4.6 Spriedzes testu veidi

Konkrētās spriedzes testu metodikas plānojumam, sarežģītībai un detalizācijas pakāpei būtu jāatbilst iestādes būtībai, mērogam un lielumam, kā arī uzņēmējdarbības sarežģītības un riskantuma pakāpei. Jāņem vērā iestādes stratēģija un uzņēmējdarbības modelis, kā arī portfeļa raksturlielumi.

Iestādēm būtu jāņem vērā ekonomikas cikla stadija, izstrādājot spriedzes testa metodiku, tostarp scenāriju un vajadzību veikt vadības iespējamās darbības.

Iestādēm būtu jānosaka atbilstīgs, nozīmīgs un stingrs mehānisms, kā riska faktorus pārveidot par attiecīgajiem iekšējiem riska parametriem (saistību nepildīšanas varbūtība ( PD ), saistību nepildīšanas zaudējumi ( LGD ), norakstīšana, patiesās vērtības diskonts utt.), kas sniedz priekšstatu par iestādes un grupas riskiem.

Spriedzes testā analizēto riska faktoru saikni ar riska parametriem būtu jāveido, pamatojoties ne tikai uz iestādes vēsturisko pieredzi un analīzi, bet arī jāpapildina attiecīgajā gadījumā ar etalonkritērijiem, ko sniedz ārēji avoti, ja pieejami, un iespēju robežās, kas sniegti pārraudzības vadlīnijās.

Tā kā modelēšanā ietvertie hipotētiskie un makroekonomiskie riska faktori/scenāriji ir sarežģīti, iestādēm būtu jāzina par modeļa riskiem un jānodrošina, ka tiek veiktas šādas darbības, nosakot šos faktorus/scenārijus:

• a) modeļa pieņēmumus un mehāniku regulāri un pietiekami piesardzīgi pārskata eksperts un tiek ievērota piesardzīgas modelēšanas pieeja, uzskaitot modeļa risku;
• b) izdarot pieņēmumus, kurus ir grūti kvantitatīvi izmērīt (piem., diversifikācija, prognozētā eksponenciālā izaugsme, prognozētās nodevas, vadības viedokļi par turpmākām tendencēm), bet kas var ietekmēt modeļa rezultātus (piem., neto ieņēmumu pirms zaudējumiem modeļu rezultātus iegūst, pamatojoties uz pietiekamiem statistikas datiem, kā arī uzņēmējdarbības apsvērumiem), attiecīgajā gadījumā ir jābūt pietiekami piesardzīgiem; un
• c) ir apzināta rezultātu atkarība no pieņēmumiem un to jutīgums pret tiem, un regulāri tiek novērtēta to ietekme.

Interpretējot rezultātus, būtu jāsaprot, skaidri jāpaziņo un jāņem vērā modeļu nepilnības un mehānismi, kas sasaista riska faktorus ar zaudējumiem vai paaugstinātiem riska parametriem. Izstrādājot modeļus, būtu jāņem vērā maksātspējas un finansējuma likviditātes un finansēšanas izmaksu mijiedarbība, lai nepieļautu, ka sistemātiski un būtiski tiek nepietiekami novērtēta satricinājumu ietekme. Ja iespējams, būtu jāsalīdzina dažādu modelēšanas pieeju rezultāti (piem., ja izmanto neto ieņēmumu pirms zaudējumiem modeļus, jābūt pieejamam izmantotā modeļa salīdzinājumam ar citām iespējamām pieejām un pamatojumam, kāpēc tās noraidītas). Šīs saites būtu jāpamato ar stingriem statistikas modeļiem. Tomēr, ja vēsturisko datu nepietiekamas pieejamības, to kvalitātes vai strukturālo pārrāvumu dēļ nevar izdarīt nozīmīgas aplēses (piem., ja izmanto neto ieņēmumu pirms zaudējumiem modeļus, ir nepieciešami vēsturiskie dati, kas aptver procentu likmes ciklu un uzņēmējdarbības ciklu, kā arī informācija par uzņēmējdarbības stratēģijas un organizatoriskās struktūras izmaiņām), kvantitatīvā analīze būtu jāpamato ar kvalitatīviem ekspertu slēdzieniem. Pat ja izmantotais modelēšanas process ir stingrs, ekspertu slēdzienam vajadzētu būt nozīmei, pārbaudot modeļa rezultātus.

Iestādēm būtu jānovērtē riska faktoru un spriedzes testā analizēto riska parametru iespējamā nelineārā mijiedarbība.

4.6.2 Jutīguma analīze

Iestādēm būtu jāveic jutīguma analīze atsevišķu riska darījumu, portfeļu vai struktūrvienību līmenī, visas iestādes līmenī un attiecībā uz specifiskiem riska veidiem proporcionāli to sarežģītībai. Iestādēm būtu jānovērtē, kādā apkopojuma līmenī jutīguma analīzi ir nozīme veikt un vai to var realizēt. Vajadzības gadījumā būtu sīki jāpaskaidro izmantotie ekspertu slēdzieni.

Iestādēm būtu jāidentificē attiecīgie riska faktori dažādos prudenciālo prasību piemērošanas līmeņos un dažādiem portfeļiem, uzņēmuma struktūrvienībām un ģeogrāfiskās atrašanās vietām. Iestādēm būtu jānodrošina, ka tiek aptverti visi attiecīgie riska faktoru veidi, tostarp makroekonomiskie un makrofinansiālie mainīgie lielumi, riska parametru statistiskie aspekti (piemēram, PD parametru nepastāvība) un specifiskie faktori, piemēram, operacionālie riski.

Iestādēm būtu jādefinē identificētie riska faktori, izmantojot dažādas smaguma pakāpes, kas ir svarīgs to analīzes posms, lai atklātu nelinearitāti un sliekšņa efektu, t. i., riska faktoru kritiskās vērtības, kuras pārsniedzot, paātrinās spriedzes reakcija.

Ja pastāv nenoteiktība par to, cik stingra ir provizoriski noteiktā makroekonomisko/makrofinansiālo riska faktoru un riska parametru savstarpējā atkarība, vai ja ir vajadzība validēt visaptverošāka scenārija analīzes rezultātus, iestādēm būtu jācenšas nodrošināt jutīguma analīzes veikšanu, testējot portfeļa riska parametru statistiskos aspektus saskaņā ar vēsturisko datu izkliedi, ko papildina ar hipotētiskiem pieņēmumiem (piem., attiecībā uz turpmāko nepastāvību).

Viena riska faktora analīzes būtu jāpapildina ar vienkāršām daudzu risku faktora analīzēm, ja pieņem, ka iestājas kombinētie riski, un nav obligāti jādefinē scenārijs.

Iestādēm būtu jāuztur identificēto riska faktoru saraksts.

4.6.3 Scenārija analīze

Iestādēm būtu jānodrošina, ka spriedzes testu programmas centrālais elements ir scenāriju analīze.

Spriedzes testa scenārijus izstrādā, ne tikai pamatojoties uz vēsturiskajiem notikumiem, bet ir jāizvērtē arī hipotētiski scenāriji, pamatojoties uz vēsturiski nenotikušiem notikumiem. Iestādēm būtu jānodrošina, ka izstrādātie scenāriji raksturo tendences un tiek ņemtas vērā sistemātiskas un iestādei raksturīgas izmaiņas pašreizējā brīdī un paredzamajā nākotnē. Šim nolūkam iestādēm būtu jācenšas izmantot ārējus datus no līdzīgas risku vides, kas attiecas uz iestādēm, kurām ir līdzīgi uzņēmējdarbības modeļi. Iestādēm būtu jāizmanto atbilstīgi un pieejami dati. Atbilstīgie dati var būt iekšēji un/vai ārēji dati un ietvert etalonkritērijus un uzraudzības vadlīnijas.

Lai aptvertu dažādus notikumus un smaguma pakāpes, būtu jāizvērtē vairāki scenāriji, ja tam ir nozīme un tas ir realizējams.

Iestādēm būtu jānodrošina, ka to spriedzes testa scenāriji atbilst vismaz šādām prasībām:

• a) tiek aplūkoti galvenie riska faktori, kuriem iestāde var būt pakļauta; šajā saistībā rezultāti, kas iegūti, analizējot atsevišķus riska faktorus ar mērķi sniegt informāciju par jutīgumu pret šiem atsevišķajiem riska faktoriem, būtu jāizmanto, lai identificētu scenārijus, kas paredz testēt ļoti ticamu riska faktoru kombinēto kopumu; neviens būtisks riska faktors nedrīkstētu palikt netestēts un neizvērtēts;
• b) tiek aplūkotas galvenās iestādei raksturīgās neaizsargātības, kas izriet no iestādes reģionālā un nozares raksturojuma, kā arī a priori būtu jāidentificē iestādes specifiskā produkta vai darbības veida riska darījumi un finansēšanas politika, proti, koncentrācijas un korelācijas riski gan viena riska ietvaros, gan starp vairākiem riska veidiem;
• c) scenārijā ir iekļauts saskaņots notikumu apraksts, kurā ietverti visi galvenie riska faktori, kā arī to attīstība (tendences), pamatojoties uz vairākiem izraisītājnotikumiem (t. i, monetārā politika, finanšu nozares izmaiņas, patēriņa preču cenas, politiskie notikumi un dabas katastrofas); iestādēm būtu jānodrošina, ka scenārija notikumu apraksts ir ticams un nav pretrunīgs, kad tiek izdarīti pieņēmumi par riska faktoru līdztekus notiekošajām izmaiņām un tirgus dalībnieku attiecīgo reakciju; un, ja scenārija notikumu aprakstā netiek iekļauti kādi noteikti riska faktori, iestādēm būtu jānodrošina, ka šie izņēmumi tiek pilnībā pamatoti un dokumentēti;
• d) testa scenāriji ir iekšēji saskaņoti, lai nodrošinātu, ka identificētie riska faktori spriedzes notikumā darbojas saskanīgi ar citiem riska faktoriem un ka tajos ir ietvertas skaidras aplēses un pieņēmumi par galveno riska pamatfaktoru savstarpējās atkarības struktūru; svarīgi izpētīt riska faktoru līdztekus notiekošās izmaiņas, kas var šķist pretrunīgas, lai identificētu jaunu jutīgumu;
• e) tiek ņemtas vērā inovācijas un jo īpaši tehnoloģiju attīstība vai izsmalcināti finanšu produkti, ievērojot arī to mijiedarbību ar tradicionālākiem produktiem; un
• f) tiek nodrošināts, ka testētie riska faktori tiek pārveidoti par iekšēji saskaņotiem riska parametriem.

Iestādēm būtu jānosaka spriedzes testēšanas laiks saskaņā ar uzdevuma mērķi, iestādes portfeļa raksturlielumiem, piemēram, attiecīgajā gadījumā tā maksājuma termiņu un testēto pozīciju likviditāti, kā arī riska profilu. Maksātspējas spriedzes testam un likviditātes spriedzes testam ir nepieciešams atšķirīgs laiks un scenāriji.

Iestādēm būtu jānodrošina, ka:

• a) spriedzes testos skaidri ir ņemta vērā dinamiskā savstarpējā atkarība, piem., ekonomisko reģionu, tautsaimniecības nozaru, tostarp finanšu nozares savstarpējā atkarība;
• b) vispārējā scenārijā ir ņemta vērā visas sistēmas dinamika, piem., noteiktu tirgu slēgšana un riska koncentrācija visā aktīvu klasē (piem., hipotēku klasē); un
• c) ir iekļauta negatīvas atgriezeniskās saites dinamika, ko rada tādi faktori kā vērtējumu, zaudējumu, drošības rezervju veidošanas prasību savstarpēja mijiedarbība.

Iestādēm attiecīgajā gadījumā būtu kvalitatīvi jānovērtē spriedzes sekundārā jeb atgriezeniskās saites ietekme individuālā līmenī un jo īpaši, ja nevar noteikt stingras kvantitatīvas aplēses. Piemēram, atsevišķa iestāde var izstrādāt cenu vai apjomu korekcijas, lai ņemtu vērā kādas stratēģiskas ietekmes (piem., aizdošanas stratēģijas līmenī) un endogēni reaģēt uz scenāriju. 4.6.4 Scenāriju smaguma pakāpe

Iestādēm būtu jānodrošina, ka spriedzes testu veic, pamatojoties uz smagu, bet ticamu scenāriju, un scenārija smaguma pakāpei ir jāataino spriedzes testa mērķis. Tālab spriedzes testiem vajadzētu būt :

• a) nozīmīgiem tādā ziņā, ka tiek skatīti iestādei būtiski riski ar mērķi veicināt iestādes stabilitāti nelabvēlīgos apstākļos, un sistēmiski nozīmīgu banku gadījumā tiek skatīta arī finanšu sistēma visos tās ekonomikas cikla posmos un tirgus svārstības, tostarp finanšu tirgus svārstības; un
• b) saskanīgi lietotiem visā iestādē, atzīstot, ka identisku scenāriju ietekme var arī nebūt vienādi smaga visiem darbības veidiem.

Iestādēm būtu jānodrošina, ka jutīguma analīzei un scenāriju spriedzes testēšanai tiek izvērtētas dažādas smaguma pakāpes, iekļaujot vismaz vienu smagu ekonomikas lejupslīdi kapitāla pietiekamības novērtēšanai un kapitāla plānošanas vajadzībām.

Iestādēm būtu jānodrošina, ka smaguma pakāpe tiek noteikta, ņemot vērā katras iestādes specifisko neaizsargātību konkrētajā scenārijā, pamatojoties uz uzņēmējdarbības modeli (piem., darbojas starptautiskajos tirgos). Iestādēm būtu jāizstrādā savi scenāriji un nebūtu jābūt atkarīgām tikai no pārraudzības iestāžu scenārijiem. Novērtējot scenārija smagumu, iestādei būtu jāzina, kāda ir riska vides dinamika un kāda pieredze ir iestādēm, kurām ir līdzīgs uzņēmējdarbības modelis.

Iestādēm būtu jānodrošina, ka savos scenārijos novērtē riska faktoru absolūtās un relatīvās izmaiņas. Absolūto izmaiņu scenārijā smaguma pakāpei vajadzētu būt riska faktora tiešām izmaiņām un neatkarīgai no pašreizējā līmeņa. Relatīvo izmaiņu scenārijā smaguma pakāpei vajadzētu būt atkarīgai no pašreizējā līmeņa un ekonomiskā stāvokļa (piem., IKP pieaugums samazinās par 2 %, t. i., relatīvas izmaiņas pret absolūto līmeni). Piemēram, ja attiecībā pret atskaites punktu IKP relatīvi negatīvi mainījies par 2 %, bet pēc tam ir bijis būtisks pozitīvs rezultāta kāpums (t. i., pašreizējais IKP būtiski pārsniedz strukturālo IKP), spriedzes seku ietekme uz IKP absolūtajā/līmeņa izteiksmē var arī nebūt smaga. Līdzīgi, jo smagāks pašreizējais ekonomiskais stāvoklis no paša sākuma, jo smagāka ir relatīvā scenārija spriedze. Iestādēm būtu jānodrošina, ka tiek izvēlēts pietiekami smags scenārijs gan relatīvajā, gan absolūtajā izteiksmē. Jāpamato un jādokumentē izvēlētais scenārijs un tas, kā izvēle ietekmē smaguma pakāpi.

Lai novērtētu scenāriju smaguma pakāpes atbilstību, iestādēm šie scenāriji būtu jāsalīdzina ar savos reversajos spriedzes testos izmantojamajiem scenārijiem, izvērtējot reversā spriedzes testa konkrēto saistību scenārija ticamības nodrošināšanā. 4.6.5 Reversie spriedzes testi

Prasības

Iestādēm spriedzes testu programmas ietvaros būtu jāveic pienācīgi reversie spriedzes testi, nodrošinot tādu pašu pārvaldību, efektīvu infrastruktūru un kvalitātes standartus, un papildinoši citu veidu spriedzes testi, ņemot vērā savas uzņēmējdarbības un risku raksturu, lielumu, mērogu un sarežģītību. Nelielas un vienkāršākas struktūras iestādes var vairāk koncentrēties uz reverso spriedzes testu kvalitatīvajiem aspektiem, savukārt lielākām un sarežģītākas struktūras iestādēm ir jāizmanto izsmalcinātāki reversās spriedzes testēšanas paņēmieni. Attiecībā uz reversajiem spriedzes testiem ir skaidri jānosaka atbildības un piešķirtie resursi un tos nodrošina ar piemērotu un elastīgu infrastruktūru un ar rakstveidā noformētu politiku un procedūrām. Reversie spriedzes testi būtu regulāri jāveic visu veidu iestādēm un tādā pašā piemērošanas līmenī kā ICAAP un ILAAP (piem., visas iestādes līmenī un aptverot visus attiecīgos riska veidus).

Iestādēm reversajos spriedzes testos identificētie scenāriji būtu jāiekļauj savu veicamo spriedzes testu scenāriju klāstā kā papildinājums un salīdzināšanas nolūkos, lai novērtētu vispārējo smaguma pakāpi, kas ļauj noteikt pietiekami smagus, tomēr joprojām ticamus scenārijus. Reversie spriedzes testi būtu noderīgi, novērtējot ICAAP un ILAAP spriedzes testu scenāriju smaguma pakāpi. Reverso spriedzes testu scenāriju smaguma pakāpi var arī novērtēt, salīdzinot tos ar vēsturiskiem vai citiem uzraudzības vai publiski pieejamiem scenārijiem.

Veicot reversos spriedzes testus, iestādēm būtu arī jāizvērtē, vai viena vai vairāku būtisku darījuma partneru nespēja pildīt saistības vai nozīmīgs tirgus traucējums, ko rada būtiska tirgus dalībnieka nespēja pildīt saistības (atsevišķā vai kombinētā veidā), varētu izraisīt iepriekš definētu iznākumu.

Reverso stresa testu izmantošana

Iestādēm būtu regulāri jāizmanto reversie spriedzes testi, lai labāk izprastu savu esošo un iespējamo neaizsargātību, nodrošinot iestādes riska pārvaldības pievienoto vērtību. Proporcionalitātes princips ir piemērojams visiem reverso spriedzes testu izmantošanas aspektiem. Iestādēm būtu arī jāizvērtē, ka iepriekš definēto reversā spriedzes testa rezultātu var radīt apstākļi, kas nav spriedzes testā analizētie apstākļi.

Savas uzņēmējdarbības plānošanas un riska pārvaldības procesā iestādēm būtu jāizmanto reversie spriedzes testi, lai saprastu savu uzņēmējdarbības modeļu dzīvotspēju un ilgtspēju, kā arī, lai noteiktu, kādos apstākļos tās kļūs vai, iespējams, varētu kļūt maksātnespējīgas Direktīvas 2014/59/ES 32. panta nozīmē. Iestādēm ir svarīgi noteikt rādītājus, kas sniedz brīdinājumu, kad scenārijs kļūst par īstenību. Tālab iestādēm būtu:

• a) jāidentificē iepriekš definēts iznākums, kas jātestē (piem., uzņēmējdarbības modelis kļūst dzīvotnespējīgs);
• b) jāidentificē iespējamie nelabvēlīgie apstākļi, kuru dēļ iestādei var atklāties smaga neaizsargātība un kas rada iepriekš definētu iznākumu;
• c) jānovērtē (atkarībā no iestādes lieluma un uzņēmējdarbības rakstura, mēroga, sarežģītības un riska pakāpes), cik varbūtīgi ir scenārijā ietvertie notikumi, kas izraisīs iepriekš definēto iznākumu; un
• d) jāpielāgo efektīva kārtība, procesi, sistēmas vai citi pasākumi, lai novērstu vai mazinātu identificētos riskus un neaizsargātību.

Iestādēm būtu jāizmanto reversie spriedzes testi plānošanā, lēmumu pieņemšanā un savu uzņēmējdarbības modeļu un stratēģiju izvērtēšanā, lai identificētu un analizētu, kas varētu izraisīt uzņēmējdarbības modeļa dzīvotnespēju, piemēram, novērtēt spēju radīt ieņēmumus nākamajos mēnešos un novērtēt stratēģijas ilgtspējību radīt ieņēmumus ilgākā periodā, pamatojoties uz stratēģiskajiem plāniem un finanšu prognozēm. Visā procesā būtu jāiesaistās vadības struktūrai un augstākajai vadībai.

Ja reversais spriedzes tests atklāj, ka iestādei ir nepieļaujami augsts uzņēmējdarbības modeļa dzīvotnespējas risks un ka tas nesaskan ar tās vēlmi uzņemties risku, iestādei būtu jāplāno pasākumi, lai novērstu vai mazinātu šo risku, ņemot vērā laiku, kas iestādei nepieciešams, lai reaģētu uz šiem notikumiem un īstenotu šos pasākumus. Izstrādājot šos pasākumus, iestādei būtu jāizvērtē, vai ir nepieciešams mainīt tās uzņēmējdarbības modeli. No reversā spriedzes testa izrietošie pasākumi, tostarp iestādes uzņēmējdarbības plāna izmaiņas, būtu sīki jānorāda iestādes ICAAP dokumentos.

Iestādēm, kurām ir konkrēti uzņēmējdarbības modeļi, piem., ieguldījumu sabiedrībām, būtu jāizmanto reversie spriedzes testi, lai izpētītu savas neaizsargātības ārkārtēju notikumu iespaidā, jo īpaši ja to riski nav pietiekami iekļauti tradicionālākos (piem., maksātspējas un likviditātes) spriedzes testa scenārijos, kuru pamatā ir makroekonomiskie satricinājumi.

Iestādēm, kas izmanto iekšējos kredītriska, darījuma partnera kredītriska un tirgus riska modeļus, veicot reversos spriedzes testus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 177. pantu, 290. panta 8. punktu un 368. panta 1. punkta g) apakšpunktu, būtu jācenšas identificēt smagus, bet ticamus scenārijus, kas varētu radīt būtisku nelabvēlīgu iznākumu un iespējami apdraudēt iestādes kopējo dzīvotspēju. Iestādēm šie reversie spriedzes testi būtu jāskata kā būtisks kapitāla prasību aprēķināšanā izmantoto iekšējo modeļu papildinājums un kā regulāri izmantojams riska pārvaldības rīks, ar kuru var atklāt šo iekšējo modeļu iespējamās neatbilstības. Smagas spriedzes scenārijos, lai arī tas nav obligāti jāņem kā rādītājs, ka IRB formulas ievaddatu modelēšana ir neatbilstīga, modeļa risks palielināsies un modelis var zaudēt prognozējamību.

Iestādēm būtu jāveic kvalitatīva analīze, lai izstrādātu labi definētu reversā spriedzes testa aprakstu un skaidru izpratni par tā atgriezeniskās saites un nelineāro ietekmi, ņemot vērā riska dinamiku un riska veidu kombinācijas un to savstarpējo mijiedarbību. Izstrādājot labi definētu aprakstu, iestādei būtu jāizvērtē ārēji eksogēni notikumi, piemēram, ekonomiskie notikumi, nozares sabrukums, politiskie notikumi, tiesāšanās lietas un dabas notikumi, kā arī riska faktori, piemēram, operacionālie riski, koncentrācija un korelācijas, reputācijas un uzticības zaudēšanas riski un visu šo notikumu un faktoru kombinācijas. Izvērtējot iespējamās konkrētās neaizsargātības un ietekmi uz visu iestādi kopumā, svarīgi, lai apraksta apspriešanā pienācīgi iesaistītos iestādes vadības struktūra.

Nosakot konkrēto zaudējumu līmeni vai citus faktorus, kas negatīvi ietekmē kapitālu, likviditāti (piem., finansējuma pieejamību, jo īpaši finansējuma izmaksu pieauguma gadījumā) vai kopējo finansiālo stāvokli, iestādēm būtu jāveic kvantitatīva un izsmalcinātāka analīze, ņemot vērā iestādes lielumu, kā arī tās uzņēmējdarbības raksturu, mērogu, sarežģītību un riska pakāpi. Iestādēm būtu atpakaļejošā secībā kvantitatīvā veidā jānosaka riska faktori un nepieciešamais izmaiņu apmērs, kas varētu radīt šādus zaudējumus vai negatīvo ietekmi (piem., noteikt atbilstošo zaudējumu līmeni vai citus interesējošos rādītājus finanšu iestādes bilancē, piemēram, kapitāla attiecību vai finanšu resursus). Iestādēm būtu jāsaprot un sīki jādokumentē riska virzītājfaktori (piem., jāieskicē precīzi faktori, kas visvairāk ietekmējuši portfeļa mazas varbūtības notikuma risku reģionu), galvenie darbības veidi un skaidrs un saskanīgs apraksts par ievainojamībām un saistītajiem scenārijiem (piem., par pamatpieņēmumiem un rezultātu jutīgumu uz šiem pieņēmumiem laika gaitā), kas rada iepriekš definēto iznākumu un notikumu ķēdi un, visticamāk, plūst cauri (piem., nozīmīgākos faktorus var atveidot kā makroekonomiskos rādītājus atbilstīgi dotajām mērķa zaudējumu/kapitāla kombinācijām portfelī), identificējot slēpto neaizsargātību (piem., slēptas korelācijas un koncentrācijas) un sekas, kas pārklājas.

Iestādēm attiecīgajā gadījumā par reverso spriedzes testa sākuma punktu būtu jāizmanto jutīguma analīze, piem., vienu vai vairākus attiecīgos parametrus aizstājot ar galējiem parametriem, lai sasniegtu iepriekš definētu iznākumu. Iestādei būtu jāizvērtē vairākas reversās jutīguma analīzes attiecībā tostarp uz kredītrisku (piem., cik daudz lielu klientu būtu jānonāk saistību nepildīšanas grūtībās, pirms tiek zaudēts zaudējumus absorbējošais kapitāls), tirgus risku, likviditātes risku (piem., spriedze uz noguldījumiem mazumtirdzniecības nozarē un apstākļi, kas varētu iztukšot iestādes likviditātes rezerves) un operacionālo risku, kā arī kombinācijas analīzi, kur visi riski tiek aplūkoti vienlaikus. Tomēr iestādei jutīguma analīze un vienkāršā metrika nebūtu primāri jāizmanto, lai noteiktu scenāriju, kas attiektos uz reverso spriedzes testu. Kvalitatīvās analīzes rezultātā būtu jāidentificē attiecīgais scenārijs, apvieno jot dažādu uzņēmējdarbības jomu ekspertu slēdzienus, jo domāšana ir efektīvākais veids, kā novērst uzņēmējdarbības modeļa kļūmi. Būtu jāizstrādā visu attiecīgo riska parametru apvienota pakļaušana spriedzei, izmantojot statistiskos aspektus (piem., riska faktoru nepastāvība saskan ar vēsturiskiem novērojumiem, ko papildina ar hipotētiskiem, tomēr ticamiem pieņēmumiem). Iepriekš definēta iznākuma sasniegšanai nepieciešamo parametru izmaiņu ticamība sniedz pirmo priekšstatu par iestādes iespējamo neaizsargātību. Lai novērtētu ticamību, būtu jāpiemēro tostarp vēsturiskās (multiplās) varbūtības izkliedes, kas vajadzības gadījumā koriģētas saskaņā ar ekspertu slēdzienu. Attiecīgo scenāriju identificēšanai kā vadlīnijas izmanto kvalitatīvo analīzi un novērtējumus apvienojumā ar dažādu uzņēmējdarbības jomu ekspertu slēdzieniem.

Iestādēm būtu jāizmanto reversie spriedzes testi kā rīks, kas sniedz priekšstatu par scenārijiem, kuri ietver maksātspējas un likviditātes spriedzes testu apvienojumu, ja, modelējot tradicionālā veidā, neizdodas iegūt kompleksus aspektus no reālajām situācijām. Iestādēm būtu jāizmanto reversie spriedzes testi, lai pārbaudītu savus kapitāla plānus un likviditātes plānus. Attiecīgajā gadījumā iestādei būtu jāidentificē un jāanalizē situācijas, kas varētu pasliktināt likviditātes spriedzes notikumu un pārveidot to par maksātspējas spriedzes notikumu, un otrādi, un, iespējams, novest uzņēmumu līdz bankrotam. Iestādēm būtu jācenšas piemērot reverso spriedzes testu integrētā veidā attiecībā uz kapitāla vai likviditātes riskiem ar mērķi labāk saprast un vadīt saistītos riskus ekstremālās situācijās.

Atveseļošanas darbības un atveseļošanas plānošana

Iestādēm būtu jāizstrādā smagu makroekonomisko un finansiālo grūtību scenāriji ar dažādām smaguma pakāpēm (tostarp visu sistēmu ietekmējoši notikumi, spriedze juridiskai vienībai un spriedze visai grupai), ko izmanto atveseļošanas plāniem saskaņā ar Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas ( BRRD ) 5. panta 6. punktu un EBA/GL/2014/06, un jāizmanto konkrēti reversie spriedzes testi, lai izstrādātu “gandrīz saistību nepildīšanas” scenāriju (iestāde ir tuvu bankrotam, bet nebankrotē), un jāizmanto tie kā ievaddati, lai paskaidrotu un notestētu savu atveseļošanas darbību iedarbību un efektivitāti un savus atveseļošanas plānus, un jāanalizē atbilstošo pieņēmumu jutīgums. Šādos “gandrīz saistību nepildīšanas” scenārijos būtu jānosaka un jāraksturo punkts, kuru sasniedzot, iestādes vai grupas uzņēmējdarbības modelis kļūst dzīvotnespējīgs, ja vien nav sekmīgi īstenotas atveseļošanas darbības. Scenārijiem vajadzētu būt tādiem, lai varētu provizoriski noteikt rezultātus un visu pieejamo atveseļošanas variantu piemērotību. Atveseļošanas scenāriju aprakstā lietotai terminoloģijai būtu jāpalīdz noteikt, kuri atveseļošanas varianti tika testēti konkrētajos spriedzes scenārijos. Aprakstam būtu jābūt pietiekami detalizētam gan kvantitatīvo pieņēmumu, gan kvalitatīvā apraksta kopā, lai noteiktu, vai scenārijs attiecas uz iestādi un kāda ir tā smaguma pakāpe. Notikumi būtu jāapraksta loģiskā secībā un ļoti skaidri jānorāda pieņēmumi, kas ir galveno virzītājfaktoru pamatā (piem., neto ienākums, riska svērtie aktīvi ( RWA ), kapitāls). Izstrādājot scenāriju, būtu jāņem vērā arī iespējamās aplēses par dažādu atveseļošanas plānu variantu izpildes mijietekmi vienā spriedzes scenārijā. Scenārijiem vajadzētu būt arī tādiem, lai varētu saprast, kā notikumi attīstās, sniedzot atbilstošu laika skalu, kas skaidri parāda, kurā laika brīdī konkrētas darbības tiks izstrādātas (un kāda ir to ticamība un realizējamība). Šā uzdevuma mērķis ir pārbaudīt, cik efektīvi iestādes atveseļošanas plānu varianti spēj atjaunot finansiālo stiprību un dzīvotspēju, kad iestāde nonāk šādā smagā spriedzes situācijā.

Ņemot vērā, ka divām reverso spriedzes testu kopām ir atšķirīgi mērķi, spriedzes testi ICAAP un ILAAP vajadzībām un atveseļošanas plānošana nav savstarpēji jāsaista, bet gan savstarpēji jāsalīdzina.

Iestādēm būtu jāizmanto reversie spriedzes testi, lai palīdzētu izstrādāt, novērtēt un kalibrēt atveseļošanas plānošanā izmantotos “gandrīz saistību nepildīšanas” scenārijus.

Iestādēm būtu jāizmanto reversie spriedzes testi, lai noteiktu riska faktorus un pēc tam saprastu un raksturotu scenārijus, kuri varētu izraisīt “gandrīz saistību nepildīšanu”, novērtē jot efektīvas atveseļošanas darbības, kuras varētu droši īstenot vai nu preventīvi, vai attīstoties riska faktoriem vai scenārijiem.

Reversajiem spriedzes testiem būtu jāveicina atveseļošanas plāna scenāriju izstrāde, izmantojot dinamisku un kvantitatīvu scenārija aprakstu, kurā būtu jāiekļauj šādi jautājumi:

• a) atveseļošanas ierosinātāji (t. i., kurā brīdī iestādei hipotētiskā scenārijā būtu jāsāk atveseļošanas darbības);
• b) nepieciešamās atveseļošanas darbības un to gaidāmā efektivitāte, tostarp šīs efektivitātes novērtēšanas metode (t. i., kādi rādītāji būtu jāuzrauga, lai secinātu, ka vairs nav nepieciešama turpmāka darbība);
• c) atbilstošais laika grafiks un process, kas nepieciešams šīm atveseļošanas darbībām; un
• d) turpmākas spriedzes gadījumā ir nepieciešams veikt b) un c) punktā noteiktās iespējamās papildu atveseļošanas darbības, lai risinātu nenovērstos riskus.