5.2. Scenāriji

S cenārij o s, kas saistīti ar vides riskiem, iestādēm, nosakot pārneses kanālus, jāņem vērā vairāki savstarpēji saistīti faktori, lai nodrošinātu, ka scenāriji ir pēc iespējas būtiskāki. Proti, iestādēm jāņem vērā šādi faktori:

• a. sociālekonomiskais konteksts, t. i., pieņēmumi par globāliem vai reģionāliem sociālekonomiskajiem apstākļiem, tostarp iedzīvotāju skaita pieaugumu, ekonomisko attīstību un sociālo nevienlīdzību, un citi makroekonomiskie faktori, tostarp inflācija un monetārā politika, lielāks protekcionisms;
• b. tehnoloģiju attīstība, t. i., inovāciju līmenis un temps, tehnoloģiju ieviešana un infrastruktūras pieejamība jaunu tehnoloģiju atbalstam;
• c. patērētāju vēlmes, t. i., iespējamās izmaiņas patērētāju vēlmē iegādāties preces un pakalpojumus, kas tiek uzskatīti par ilgtspējīgiem, vietējā ražojuma, veselīgiem.

Attiecībā uz klimata riskiem jāņem vērā šādi papildu faktori:

• a. klimata politika, t. i., tādas politikas intervences līmenis, kura s mērķis ir mazināt klimata pārmaiņas vai pārvaldīt to ietekmi, izmantojot pielāgošanās politiku, – tas var ietvert gan ļoti vērienīgas, gan minimālas darbības;
• b. energosistēmas, t. i., enerģijas ražošanas un patēriņa struktūra un infrastruktūras uzbūve, tostarp atkarība no fosilā kurināmā, salīdzinot ar atjaunīgajiem enerģijas avotiem;
• c. nozaru ceļi uz neto nulles emisiju stāvokli, t. i., kā dažādas nozares pāriet uz ilgtspējīgu ekonomiku un pielāgojas t ai, tostarp attiecīgā gadījumā starptautiskā līmenī, piemēram, Starptautiskā s Enerģētikas aģentūra s (SEA), Zinātnē balstītā s mērķa iniciatīva s ( SBTi )⁷ vai Neto nulles banku asociācijas ( NZBA )⁸ nozaru dekarbonizācijas ceļi, reģionālais konteksts . G alvenie no šiem ceļiem ir Eiropas zaļā kursa stratēģija, pakete “Gatavi mērķrādītājam 55 %” un 2050. gada klimatneitralitātes mērķis, kā arī valstu politika un klimata stratēģija;
• d. emisiju līmenis un no tā izrietošā ietekme uz klimatu, t. i., siltumnīcefekta gāzu emisiju koncentrācija un tas, kā temperatūra un citi biofizikālie procesi, domājams, attīstīsies nākotnē.

⁷ SBTi ir globāla partnerība (starp CDP , ANO Globālo paktu, WRI un WWF ), kas palīdz uzņēmumiem un finanšu iestādēm noteikt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķus, kuri atbilst Parīzes nolīguma mērķiem (ierobežot sasilšanu līdz krietni zem 2 °C un tiekties sasniegt 1,5 °C).

⁸ NZBA ir ANO sasaukta nozares vadīta iniciatīva, kas tika sākta 2021. gadā Glāzgovas Finanšu alianses neto nulles emisijām (GFANZ) ietvaros un kas nodrošina vienotu satvaru bankām, lai līdz 2050. gadam savus portfeļus saskaņotu ar neto nulles emisiju mērķi, pieņemot nozaru mērķrādītājus.

Attiecībā uz citiem vides riskiem (papildus klimatam) jāņem vērā tālāk minētie papildu faktori :

• a. v ides politika un regulējums, t. i., vides aizsardzības politikas, piemēram, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas, ūdens un gaisa kvalitātes regulējuma, aprites ekonomikas pilnvarojuma, kaitīgu ķīmisko vielu ierobežojumu un mežu izciršanas aizliegumu, vērienīguma un izpildes līmenis. Tas ietver reģionāl as sistēmas, piemēram, ES Dabas atjaunošanas aktu vai Biodaudzveidības stratēģiju 2030. gadam;
• b. ekosistēmu stāvoklis, t. i., bioloģiskās daudzveidības stāvoklis un tendences, ekosistēmu degradācija, augsnes auglība, saldūdens pieejamība un piesārņojuma līme nis . Šie faktori nosaka vides stresa pamatlīmeni un ietekmē tādu risku kā resursu trūkum s , sugu izzušana vai ūdens krīze iestāšanos;
• c. zemes un resursu izmantošanas modeļi, t. i., zemes izmantošanas apjoms un intensitāte (pilsētu paplašināšanās, lauksaimniecība, ieguves rūpniecība), kā arī izejvielu ieguves vai ūdens izmantošanas modeļi. Neilgtspējīga izmantošana var pastiprināt vides degradāciju un izraisīt sociālu vai ekonomisku lūzuma punktu aktivizēšanu;
• d. p iegādes ķēdes atkarība no ekosistēmām, t. i., pakāpe, kādā nozares vai reģioni paļaujas uz ekosistēmu resursiem, piemēram, apputeksnēšanu, ūdens filtrēšanu vai izejvielu pieejamību. Šo resursu pieejamības traucējumi var izraisīt zaudējumus noteiktā s nozarē s , piemēram, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā, pārtikas jomā vai tekstilrūpniecībā.

Iestādēm jāizmanto ticami scenāriji, kuru pamatā ir jaunākās zinātniskās atziņas, kā arī scenāriji un resursi, ko sniedz plaši atzītas starptautiskas vai reģionālas organizācijas, piemēram:

• a. attiecībā uz klimata riskiem – Klimata pārmaiņu starpvaldību padome ( IPCC ), Finanšu sistēmas zaļināšanas tīkls ( NGFS ), Starptautiskā Enerģētikas aģentūra ( IEA ), Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma ( UNEP ), ES Komisijas Kopīgais pētniecības centrs (ES JRC ) vai valstu valdības vai nevalstiskās struktūras;
• b. attiecībā uz citiem vides riskiem, kas nav saistīti ar klimatu, – S tarpvaldību zinātnes un politikas platforma bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā ( IPBES ), Apvienoto Nāciju Organizācijas specializētās aģentūras⁹ , Eiropas Vides aģentūra (EVA)¹⁰ , Pasaules resursu institūts ( WRI )¹¹ , kā arī reģionālā vai valsts līmenī izstrādāti, zinātnē balstīti novērtējumi (piemēram, nacionālās bioloģiskās daudzveidības stratēģijas, augsnes un ūdens apsaimniekošanas plāni vai piesārņojuma monitoringa sistēmas).

⁹ ANO specializēto aģentūru vidū ir UNEP , FAO (Pārtikas un lauksaimniecības organizācija), GBO ( Pārskats par bioloģisk o daudzveidību pasaulē), kas ir Biodaudzveidības konvencija s– CBD pamatsistēma bioloģiskās daudzveidības pasaulē progresa izsekošanai, un citas aģentūras, kas ir saistītas ar vides monitoringu un politiku.

¹⁰ EVA ir ES struktūra, kas piedāvā satvaru vides datiem un politikas atbalstam.

¹¹ WRI ir pētniecības institūts, kas izstrādā sistēmas ilgtspējīgai resursu pārvaldībai un klimatrīcībai.

Iestādēm jāpilnveido un jāpielāgo izvēlētie scenāriji, pamatojoties uz veiktās analīzes mērķi, apjomu un detalizācijas pakāpi. Piemēram, veicot stresa testus, iestādes varētu apsvērt salīdzinoši īs a termiņa scenārijus, vairāk koncentrējoties uz akūtiem fiziskajiem riskiem (t. i., pēkšņiem ekstremāliem klimata notikumiem), ne vis uz hroniskiem fiziskajiem riskiem (t. i., pakāpeniskām klimata izmaiņām) un vairāk nekā ilgtermiņa scenārijos uzsverot potenciālo negatīvo ietekmi, ko var radīt liela neatbilstība starp vides regulējuma dienaskārtību, darbības ciklu un patērētāju un tirgus noskaņojumu.

Iestādēm jānodrošina, ka scenāriji ir labi saskaņoti ar to portfeļu un darbības modeļa unikālajām riska iezīmēm, pielāgojot scenārijus, ciktāl tas ir nepieciešams un iespējams.

Ja scenārijā nav ietverti daži no elementiem, kas uzskaitīti 29 . un 30. punktā, iestādēm jānovērtē šo faktoru iespējam ais būtiskums un jāapsver, cik lielā mērā analīzes rezultāti jāpielāgo, pamatojoties uz ekspertu slēdzienu.

Nosakot scenārijus, iestādēm jāņem vērā gan fiziskais risks, gan pārejas risks. Pat ja modelēšana s rezultātā katram no šiem riskiem var noteikt atsevišķu s scenāriju s , iestādēm jānodrošina pietiekama saskaņotība starp scenārijiem, ņemot vērā to, ka riski ilgtermiņā ir cieši saistīti.

Iestādēm jāizvēlas konkrēti pārejas riska un fiziskā riska apdraudējuma aspekti, kas jāiekļauj scenārijā, pamatojoties uz to būtiskuma novērtējumu, kas var atšķirties atkarībā no attiecīgā laika perioda.

Iestādēm jānodrošina, lai scenāriji būtu iekšēji saskaņoti. Jo īpaši katra galvenā faktora attīstības virziens jāaplūko nevis atsevišķi, bet gan saistībā ar citu galveno faktoru attīstības virzieniem. Piemēram, pieņēmumiem par ekonomikas izaugsmi jāatbilst pieņēmumiem par enerģijas pieprasījumu un tehnoloģiju ieviešanu.

Piemērojot proporcionalitātes principu, iestādes var sākotnēji vai atkarībā no to darbīb as apjoma, rakstura, sarežģītības vai vides riska būtiskuma novērtējuma koncentrēties uz šaurāku darbības jomu, izmantot mazāk ievades faktoru, noteikt vienkāršākus scenārijus un/vai izvēlēties vienkāršotas pieejas.