risks un saistītie tiesāšanās izdevumi, tostarp gadījumos, kad pārkāpumi veikti apzināti vai nolaidības dēļ.

Veicot spriedzes testu, iestādēm būtu jānovērtē, kādā mērā un cik būtiski ar rīcību saistītus riskus un ar tiem saistītās tiesāšanās izmaksas rada šādas darbības:

• a) produktu maldinoša pārdošana gan mazumtirdzniecībā, gan vairumtirdzniecībā;
• b) produktu piespiedu pārdošana privātiem klientiem, piemēram, bankas kontu paketes vai klientiem nevajadzīgu produktu pievienošana;
• c) interešu konflikti, veicot uzņēmējdarbību;
• d) manipulācijas ar etalona procentu likmēm, ārvalsts valūtas likmēm vai citiem finanšu instrumentiem vai rādītājiem, lai veicinātu iestādes peļņu;
• e) negodīgi šķēršļi, kas liedz pāriet uz citiem finanšu produktiem to lietošanas termiņa laikā un/vai pāriet pie citiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem;
• f) slikti izstrādāti izplatīšanas kanāli, kas var izraisīt interešu konfliktu ar kļūdainiem stimuliem;
• g) negodīga automātiska produktu atjaunošana vai soda sankcijas par iziešanu; un
• h) klienta sūdzību negodīga apstrāde.

Mērot ar rīcību saistītos riskus, iestādēm būtu jāizvērtē a) nenoteiktība saistībā ar uzkrājumiem vai gaidāmie zaudējumi, ko rada ar rīcību saistītie notikumi; un b) ārkārtēji zaudējumi, kas attiecas uz mazas varbūtības notikuma riskiem (neparedzētie zaudējumi). Iestādēm būtu jānovērtē savas kapitāla vajadzības šādos notikumos un scenārijos un jāņem vērā arī reputācijas sekas, ko rada zaudējumi rīcības dēļ. Būtībā gaidāmie zaudējumi, kas izriet no zināmiem ar rīcību saistītiem jautājumiem, būtu jāsedz ar uzkrājumiem un jāiekļauj P&L kontā, savukārt neparedzētos zaudējumus kvantitatīvi nosaka un sedz ar iestādes kapitāla prasībām. Iespējamo summas pārpalikumu pēc spriedzes testā prognozētajiem rīcības radītiem zaudējumiem iekļauj iestādes iespējamo kapitāla vajadzību novērtējumā.

Lai iekļautu risku, ka uzkrājumi nav pietiekami vai nav saskanīgi laika ziņā, iestādēm būtu jānovērtē gaidāmie zaudējumi, ko rada ar rīcību saistītais risks, ja tiek pārsniegti esošie grāmatvedības uzkrājumi, un tie jāņem vērā savās prognozēs. Attiecīgajā gadījumā iestādēm būtu jānovērtē, vai turpmāko periodu peļņa būs pietiekama šo papildu zaudējumu vai izmaksu segšanai šajos scenārijos, un jāiekļauj šī informācija savos kapitāla plānos.

Iestādēm būtu jāvāc un jāanalizē kvantitatīvā un kvalitatīvā informācija par savas uzņēmējdarbības apmēru attiecīgajās neaizsargātajās jomās. Iestādēm būtu arī jāsniedz informācija, lai pamatotu galvenos pieņēmumus, pamatojoties uz kuriem tās veikušas ar rīcību saistīto izmaksu aplēses.

Retos gadījumos, ja iestāde nespēj sniegt aplēses par atsevišķu būtisku ar rīcību saistītu risku nenoteiktības apmēra dēļ, iestādei būtu jāpaskaidro, kas šis ir par gadījumu, un jāsniedz pierādījumi un pieņēmumi, kas pamato šādu novērtējumu.

Spriedzes testus attiecīgajā gadījumā izmanto arī, lai novērtētu ārkārtējus zaudējumus, kas saistīti ar mazas varbūtības notikuma riskiem (neparedzētus zaudējumus), un vai saskaņā ar 2. pīlāru būtu jātur papildu kapitāls.

Iestādēm būtu jāveido viedoklis par neparedzētajiem zaudējumiem, kas varētu rasties saistībā ar notikumiem rīcības dēļ, pamatojoties uz:

• a) spriedumiem;
• b) vēsturisko zaudējumu pieredzi (piem., iestādes lielākie ar rīcību saistītie zaudējumi pēdējos piecos gad os);
• c) ikgadējo neparedzēto zaudējumu līmeni saistībā ar rīcības risku;
• d) ar rīcību saistītajiem scenārijiem, kuros tiek izvērtēta iespējamā pakļautība šim riskam īsākā laika posmā (piem., piecos gados); un
• e) zaudējumiem, ko piedzīvojušas līdzīgas struktūrvienības vai struktūrvienības līdzīgās situācijās (piem., ar tiesāšanās izmaksām saistītās lietās).

4.7.6 Likviditātes risks

Iestādēm būtu jāņem vērā, ka likviditātes vai finansējuma riski rodas, ja iestāde nespēj nodrošināt pašreizējās un nākotnes naudas plūsmas.

Iestādēm būtu jāņem vērā, ka likviditātes vai finansējuma riski ietver:

• a) īstermiņa līdz vidēja termiņa likviditātes riskus; un
• b) finansējuma riskus.

Iestādēm būtu jāanalizē un jāveic mērījumi attiecībā uz riska faktoriem, kas saistīti ar aktīvu un saistību posteņiem, kā arī ar ārpusbilances saistībām, kā noteikts EBI pamatnostādnēs par uzraudzības pārbaudes un novērtējuma procesu ( SREP ).

Analizējot riska faktorus, iestādēm būtu tostarp jāņem vērā šādi aspekti:

• a) makroekonomisko apstākļu ietekme, piem., kā procentu likmes satricinājumi ietekmē nosacītās naudas plūsmas;
• b) aktīvu un saistību, tostarp ārpusbilances posteņu, valūta, lai atainotu konvertējamības risku un iespējamos ārvalstu valūtas tirgu pieejamības pārrāvumus;
• c) vieta, kur nepieciešama likviditāte, un p ieejamo fondu atrašanās vieta, grupas iekšējie likviditātes darījumi un ierobežojumu risks saistībā ar naudas līdzekļu pārskaitījumiem starp jurisdikcijām vai grupas struktūrvienībām;
• d) darbības, ko iestāde var veikt, lai pasargātu savu reputāciju vai franšīzi (piem., prasīto saistību pirmstermiņa atmaksa);
• e) ar konkrētām darbībām saistīto risku internalizācija, kā tas ir specializēto brokera pakalpojumu gadījumā, kad tiek prasīts, lai noteiktā apmērā vērtspapīru aizdevumu puse un aizņēmumu puse būtu simetriska, t. i., klienta garās pozīcijas tiek finansētas, izmantojot ieņēmumus no klienta īso pozīciju tirdzniecības. Šī simetrija ir atkarīga no darījuma partneru uzvedības un tāpēc jutīga pret reputācijas risku. Šāda riska gadījumā tā var ierosināt tirdzniecības slēgšanu, negaidīti atstājot iestādi ar vērtspapīriem tās bilancē un vajadzību tās finansēt;
• f) finansēšanas termiņu struktūras neaizsargātība ārēju, iekšēju vai līgumisku notikumu dēļ;
• g) saprātīgs līdzekļu noplūdes temps normālos apstākļos, kas paātrinās spriedzes laikā;
• h) finansējuma koncentrācija; un
• i) aplēses par bilances pieaugumu nākotnē.

Iestādēm būtu jāveic šo riska faktoru jutīguma analīze, kas savukārt sniedz atbilstošu kvantitatīvu vispārēju informāciju scenārija izstrādei.

Iestādēm būtu jāpiemēro šādi triju veidu scenāriji: specifisks scenārijs, visa tirgus scenārijs un abu minēto apvienojums. Izstrādājot specifisku spriedzes scenāriju, pieņem iestādei raksturīgus notikumus (piem., reitinga pazemināšana, lielākajam darījuma partnerim, kas nodrošina finansējumu, iestājas saistību neizpilde, valūtas konvertējamības zudums, darījuma partnerim, kas sniedz lielākās ienākošās plūsmas, iestājas saistību neizpilde), savukārt tirgus scenārijā izdara pieņēmumus par ietekmi uz iestāžu grupu vai finanšu nozari kopumā (piem., finansēšanas tirgus nosacījumu vai makroekonomiskās vides pasliktinājums vai tiek pazemināts reitings valstij, kurā iestāde darbojas).

Iestādēm būtu jāizstrādā dažādi spriedzes testa laikposmi robežās no vienas nakts līdz vismaz 12 mēnešiem; būtu jābūt arī atsevišķiem spriedzes testiem, kas attiecas uz likviditātes riskiem dienas ietvaros. Laikposmam vajadzētu būt tādam, lai varētu parādīt, piemēram, īsu akūtas spriedzes posmu (līdz 30 dienām, lai aptvertu šādu posmu bez vajadzības mainīt uzņēmējdarbības modeli), kuram seko ilgāks posms, kurā spriedze nav tik akūta, bet ir ilgstošāka (no 3 līdz 12 mēnešiem).

Iestādēm būtu jākombinē īstermiņa līdz vidēja termiņa likviditātes riska spriedze ar finansējuma riska spriedzi, izvērtējot vismaz 12 mēnešu ilgu laika posmu.

Iestādēm katram atsevišķam scenārijam un laikposmam būtu jāizstrādā nelabvēlīgas uzvedības pieņēmumu kopa attiecībā uz klientiem, tostarp noguldītājiem, citiem finanšu sniedzējiem un darījuma partneriem.

Izstrādājot scenārijus, iestādēm būtu jāizvērtē, kā citu veidu risku spriedzes notikumi, piem., kredītriska zaudējumi un reputācijas riska notikumi, ietekmē iestādes likviditātes stāvokli, un kā paātrinātā pārdošana, ko īsteno citas iestādes (piem., plašāka ietekme) vai kas tiek veikt a no pašu likviditātes rezervēm, iespējami ietekmē citu tās turējumā esošo aktīvu tirgus vērtību.

Ietekmes apjoma aprēķināšanai izmanto galvenokārt neto naudas plūsmas profila metodiku. Katram scenārijam katrā spriedzes līmenī iestāde identificē naudas ienākošās un izejošās plūsmas, kas tiek prognozētas katram turpmākajam laika posmam, un rezultātā iegūtās neto naudas plūsmas. Iestādēm būtu jāizvērtē neto naudas plūsmu zemākais kumulatīvais punkts laikposmā, kas tika novērtēts katrā konkrētajā scenārijā.

Iestādēm attiecīgajā gadījumā būtu paplašināti jāanalizē arī citas metrikas, piemēram:

• a) likviditātes rādītāji un citas satvarā izmantotās metrikas, kas varētu ietvert tostarp uzraudzības iestāžu noteiktos likviditātes rādītājus un metriku, jo īpaši likviditātes seguma rādītājs un neto stabila finansējuma rādītājs;
• b) papildus iepriekš minētajiem rādītājiem būtu jāanalizē arī iestādēm pieejamā likviditātes rezerve, kā arī citi līdzsvarojošie pasākumi, t. i., iestādes līdzsvarošanas spēja katrā spriedzes scenārijā; papildus šīs metrikas spriedzes testēšanai būtu jānovērtē ietekme uz apgrūtināto aktīvu proporciju un raksturu;
• c) iestādes izdzīvošanas laiks, kas izriet no tās līdzsvarošanas spējas, tas ir, iestādes spēja nodrošināt papildu likviditāti īstermiņā, vidējā t ermiņā un ilgtermiņā, reaģējot uz spriedzes scenārijiem, vai iespēja tai piekļūt, kā noteikts EBI pamatnostādnēs par SREP kopējām procedūrām un metodēm, un testētās naudas plūsmas, ņemtas kopā pirms un pēc līdzsvarojošo pasākumu ietekmes;
• d) maksātspēja un rentabilitāte.

Piemērojot dažādus spriedzes scenārijus, iestādēm būtu jānovērtē un jāņem vērā centrālo banku sniegtās līdzsvarojošās ietekmes (monetārā politika) un jāpieņem piesardzīga pieeja.

Likviditātes spriedzes testa metrikā būtu attiecīgajā gadījumā un jo īpaši vismaz attiecībā uz visām būtiskām valūtām jāiekļauj granularitāte attiecībā uz katru valūtu, lai varētu analizēt scenārijos iekļautos valūtai raksturīgos pieņēmumus (piem., valūtas maiņas kursu nepastāvību vai valūtu nesakritības).

Iestādēm attiecīgajā gadījumā būtu jāiekļauj likviditātes spriedzes tests savos visas iestādes spriedzes testos un jāņem vērā likviditātes spriedzes testos ietverto laika posmu un visas iestādes maksātspējas spriedzes testos ietverto laika posmu atšķirības. Iestādēm būtu vismaz jānovērtē finansēšanas izmaksu pieauguma ietekme uz P&L . Iestādēm būtu jāņem vērā, ka finansēšanas izmaksu piesaiste maksātspējas stāvoklim var ietekmēt likviditātes spriedzes testa kvalitāti, proti, pārāk lēna likviditātes pasliktināšanās.

4.7.7 Procentu likmes risks, kas izriet no netirdzniecības portfeļa darbībām

Šī sadaļa neskar EBI pamatnostādnes par procentu likmes risku, kas izriet no netirdzniecības portfeļa darbībām.

Spriedzes testiem vajadzētu būt netirdzniecības portfeļa procentu likmes riska ( IRRBB ) iekšējās vadības sistēmas neatņemamai sastāvdaļai un atbalstam.

Procentu likmes scenārijiem, ko izmanto spriedzes testos, tostarp Direktīvas 2013/36/ES 98. panta 5. punkta piemērošanai procentu likmes riskam, kas izriet no netirdzniecības portfeļa darbībām, vajadzētu būt atbilstošiem, lai identificētu visu būtiskos procentu likmes riskus, piem., starpības risku, bāzes risku un iespēju līgumu risku.

Iestādēm būtu jānodrošina, ka iepriekšējā punktā minētie testi ir izstrādāti, ne tikai pamatojoties uz vienkāršu paralēlu nobīdi, bet ka to scenāriju analīzē tiek ņemtas vērā visas ienesīguma līknes formas pārbīdes un izmaiņas.

Iestādēm būtu jāizvērtē šādi elementi:

• a) likmju starpības risks, ko rada atsauces likmes nesakritība starp laika ziņā saskaņotu finansējumu un ieguldījumiem; un
• b) pirmstermiņa izbeigšanas riski, kas ietverti līgumos ar iegulto iespēju, kas tādējādi varētu piespiest iestādi veikt jaunu darījumu uz mazāk izdevīgiem noteikumiem.

Iestādēm būtu jāapzinās iespējamās procentu likmes netiešās sekas, kas rada jebkādus zaudējumus (piem., pārlikšana uz aizdevuma likmēm varētu izraisīt turpmākus kredītriska zaudējumus, jo pasliktinās klienta spēja maksāt).

Ja ir izmantoti vienkāršāki finanšu instrumenti, iestādēm būtu jāaprēķina satricinājuma sekas, izmantojot jutīguma analīzi (nenosakot satricinājuma izcelsmi un vienkārši piemērojot satricinājumu portfelim). Ja iestāde izmanto sarežģītākus finanšu instrumentus, uz kuriem satricinājums atstāj dažādas un netiešas sekas, būtu jāizmanto sarežģītākas pieejas, nosakot īpašas nelabvēlīgas (spriedzes) situācijas, kas ataino attiecīgos specifiskos riskus.

4.7.8 Koncentrācijas risks

Spriedzes testam vajadzētu būt galvenajam koncentrācijas riska noteikšanas rīkam, jo tas ļauj iestādei noteikt riska darījumu mijiedarbību, kas var kļūt acīmredzama tikai spriedzes apstākļos, kā arī slēptas koncentrācijas.

Novērtējot šo risku savās spriedzes testu programmās, iestādēm būtu jāņem vērā katra riska darījuma kredītrisks, kā arī jāizvērtē papildu risku avoti, ko rada noteiktu riska darījumu līdzīga uzvedība (t. i., augstāka korelācija). Šo papildu risku avotu analīzē būtu tostarp jāietver šādi elementi:

• a) viena nosaukuma koncentrācijas (t. i., klients vai saistītu klientu grupa, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 39. punktā;
• b) nozaru koncentrācijas;
• c) ģeogrāfiskās koncentrācijas;
• d) produktu koncentrācijas; un
• e) nodrošinājuma un garantiju koncentrācijas.

Veicot spriedzes testu, jo īpaši visas iestādes un tostarp grupas spriedzes testu, iestādēm būtu jānovērtē koncentrācijas risks, izvērtējot bilances un ārpusbilances riska darījumus, kā arī banku, tirdzniecības un riska ierobežošanas pozīcijas.

Spriedzes testos būtu jāņem vērā uzņēmējdarbības vides izmaiņas, kas varētu rasties un varētu izraisīt koncentrācijas riska materializēšanos. Proti, spriedzes testos būtu jāizvērtē neparastas, bet ticamas izmaiņas dažādu veidu riska faktoru korelācijās, kā arī ārkārtējas un neparastas riska parametru izmaiņas, izejot ārpus vienu atsevišķu riska faktoru aplūkošanas, bet pētot scenārijus, kuros ņemti vērā savstarpēji saistīti riska faktori un kurus raksturo ne vien primārās sekas, bet arī atgriezeniskās saites sekas.

Tas, kādā veidā koncentrētas iedarbības darbojas, reaģējot uz vieniem riska faktoriem, būtu jāņem vērā spriedzes testos, tostarp papildu īstermiņa zaudējumu risks koncentrētu riska darījumu rezultātā visos privātpersonu vai MVU un korporatīvajos kredītportfeļos vai visās grupas dažādajās struktūrvienībās.

Iestādēm būtu jāizvērtē, kā tirdzniecības portfeļus ietekmē viena atsevišķa riska faktora un vairāku savstarpēji saistītu riska faktoru iedarbība.

Lai novērtētu koncentrācijas riska ex ante līmeni un/vai scenārija ietekmi uz koncentrācijas līmeni, iestādēm attiecīgajā gadījumā būtu jāizvērtē vairāk vai mazāk sarežģīti rādītāji, piemēram, Herfindāla - Hiršmaņa indekss (HHI) un Džini koeficienti.

Iestādēm būtu jāizvērtē, vai pastāv dažādu koncentrācijas avotu iespējamā pārklāšanās. Iestādēm būtu nevis vienkārši jāsummē riska ietekmes, bet arī jāizmanto apkopošanas metodes, kurās tiek izvērtēti pamatā esošie virzītāji.

4.7.9 Risks saistībā ar aizdevumu izsniegšanu ārvalstu valūtā

Iestādēm būtu jāņem vērā, ka risks saistībā ar aizdevuma izsniegšanu ārvalstu valūtā:

• a) var rasties, ja pret riskiem nenodrošināti aizņēmēji (t. i., aizņēmēji, kas ir mazumtirdzniecības un mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) bez dabiska vai finansiāla nodrošinājuma pret riskiem un kas ir pakļauti aizdevuma valūtas un riska nodrošināšanas valūtas nesakritībām, kā noteikts EBA/GL/2014/13) nespēj apkalpot parādu, kas denominēts valūtās, kas nav tās dalībvalsts valūta, kurā iestādei ir atļauja darboties;
• b) ir saistīts tīri ar kredītrisku un ārvalstu valūtas tirgus risku;
• c) tam ir raksturīga kredītriska un ārvalstu valūtas tirgus riska komponentu nelineāra attiecība;
• d) to ietekmē vispārējais valūtas maiņas kursa risks; un
• e) to var izraisīt ar rīcību saistītais risks.

Iestādēm savās spriedzes testu programmās būtu jāņem vērā ārvalstu valūtās izsniegto aizdevumu risks, kas ietekmē kredītiespējas bilances aktīvu pusē un to riska avotus, ņemot vērā, ka debitora nespēju atmaksāt savu parādu var radīt:

• a) riski, kas saistīti ar debitora iekšējo ienākuma avotu;
• b) riski, kas saistīti ar ekonomikas stāvokli valstī, kurā ir denominēta valūta; un
• c) ārvalstu valūtu risks.

Iestādēm, plānojot vai īstenojot savus spriedzes testa scenārijus, būtu jāizvērtē, ka ārvalstu valūtās izsniegto aizdevumu riska ietekmi var radīt gan atlikušā parāda summas, gan šāda parāda apkalpošanas maksājumu plūsmas pieaugums, kā arī atlikušā parāda summas pieaugums salīdzinājumā ar vietējā valūtā denominētu nodrošinājuma aktīvu vērtību.

Iestādēm būtu jāizstrādā spriedzes scenāriji, mainot dažādus parametrus, lai varētu prognozēt ārvalsts valūtas maiņas kredītportfeļa veiktspēju dažādos gadījumos, piemēram:

• a) pieņem, ka uzņemošās valsts valūtas maiņas kursa vērtība tiek celta par iepriekš noteiktu procentu likmi;
• b) pieņem, ka ārvalsts valūtas maiņas procentu likme mainās par iepriekš noteiktu procentu punktu; vai
• c) abu minēto variantu apvienojums.

Lai novērtētu iespējamo neaizsargātību, iestādēm būtu jāspēj parādīt kredītriska papildu zaudējumus, ko izraisa risks saistībā ar aizdevuma izsniegšanu ārvalstu valūtās, atsevišķi no kredītriska zaudējumiem un riskam pakļautajām summām, ko rada scenārija ietekme uz kredītriska faktoriem.

Testējot ar aizdevumu izsniegšanu ārvalstu valūtās saistīto risku, iestādēm būtu jāņem vērā vismaz šādi aspekti:

• a) maiņas kursa režīma veids un kā tas varētu ietekmēt vietējās valūtas un ārvalstu valūtu maiņas kursa izmaiņas;
• b) cik jutīgi maiņas kursa izmaiņas ietekmē aizņēmēja kredītreitingu/vērtējumu un parāda apkalpošanas spēju;
• c) aizdošanas darbības iespējamā koncentrācija vienā ārvalstu valūtā vai nedaudzās savstarpēji ļoti saistītās ārvalstu valūtās;
• d) valsts valūtā sniegto aizdevumu iespējamā koncentrācija dažās specifiskās ekonomikas nozarēs, kurās pamatdarbība notiek ārvalstu valūtas valstīs vai tirgos, un attiecīgi šo nozaru attīstība ir ļoti saistīta ar ārvalstu valūtām; un
• e) spēja garantēt finansējumu šā veida portfelim; iestādēm, kas piemēro iekšējos modeļus kredītriska kapitāla prasību aprēķināšanai, papildu risks, kas attiecas uz aizdevumiem ārvalstu valūtās, būtu jāataino ar šādu aktīvu augstāku riska svaru, un modeļos izmantoto mainīgo lielumu sarakstā, kas ir arvien papildināms, būtu jāiekļauj procentu likmju atšķirības, aizdevuma un ķīlas vērtības ( LTV ) attiecība, valūtu savstarpēja korelācija un svārstīgums.

Iestādēm būtu jāņem vērā iespējamas nozīmīgas nepilnības, kas varētu būt iestrādātas iekšējos modeļos, kuru dēļ iespējama valūtas vērtības samazināšanās nepietiekama novērtēšana attiecībā uz klienta spēju apkalpot savu parādu, ņemot vērā šādus indikatīvus elementus:

• a) krīzes periodos monetārā politika bieži vien ir vērsta uz reālās ekonomikas stimulēšanu, būtiski samazinot atsauces procentu likmes, tādējādi iekšējie modeļi var sniegt maldinošu informāciju par šīm netiešajām sekām; un
• b) valūtas vērtības celšanos var daļēji kompensēt ar procentu likmju kritumu, un tas var kļūt par cēloni tam, ka par zemu tiek novērtēts risks, kas saistīts ar aizdevumu izsniegšanu ārvalstu valūtā, jo nulles procentu likmes vidē šāds kompromiss ilgtermiņā nav iespējams.

Novērtējot, kā noteiktā scenārijā aizdevuma izsniegšana ārvalstu valūtā varētu iespējami ietekmēt rentabilitāti, iestādēm attiecīgajā gadījumā būtu jāiekļauj tiesiskais regulējums un attiecīgā jurisdikcija, kas var likt iestādēm piespiedu kārtā denominēt ārvalstu valūtās izsniegtos aizdevumus vietējā valūtā, izmantojot valūtas maiņas kursu, kas ir būtiski zemāks par tirgus kursu.