Komponents Metode Galvenie jautājumi

IRRBB novērtēšanai un uzraudzībai iestādēm būtu jāizmanto vismaz viens neto procentu ienākumu rādītājs, ņemot vērā tirgus vērtības izmaiņas, un vismaz viena ekonomiskās vērtības noteikšanas metode, kas kopā aptver visus IRRBB komponentus. Lielām iestādēm, kas veic pārrobežu darbību, jo īpaši SREP pamatnostādņu pirmās un otrās kategorijas iestādēm, un iestādēm ar kompleksiem vai sarežģītiem darījumdarbības modeļiem būtu jāizmanto vairākas IRRBB novērtēšanas metodes, kā norādīts II pielikumā.

4.3.3 Procentu likmju satricinājuma scenāriji pastāvīgai riska pārvaldībai

Iestādēm būtu regulāri (vismaz reizi ceturksnī un biežāk laikposmos, kad ir paaugstināts procentu likmju svārstīgums vai IRRBB līmenis) jānovērtē savi IRRBB darījumi dažādu IRRBB rādītāju kontekstā saskaņā ar dažādiem procentu likmju satricinājuma scenārijiem, lai atklātu iespējamās procentu likmju ienesīguma līkņu līmeņa un formas izmaiņas un dažādu procentu likmju savstarpējās attiecības izmaiņas (t. i., bāzes risku).

Iestādēm būtu jāapsver, vai piemērot nosacījuma vai beznosacījumu naudas plūsmas modelēšanas pieeju. Lielākām un sarežģītākām iestādēm, jo īpaši SREP pamatnostādņu pirmās un otrās kategorijas iestādēm, būtu jāņem vērā arī tādi scenāriji, kuros tiek aprēķinātas dažādas procentu likmju trajektorijas un kuros daži no pieņēmumiem (piemēram, pieņēmumi attiecībā uz klientu uzvedību un ietekmi uz risku, kā arī bilances apjomu un sastāvu) paši ir atkarīgi no procentu likmju svārstībām.

Iestādēm būtu jāizvērtē riska darījumi katrā no valūtām, kurās tām ir pozīcijas. Būtisku valūtu riska darījumu gadījumā procentu likmju satricinājuma scenārijiem būtu jābūt paredzētiem konkrētai valūtai un tiem būtu jāatbilst pamatā esošo aktīvu ekonomiskajām īpašībām. Izmantojot IRRBB iekšējo mērīšanas sistēmu (IMS), konkrētai valūtai paredzētu procentu likmju satricinājuma scenāriju izmantošana būtu jāapsver vismaz attiecībā uz katru valūtu, kurā izteikto finanšu aktīvu vai saistību uzskaites vērtība veido vismaz 5 % no kopējiem netirdzniecības portfeļa finanšu aktīviem vai saistībām vai mazāk nekā 5 %, ja aprēķinos iekļauto finanšu aktīvu vai saistību summa ir mazāka nekā 90 % no kopējiem netirdzniecības portfeļa finanšu aktīviem (neskaitot materiālos aktīvus) vai saistībām. Iestādēm iekšējās mērīšanas sistēmās būtu jāiekļauj metodes, kas ļauj noteikt dažādās valūtās veikto IRRBB darījumu kopējo vērtību. Ja iestādes izmanto pieņēmumus par dažādu valūtu procentu likmju savstarpējo atkarību, tām būtu jābūt tam nepieciešamajām prasmēm un pieredzei. Iestādēm būtu jāņem vērā ietekme, ko rada pieņēmumi par dažādu valūtu procentu likmju savstarpējo atkarību.

Izvēloties procentu likmju satricinājuma scenārijus, iestādēm būtu jāapsver:

• (a) vai to iekšēji izstrādātie procentu likmju satricinājuma scenāriji ir samērīgi ar to darbības būtību, mērogu un sarežģītību, kā arī riska profilu, ņemot vērā ienesīguma līkņu pēkšņas un pakāpeniskas paralēlas un neparalēlas pārvirzes un izmaiņas. Scenāriju pamatā būtu jābūt procentu likmju vēsturiskajām pārmaiņām un uzvedībai, kā arī nākotnes procentu likmju simulācijām;
• (b) procentu likmes scenāriji, kas atspoguļo galveno tirgus likmju savstarpējo sakarību izmaiņas, lai aptvertu bāzes risku;
• (c) obligātie procentu likmju satricinājuma scenāriji, kas ir minēti Direktīvas 2013/36/ES 98. panta 5. punktā;
• (d) papildu procentu likmju satricinājuma scenāriji, kurus kā obligātus ir noteikušas uzraudzības iestādes;
• (e) vai pietiekami liela uzmanība ir pievērsta diversifikācijas pieņēmumu pamatotībai, un
• (f) zemu procentu likmju vidē arī negatīvas procentu likmes scenāriji un iespējamība, ka negatīvām procentu likmēm varētu būt asimetriska ietekme uz procentu likmju jutīgiem instrumentiem.

Satricinājuma scenāriju rezultāti būtu jāizmanto lēmumu pieņemšanā attiecīgā vadības līmenī. Tas ietver vadības struktūras vai tās pārstāvju stratēģiskos vai darījumdarbības lēmumus, iekšējā kapitāla piešķiršanu un riska pārvaldības lēmumus. Rezultāti būtu jāņem vērā, arī nosakot un pārskatot IRRBB politiku un ierobežojumus. 4.3.4 Procentu likmju spriedzes scenāriji

IRRBB spriedzes pārbaudei būtu jābūt daļai no ICAAP, kura ietvaros iestādēm būtu jāveic stingrs, uz nākotni vērsts spriedzes tests, kurā identificē būtisku tirgus apstākļu izmaiņu iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz iestāžu kapitālu vai neto procentu ienākumu rādītājiem, ņemot vērā tirgus vērtības izmaiņas. Iestādēm IRRBB spriedzes testos būtu jāiekļauj arī klientu bāzes uzvedības izmaiņas. IRRBB spriedzes testiem būtu jābūt integrētiem iestāžu vispārējā spriedzes testēšanas sistēmā, kas ietver arī reverso spriedzes testēšanu, un tiem būtu jābūt samērīgiem ar iestāžu būtību, lielumu un sarežģītību, kā arī darījumdarbību un kopējo riska profilu.

IRRBB spriedzes testi būtu jāveic regulāri – vismaz reizi gadā un biežāk laikposmos, kad ir paaugstināts procentu likmju svārstīgums un IRRBB līmenis.

IRRBB spriedzes testēšanas sistēmā būtu jāietver skaidri definēti mērķi, iestādes darījumdarbībai un riskiem pielāgoti scenāriji, pienācīgi dokumentēti pieņēmumi un pamatota metodoloģija.

Uzņēmuma līmeņa spriedzes testos būtu jānoskaidro IRRBB mijiedarbība ar citām riska kategorijām (piemēram, kredītrisku, likviditātes risku, tirgus risku utt.), kā arī jebkāda būtiska sekundārā ietekme.

Iestādēm būtu jāveic reversie spriedzes testi, lai i) noteiktu procentu likmes scenārijus, kas varētu būtiski apdraudēt iestādes kapitālu, ekonomisko vērtību un neto procentu ienākumu rādītājus, ņemot vērā tirgus vērtības izmaiņas, un ii) atklātu tās īstenoto riska ierobežošanas stratēģiju un iespējamās klientu uzvedības reakcijas izraisītās ievainojamības.

IRRBB novērtēšanas nolūkā iestādēm, testējot ievainojamības spriedzes apstākļos, būtu jāizmanto lielākas un ekstrēmākas procentu likmju novirzes un izmaiņas nekā tās, kas tiek izmantotas pastāvīgai pārvaldībai, ietverot vismaz:

• a) būtiskas izmaiņas attiecībās starp galvenajām tirgus likmēm (bāzes risks);
• b) pēkšņas un būtiskas ienesīguma līknes pārvirzes (gan paralēlas, gan neparalēlas);
• c) pamata pieņēmumu iedalījumu attiecībā uz aktīvu un saistību klašu uzvedību;
• d) izmaiņas procentu pamatlikmju korelācijas pieņēmumos;
• e) būtiskas aktuālo tirgus apstākļu un makroekonomisko apstākļu, kā arī konkurētspējas un ekonomiskās vides izmaiņas un to iespējamo attīstību, un
• f) īpašus scenārijus, kas attiecas uz iestādes individuālo darījumdarbības modeli un profilu.

Spriedzes scenāriju rezultāti būtu jāizmanto lēmumu pieņemšanā attiecīgā vadības līmenī. Tas ietver vadības struktūras vai tās pārstāvju stratēģiskos vai darījumdarbības lēmumus, iekšējā kapitāla piešķiršanu un riska pārvaldības lēmumus. Rezultāti būtu jāņem vērā, arī nosakot un pārskatot IRRBB politiku un ierobežojumus.

Analizējot jutīgumu spriedzes scenārija apstākļos, iestādēm, izmantojot ekonomiskās vērtības rādītāju, būtu jānovērtē ierobežojumi, kas ir saistīti ar vērtības samazināšanās pieņēmuma izmantošanu, un iestādes spēja novērtēt ilgtermiņa procentu likmes risku.

Ja bilances instrumentiem ir noteikti būtiski pārcenošanas ierobežojumi (piemēram, procentu likmju maksimālā un minimālā robežvērtība), iestādēm būtu rūpīgi jāapsver, ja tas ir būtiski, kādu ietekmi radītu minēto instrumentu atjaunošana, ja tie tiktu aizstāti ar citiem instrumentiem, kuriem ir līdzīgas iezīmes, neatkarīgi no pieņēmuma par vērtības samazināšanos. Tas ir jādara, piesardzīgi izvēloties atbilstošu laika posmu un ņemot vērā bankas darījumdarbības modeli.

4.3.5 IRRBB mērīšanas pieņēmumi

Vērtējot IRRBB, iestādēm būtu pilnībā jāizprot un jādokumentē galvenie uzvedības un modelēšanas pieņēmumi. Šie pieņēmumi būtu jāsaskaņo ar darījumdarbības stratēģiju, un tie būtu regulāri jātestē. Šie pieņēmumi būtu jānosaka samērīgi un jo īpaši ņemot vērā būtiskuma robežvērtības, kas ir noteiktas KPD 84. panta 5. punktā paredzēto regulatīvo tehnisko standartu 7. panta 12. punktā, 8. panta 2. punktā, 9. panta 4. punktā, 11. panta 3. punktā un 21. panta 1. punktā.

Novērtējot tādu produktu risku, kurus ietekmē procentu likme un kas ir saistīti ar inflāciju vai citiem tirgus faktoriem, būtu jāizmanto piesardzīgi pieņēmumi. Šo pieņēmumu pamatā var būt, piemēram, aktuālā/pēdējā novērotā vērtība, respektabla ekonomikas pētniecības institūta prognozes vai citi dati atbilstoši vispārpieņemtajai tirgus praksei (piemēram, inflācijas gadījumā – nākotnes inflācijas gaidu līknes).

Vērtējot IRRBB, būtu jāņem vērā pensiju saistības un pensiju plānu aktīvi, ja vien ar tiem saistīto procentu likmes risku neatspoguļo kāds cits riska rādītājs.

Iestādēm saistībā ar dažādajiem IRRBB rādītājiem attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā riska kvantitatīvai noteikšanai izdarītie pieņēmumi attiecībā uz vismaz šādām jomām:

• a) procentu likmes izvēles iespēju (automātisko vai uzvedības) izmantošana gan no iestādes, gan no klienta puses, īstenojoties noteiktiem procentu likmju satricinājuma un spriedzes scenārijiem;
• b) attieksme pret atlikumu un procentu plūsmu, kas izriet no NMD;
• c) attieksme pret termiņnoguldījumiem ar pirmstermiņa izņemšanas risku;
• d) attieksme pret aizdevumiem un aizdevumu saistībām ar fiksētu procentu likmi;
• e) attieksme pret pašu kapitālu iekšējos ekonomiskās vērtības rādītājos;
• f) g rāmatvedības metožu ietekme uz IRRBB novērtēšanu un jo īpaši riska ierobežošanas uzskaites efektivitāte, un
• g) diversifikācijas pieņēmumu validācija.

Tā kā tirgus apstākļi, konkurences vide un stratēģijas laika gaitā mainās, iestādēm vismaz reizi gadā, bet strauji mainīgu tirgus apstākļu gadījumā – arī biežāk, būtu jāpārskata būtiskie mērīšanas pieņēmumi.

• a) Uzvedības pieņēmumi, kas attiecas uz klientu kontiem, kuri ir saistīti ar ie gultam klientu izvēles iespējām, saistībā ar IRRBB

Izvērtējot izvēles iespēju sekas, iestādēm būtu jāņem vērā:

• (a) procentu likmju scenārija, pamatā esošās ekonomiskās vides un līguma noteikumu iespējamā ietekme uz esošo un turpmāko aizdevumu pirmstermiņa dzēšanas ātrumu. Iestādēm būtu jāņem vērā dažādie aspekti, kas ietekmē iegultās uzvedības izvēles iespējas.
• (b) produktu likmju spēja pielāgoties tirgus procentu likmju izmaiņām.
• (c) atlikumu migrācija starp produktu veidiem, mainoties to iezīmēm, noteikumiem un nosacījumiem.

Iestādēm procentu likmes riska pārvaldības sistēmas ietvaros būtu jāizveido politika, ar kuru nosaka kārtību, kādā tiek formulēti un regulāri izvērtēti galvenie pieņēmumi attiecībā uz tādu bilances un ārpusbilances posteņu uzskaiti, kuros ir iegultās izvēles iespējas. Tas nozīmē, ka iestādēm būtu:

• (a) jāidentificē visi būtiskie produkti un posteņi, uz kuriem attiecas iegultās izvēles iespējas, kas varētu ietekmēt vai nu piemēroto procentu likmi, vai attiecīgo atlikumu uzvedības pārcenošanas datumu (pretstatā līguma termiņam);
• (b) jābūt attiecīgām cenas noteikšanas un riska mazināšanas stratēģijām (piemēram, saistībā ar atvasināto instrumentu izmantošanu), lai atbilstoši savai vēlmei uzņemties risku pienācīgi pārvaldītu izvēles iespēju ietekmi, kas var ietvert līgumsodus par pirmstermiņa dzēšanu, kuri klientam jāmaksā kā iespējamo darījuma pirmstermiņa pārtraukšanas izmaksu kompensācija (ja tas ir atļauts);
• (c) jānodrošina, ka galveno uzvedības pieņēmumu modelēšana ir pamatota attiecībā pret pamatā esošajiem vēsturiskajiem datiem un ka tā ir balstīta uz piesardzīgām hipotēzēm;
• (d) jāspēj pierādīt, ka to veiktā modelēšana ir precīza (pārbaudīta, veicot atpakaļejošas pārbaudes, kuru pamatā ir gūtā pieredze);
• (e) politikas un procedūru ietvaros pienācīgi jādokumentē attiecīgie pieņēmumi un jāparedz kārtība, kādā tie tiek pastāvīgi pārskatīti;
• (f) jāsaprot iestādes riska novērtēšanas rezultātu jutīgums pret šiem pieņēmumiem, tostarp veicot pieņēmumu spriedzes testus un šo testu rezultātus ņemot vērā lēmumos par iekšējā kapitāla sadali, un
• (g) regulāri jāveic attiecīgo pieņēmumu iekšējā validācija, lai laika gaitā pārbaudītu to stabilitāti un vajadzības gadījumā veiktu korekcijas.

Uz finanšu klientu beztermiņa noguldījumiem uzvedības modelēšana būtu jāattiecina tikai tad, ja tie ir operacionāli noguldījumiem LSR deleģētās regulas 27. panta 1. punkta

• a) apakšpunkta nozīmē.

Izņemot regulētos krājnoguldījumus, kas ir minēti KPR 428.f panta 2. punkta

• a) apakšpunktā, neaprobežojoties ar centralizēti regulētiem noguldījumiem, un noguldījumus, uz kuriem līdzekļu izņemšanas gadījumā attiecas būtiski ekonomiskie vai fiskālie ierobežojumi, nosacītajam uzvedības pārcenošanas termiņam, ko attiecina uz privātpersonu vai MVU noguldījumiem, nefinanšu klientu korporatīvajiem noguldījumiem un 110. punktā minētajiem operacionālajiem noguldījumiem, kuriem nav konkrēta pārcenošanas termiņa (beztermiņa noguldījumi), nebūtu jābūt ilgākam par vidējo svērto maksimālo pārcenošanas termiņu pieci gadi. Piecu gadu ierobežojums attiecas uz visu šo noguldījumu kopējā portfeļa summu (t. i., pamatsummu un papildu summu) un atsevišķi uz katru valūtu.

Procentu likmes riska pārvaldības kontekstā izdarot pieņēmumus par klientu uzvedību attiecībā uz kontiem, kuriem nav noteikta pārcenošanas datuma, iestādēm būtu:

• (a) jāspēj identificēt “pamata” atlikumu, proti, noguldījumus, kuri ir stabili un kuru pārcenošana ir mazticama arī tad, ja procentu likmju vide būtiski mainītos, un/vai citus noguldījumus, kuru ierobežoto elastīgumu pret procentu likmju izmaiņām bankas varētu modelēt.
• (b) jānodrošina, ka šo noguldījumu modelēšanas pieņēmumi atspoguļo noguldītāju (piemēram, privātpersona vai MVU / korporatīvais klients) un kontu īpašības (piemēram, darījumu konts / ne darījumu konts). Turpinājumā ir sniegts vispārīgs minēto kategoriju apraksts:
• i. privātpersonu vai MVU darījumu noguldījumi ietver bezprocentu un citus privātpersonu vai MVU noguldījumus, kuru gadījumā atlīdzības komponents neietekmē klienta lēmumu turēt kontā naudas līdzekļus.
• ii. privātpersonu vai MVU ne darījumu noguldījumi ietver privātpersonu vai MVU noguldījumus (tostarp regulētos), kuru gadījumā atlīdzības komponents ietekmē klienta lēmumu turēt kontā naudas līdzekļus.
• iii. korporatīvie noguldījumi ietver korporatīvo klientu un citu lielo klientu kontus, izņemot starpbanku kontus vai citus pilnībā cenjutīgus kontus.
• (c) jāizvērtē iespējamā migrācija starp noguldījumiem bez konkrēta pārcenošanas datuma un citiem noguldījumiem, kas dažādos procentu likmes scenārijos varētu mainīt galvenos uzvedības modelēšanas pieņēmumus.
• (d) jāizvērtē iespējamie privātpersonu vai MVU noguldījumu pārcenošanas ierobežojumi zemu vai negatīvu procentu likmju vidē un šādu ierobežojumu iespējamā ietekme uz noguldījumu stabilitāti saskaņā ar dažādiem procentu likmes scenārijiem.
• (e) jānodrošina, ka pieņēmumi par pamata un citu modelēto atlikumu samazinājumu ir saprātīgi un atbilstoši, līdzsvarojot ieguvumus no neto procentu ienākumiem ar papildu ekonomiskās vērtības risku, kas ir saistīts ar nākotnes procentu likmes atdeves fiksēšanu attiecībā uz šo finansētu aktīvu atlikumu un iespējamiem negūtiem ienākumiem pieaugošu procentu likmju vidē.
• (f) jāpatur prātā, ka, lai gan statistikas vai kvantitatīvajām metodēm nenoliedzami ir liela nozīme NMD uzvedības pārcenošanas datumu un naudas plūsmas profila noteikšanā, atbilstošu NMD modelēšanas pieņēmumu noteikšanai (t. i., nākotnes perspektīvā) var būt nepieciešama dažādu iestādes ekspertu (piemēram, riska pārvaldības un riska kontroles nodaļas, pārdošanas nodaļas un finanšu līdzekļu pārvaldības nodaļas darbinieku) sadarbība.
• (g) politiku un procedūru ietvaros pienācīgi jādokumentē attiecīgie pieņēmumi un jāparedz kārtība, kādā tie tiek pastāvīgi pārskatīti.
• (h) jāsaprot, kā attiecīgie pieņēmumi ietekmē iestādes izvēlēto riska rādītāju izvaddatus un iekšējā kapitāla sadales lēmumus, tostarp periodiski veicot jutīguma analīzes aprēķinus attiecībā uz galvenajiem parametriem (piemēram, kontos turēto pamata atlikumu īpatsvaru un termiņiem un neto procentu likmi) un rādītājiem, šim nolūkam izmantojot līguma noteikumus, nevis uzvedības pieņēmumus, lai izolētu pieņēmumu ietekmi uz dažādiem IRRBB rādītājiem.
• (i) jāveic spriedzes testi, lai izprastu izvēlēto riska rādītāju jutīgumu pret galveno pieņēmumu izmaiņām, testu rezultātus izmantojot lēmumos par iekšējā kapitāla sadali.